Par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas biroja komentāriem par mūsu valsts valodas likumprojektu

Latvija ir saņēmusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) komentārus par mūsu jauno valsts valodas likumprojektu. Galvenais EDSO iebildums — no visiem likumprojektā iestrādātajiem pantiem izņemt normu par valodas lietošanas reglamentēšanu privātuzņēmējdarbībā un sabiedriskajās organizācijās. Mēs vēlētos šos iebildumus pārrunāt, pakārtojot analīzi EDSO biroja komentāru struktūrai. Vēlams, lasot šo analīzi, paturēt redzeslokā EDSO komentārus, kas publicēti "Latvijas Vēstnesī" (1998, 1.apr.).

1. Vispārīgie noteikumi.

Pirmkārt, mūsuprāt, ir apstrīdama EDSO vispārīgi izvirzītā tēze jeb komentārs, ka, "paredzot pienākumu privātajām organizācijām un uzņēmumiem kārtot jautājumus ar privātpersonām, valsts valodā.., tiek aizskartas personas pamattiesības un brīvības, kas noteiktas vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos". Ja tas ir tā, tad no šī komentāra izriet, ka minētie starptautiskie dokumenti garantē personas brīvības un tiesības realizēt visas savas sociālās un ekonomiskās tiesības, neprotot tās valsts valodu, kurā persona dzīvo. Taču starptautiskie dokumenti nosaka, ka "reģionālo vai minoritāšu valodu aizsargāšana un lietošanas veicināšana nedrīkstētu kaitēt oficiālajām valodām un nepieciešamībai tās apgūt" (Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu harta, preambula). Otrkārt, šī doma tiek pamatota ar Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (SP) 19.pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 10.pantu, kuros cita starpā ir teikts, ka tiesību izmantošanu var pakļaut zināmiem ierobežojumiem, ja tie ir nepieciešami, "lai aizsargātu citu cilvēku tiesības". Ceru un domāju, ka latvieši un pilsoņi arī pieder pie tās cilvēku kategorijas, kurai pienākas cilvēktiesības. Jaunais valsts valodas likumprojekts ir tieši vērst uz to, lai Latvijā ievērotu ne tikai kvantitatīvi lielākās minoritātes valodas tiesības, bet arī citu valodu tiesības. Tāpēc tajā valodu lietošanas ierobežošana "pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošību, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti" (ECK 10.p.2.d.).

 

2.

Mūsuprāt, attiecīgie panti (19.un 10.), kā arī citi EDSO biroja citētie panti neparedz tiesības privātpersonai noteikt darba valodu uzņēmumos resp.uzņēmējsabiedrībās, jo tur ir norādīts, ka persona var lietot savu valodu, bet nav teikts, ka tā drīkst uzspiest savu valodu citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka cilvēki neatkarīgi no rases, valodas, dzimuma utt., ir vienlīdzīgi likuma, pienākumu un tiesību priekšā.

Tas pats attiecas uz EDSO biroja komentāru attiecībā uz biedrošanās brīvību. Neviens pants mūsu likumprojektā šīs tiesības nenoliedz. Mēs pilnībā varam piekrist tam, ka valsts nedrīkst ietekmēt personas izvēli attiecībā uz valodas kā saziņas līdzekļa izvēli jebkurā situācijā etnisko grupu locekļu savstarpējā saziņā, taču mēs nevaram piekrist tam, ka valstij nav jāaizsargā to cilvēku tiesības, kurus citu cilvēku valodas izvēle ierobežo.

 

3.

Saistībā ar iepriekš teikto ļoti nopietni diskutējams ir EDSO 3.komentārs. EDSO birojs, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu 1984.g., skaidro 10.panta 2.daļā minēto nosacījumu "jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā", tādējādi, ka "jebkuru iejaukšanos var pamatot tikai ar neatliekamu sabiedrisku nepieciešamību", kura nav tik liela, lai to uzskatītu par "saistošu", bet kura pārsniedz tikai "lietderīgu", "saprātīgu" vai "vēlamu" nepieciešamību. Mūsuprāt, ja jau kādā valstī ir šī neatliekamā sabiedriskā nepieciešamība, resp., ja valsts tādu nepieciešamību ir formulējusi saskaņā ar 10.p.2.d., tad neloģiski ir skaidrot to ar vārdiem "nav tik liela, lai to uzskatītu par "saistošu"". Jo no elementārās loģikas viedokļa tas nozīmētu, ka tā vispār nav nepieciešamība un vēl jo mazāk neatliekama nepieciešamība. Līdzīgi šie "humānisti" laikam skaidrotu jēdzienu "neatliekamā ātrā palīdzība", proti, ka tā nav tik neatliekama, lai apgrūtinātu kādu, kam šī palīdzība jāsniedz. Mūsuprāt, šis EDSO iebildums nostāda privātuzņēmējus privileģētā stāvoklī: citu cilvēku tiesības netiek nodrošinātas tikai tā iemesla dēļ, lai privātuzņēmēji varētu netraucēti īstenot savas tiesības, turklāt nevis cilvēktiesības, bet gan vienkārši savas privātuzņēmēja tiesības. Citēju EDSO komentāru: "Apgrūtinājums, kādu Valsts valodas likuma projekts uzliks jebkurai privātā biznesā iesaistītai personai, nav attaisnojams ar sabiedrības interesēm, kas norādītas iepriekšminētajos noteikumos, t.i., interesēm, kas saistītas ar vajadzību aizsargāt valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses.." Komentāri šim komentāram būtībā ir lieki.

 

4.

EDSO biroja 4.komentārā apgalvots: "Valsts valodas reglamentēšanu privātajās organizācijās un uzņēmumos neattaisno konvencijās noteiktās sabiedrības intereses, un tādējādi netiek ievēroti noteikumi, uz kuru pamata valsts drīkst uzlikt ierobežojumus biedrošanās brīvībai." Tātad sabiedrības intereses, resp., teritoriālās integritātes, veselības, morāles utt. aizsargāšana, neattaisno šo reglamentēšanu. Kas cits, ja ne valsts un ECK 10.p. noteiktās intereses nosaka, kuras sabiedrības intereses attaisno šādu reglamentēšanu? Valsts valodas likumprojekta attiecīgie panti (1.p. 1.d. un 2.p. 2.d. — par valodas lietojuma reglamentēšanas sfērām un par tiesībām ikvienam cilvēkam kārtot jautājumus un sazināties latviešu valodā arī privātuzņēmumos un organizācijās) neierobežo cilvēku biedrošanās brīvību, bet gan tikai aizsargā to cilvēku biedrošanās un vārda brīvību, kas tiek ierobežota vienas cilvēku grupas biedrošanās un vārda brīvības ievērošanas dēļ, tai pašā laikā neliedzot jebkurai cilvēku grupai valodas izvēli savas etniskās grupas savstarpējā saziņā vai neformālajos kontaktos.