Par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas biroja komentāriem par mūsu valsts valodas likumprojektu

Turpinājums no 1.lpp.

6. Valodas lietojuma reglamentēšanas apjoms.

Ar noteikumiem par vārda brīvību esot pretrunā arī valsts valodas likumprojekta 5.panta prasība, ka profesionālo un amata pienākumu veikšanai ir nepieciešama noteikta valsts valodas prasmes pakāpe. EDSO atzīst, pirmkārt, ka "valsts var izvirzīt papildu prasību par valsts valodas lietošanu tikai tajās jomās, kas skar sabiedrības likumīgās intereses, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar patērētāju aizsardzību" un, otrkārt, ka "pakāpei, kādā valsts zināmu profesiju pārstāvjiem var pieprasīt valsts valodas zināšanas, ir jābūt proporcionālai interesēm, kuru dēļ ierobežojums noteikts". Mūsuprāt, dīvaina ir EDSO nostāja, ka patērētāju aizsardzība ir daudz svarīgāka par valsts integritāti, nepieciešamība aizsargāt citu cilvēku veselību un tiesības utt. Kas attiecas uz apjoma atbilstību interesēm, valsts valodas likumprojektā šīs intereses ir ievērotas, turklāt patērētāju aizsardzība ir visciešāk saistīta ar valsts valodas prasmes apjomu uzņēmējsabiedrībās, kā arī ar pašnodarbināto personu (ārstu, advokātu u.c.) valodas prasmi. Latvijā šis pants paredz, ka arī latvieši un pilsoņi, būdami gan darbinieku un patērētāju statusā, ir tiesīgi izvēlēties valodu. Vēlreiz jāuzsver, ka darba attiecībās ir lietojama jebkura valoda, ja tā skar vienas valodas runātāju grupu vai arī ja notiek saziņa ar ārzemju partneriem vai patērētājiem, vai arī neformālajos kontaktos.

 

7.

Attiecībā uz valsts valodas likumprojekta 6.pantu, kurā paredzēts, ka darba sanāksmju valoda ir valsts valoda, EDSO komentē: "Pat tad, ja ierobežojums par valsts valodas lietošanu attiektos uz vienu no tām valsts interešu jomām, kurās tiek pieļauti ierobežojumi, uzliktais apgrūtinājums būtu disproporcionāls tām interesēm, kuru dēļ ierobežojums noteikts. Likumprojekta 6.panta noteikumu rezultātā tiktu apturētas vai ievērojami samazinātas to privāto organizāciju un uzņēmumu aktivitātes, kurām ir grūti funkcionēt latviešu valodā." Vai EDSO uzskata, ka latviešu valodas aizsardzība ir tik mazsvarīga latviešu tautai, ka uzliktais ierobežojums (resp.tulkojums valsts valodā) neatbilst tās interesēm, proti, ir disproporcionāls sabiedrības interesēm? Turklāt Latvijā latviešu valoda kā valsts valoda pastāv jau 10 gadus, sabiedrībā ienāk arvien vairāk cilvēku, kas krievu valodu neprot, ir notikusi valsts valodas atestācija, kuru kārtojuši apmēram 350 000 cilvēku, valstī iepriekšējās valodas politikas rezultātā tam ir sagatavota augsne. Cilvēki, kas nav pakļauti atestācijai, var lietot jebkuru valodu. Gribu uzsvērt, ka sēžu un citu darba sanāksmju valoda saistīta ar cilvēku darba attiecībām.

 

8.

EDSO apšauba valsts tiesības noteikt lietvedības un dokumentu valodu privātuzņēmējdarbībā. Taču dokumenti un lietvedība ir vienota visā valstī, visi šie dokumenti funkcionē vienotā sistēmā — valsts un uzraudzības iestādēs, sarakstē ar iedzīvotājiem, sarakstē ar citiem uzņēmumiem, sakaros ar valsts iestādēm, grāmatvedības uzskaitē, tie ir pakļauti Valsts kontrolei, VID, Monopoluzraudzības dienestam, Tirdzniecības un pakalpojumu centram, Sanitārajam dienestam utt. Līgumi, kas tiek slēgti ar ārvalstīm, ir pamats uzņēmējdarbībai, un tie nonāk valsts iestāžu uzmanības lokā, tāpēc tie tiek pieprasīti arī valsts valodā. EDSO prasība mākslīgi salauztu lietvedības un dokumentācijas sistēmu, kas Latvijā samērā veiksmīgi jau ir izveidojusies kopš 1992.gada, un Latvija atkal atgrieztos 1988.gada pozīcijās.

 

9.

Ja mēs runājam par valsts valodas likumprojekta 8.pantu, proti, par dokumentu pieņemšanu un izskatīšanu uzņēmējdarbībā, tad Latvijā nevar būt tāda situācija, ka privātas iestādes un uzņēmumi nepieņem dokumentus valsts valodā. Turklāt likuma pants nav precīzi izprasts; runa ir par dokumentu notariālu apliecinājumu vai par dokumentu apstiprinājumu, ko var veikt arī pats dokumenta izdevējs.

Šeit varbūt varētu piekrist EDSO diferencēt valodas lietojumu valsts un privātiestādēs un noteikt, ka privātuzņēmējiem un privātiestādēm, kā arī organizācijām jāpieņem un jāizskata dokumenti valsts valodā, bet neattiecināt uz tiem prasību par visu dokumentu tulkošanu valsts valodā.

 

10.

Varētu piekrist EDSO priekšlikumam svītrot 9.panta 2.daļu par valodu brīvu lietošanu nacionālo kultūras biedrību, etnisko grupu un reliģisko organizāciju pasākumos, jo tā daļēji atkārto likumprojekta 1.pantu, taču uzskaitījumu "piketi, demonstrācijas un mītiņi" būtu lietderīgi paturēt panta normas precizitātes dēļ. Izteikts iebildums arī pret panta 1.daļā ietverto normu, ka oficiālos publiskos pasākumos lietojama valsts valoda: vārdu "oficiāls" vajagot attiecināt tikai uz valsts varas un pārvaldes institūcijām. Mūsuprāt, likumā būtu vēlams pat paplašināt šo normu, proti, vārda "oficiāls" vietā vienkārši runāt par "atklātiem publiskiem pasākumiem", jo, piemēram, pagājušā gadā notikušais kinofestivāls, kas noritēja bez tulkojuma valsts valodā, nebija oficiāls publisks pasākums, bet vienkārši publisks pasākums. Atstājot pašreizējā Valodu likuma terminu "atklāts pasākums" vai arī lietojot terminu "atklāts publisks pasākums" un piemērojot valodu reglamentēšanu šajos pasākumos, likumdevējs garantētu tiesības lietot un dzirdēt valsts valodu arī pilsoņiem. Turklāt reglamentēšana šeit nozīmē tikai tulkošanu, nevis valodu izvēles aizliegumu.

Kas attiecas uz valodas reglamentēšanu starptautiskos pasākumos, neapšaubāmi, tā bieži vien būs grūti īstenojama norma, bet tāpēc jau 1.variantā bija ietverts nosacījums, ka Valsts valodas centrs īpašos gadījumos var atļaut rīkot šādus pasākumus bez tulkojuma nodrošināšanas (ko par elastīgāku normu atzina arī O.Espersens). Vispār atteikties no šīs normas mēs nevaram tāpēc, ka svešvalodu prasme Latvijā joprojām ir vāja. Pēc 1995.gadā veiktās aptaujas tikai apmēram 17% pilsoņu un pilsoņu kandidātu prot angļu valodu un tikai 5% vācu valodu.

Runājot par valodu lietošanu tiesās un tiesību aizsardzības iestādēs, vēlreiz jāuzsver, ka pašlaik Latvijā tiesību aizsardzības institūcijās valsts valodas nepratējiem ir garantētas tādas tiesības, kādu nav, šķiet, nevienā citā valstī, proti, tiesas process var notikt arī citā, ne valsts valodā. Prasība procesuālos likumus pieskaņot starptautiskajām tradīcijām jau tāpat tiek ievērota, bet to reglamentēt nav valodas likuma uzdevums.

 

12.

EDSO aizrādījums diferencēt valsts izglītības iestādes no privātajām likumprojekta 13.pantā, kur reglamentēta izglītības iegūšanas valoda, domājams, tiks ņemt vērā, taču valsts prerogatīva būtu regulēt skolu skaita samēru Latvijā, lai neizveidotos situācija, kad skolu minoritāšu valodās vai citās svešvalodās būtu vairāk nekā skolu ar valsts valodu kā mācību valodu.

 

13.

Mūsu likumprojekta 15., 16., 17.pants par valodas lietošanu radio un televīzijā, kā arī publiski demonstrējamās kinofilmās utt. neaizliedz citu valodu lietošanu, bet gan paredz proporcijas citu valodu lietošanā attiecībā pret valsts valodu, jo Latvijā nedrīkst veidoties situācija, ka vienīgi valsts televīzija (1.un 2.kanāls) raida tikai vai galvenokārt valsts valodā un visi pārējie raidītāji raida tikai vai galvenokārt svešvalodās. Valsts, mūsuprāt, ir tiesīga preču tirgū piedāvāt preci atbilstoši sabiedrības interesēm. Turklāt šķiet, ka šie panti nav īsti pareizi izprasti, jo likumā nekur nav teikts, ka nevar būt subtitri citās valodās. Pirmkārt, raidījuma valoda ir valoda, ko nosaka "pēc attiecīgā raidījuma skaņas pavadījuma vai valodas, kurā raidījums ir dublēts vai ieskaņots" (Radio un televīzijas likuma 19.p. 2.d.). Un, otrkārt, termins "dubultā dublēšana" attiecas tikai uz skaņas dublēšanu, proti, kad raidījuma oriģinālvalodai virsū skan tulkojuma valoda. Un norma, kas aizliedz dubulto dublēšanu, tika ieviesta patērētāju interesēs, lai kvalitatīvāk varētu uztvert raidījuma valodu.

 

14.

Kas attiecas uz 19., 21.un 22. pantu par valodas lietošanu privāto organizāciju un uzņēmumu nosaukumos, zīmogos, veidlapās, kā arī publiskajā informācijā, gribu vērst EDSO uzmanību uz to, ka, protams, informācija citās valodās ir pieļaujama, taču nedz EDSO, nedz ANO dokumenti neparedz tādu būtisku katras valsts eksistences formas kā valodas vides nodrošināšanu. Šķiet, ka starptautiskās organizācijas ir norūpējušās tikai par t.s. starptautisko standartu piemērošanu nelielās valstīs, aizmirstot, ka valodas vidi katrā valstī, bet īpaši nelielā valstī, var nodrošināt tikai ar attiecīgās valsts valodas klātbūtni šajā vidē. Citu valodu klātbūtne, protams, ir pieļaujama, bet tikai tādā mērā, kādā tās attiecīgajās jomās ir nepieciešamas vai kādā to nosaka starptautiskās tradīcijas. Neregulējot šo jomu, Latvija izveidosies par standartizētu tranzītvalsti ar krievu un angļu valodas dominanti.

Secinājumi

Pirmkārt, kā jau mūsu komentāros par EDSO Vispārīgajiem noteikumiem teikts, mēs dažādi izprotam un skaidrojam starptautiskos dokumentus, turklāt Latvijas valodas politikas veidotāji uzskata, ka mūsu likuma valodu ierobežojumi atbilst ECK 10.punktā paredzētajiem ierobežojumiem.

Otrkārt, citu valstu valodu likumi tāpat regulē sfēras, par kurām esam saņēmuši EDSO kritiku. Salīdzinājumam Francijas 1994.g. valodas likuma 1.un 2.pants, kur reglamentēta valodas lietošana darba attiecībās, apkalpošanas sfērā u.c.:

"1. Atbilstoši Konstitūcijai Republikas valoda ir franču valoda kā personības pamatelements un Francijas kultūrmantojuma sastāvdaļa.

Tā ir izglītības, darba, saziņas un sabiedrisko pakalpojumu sfēras valoda.

Tā ir frankofono valstu privileģēta kontaktvaloda.

2. Franču valodas lietojums ir obligāts norādījumos, piedāvājumos, lietošanas pamācību un instrukciju aprakstos, preču un pakalpojumu garantijas dokumentos, kā arī rēķinos un veidlapās.

Līdzīgi noteikumi piemērojami arī attiecībā uz jebkura veida rakstisku, mutisku vai audiovizuālu reklāmu."

Lietuvas Republikas valsts valodas likums regulē valodas lietošanu gan lietvedībā, gan savstarpējā uzņēmumu sarakstē, gan audiovizuālajās programmās un kinofilmās u.c. Visiem atklātiem resp. publiskiem uzrakstiem jābūt valsts valodā.

Portugālē ir arī īpaši noteikumi, piemēram, portugāļu personvārdu aizsardzībai, ko, ja vien gribētu, arī varētu nosaukt par valsts iejaukšanos privātajā sfērā.

Tātad daudzas valstis, turklāt arī ES valstis, veido valodas politiku atbilstoši savas sabiedrības ieskatiem un vajadzībām, liekot uzsvaru vai nu uz kāda valodas slāņa aizsardzību, vai uz valodas lietošanas aizsardzību.

Treškārt, Latvijā gandrīz visas kritizētās normas pastāv jau kopš 1992.g. 31.marta, un par tām līdz šim netika izteikta kritika nedz no EP vai ES, nedz no EDSO puses. 1992.g. septembrī un oktobrī Latvijā bija ieradušies EP eksperti Filipa Blēra vadībā, kas vērtēja mūsu Valodu likumu un valodas situāciju Latvijā, un pēc tam Latvija saņēma arī ANO Cilvēktiesību centra direktora Ibrahima Falla atzinumu par valodas situāciju mūsu valstī, kā arī ieteikumus, kuros cita starpā bija teikts: "Valodu likums nav pretrunā ne ar starptautiskajām tiesībām, ne ar vispārpieņemtajām cilvēktiesību normām, pat ja tas prasa zināmas grūtības vai rada neērtības nelatviski runājošajiem iedzīvotājiem. Turklāt Latvijas varas iestāžu stingrie pasākumi, lai veicinātu latviešu valodas lietošanu, nepārkāpj šīs normas un tiek īstenoti, vienlaikus respektējot minoritāšu valodas." (1992.g. 27.nov.)

Ceturtkārt, EDSO biroja eksperti nav ņēmuši vērā arī pēdējās Oslo rekomendācijas, kurās valodu lietošanas reglamentācija tiek pieļauta gan darbinieku savstarpējās attiecībās, gan patērētāju valodas tiesību nodrošināšanā.

Piektkārt, EDSO komentāri, mūsuprāt, atspoguļo EDSO nostāju cilvēktiesību jautājumā, proti, ka privātuzņēmēju tiesības stāv augstāk par pārējo cilvēku tiesībām, jo šajos komentāros faktiski citu cilvēku tiesības tiek ziedotas uz privātuzņēmēju tiesību altāra.

Sestkārt, gribētu atgādināt EDSO biroja ekspertiem prof.Tuves Skutnabas-Kangasas viedokli: "Vairākumu un mazākumu parasti nosaka pēc runātāju skaita, tomēr arī pēc varas pakāpes, kas ir viņu rokās. Manuprāt, nākotnē vēl zināmu laiku krievu valoda Baltijā noteiktā pārejas laikā joprojām jāuzskata par vairākuma valodu: Krievu valoda ir par vairākuma valodu padarīta minoritātes valoda (minoritātes valoda tā ir pēc runātāju skaita, taču tai piešķirtas vairākuma valodas tiesības), turpretī baltiešu valodas ir par minoritāšu valodām padarītas vairākuma valodas (tām vajadzīga tā aizsardzība, kas parasti nepieciešama apdraudētām minoritāšu valodām)." (Valodas politika Baltijas valstīs. Rīga, 1992, 48.–49.lpp.) Tāpēc Latvija šajā likumprojektā ir ietvērusi tikai tās valodas lietojuma normas, kas ir nepieciešamas latviešu valodas (pat ne kā valsts valodas) funkciju atjaunošanai un latviešu tautas valodas tiesību nodrošināšanai, pēc iespējas neierobežojot citu valodu lietošanu tās teritorijā. Arī Latvijas vide ir Latvijas kultūrmantojuma sastāvdaļa, tāpēc nodrošināt latviešu valodas (resp.valsts valodas) dominējošo lomu Latvijas kultūrvidē arī ir šī likuma uzdevums.

Septītkārt, mūsu viedoklis ir — visu EDSO ieteikumu pieņemšana nopietni apdraudētu tik lēni notiekošos integrācijas procesus Latvijā un varbūt pat vēl vairāk — uz ilgu laiku polarizētu tās sabiedrības daļas, kas lēni, bet noteikti tuvojas viena otrai.

Astotkārt, analizējot EDSO komentārus, tomēr paliek neatbildēti jautājumi, kas uztrauc Latvijas valodas politikas veidotājus un uz kuriem gribētos saņemt atbildi no EDSO.

1) Kā EDSO vērtē citu valstu nostāju attiecībā uz "Reģionālo un minoritāšu valodu hartā ietverto normu nepildīšanu jau esošajās ES valstīs, kas šo hartu nav parakstījušas, un, ja tās to nav darījušas, vai tā var būt obligāta prasība citām valstīm?

2) Vai ar EDSO komentāros piedāvātajām abstraktajām tēzēm par visu valodu vienlīdzību var mainīt valodu hierarhiju valstī, kur tā ilgus gadus ir bijusi izkropļota?

3) Vai šīs rekomendācijas nepretstata valodu un individuālo valodas lietojumu, resp., valodu kā cilvēku kolektīva izveidotu sistēmu un indivīda vēlmi to piemērot sev, turklāt nostājoties indivīda pusē pat tad, kad viņš degradē šo sistēmu?

4) Vai cilvēktiesību nodrošināšanas mehānismā nevajadzētu izmantot arī sociolingvistikas atziņas un pētījumus, no kuriem dažkārt izriet pavisam citi secinājumi?

Nevar taču Latvija, kas 5 gadus veidojusi noteiktu, turklāt starptautiski atzītu valodas politiku, pēkšņi pārtraukt šī valodu koeksistences modeļa veidošanu tikai tā iemesla dēļ, ka EDSO biroja eksperti "pēkšņi" atklājuši, turklāt tieši Latvijas valodas politikā, būtiskus trūkumus. Jaunais likumprojekts tikai precīzāk sakārto esošo shēmu un valodas politikā sper jaunu un būtisku soli, atsakoties no valodu izvēles normas pilsoņa attiecībās ar valsti, kas rada stagnāciju valodas situācijas attīstībā. Acīmredzot EDSO uzskata, ka krievu valodai Latvijā ir īpašs statuss un ka tās lietošana privātuzņēmējdarbībā jānodrošina pat uz citu minoritāšu nacionālās identitātes rēķina, kā arī uz pamatnācijas un pilsoņu tiesību rēķina. Abstraktu, kaut arī ļoti pozitīvu starptautisku normu dažādās interpretācijas iespējas ļauj politiski manipulēt ar šīm normām. Apšaubot cittautiešu resp. krievu nacionālās identitātes saglabāšanas iespēju nacionālā vienkopienas valstī, EDSO apliecina, ka tai šobrīd nav vēlmes atbalstīt nacionālas valsts izveidi Latvijā, bet gan divkopienu valsts izveidi ar visām no tā izrietošajām sekām.

Valsts valodas centra vadītāja

Dr.philol. Dzintra Hirša