Problēmas

Starp ekonomiku un ētiku līdzsvaru meklējot

Gundega Mičule, Zemkopības ministrijas Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore, - "Latvijas Vēstnesim"

Šodien un rīt, 24. un 25. aprīlī, Jelgava kļūs par Latvijas veterinārārstu pulcēšanās centru. LLU Veterinārmedicīnas fakultāte, Latvijas Veterinārārstu biedrība un Valsts veterinārais dienests šodien rīko zinātniskās un veterinārmedicīnas prakses konferenci, bet rīt būs šāgada veterinārās dienas. Par šo pasākumu mērķiem un plānoto norisi "Latvijas Vēstnesim" pastāstīja ZM Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore Gundega Mičule:

- Konferences laikā būs gan darbs sekcijās, kurās tiks lasīti referāti par dzīvnieku morfoloģiju un fizioloģiju, par veterinārā dienesta organizāciju, par lipīgo slimību un pārtikas produktu veterināri sanitāro ekspertīzi, par nelipīgo slimību, farmakoloģijas, dzemdniecības tēmām, gan arī kopīga plenārsēde visiem veterinārajiem speciālistiem par privātpraktizējošo veterinārārstu lomu valsts veterināro funkciju veikšanai. Sestdien, tas ir, rīt,veterinārajiem speciālistiem būs praktiskās nodarbības. Taču lielākais akcents visu veterināro dienu laikā tiek likts tieši uz plenārsēdi, kuras laikā ir jāatrod veids un metodes, kā iesaistīt privāti praktizējošos veterināros speciālistus to funkciju veikšanā, kas ir svarīgas Latvijai kā valstij. Un te jāatrod risinājums, kā savienot veterinārārstu ētiskos aspektus ar ekonomiskajiem.

Veterinārārstu profesija pieskaitāma pie tā sauktajām pašregulējošajām profesijām. Tas nozīmē, ka šī profesija balstās uz ļoti specifisku izglītību, kas ir ļoti cieši savijusies ar ētiku. Tātad - izglītība un ētika. Jo veterinārā izglītība ir tik specifiska, ka nav lielu problēmu piemānīt klientus, kuru lielākais vairums no veterinārās izglītības "smalkumiem" zina maz. Veterinārajiem speciālistiem jādomā ne tikai par to, kā sekmēt savu biznesu un nodrošināt labus ekonomiskos apstākļus, bet jābūt arī ļoti augstiem ētikas kritērijiem. Tādēļ jādara viss, lai cilvēki arī netiktu provocēti rīkoties pretēji ētikai, jo mūsu dzīvē un sabiedriskajās norisēs aizvien spēcīgāk sāk prevalēt materiālā puse un īpašumattiecības. Padomju sistēmā viss piederēja it kā vienam īpašniekam - valstij - un atšķirības neizpaudās tik pretišķīgi. Taču šobrīd ir pircēja un pārdevēja attiecības, kuru starpnieks ir nauda. Mūsu sabiedrība ir veidošanās procesā,turklāt jebkuru pakalpojumu, tajā skaitā arī veterināro pakalpojumu, pircēji ļoti maz zina par savām tiesībām un aizsardzību.

Tajā pašā laikā ļoti būtiskas ir speciālistu profesionālās zināšanas un to nemitīga papildināšana, kas cieši saistīta ar profesionālo organizāciju lomu šo jautājumu virzīšanā un regulēšanā. Un te uzreiz jānosauc tik nepatīkamas lietas kā ātras izplatības lipīgās infekcijas slimības, kuru ierobežošanu var veikt tikai tad, kad ir mērķtiecīga, kompleksa un pat policejiska darbība. Sakarā ar to slimību grupu, kas prasa centralizētu un ātru darbību, ir iemesls attiecīgas funkcijas deleģēt Valsts veterinārajam dienestam. Attīstītas ekonomikas valstīs šīs attiecības vēsturiski jau ir izveidojušās. Mums šāda sistēma vēl praksē nav iedibināta. Veterinārajam dienestam ir deleģētas konkrētas funkcijas organizēt un plānot darbību un arī atbildēt par veikto pasākumu rezultātiem. Bet visā šajā sistēmā trūkst vienas ļoti būtiskas lietas - nav sasaistes ar privātpraktizējošajiem veterinārārstiem. Un tas ir trūkums, ko īpaši varēs just brīžos, kad būs vajadzīga ātra un mērķtiecīga darbība, ja būs kādas infekcijas slimības izplatības situācija, uzliesmojums. Taču arī uzliesmojuma brīžos sākta darbība var jau būt novēlota, tādēļ visbūtiskākais ir nemitīga profilakse. Un arī šeit nepieciešama valsts un privātpraktizējošo speciālistu sadarbība. Lai to nodrošinātu, ir jāiesaista privāti praktizējošie veterinārie speciālisti. Mums visiem kopā jāatrod ceļš, kā to veikt, kā pilvarot veterinārārstus izdarīt attiecīgus pasākumus.

Ja ir pilnvarojums veikt attiecīgas darbības, tad aktivizējas arī otra šī jautājuma puse - samaksa. Šai sistēmai jābūt skaidrai - kas, par ko un cik maksā. Ja veterinārārsts apkalpo konkrētu ganāmpulku vai dzīvniekus, kas pieder konkrētam īpašniekam, tad nepieciešamās izmaksas, ko nesedz valsts, sedz īpašnieks. Piemēram, ja ir kāds iespējams trakumsērgas gadījums - ir atrasts beigts meža dzīvnieks vai klaiņojošais suns vai kaķis. It kā ārsta ētika liek turp doties un izdarīt visu nepieciešamo, lai situāciju noskaidrotu. Veterinārārsts to dara ar savu transportu, pats pērk degvielu, pats nogādā nepieciešamās ķermeņa daļas analīžu veikšanai, ja konstatēta slimība, pats nosaka ierobežojumus, lai slimība tālāk neizplatītos utt., utt. Un te ir jautājums - kas par to maksās?

Vēl viena sasāpējusi lieta, kurai jārod risinājums, - daži pārtikas kvalitātes kontroles un uzraudzības aspekti. Valsts dienesta kompetencē ir pārtikas kvalitātes uzraudzība. Visbūtiskākā no slimību viedokļa ir tieši gaļas ekspertīze, jo, lietojot slima dzīvnieka gaļu, tiešā veidā saslimst arī cilvēks. Līdz ar to atkal nepieciešama strikta veterinārā darbība un cieša sasaiste ar privātpraktizējošajiem speciālistiem. Šis darbs, arī samaksas sistēma, jāorganizē valsts institūcijām, taču visu darbu, īpaši mazajās kautuvēs un gaļas cehos, valsts algoti speciālisti paveikt nespēj. Un šeit ir jāiesaista privātprakses veterinārie speciālisti. Tādēļ iespējami ātri jānoskaidro, kādi būs noteikumi un pilnvarojums, kāda būs samaksas sistēma par paveikto darbu. Ko maksās valsts un ko - uzņēmumi. Un šeit ir precīzi jānosaka funkcijas.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

Par galvaspilsētas mājsaimniecību budžetu

Turpinājums

no 1.lpp.

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Vieninieku mājsaimniecību Rīgā bija 30,7% no visu mājsaimniecību skaita, salīdzinot ar 33,7% laukos. Rīgā arī mazāk mājsaimniecību ar 4 un vairāk personām - 19,3% no visu mājsaimniecību skaita (laukos - 26,4 %).

Vairāk nekā trešdaļa (37,1%) rīdzinieku savu ienākumu gūst kā algota darba samaksu. Laukos algota darba samaksa kā galvenais ienākumu avots ir atzīmēta mazāk nekā ceturtdaļai iedzīvotāju (23,1%). Rīdzinieku mājsaimniecības ir nedaudz jaunākas, salīdzinot ar lauku mājsaimniecībām. Tādos apstākļos pensiju kā galveno iztikas līdzekļu avotu 1997. gadā uzrādīja 28,2% rīdzinieku, salīdzinot ar 30,5% Latvijas laukos. Rīgā nedaudz mazāks arī to iedzīvotāju īpatsvars, kuru ienākumu galveno daļu veido valsts sociālās nodrošināšanas pabalsts un bezdarbnieku pabalsti. Toties Rīgā relatīvi lielāka iedzīvotāju daļa (27,9%) atrodas citu personu apgādībā nekā laukos (25,3%). Šo daļu galvenokārt veido nepieauguši bērni. (Dati no Centrālās statistikas pārvaldes ziņojuma par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1997.gadā, 3.-5.lpp.)

Tādējādi sociāldemogrāfiskā situācija Rīgā pašreiz ir nedaudz labāka nekā laukos. Taču šīs atšķirības var drīz izzust, jo dzimstības rādītāji Rīgā ir sliktāki nekā valstī kopumā.

Rīgā, rēķinot uz 1000 sievietēm 15-49 gadu vecumā, 1996. gadā dzima 24,58 bērni, vidēji Latvijā - 32,53, bet Rēzeknes rajonā - pat 51,90 (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1997.g., 77., 84. lpp.).

Nopelna vairāk ...

Vidējais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, Rīgā 1997. gadā sasniedza Ls 62,27 mēnesī, tas ir par Ls 12,41 vairāk nekā laukos un par Ls 6,82 vairāk nekā vidēji Latvijā.

Arī ienākumu augšanas temps 1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, Rīgā bija lielāks nekā laukos un vidēji valstī, sasniedzot 110,1% (laukos - 104,5%, Latvijā - 107,7%). Ienākumu augšanas temps Rīgā apsteidza vidējo patēriņa cenu augšanas tempu Latvijā, kas bija 108,4%. Šāds salīdzinājums gan ir tikai orientējošs, jo Rīgai raksturīgs atšķirīgs preču un pakalpojumu groza lietiskais sastāvs un arī cenas nereti augstākas nekā vidēji Latvijā.

Rīdzinieku noslāņošanās pēc materiālā dzīves līmeņa ir parādīta deciļgrupējumā (skat. tabulu). Analoga tabula par visām Latvijas mājsaimniecībām bija publicēta autora rakstā "LV" š.g. 27. martā.

Salīdzinot rīdzinieku ienākumus ar Latvijas mājsaimniecību vidējiem ienākumiem, redzams, ka rīdzinieku ienākumi ir lielāki visās labklājības deciļgrupās. Taču vislielākā atšķirība ir pirmajā - visnabadzīgāko - mājsaimniecību deciļgrupā, kur rīdzinieku ienākumi pārsniedz valsts vidējos ienākumus par 32%. Vai Rīgā mazāk galēji nabadzīgo un viņu nabadzība vieglāka? Varbūt Rīgā vieglāk iegūt sociālos pabalstus? Zināmā mērā šādu atšķirību varēja veicināt arī mājsaimniecību izlases veidošanas īpatnības. Rīgā gadījumizlasi veic, izmantojot Iedzīvotāju reģistru. Tādēļ izlasē būtībā nevar nonākt klaidoņi un bezpajumtnieki, jo viņi vai nu nav reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, vai nedzīvo atbilstoši pierakstam. Lauku apvidos izlases bāzi veido mājsaimniecību saraksti. Tā kā lauku pašvaldības daudz labāk apzina savus iedzīvotājus, mazākas iespējas kādām mājsaimniecībām palikt ārpus sarakstiem un nepiedalīties aptaujājamo respondentu izlozē.

Pārējo deciļgrupu rīdzinieku ienākumi pārsniedz valsts vidējos mājsaimniecību ienākumus par 6 - 14%; vismazākās atšķirības ir vidējo ienākumu deciļgrupās.

Zem pilnā iztikas minimuma 1997. gadā dzīvoja 74,7% Rīgas mājsaimniecību, zem krīzes iztikas minimuma - 50,0%. Šo rādītāju noteikšanai izmantoti visai Latvijai noteiktie normatīvi, jo atsevišķi Rīgai, ņemot vērā lielpilsētas specifiku, tie nav izstrādāti.

... bezizvēles maksājumi lielāki

Dzīve lielpilsētā vairākumam iedzīvotāju dod iespēju nopelnīt vairāk nekā mazpilsētā vai lauku apvidū. Vienlaikus dzīve lielpilsētā ir saistīta ar lielākiem izdevumiem, kurus var uzskatīt par obligātiem.

Lielākā daļa rīdzinieku dzīvo īrētos dzīvokļos. Īres un komunālo pakalpojumu rēķinu nomaksa ir obligāta, ja negrib riskēt nokļūt uz ielas. Tādēļ par mājokļa uzturēšanu rīdzinieki maksā gandrīz pusotru reizi vairāk nekā vidēji Latvijā. Sevišķi smagi šie maksājumi skar nabadzīgās un trūcīgās mājsaimniecības, un tie ir 1,7 - 1,9 reizes lielāki nekā atbilstošo ienākumu grupu maksājumi vidēji Latvijā. Tikai turīgāko deciļgrupu mājsaimniecību maksājumi par mājokli Rīgā vairs nav tik atšķirīgi no vidējiem Latvijā (par 20 - 30%).

Protams, rīdzinieku dzīvokļos ir vairāk ērtību nekā mazpilsētās un laukos, un ir loģiski, ka par tām jāmaksā. Tirgus liberāļi liek lielas cerības uz brīvo dzīvokļu tirgu, kad katrs būs spiests izvēlēties dzīvokli atbilstoši savai maksātspējai. Pašreiz to izdarīt ļoti grūti, jo brīvu mazo dzīvokļu un dzīvokļu ar daļējām ērtībām vai bez tām Rīgā nepietiek un tos grūti atrast. Bez tam pārcelšanās ir saistīta ar tik lieliem izdevumiem, kas trūkumā nonākušiem nav pa spēkam. Tie var pārsniegt pat gada maksājumus par pašreiz aizņemto dzīvokli.

Esošā dzīvokļa piespiedu apmaiņa uz sliktāku, ja tā skars plašākus iedzīvotāju slāņus, radīs arī ļoti nevēlamu sociālpsiholoģisku noskaņojumu tautā. Psiholoģiski vieglāk paciest, ja labklājības nav, nekā ja tā bezcerīgi jāzaudē. Tādēļ masveida "jurģi", ja brīvais dzīvokļu tirgus tos tautai uzspiedīs, radīs plašu neapmierinātību ar stāvokli valstī vispār un tā saucamajām ekonomiskām reformām.

Dzīve Rīgā ir saistīta arī ar lielākiem transporta izdevumiem nekā mazpilsētās un laukos. Rīdzinieki par transporta pakalpojumiem izdod par trešdaļu vairāk nekā vidēji Latvijā. Pa ienākumu deciļgrupām šī attiecība ir ļoti svārstīga, un daļēji to var izskaidrot ar atsevišķu deciļgrupu nepietiekamu reprezentativitāti Rīgas ietvaros. Lielākai daļai rīdzinieku transporta izmantošana ir saistīta ar nokļūšanu darbavietā un atpakaļ, tātad transports jāizmanto vismaz divreiz dienā. Mazpilsētu un lauku iedzīvotāju vairākumam dzīves un darbavietas parasti ir tuvāk, un pārvietošanās iespējama bez transporta izmantošanas.

Kad rīdzinieki ir samaksājuši bezizvēles maksājumus, viņu izvēles pirkumiem un maksājumiem atlikušie līdzekļi jau ir samērojami ar Latvijas vidējiem skaitļiem.

Tomēr arī apģērbu un apavu iegādei, atpūtai un brīvā laika pavadīšanai, ceļojumiem, viesnīcām utt. rīdzinieki ir izdevuši vairāk nekā vidēji Latvijā.

Vienīgā izdevumu grupa, kur rīdzinieki tērējuši mazāk nekā vidēji Latvijā, ir izdevumi pārtikas produktu iegādei. Vidēji visās Rīgas mājsaimniecībās pārtikas iegādei 1997. gadā, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, mēnesī izdots Ls 22,98, visās Latvijas pilsētās - Ls 23,08, laukos - Ls 26,33, bet visā Latvijā - Ls 24,04. Vislielākā pārtikas izdevumu starpība rīdzinieku un visas Latvijas mājsaimniecībām ir atzīmēta pašu nabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā, kur rīdzinieki izdevuši par 10% mazāk. Visturīgāko mājsaimniecību deciļgrupā atšķirība ir maza - 2% (skat. tabulu).

Relatīvi lielāki izdevumi pārtikas produktu iegādei un arī patērēto pārtikas produktu daudzumi laukos, salīdzinot ar Rīgu un arī citām Latvijas pilsētām, ir izskaidrojami ar pašu ražoto pārtikas produktu patēriņu. Pašražoto un pašu patērēto pārtikas produktu vērtību mājsaimniecību budžetu statistika ieskaita mājsaimniecību ienākumos un izdevumos aprēķinu ceļā, kaut arī ienākumi un izdevumi skaidrā naudā nav bijuši.

Vieglāk pieejamie un grūti pārdodamie pašražotie pārtikas produkti un to atlikumi ļauj lauku mājsaimniecībām būt mazāk taupīgām ēdienu sagatavošanā. Maizes garozas, kartupeļu mizas, ieskābušu pienu un daudz ko citu var izbarot mājlopiem, kuriem kaut kas jādod. Šādus "zudumus" nabadzīgās Rīgas mājsaimnieces nedrīkst atļauties. Var pieļaut, ka zināmi pārtikas produktu atbirumi, kas īstenībā izbaroti mājlopiem, lauku mājsaimniecībās tiek uzskaitīti kā cilvēku patērēti.

 

Bezdarbs ir reāls. Cik reāls ir bads?

Kā reālas rīdzinieku priekšrocības, salīdzinot ar mazpilsētu un lauku iedzīvotājiem, ir jāvērtē daudz lielākas iespējas meklēt un atrast darbu, ja iepriekšējā darbavietā tas zaudēts. Rīgā ir pārstāvētas vai visas tautsaimniecības nozares ar tūkstošiem uzņēmumu un iestāžu. Laukos iedzīvotājiem pieejamā attālumā to ir ļoti maz, kas būtiski sašaurina darba meklēšanas iespējas un izvēli. Tādēļ Rīgā reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā ir vismazākais starp Latvijas pilsētām un rajoniem. Piemēram, 1998.g. februārī Rīgā tas bija 3,1%, pret 7,0 vidēji valstī un 20 - 30% dažos Latgales rajonos (Latvijas statistikas ikmēneša biļetens Nr. 2(45), 1998. - 50.lpp.).

Kā rāda mājsaimniecību budžetu pētījumi, mājsaimniecības ar bezdarbniekiem nonāk visgrūtākā materiālā stāvoklī. Kāda Latvijas mājsaimniecību daļa ir spiesta badoties, apdraudot savu veselību, par to statistika var izmantot tikai netiešus datus.

Pēdējā gada laikā Rīgas bezdarbniekiem, trūkstot citai izvēlei, ir samērā vieglāk atrast konduktora darbu Tramvaju un trolejbusu pārvaldē. Pirms pieņemšanas šajā darbā ir nepieciešama medicīniska pārbaude. Daži novērojumi šādās pārbaudēs ir publicēti.

"Daudzi pretendenti uz konduktora darbu nāca novājināti, jo ilgu laiku bijuši bez darba un pienācīga uztura, ar vecām kašķa un citu slimību pēdām, kādai sievietei tika atklāta Botkina slimība (vīrusa hepatīts A), grūtniecība, daudziem bija ilgi nelaboti zobi. Nāca cilvēki ar slimībām, kuras smagā konduktora darba veikšana varētu paasināt" (M.Āne. Medicīniskie pakalpojumi - bez maksas. "Satiksmes Darbinieks", 1998.g. 19. marts, 6.lpp.). Tas ir viena medpunkta novērojums Rīgā. Rajonos, kur bezdarba slogs daudz smagāks, tai bezdarbnieku mājsaimniecību daļai, kurai nav lauku palīgsaimniecības, stāvoklis varētu būt vēl kritiskāks.

Statistiķi un sociologi noskaidro nabadzības un citu sociālo ļaunumu izplatību. Kā šie ļaunumi ietekmē atsevišķa ģimeņu un indivīdu dzīvi, to konstatē ārsti (iepriekšējais citāts!), sociālās palīdzības darbinieki, žurnālisti. Sabiedrības pārmērīgā noslāņošanās, kas ved pie nevienlīdzības un tās radītās nelīdztiesības, ir jānovērš politiķiem, deputātiem, ministriem, radot darba demokrātijas tiesisko pamatu valstī.

Rīgas mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums un patēriņa izdevumi 1997.gadā, rēķinot vidēji uz vienu

mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls; procenti aprēķināti, salīdzinot ar atbilstošiem skaitļiem vidēji Latvijā1

	Ls/	Vidēji visās Rīgas māj-	Mājsaimniecību deciļgrupās, kas izdalītas pēc rīcībā esošā ienākuma
	%	saimniecībās	1	2	3	4	5	6	7	8	9	10
Rīcībā esošais ienākums	Ls	62,27	20,23	34,35	41,22	45,54	50,98	57,78	66,62	78,91	98,53	160,31
	%	112	132	114	108	106	107	109	110	111	113	107
Patēriņa izdevumi:
uzturam	Ls	22,98	13,79	18,03	19,40	20,37	22,25	23,17	24,72	26,31	29,90	37,57
	%	96	89	100	97	97	94	91	91	92	95	98
dzīvokļa, namīpašuma	Ls	11,28	4,85	7,76	10,26	11,20	12,55	12,61	11,81	12,71	15,34	17,65
uzturēšanai	%	146	187	185	176	127	153	143	127	134	143	124
transportam	Ls	4,81	1,63	1,92	2,08	2,63	3,21	5,41	5,06	5,34	6,91	16,99
	%	134	116	132	106	155	152	190	128	119	127	126
apģērbu, apavu iegādei	Ls	3,44	1,39	1,39	1,32	1,65	2,23	2,65	4,07	4,04	5,46	12,26
	%	117	104	94	75	97	114	99	133	109	125	131
atpūtai, brīvā laika	Ls	3,14	1,22	1,58	1,86	1,37	2,54	2,27	3,22	4,15	5,07	9,90
pavadīšanai	%	132	126	133	142	85	176	98	145	130	138	128
veselības aprūpei	Ls	2,30	0,77	1,05	2,37	2,20	2,12	2,21	2,18	2,60	3,51	5,31
	%	117	97	121	159	100	115	96	87	116	133	131
sabiedriskai ēdināšanai,	Ls	1,87	0,81	0,58	0,48	0,78	1,06	1,12	1,48	2,03	2,71	9,21
ceļojumiem, viesnīcām	%	141	129	100	62	139	125	108	141	134	152	163
mājokļa iekārtošanai	Ls	1,72	0,45	0,58	0,59	0,87	0,81	1,01	1,08	2,13	3,20	8,02
	%	112	122	91	44	99	68	96	85	118	118	146
sakariem	Ls	1,46	0,72	0,81	0,98	1,06	1,30	1,22	1,30	1,54	2,10	4,36
	%	145	171	156	148	131	151	136	134	128	131	152
alkoholiskiem dzērieniem	Ls	0,82	0,22	0,50	0,28	0,37	0,69	0,72	0,68	0,94	1,30	3,04
	%	124	81	167	78	95	147	124	106	125	107	139
tabakas izstrādājumiem	Ls	0,68	0,41	0,64	0,44	0,44	0,46	0,67	0,76	0,66	1,13	1,32
	%	110	89	116	80	85	94	124	119	96	149	112
izglītībai	Ls	0,63	0,47	0,69	0,36	0,39	0,42	0,48	0,65	1,06	0,65	1,18
	%	143	162	203	77	130	111	130	162	174	98	164
pārējām precēm un	Ls	2,34	0,94	0,99	1,11	1,42	2,78	1,66	2,22	2,62	3,97	7,10
pakalpojumiem	%	124	106	109	109	130	150	106	121	111	131	123
Patēriņa izdevumi	Ls	57,47	27,66	36,51	41,55	44,75	52,42	55,20	59,21	66,12	81,24	133,93
kopā	%	115	107	117	110	108	116	109	108	109	116	121

................................................

1 Visu Latvijas mājsaimniecību deciļgupējums, parādot izdevumu lielumu izdalītajās grupās latos, bija publicēts autora rakstā "LV" 1998.g. 27.martā