Lai mūsu valoda. Kā avots

Saulvedis Cimermanis,

LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Rīt, 22.aprīlī, Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē strādās Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības rīkotā zinātniskā konference "Latviešu valoda mūsdienu Latvijā". Tā veltīta baltu valodnieka Jāņa Endzelīna (1873—1961) 125.dzimšanas dienas atcerei un iekļaujas LZA "Letonikas" programmas īstenošanas norišu ciklā.

Konferencē kā referenti un pārrunu dalībnieki iesaistījušies augstskolu mācību spēki un pētniecības iestāžu darbinieki, 6. Saeimas deputāti, valsts iestāžu pārstāvji, literāti. Domās par valodas pašreizējo stāvokli un nākotnes izredzēm kopā ar humanitāro zinātņu pārstāvjiem dalīsies arī tehnisko nozaru speciālisti.

Konferenci ievadīs LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš, daloties domās par lalviešu valodas pašreizējo stāvokli valstī un iespēju robežās arī pasaulē, par zinātnieku veikumu un iecerēm labāku apstākļu radīšanai gan valodu mācīšanai, gan lietošanai valsts un sabiedrības dzīvē.

Konferences pirmajā daļā LR 6.Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis stāstīs par Eiropas Savienības prasībām pret dalībvalstīm valodu jomā un par to, kādā mērā Latvijas valsts rīcība un stāvoklis atbilst šīm prasībām. Filoloģijas doktore Dzintra Hirša runās par latviešu attieksmi pret savu valodu un rosinās rīcībai, kas varētu stiprināt cieņu pret dzimto valodu. Habilitētā filoloģijas doktore Ina Druviete virzīs sarunu salīdzinošā plāksnē un sniegs ieskatu starptautiski atzītos viedokļos par valodu un politiku valodu likumos.

LZA korespondētājlocekle Raita Karnīte kā ekonomiste rosinās uz pasākumiem, kas būtu veicami, lai saglabātu un aizsargātu latviešu valodu darba tirgū, kurā uz ikviena soļa jāsastopas ar citu valodu konkurenci. LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa stāstīs par nacionālo valodu lomu un iespējām starptautiskās sadarbības norisēs.

Konferences otrajā daļā galveno vērību veltīsim latviešu valodas zināšanu līmenim, tās lietojumam dažādās dzīves nozarēs un valodas nākotnes izredzēm, ja būtiski nemainīsies pašreizējie apstākļi. Filoloģijas doktore Dzintra Paegle stāstīs 1) par to vidusskolu absolventu zināšanām latviešu valodā, kuri gatavojas iestāties Latvijas Universitātē, 2) par grūtībām, ar kurām viņi sastopas augstskolā savu nepilnīgo zināšanu dēļ, un 3) par pasākumiem, kas steidzami īstenojami latviešu valodas mācīšanas uzlabošanai Latvijas vidējās mācību iestādēs. Dz.Paegles referātam sekos habilitētās filoloģijas doktores Daces Markus informācija par to, kādā mērā Latvijas skolotāju sagatavotība spēj nodrošināt Valodu likuma nosacījumu īstenošanu dzīvē un kādas ir viņu vēlmes. Filoloģijas doktores Gunta Smiltniece un Vilma Šaudiņa stāstīs par problēmām, ar kurām valsts valodas jomā sastopas novadu augstskolas, un kā šīs problēmas ietekmē jauno skolotāju sagatavošanu. Izglītības un zinātnes ministrijas referente Baiba Kinstlere iepazīstinās ar iecerēm, kuras ministrija īstenos latviešu valodas stāvokļa nostiprināšanas un zināšanu līmeņa celšanas nolūkos.

Filoloģijas doktore Sarma Kļaviņa dalīsies domās par zinātnieku attieksmi pret latviešu valodu un it īpaši par viņu atbildību šīs valodas priekšā.

Tehnisko zinātņu maģistrs Andrejs Vasiļjevs rosinās pārdomas par mazo tautu valodu iespējām strauji mainīgajos saziņas procesos, kuros ienācis visai spēcīgs instruments — Internets. Kā viens no Latvijas valsts uzdevumiem minam nacionālās informācijas, kultūras bagātību un aktualitāšu pieejamību Internetā, kuras īstenošanai nepieciešams valsts atbalsts.

Konferences noslēgumā pārrunās par starptautisko pieredzi mazo tautu valodu saglabāšanā, valstu valodu lietošanā un citos jautājumos uzstāsies valodnieki Tenu Karma un Jānis Kušķis, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, LR 6.Saeimas deputāte Anta Rugāte un citi.

"Latvijas Vēstnesī" ienāk konferencei sagatavotie referāti un ziņojumi, kurus redakcija iespēju robežās cer darīt zināmus arī saviem lasītājiem. Viens no paredzētajiem — rakstnieka Zigmunda Skujiņa referāts — šeitpat zemāk.

Par latviešu valodas aizstāvību esmu runājis tik daudz, ka man bail pārvērsties par dzeguzi, kas katru stundu vai pusstundu izlec no pulksteņa, lai nodziedātu savu "kukū!". Tāpēc atļaujiet šoreiz bilst dažus vārdus par latviešu valodu citā kontekstā.

Krievijas uzbrukumam Latvijai, ko īsteno ar dažādu spēku palīdzību, patiesībā nav nekāda sakara ar mums izvirzītajām apsūdzībām. Apsūdzības var atrast vienmēr. Krievija kāro citu piekāpību — atteikšanos no neatkarības. Respektīvi, stāvokļa atjaunošanu, kad visu atkal izlemtu un noteiktu Maskava. To nav izgudrojis Lužkovs un to nav izgudrojis Jeļcins. Der atcerēties, ko Eizenšteina filmā sludina Ivans IV, pie mums pazīstams ar iesauku Briesmīgais: "Nav taisnīgi, ka upes, kas savu teci sāk Krievzemē, jūrā ieplūst zemēs, kas nav mūsu varā." Vai palasīsim ķeizarienes Katrīnas II slepeno instrukciju ģenerālprokuroram Vjazemskim: "Mazkrievija, Vidzeme un Somija ir provinces, ko pārvalda saskaņā ar tām apstiprinātajām privilēģijām; pārkāpt šīs privilēģijas un tās pēkšņi atcelt nebūtu labi. Šīs provinces vienkāršiem līdzekļiem jāpārveido tā, lai tās kļūtu krieviskākas un neskatītos kā vilki uz mežu."

Es brīnos, ka mūsu valstsvīri nav saskatījuši vai varbūt nevēlas saskatīt pašreizējo norišu apbrīnojamo līdzību ar 1940.gada jūnija traģiskajiem notikumiem. Kremlis nāca klajā ar apsūdzību. Nē, par krievvalodīgo tiesību pārkāpumiem nekliedza, kas nav, tas nav. Latvija noslēgusi militāru paktu ar Igauniju un Lietuvu un gatavojoties uzbrukt Padomijai. Lūk, kas latviešiem galvā! Tāpēc Latvijā jāsastāda jauna valdība, kas — citēju tā laika avīžu tekstu — "spētu nodrošināt labas attiecības starp abām kaimiņvalstīm". Ultimātu pieņem, un uz politiskās skatuves politiķu lomās parādās zinātnieks Kirhenšteins un literāts Vilis Lācis. Viņi rūpēsies par p a r e i z a s politikas īstenošanu Latvijā...

Vai situācija neko neatgādina? Ja atgādina, tad es gribu jautāt, kāpēc godātajam Valsts tālrādes ģenerāldirektoram Pulka kungam, kam bagātīgi atrodas vecas kinohronikas, kā Kalnbērziņš atklāj trolejbusa līnijas un Voss dala ordeņus, neatrodas neviens filmas gabaliņš, kas iemūžinājis 1940.gada viltus spēles, kuras zināmi spēki Latvijā grib atkārtot?

Ko runāt par latviešu valodas nākotni Latvijā tiem, kas neatkarību ar mieru pārdot par konservu tirgu Austrumos, tiem, kas Baltkrievijas tipa savienību ar Krieviju mēģina tēlot par vienīgo ekonomiski drošo, perspektīvo ceļu?

1940.gadā mani kā trīspadsmitgadīgu zēnu, "postā un beztiesībā iedzīto latviešu" pārstāvi, aizvizināja uz Maskavu, lai parādītu, kā dzīvo laimīgā padomju tauta. Es pat savā pusaudža prātā biju ļoti pārsteigts, uzzinot, ka Padomju Savienībā sviestu un cukuru pārdod ierobežoti, uz kartītēm.

Kāpēc es par to atgādinu? Tāpēc, ka maldīties ir cilvēcīgi, bet iekrist uz pazīstamiem trikiem ir muļķība. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas pastāvēšana atkarīga no tā, kādā valodā runās mūsu valstī. Un, pieminot cildeno Jāni Endzelīnu un viņa darbu, mums nav tiesību aizmirst arī Ivanu IV, sauktu par Briesmīgo, un Katrīnu II. Lai cik paradoksāli izklausītos — arī Kirhenšteinu, Lāci un tos, kas atkal gatavi iet viņu pēdās.

Taču nav jau tā, ka patlaban — Latvijai drūmajās dienās — nākas tikai vilties. Es domāju, ļoti daudzus no mums iepriecināja ziņa, ka Latvijas skolnieku parlaments iesniedzis Saeimā prasību Satversmē kā 4.pantu iestrādāt nosacījumu, ka Latvijā vienīgi latviešu valoda ir valsts valoda. To izdarīt būtu pats pēdējais brīdis. Ir sākusies lielā piekāpšanās. Visi logi un durvis tiek atrauti vaļā. Var gadīties, ka latviešu valodas aizstāvībai savākt vajadzīgās balsis drīz būs neiespējami.

Es priecājos divtik, ka to izlēma tieši viņi, nenobriedušie jaunekļi un drosmīgās meitenes bez dzīves pieredzes, kas auguši pārmaiņu haosā, izglītojas skolās, no kurām ne vienā vien piesmiņķēts padomju audzināšanas gars pārtapis par liberālu kosmopolītismu. Kāpēc tādu priekšlikumu Saeimā nav iesniegusi Rakstnieku savienība? Kāpēc tādu priekšlikumu nav iesniegusi Zinātņu akadēmija? Gandrīz visu šīs konferences runātāju tiešais pienākums ir rūpēties par latviešu valodu. Kāpēc mēs esam slinki? Kāpēc rūpes par latviešu valodu arī kļūst zināmā mērā elitāras, tas ir, par tām uzzina, tās nonāk tikai līdz nelielai tautas daļai, par lēmējiem un rīkotājiem nerunājot.

Ko par to teiktu Jānis Endzelīns?

Mūsdienu Latvijā par latviešu valodu notiek cīniņš uz dzīvību un nāvi. Nākamo piekāpšanos prasīs šajā jomā. Tas jāapzinās, un jāapvieno spēki, lai latviešu valodas tiesības un nākotne ar l i k u m u būtu nodrošināta visās dzīves nozarēs. Lai likuma spēks Latvijā neatgriezeniski valodu fonu mainītu par labu latviešu valodai. Un, lai tas notiktu, patlaban v i s u valodas zinātnieku pūliņi būtu jāvelta reālai praksei, t.i., ar zinātnieka ieročiem jāpalīdz latviešu valodai atgūt pašapziņu. Jāiejūdz likuma burts, lai Latvijā visās izglītības iestādēs, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar augstskolu, iegūtu katram posmam atbilstošas, labas latviešu valodas zināšanas.

Tas nav tik sen, kad mums bija bagāta organizācija, ko sauca par Kultūras fondu. Kultūras fonds apsvēra iespēju uzcelt pieminekli Jānim Endzelīnam. Bija nauda, bija iespējas. Izvēlējās tēlnieci, kam pieminekli pasūtīt. Taču galaiznākumā Endzelīna pieminekļa vietā tā pati tēlniece par to pašu Kultūras fonda naudu izdarināja pieminekli Puškina sirdsdāmai cara ģenerāļa Kerna kundzei.

Nē, es neesmu tik naivs, lai tagad aicinātu celt skulpturālu pieminekli Endzelīnam. Mūsu pienākums un a t b i l d ī b a nākamo audžu priekšā visiem spēkiem būtu balstīt pieminekli, ko ar savu mūža darbu tik varenu, tik skaistu izdarinājis Endzelīns pats, — latviešu valodu, vienu no vecākajām Eiropas valodām, kurai draud iznīcība.

Drauda atgādināšanu Eiropai un pasaulei šoreiz nedrīkstam atbīdīt "uz vēlāku laiku, kad būs iedvesma un oriģinālākas idejas". Kad apjēdza Ēģiptes tempļa iespējamo bojāeju, glābšanā ieslēdzās visas pasaules sabiedrība. Par Āfrikas apdraudētajiem dzīvniekiem skan nemierīgas balsis visriņķī zemeslodei. Mūsu konferencei būs santīma vērte, ja tā neizskanēs ar pamatotu, aicinošu trauksmes vēstījumu par kaunu un neatsveramo zaudējumu pasaules kultūrai, ja uz divdesmit pirmā gadsimta sliekšņa iznīcības draudiem tiks pakļauts viens no pēdējiem unikālo baltu valodu zariem — latviešu valoda. Tas jādara zināms pasaules zinātniskajām organizācijām, ANO institūcijām, Eiropas Savienībai un valstu valdībām.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības rīkotajai akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125.dzimšanas dienas atceres zinātniskajai konferencei iesniegtais un nolasīt paredzētais referāts