Andris Rāviņš, zemkopības ministrs,

Aivars Īsis, SIA "Baltic sugar company" direktors, -- "Latvijas Vēstnesim"

Otrdien, 21. aprīlī, Jelgavas cukurfabrikā sapulcējās Latvijas cukura nozares, Zemkopības ministrijas pārstāvji un politii, lai apspriestu, kā risināt izveidojušos sareżījumus cukura rūpniecībā. Par šo tikšanos -- uzņēmuma "Baltic sugar company" direktors Aivars īsis:

-- Uz tikšanos bija aicināti vairāk nekā desmit Latvijas lielākie un stabilākie cukurbiešu audzētāji, visu trīs Latvijas cukurfabriku un Cukurbiešu audzētāju un pārstrādātāju asociācijas vadība, Zemkopības ministrijas pārstāvji, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reionālās politikas komisijas un šīs komisijas Lauksaimniecības un meżsaimniecības apakškomisijas priekšsēdētāji, zinātnieki un politisko partiju pārstāvji. Nopietna sabiedrība, un tikpat nopietni bija jautājumi, kuru dē visi sanāca kopā.

Cukurbiešu audzētāji lūdza parlamentāriešus iespējami ātri atrisināt krīzes situāciju, kas šobrīd izveidojusies. Tūlīt ir jāsāk sēja un zemniekiem jāzina, vai to šopavasar darīt un -- ja nedarīt, ar ko tad nodarboties. Un, ja šis jautājums netiks oti ātri atrisināts, tad situācija var izvērsties katastrofāla. Ne tikai zemniekiem, bet visā cukura nozarē un arī visā lauksaimniecībā kopumā. Zemnieki ir paņēmuši lielus kredītus, iegādājušies tehniku, un parādu atdošana ir atkarīga no viņu rażošanas. Taču, ja sarażoto nebūs kur likt, tad sāksies neatgriezeniski procesi.

Pašlaik pasaulē ir cukura krīze -- tik zema cukura cena birżās nav bijusi pēdējos piecpadsmit, divdesmit gadus. Tonna baltā cukura maksā 245, jēlcukura -- 250 ASV dolārus. Tas nozīmē, ka pat tajā gadījumā, ja cukurs mūsu valstī tiek ievests legāli, nomaksājot visus nodokus un muitas maksas, cukura imports lielos apmēros Latvijas cukurrūpniecību sagrauj. Tam, pēc maniem aprēiniem, būtu nepieciešams tikai viens mēnesis.

Otra lieta, kas uztrauc, ir Jēkabpils cukurfabrika, kas atrodas finansiālas krīzes situācijā. Pagājušajā rudenī Jēkabpils cukurfabrika noslēdza līgumu ar franču firmu "SugDen" par oti liela daudzuma jēlcukura ievešanu par jau līguma parakstīšanas brīdī fiksētu cenu. Šī cena ievērojami pārsniedz to cenu, kas birżās ir šobrīd. Pagājušajā nedēā, pirms jaunās cukurbiešu sezonas sākuma, noliktavās bija lieli cukura atlikumi vēl no pērnās rażas. Ja šim daudzumam vēl pieskaita sarażojamo cukuru no relatīvi lielās gaidāmās jaunās rażas, tad ir pareizi tas, ka Latvijā

visas trīs cukurfabrikas drīkst ievest kopā 20 000 tonnas jēlcukura (šis lēmums tapa pēc tam, kad jēkabpilieši bija noslēguši līgumu). Ja, balstoties uz likumdošanu, aprēina importējamo daudzumu, tad Jēkabpils reāli drīkst ievest tikai 5500 tonnas jēlcukura. Taču jau rudenī noslēgtais līgums ar frančiem ir par gandrīz trīskārt lielāku apjomu. Protams, rodas jautājums: kur to likt? Turklāt jāņem vērā, ka līgumā fiksēta ievērojami lielāka cena. Situāciju no komerciālā viedoka vērtēju kā muīgu. Taču šīs "muības" pārvēršas milzīgās un konkrētās naudas summās. Kur likt to cukuru? Un -- tālāk šo jēlcukuru būs iespējams pārdot tikai par pašreizējo birżas cenu, nevis par līgumā fiksēto. Bez tam abas pārējās cukura fabrikas ir tik noslogotas, ka vēl klāt ņemt jēlcukuru pārstrādei glużi vienkārši nevar pat pie labākās gribas. Tie ir grandiozi zaudējumi. Un kontekstā ar to, ka Jēkabpils cukurfabrika pašlaik atrodas aktīvā rekonstrukcijas stāvoklī, lai varētu ru

denī pārstrādāt cukurbietes, situācija uzņēmumā ir, maigi izsakoties, neapskaużama. Un šīs jautājums oti nopietni skar pilnīgi visu cukurrūpniecību un visu Latvijas lauksaimniecību.