Latvijas cukurs rūgtu sarezgījumu priekšā

Turpinājums

no 1.lpp.

Andris Rāvinš, zemkopības ministrs,

Aivars Īsis, SIA "Baltic sugar company" direktors, -- "Latvijas Vēstnesim"

Runājot par cukura fabriku noslogotību, -- esam sasnieguši mēri, uz ko gājām jau kopš 1993. gada, -- lai Latvija pati sevi apgādātu ar cukuru. Ja šoruden piepildīsies prognozes, tad Latvija ar savu cukurbiešu cukuru varēs nodrošināt apmēram 85 procentus no Latvijas cukura tirgus. Tātad pēc pāris gadiem Latvija varēs pilnīgi nodrošināt sevi ar nepieciešamo cukura daudzumu. Mēris gandrīz jau ir sasniegts. Un, ieejot Eiropas koptirgū, Latvijai būs pašai sava kvota un cilvēkiem -- garantēts darbs. Līdz tam atlicis tikai viens solis. Taču izveidojusies situācija, kas saistīta ar Jēkabpili, var visu paveikto sagraut. Ja viena Latvijas fabrika "iziet no spēles", tad cukurrūpniecība tiek atmesta atpaka 1993. gada līmenī.

Raugoties no politiskā viedoka, arī valdība nedrīkst ataut ievest Latvijā jau noteikto cukura daudzumu, jo šāda "atlaide" vienalga šo nozari sagraus. Arī tad, ja "kritīs" viena fabrika, tā līdzi aizraus visas pārējās. Ievedmuita cukuram tika noteikta 1993. gadā un ir 120 ASV dolāru par tonnu. Lata kurss, inflācija -- un šie 120 dolāri šodien vairs nenozīmē to pašu, ko toreiz. To vērtība ir kritusies apmēram uz pusi. Ievestā cukura cena Latvijā pēc visu nodoku nomaksāšanas ir apmēram par 30 -- 40 latiem par tonnu zemāka nekā uz vietas sarażotā cukura cena. Taču ievedmuitu Latvija paaugstināt nedrīkst. Tādē metodes, kā apgrūtināt cukura ievešanu, jāmeklē citur. Jāatrisina arī jautājumi, kas saistīti ar cukura reeksportu saldumu un konditorejas fabrikām un to attiecības ar Latvijā rażoto cukuru. Tāpat vēl ir dażas firmas, kas tomēr Latvijā ieved cukuru nelegāli -- to ir noskaidrojusi Ekonomiskā policija. Šie ir oti nopietni jautājumi, kas prasa ātru un saprātīgu risinājumu. Pašlaik viena tikšanās seko nākamajai, lai atrastu izeju. Un cukura nozarē strādājošie vieni paši acīmredzot no situācijas saviem spēkiem neizkūs.

Politiskie spēki, kuri ir uzklausījuši mūsu viedokli, solīja palīdzēt, tās ir lielākās Latvijas partijas:"Latvijas ceš", Latvijas Zemnieku savienība un "Saimnieks". Jo šis ir valstisks jautājums, kuru iepīt politiskajās intrigās būtu neprāts. To parlamentārieši saprot. Ir solījums situācijas uzlabošanas risinājumus iestrādāt likumdošanā. Varētu tikt ieviests īpašs nodoku reżīms, kas palīdzētu situāciju atrisināt. Taču sīkāk par darāmajiem pasākumiem pašlaik runāt vēl ir pāragri. Kopā ar Zemkopības ministriju esam iesnieguši Saeimā projektu par situācijas uzlabošanu. Politii domā, ka mēneša laikā projekts tiks izskatīts.

Vakar, 22. aprīlī, Cukurbiešu audzētāju un pārstrādātāju asociācijas, "Baltic sugar company" un visu trīs Latvijas cukura fabriku vadība cukurrūpniecības problēmas apsprieda ar zemkopības ministru Andri Rāviņu un Zemkopības ministrijas vadību. Pēc šīs tikšanās ministrs atzina:

-- Šodien jau mēs varam skaidri konstatēt to, ka Jēkabpils cukurfabrika ir kūdījusies, noslēdzot līgumus par jēlcukura pirkšanu. Līdz ar to droši var teikt, ka tas fabrikai nesīs zaudējumus. Šobrīd. Rudenī traēdija var piemeklēt cukurbiešu audzētājus. Nule kopīgi nopietni risinājām šos jautājumus.

Mēs visi oti labi saprotam, ka valstij ir vajadzīgas visas trīs cukurfabrikas. Lai pārstrādātu to cukurbiešu daudzumu, ko Latvijā var sarażot un ko acīmredzot arī sarażos, pat varētu būt par maz ar pašlaik esošajām fabriku jaudām. Varat uztvert kā joku, bet mums būtu jādomā par ceturtās fabrikas celšanu vai vismaz par jaudu intensificēšanu esošajos uzņēmumos. Jau šobrīd ir noslēgti līgumi par oti lielu cukurbiešu rażu iepirkšanu, un līgumu slēgšana vēl turpinās. Mēs nedrīkstam atiet malā no šo problēmu risināšanas. Nedrīkstam teikt -- jūs, tajā skaitā arī Jēkabpils uzņēmums, esat privātas kompānijas, lai akcionāri domā, ko tālāk darīt. Cukura nozarē ir milzīgi daudz savstarpēji saistīto cilvēku un dażādu citu lietu, lai mēs atautos vienkārši stāvēt malā.

Esam mēinājuši rast risinājumus situācijas normalizēšanai, un varu teikt, ka šobrīd konkrētu risinājumu nav. Skaidrs ir tas, ka Jēkabpils fabrikai zaudējumi jācieš būs. Zaudējumus kopumā mēs nevaram "pārcelt" uz vēlāku laiku, jo pati fabrika strādā ar peņu. Līdz ar to problēmas var rasties šajā pavasarī un sagatavošanās periodā cukurbiešu rażas novākšanas laikam. Tātad mums ir jāspēj kompensēt zaudējumus šajā laikā, kad rūpnīca gatavojas jaunajai rażai. Zemkopības ministrijas fondos šādas naudas, ar kuru mēs varētu palīdzēt Jēkabpils uzņēmumam, nav. Nevaram arī "aizņemties" naudu no nākamā gada līdzekiem, jo likums to aizliedz. Taču veids, kā atrast papildu finansējumu, jāatrod.

Mums ir oti nopietni jādomā par vienu būtisku lietu. Nākamajā gadā Latvija jau būs pavisam tuvu tam, ka mūsu valstī galvenais cukurs būs cukurbiešu cukurs un iekšējam patēriņam nebūs nepieciešama jēlcukura pārstrāde. Līdz ar to arī cukura rażošanas izmaksas kūs oti saspringtas. Tas nozīmē, ka mums jārada stabils un spēcīgs mehānisms sava iekšējā tirgus aizsardzībai un jādomā par to, kā piesaistīt saldumu rażotājus vietējā cukura izmantošanai. Un tās nākotnē ir divas risināmās pamatproblēmas, kas jāveic ar ekonomiskām metodēm.

Pašlaik ir šādi darbības principi: saldumus ievedot, netiek iekasēta maksa no saldumu tirgotājiem par ievestā cukura apjomu. Bet tās ir diezgan lielas summas un diezgan lieli daudzumi. Ar šokolādēm vien, tās importējot, Latvijā katru mēnesi ieved apmēram 200 tonnas cukura. Iespējams, ka nākotnē tiks palielināta maksa par saldumu, konditorejas izstrādājumu ievešanu. Piemēram, Krievijā šāda dzelżaina maksa par saldumu ievešanu pastāv. Tātad -- jāmaksā par konfekšu, šokolādes, cepumu, limonāżu un visu veidu saldumu importu šajā valstī pēc pastāvošajiem tarifiem, ar koeficientu pārrēinot to saturu cukurā. Tātad noteikta naudas summa ieiet šiem mēriem paredzētajos fondos vai fondā. Līdzīga sistēma, kas dos iespēju samazināt vietējo saldumu rażotājiem cukura cenu, varētu tikt ieviesta arī Latvijā. Taču šādas izmaiņas ir jāapstiprina Saeimai.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore