Zviedrijas preses, radio, televīzijas viedokļos

Jānis Pāvuls, Zviedrijas radio, — speciāli "Latvijas Vēstnesim

Turpinājums no 1. lpp.

Un situācija, Bilta uztverē, viegli varot saasināties: "Rudens sākumā Krievijas līguma termiņš par lielo stratēģisko radarstaciju Skrundā iztek un tā, tūkstoš krievu militārpersonām, kas tur atrodas šodien, būs jāatstāj Latvija. Ir svarīgi, ka šo līgumu, ko parakstīja, starp citu ar Zviedrijas un ASV palīdzību, ievēro, ka visas puses to respektē." Tātad Kārls Bilts saredz potenciālu konfliktu vai draudu avotu, kam laikus būtu jāgatavojas.

Vērojot pagājušās nedēļas zviedru masu mediju ziņojumus, šoreiz uzkrītoši mazliet tendenciozāki bija Latvijas apstākļu raksturojumi, kas, šķiet, izriet no patiesa faktu trūkuma (kur diemžēl vainojamas, tikai un vienīgi atbildīgas Latvijas valsts iestādes) kombinācijā ar žurnālistu vispārēju vāju situācijas izpratni.

Tā, piemēram, sociāldemokrātiskā laikraksta "Aftonbladet" redaktors 16.aprīlī visai asi un neniansēti raksturoja aktuālo stāvokli Latvijā. Viņš ievadā norāda, ka lēmums grozīt pilsonības likumu esot pazīme, ka Latvija atmodusies jaunā Eiropā. "Latvija varbūt beidzot sākusi saprast, ka nav runa tikai par tirgus pielāgošanu un ekonomikas reformām, bet gan arī par demokrātiskiem likumiem un tiesībām." Redaktors turpina, norādot, ka Pērsona vizīte esot daļa no ārējā spiediena, kas, šķiet, izraisījis zināmu likumu mīkstināšanu. Bet tad "Aftonbladet" sapinās murgojumā, ka Latvijai esot jāpārtrauc saites un jāapkaro labā spārna ekstrēmisms, kas izdzīvojot no etnocentrisma, un naids pret ieceļotājiem tāpat, kā tas esot jādara Austrijā un Francijā.

Šāds zviedru komentārs kļūst absurds, ņemot vērā nopietnās problēmas paša redaktora dzimtenē Zviedrijā, kur ik gadu desmitiem un simtiem ieceļotāju ārzemnieku savas etniskās izcelsmes dēļ tiek noslepkavoti, sakropļoti un pazemoti. Šīs nopietnās problēmas satricinoši skaidri izlasāmas zviedru sociālo jautājumu pārvaldes statistikā.

Raksta turpinājumā vēl visai nicinošā veidā tiek aprakstīts Latvijas okupācijas fakts: "Oficiālā versija ir, ka padomju laiks esot bijusi netaisnīga okupācija. Nepareizais šādā skatījumā ir šo laiku uzskatīt par vēsturiskām iekavām un tā laika ieceļotos krievus uzskatīt par "iekavu tautu"... viņi neieradās kā nelegāli okupanti. No šī formulējuma tātad var secināt, ka redaktors, starp citu, nav iepazinies ar Ženēvas 1949.gada konvenciju.

Kā patīkams kontrasts šāda veida rakstam ir neatkarīgā laikraksta "Helsingborgs Dagblad" redaktora situācijas analīze (12.aprīlī), kurā saasinātā situācija tiek izskaidrota ar krievu masveida ieceļošanu padomju okupācijas gados. "Uzgrūst vainu tikai latviešiem ir pārāk liels vienkāršojums. Šīsdienas problēmām ir gara un nomācoša vēsture. Padomju okupācija izraisīja lielas demogrāfiskas izmaiņas. Daudzi krievi pārvācās it īpaši uz Latviju un Igauniju saskaņā ar izstrādāto mērķtiecīgo padomju politiku. Ar laiku šie imigranti saradās tādā skaitā, ka tie nopietni apdraudēja pamatiedzīvotāju stāvokli. 1991.gada atbrīvošanās nāca pēdējā brīdī. Ja paietu vēl kādi gadi, tad igauņi un latvieši būtu varējuši kļūt par minoritātēm pašu valstīs." Redaktors tālāk norāda, ka nevienam nav tiesību pārmest baltiešu vadītājiem, ka tie atjaunojuši savas valstis un cenšas uzturēt un saglabāt nacionālo identitāti. "Šīs valstis tika izvarotas, un okupācijas lielvara tām uzspieda nevēlamu masveida ieceļošanu. Daudzi no imigrantiem arī neuzskatīja par nepieciešamu iemācīties vietējo valodu. Vairāki no šiem krieviem Latvijas neatkarību uztver kā pārejošas sāpes, ar ko kādu laiku būs jāsamierinās. Uzstādītās valodas zināšanas prasības, kas, kā redzams, izraisījušas problēmas, pierāda to, cik daudz krievu nav rūpējušies apgūt latviešu vai igauņu valodu."

"Helsingborgs Dagblad", saprotams, rakstā arī norāda, ka tagadējā situācija nav pārāk laba, ka liels skaits valsts iedzīvotāju nav pavalstnieki un ka nepieciešami konstruktīvi risinājumi. Tomēr redaktors uzsver, ka izteiktie pārmetumi, Itālijas ārlietu ministru Lamberto Dini ieskaitot, ir nevietā. "Nepieciešams lielāks respekts pret igauņu un latviešu šausmīgo pieredzi..."

Arī "Dagens Nyheter" ārpolitikas redaktors Pērs Alīns (Per Ahlin) izsaka zināmu izbrīnu.

Attiecībā uz krievu pārspīlētajām reakcijām, uzsverot, ka "Krievijas rīcība izraisot bažas. Ir saredzams nepatīkams musturs Maskavas attiecībās ar Baltijas valstīm. ... Krievijai pamatā ir grūti akceptēt triju Baltijas valstu suverenitāti ... mentālā pārvērtēšana vēl pēc septiņiem gadiem nav pabeigta ... tas komunistu vadītājam (Zjuganovam) šķiet mazsvarīgi. Pētījumi rāda, ka Igaunijā un Latvijā ar krievvalodīgajiem visumā apietas labi. Tiem ir sociāls serviss, skolas, teātri, televīzijas raidījumi un avīzes dzimtajā valodā..."

Alīns tālāk norāda, ka latvieši esot optimistiski par iekļūšanu ES pirmajā paplašināšanas kārtā — tikpat optimistiski kā citas Austrumeiropas kadidātu valstu tautas. Tomēr šis optimisms varot būt nereāls, jo galu galā nozīmīgākais izvērtējot nebūšot vis ekonomiskie sasniegumi, bet valsts stabilitāte kopumā.

Līdzšinējie notikumi Rīgā Alīna uztverē izraisa bažas, un tomēr visnomācošākais esot padomju laika toņkārta no Krievijas puses. Vai Maskavas mērķis ir ar visāda veida spiedienu un apvainojumiem apgrūtināt Latvijas integrāciju Rietumeiropas struktūrās? — jautā Alīns. "Diemžēl šis jautājums šķiet visai pamatots," nobeidz Pērs Alīns.

"