Problēmas

Par reliģijām un to attiecībām ar likumu

Mag. iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Šādi pārsteidzoši dati ir iegūti valstī, kur ir tikai divas galvenās un tradicionālās reliģijas: pareizticība un islams. Kazahstānā, kā arī citur bijušajā PSRS teritorijā vērojama liela ārvalsts misionāru aktivizācija, kas lielu uzsvaru liek uz uzņēmējdarbību un finansu darbību. Igaunijā 75% iedzīvotāji ir luterāņi, bet pareizticīgie — 15%. Savukārt Lietuvā 90% ir katoļi5, taču tā, atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, izrāda apbrīnojamu toleranci.

Lietuva atzīst pat veselas deviņas tradicionālas konfesijas: katoļus, grieķu katoļus, ev.luterāņus, evaņģēliskos reformatorus, ortodoksāļus jeb pareizticīgos, vecticībniekus, jūdaistus, musulmaņu divus virzienus — sunītus un karaīmus6. Lietuva ne tikai, atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, atzīst tradicionālas reliģiskās savienības, bet nosaka, ka pārējās (netradicionālās) reliģiskās apvienības var tikt atzītas no valsts puses, ja tās atbalsta sabiedrība — ar nosacījumu, ka tie nerunā pretī likumiem un morālei. Valsts atzīšana izpaužas caur Lietuvas Republikas Seima balsojumu. Jaunās netradicionālās reliģijas var griezties Seimā 25 gadus pēc to pirmās reģistrācijas dienas Lietuvā (pirmā reģistrācija skaitās no 1918. gada!). Ja Seimā atbalsts nav gūts, tad vēlreiz mēģināt var pēc desmit gadiem, skaitot no to neatzīšanas dienas (Lietuvas reliģisko organizāciju likuma 6. pants). Tik sarežģīta sistēma ir tāpēc, ka Lietuvā, gluži kā Čehijā, visas reģistrētās reliģiskās organizācijas likumā noteiktā kārtībā saņem no valsts finansiālu palīdzību kultūras, izglītošanas un labdarības darbiem. Kā zināms, Latvijā pēc neatkarības atgūšanas tikai šogad pirmoreiz 100 000 latu apmērā tiek sniegta dotācija ticības mācībai. Tomēr ne Baltijas valstīs, nedz Krievijā nav kādas atzītas valsts reliģijas. Igaunijas 1993. gada 20. maijā pieņemtajā likumā par baznīcām un draudzēm pirmajā pantā ir noteikts, ka par baznīcas vai draudzes galveno darbību tiek atzīta tās ticības atzīšana un kultivēšana, pirmām kārtām dievkalpojumu, reliģisku sapulču un rituālu veidā. Lietuvas likumdošanā savukārt par reliģisku draudzi tiek uzskatīta cilvēku grupa, kas tiecas sasniegt vienas un tās pašas reliģijas mērķus. Lietuvā reliģisko organizāciju juridiskās kategorijas sadalās trīs līmeņos: 1) draudze; 2) reliģiska savienība; 3) reliģiski centri kā augstākais vadības līmenis reģistrētajām draudzēm. Arī Igaunijā ir trīs reliģisko organizāciju veidi, kas tiek uzskatīti par juridiskām personām: 1) draudze; 2) baznīca; 3) draudžu savienība. Latvijā, kā zināms, ir baznīca (savienība), taču igauņi šos jēdzienus nejauc, jo to izpratnē baznīca ir draudžu apvienība, kas piemītot tikai trim ticībām ar bīskapālu struktūru. Šādas struktūras Igaunijā ir atzītas tādām konfesijām kā luterāņi, katoļi un pareizticīgie (ortodoksi). Igauņu savienība izveidojas, apvienojoties tikai trijām draudzēm7.

Baltijas valstīs valsts institūcijas un iestādījumi ir šķirti no baznīcas struktūrām. Visgrūtāk ar valsts un baznīcas šķirtības principa ievērošanu praksē klājas Lietuvas valstī, tomēr visumā šis princips tiek pildīts apmierinoši. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, bet reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos īpašos gadījumos. Piemēram, dzimtsarakstu funkcija. Latvijā valsts šo laulību funkciju tikai daļēji deleģē baznīcai. Daļēji tāpēc, ka tiek deleģēta laulību ceremonijas noturēšana un fiksēšana, nevis pati laulību uzskaites funkcija. Lietuvā un Latvijā cilvēka brīvība ticēt un izplatīt reliģiju vai ticību var tikt ierobežota (ar likumu) tikai nepieciešamības gadījumā, lai spētu nodrošināt citiem sabiedrisko kārtību, sabiedrisko drošību, veselību, tikumību un citas cilvēku pamattiesības vai brīvības. Tāpat kā mūsu valstī, Lietuvā ar reliģiju vai ticību, ko praktizē cilvēks, nevar būt attaisnota likuma neizpilde vai noziegums.

Baltijā baznīcas un draudzes tiek uzskatītas par nekomerciālām organizācijām, kurām tomēr ir tiesības turēt savā īpašumā kustamo un nekustamo mantu. Lietuvā reģistrētajām reliģiskajām organizācijām ienākumi, ko tās gūst, pārdodot labdarības ceļā iegūtos īpašumus, netiek aplikti ar nodokļiem ar nosacījumu, kas pierasts Eiropas attīstītāko valstu likumdošanā: ja ienākumi tiek virzīti uz baznīcu celtniecību, remontu vai restaurāciju, kā arī ja līdzekļus izlieto labdarībai, kultūrai vai izglītībai. Lietuvā ar ienākumu nodokli netiek aplikti garīdznieku un pārējā garīgā personāla ienākumi. Ar muitas nodokli netiek aplikta reliģiskā literatūra un rituāla lietas. Tomēr der piebilst, ka šī Lietuvas sistēma nav "vienādošanas" sistēma un šīs priekšrocības tiek sniegtas tikai iepriekšminētajām deviņām par tradicionālām atzītajām konfesijām.

Igaunijā veiksmīgi risināts ārzemju garīgo centru īpašuma jautājums — ja Igaunijas valstī reģistrētai baznīcai garīgais centrs atrodas ārpus valsts robežām, tad ārvalstu garīgajam centram valstī nevar piederēt baznīcas nekustamais īpašums, kā arī kustamais īpašums, kuram ir kultūras vai mākslinieciska vērtība. Bez tam, neatkarīgi no reliģiskās organizācijas garīgās vadības atrašanās vietas, Igaunijā reģistrētai reliģiskās organizācijas vadībai jāatrodas Igaunijas teritorijā. Par pamatdarbību igauņu savienībām un baznīcām ir noteikta ticības kultivēšana vai atzīšana, kas izpaužas galvenokārt dievkalpojumu, reliģisku sapulču un rituālu veidā. Igaunijā draudzi var reģistrēt, ja ir 12 pilngadīgas personas, Lietuvā nepieciešamas 15, Latvijā — tikai 10 personas. Šai sakarā jāpiebilst, ka citās postsociālistiskajās valstīs, kā Ungārija un Polija, tam pašam nolūkam nepieciešamas 100 personas. Ungārijā sakarā ar pēdējā laikā pieaugošo jauno reliģisku kustību un sektu skaitu skaitlis 100 pašreiz tiek pārskatīts, un ir pamats domāt, ka ungāru parlamentārieši nolems palielināt dibinātāju skaitu vairāk nekā uz pusi. Iepriekšminēto valstu augstās reģistrācijas kvotas nav domātas kā reliģisko brīvību bremzēšanas faktors, taču pastāv tādēļ, ka līdz ar reģistrāciju pirmā līmeņa organizācijas iegūst jūtamas valsts dotācijas. Citā bijušajā ateisma teritorijā Čehijā pat prasīts 10 000 personu liels dibinātāju pulks, jo tur ir vislielākās valsts dotācijas reliģiskajām organizācijām. Interesants ir fakts, ka tāda Čehijā tradicionāla konfesija kā anglikāņi nav reģistrēti sava mazā skaitliskā sastāva dēļ, turpretim "Jehovas liecinieki" ir. Visticamāk, ka Čehija, kas šo dibinātāju skaitu un sarežģīto reģistrācijas mehānismu (1. Iekšlietu ministrija, 2. Kultūras ministrijas saskaņojums, 3. Tieslietu ministrija) ir pārņēmusi no Vācijas prakses, nav labākais paraugs Latvijai tā iemesla dēļ, ka pašlaik Čehijā tiek veidots jauns likums par reliģiskajām organizācijām un nav zināms, kāds juridiskais modelis būs noteikts šīs valsts apritei.

Protams, Latvijā prasītais nelielais dibinātāju skaits, lai izveidotu reliģisku organizāciju, un Igaunijas tipa reliģiskas biedrības kā sabiedriskas organizāciju veida neesamība ir likumsakarīgas sekas pieaugošajam jauno reliģisko kustību skaitam. Senās Romas juristiem, lai parādītu netaisnu līgumisku attiecību vai lietu stāvokli, bija teiciens "sociētās leonina" jeb lauvas sabiedrība, kas nozīmē — nav spēkā sabiedrības līgums, ja kāds no partneriem piedalās tikai peļņā, otrs — tikai zaudējumos. Pārliecīgs liberālisms noved pie principa ļaunprātīgas izmantošanas. Uzskatu, ka arī Latvija reiz nonāks pie atziņas, ka vai nu nepieciešama ir reliģisko organizāciju diferenciācija8, vai dibinātāju kvotas palielināšana, jo — ja jebkura personu grupa var nodibināt reliģisku organizāciju, kurai automātiski tiek piešķirtas ievērojamas nodokļu atlaides, tad zūd atlaižu nozīme. Nevar būt vienlīdzības atlaidēs, jo pašam atlaižu principam nav piemērojams taisnīgums. Atlaides nav domātas visiem, bet tikai kādai īpaši izdalītai un ar noteiktām pazīmēm apveltītai grupai. Taisnības jēdziens vispār ir ļoti sarežģīts jautājums. Nav vienkārši un viegli tikt līdz patiesībai: no vienas puses, visiem jābūt vienādiem likuma priekšā, no otras puses, taisnīguma un vienlīdzības principu nedrīkst novest līdz groteskai un absurdam. Insani sapiens nomenferat, aequus inigui, ultra quam satis est virtutem si petat ipsam9. Tomēr, neraugoties uz iepriekšminēto, gādāt par taisnīguma principa ievērošanu ir viena no demokrātiskas valsts pamatfunkcijām.

Atgriežoties pie Baltijas valstīm un konkrēti pie Igaunijas, var atzīmēt, ka katra persona, kura šai valstī sasniedz 15 gadus, ir tiesīga patstāvīgi iestāties draudzē un tikt ievēlēta vadošos amatos saskaņā ar reliģiskās organizācijas statūtiem, kas apstiprināti likumā noteiktā kārtībā. Vēlēt draudzes vadību gan šī persona var, sasniedzot 18 gadu vecumu. Bērns vecumā no 12 līdz 15 gadiem var piederēt tikai pie tās reliģiskās organizācijas, kurai pieder abi tā vecāki, vai tai draudzei, pie kuras pieder viens no tiem, ja par šo izvēli vecāki ir labprātīgi un abpusēji vienojušies. Bērni Igaunijā līdz 15 gadiem uz reliģiskiem pasākumiem iet kopā ar vecākiem.

Lietuvā, līdzīgi kā Krievijā, ziedojumi un dāvinājumi baznīcām netiek aplikti ar nodokļiem (Lietuvā tikai fiziskām personām). Lietuvā un Igaunijā netiek strikti nodalīta baznīcu saimnieciskā un uzņēmējdarbība no to pārējās darbības, lai gan Lietuvā reliģisko organizāciju izveidotās iestādes un uzņēmumi ar nodokļiem tiek aplikti tāpat kā visas citas uzņēmējdarbības formas. Atcerēsimies, ka mūsu valstī reģistrētās reliģiskās organizācijas var veikt saimniecisko darbību, līdz to ieņēmumi gada laikā pārsniedz 500 minimālās mēnešalgas. Sasniedzot šādu ieņēmumu līmeni, Latvijas reliģiskajai organizācijai jādibina uzņēmums, kas pakļauts tādai pašai nodokļu maksāšanai kā citi. Jāpiebilst, ka Lietuvā reliģisko organizāciju ienākumus, kas tiek iegūti no ziedojumiem un īpašumu pārdošanas, neapliek ar ienākuma nodokli, ja ienākumi tiek virzīti kulta celtņu celtniecībai, remontam, restaurācijai vai veltīti labdarībai, kultūrai un izglītībai. Garīdznieku, baznīcas kalpotāju vai apkalpojošā personāla (izņēmums ir celtnieki) algas, kas iegūtas iepriekš aprakstītajā veidā, netiek apliktas ar fizisko personu ienākuma nodokli (Lietuvas reliģiskā likuma 16. pants). Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, Lietuvā ar nodokli netiek aplikta ievedamā reliģisko organizāciju specifiskā literatūra, kā arī kulta lietas.

Dažas vēl vērā ņemamas īpatnības, ko derētu izcelt. Igauņiem ir prozelizācijas problēmu risinājums, reliģiskas biedrības, kā arī konkordāta delikāta pieskaņošana reliģisko organizāciju likumiem. Latvijas likumdošanā nav minēts garīgā personāla dienesta apģērbu statuss, tāpēc praksē ir radušās zināmas problēmas ar prozelizācijas gadījumiem. Prozelizācija ir tad, kad kāda persona uzdodas par kādas noteiktas baznīcas garīgo personu neatkarīgi no tā, vai tā gūst no tā materiāla rakstura labumu vai ne. Bieži prozelizācija vai tautas valodā krāpšana notiek, ietērpjoties konkrētas konfesijas garīdznieku ģērbā. Igaunijā tas ir novērsts ar reliģisko organizāciju likuma 16. pantu: "Baznīcas, draudzes vai draudžu savienības noteikto garīdznieku dienesta apģērbu ir tiesīga nēsāt tikai tāda persona, kurai baznīca, draudze vai draudžu savienība ir devusi uz to attiecīgu atļauju." Igauņiem ir laba un Latvijai vērā ņemama nostāja attiecībā pret kustībām, kas tikai daļēji atbilst reliģiskas draudzes pazīmēm (piem., Brahma kumaris, San Mjang Mūna kustība, antropozofi, Sati-sai babieši un scientologi). Igaunijā šādas kustības likumdošanā tiek izdalītas un nosauktas par reliģiskām biedrībām, minot tās Igaunijas reliģiskā likuma 3. pantā, kas gan definē, kas ir reliģiskas biedrības, taču uzreiz atrunā, ka šādi veidojumi tiek regulēti ar Igaunijas likumu par pilsoņu apvienībām (Latvijā likums "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām").

Latvijā konkordāts ar Svēto Krēslu vēl tikai tiek gatavots, bet Igaunijā tas jau ir noslēgts. Igaunijas reliģiskajā likumā ir atsauce uz Igaunijas valsts noslēgto starptautisko konkordāta līgumu ar Svēto Krēslu, tādējādi Igaunija veiksmīgi atrisināja pēc konkordāta noslēgšanas radušos neskaidrību un pretrunas starp nacionālo likumdošanu un starptautisko tiesību principiem, kas jāievēro, stājoties starpvalstu līgumiskajās attiecībās. Likuma 19. pants noteic, ka Romas katoļu baznīca darbojas Igaunijā, pamatojoties uz vienošanos, kas noslēgta ar Svēto Krēslu.

Visbeidzot — kā Baltijas valstīs ticības brīvība ir nostiprināta konstitucionāli? Par Latviju mēs zinām pietiekami, mums ir konstitucionāls likums (tiesa gan, bez konstitucionāla statusa) ar attiecīgu normu un ir vairāki Satversmes otrās daļas projekti, kuros ir deklarēta ticības brīvība. Igaunijas valstī konstitūcijas 40. pants garantē ikvienam Igaunijas iedzīvotājam ticības brīvību. Lietuvas likumā "Par reliģiskām draudzēm un savienībām" valsts aizliedz valsts iestādēm dokumentos norādīt vai pieprasīt cilvēka reliģisko piederību. Interesanti, ka arī Krievijā oficiālos dokumentos norādīt pilsoņa reliģisko piederību ir noliegts. Latvijā situācija ir līdzīga — valsts un pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas, uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības nevar prasīt no saviem darbiniekiem un citām personām ziņas par viņu attieksmi pret reliģiju vai par konfesionālo piederību. Jo pretējā gadījumā citāda valsts attieksme būtu cēlonis tiešai vai netiešai valsts iedzīvotāju tiesību ierobežošanai vai arī priekšrocību radīšanai.

Lietuvā (arī Krievijā) pilsonim, kurš reliģisku motīvu dēļ nevar dienēt karaspēka daļās, tiek dota iespēja izvēlēties alternatīvo dienesta institūtu (Igaunijā un Latvijā tāda nav). Turklāt Igaunijas likums garantē katram tikt apbedītam saskaņā ar savu ticību, ja ir zināma mirušās personas ticības piederība. Atšķirībā no Latvijas, grēksūdzes noslēpums Krievijā ir aizsargāts ar likumu. Garīdznieku nevar pratināt sakarā ar apstākļiem, par kuriem tas uzzinājis no pilsoņu grēksūdzēm.

Nobeigumā es vēlētos citēt vienas no bīstamākajām, pēc Vācijas uzskata, scienta sektas grāmatas "Ceļš uz laimi" zīmīgu izvilkumu: "Kad kāds veic lielu vai mazu prettiesisku darbību, viņš atver vārtus valsts vajāšanai. Neatkarīgi no tā, vai viņu noķers vai ne, tas, kurš izdara tiesībpārkāpumu, padara sevi par sasniedzamu. Praktiski jebkurš vērtīgs mērķis ir sasniedzams likumīgā ceļā. Nelikumīgs ceļš ir bīstams un ir tukša laika tērēšana. Iedomātās nelikumīgo darbību "priekšrocības" parasti izrādās par fikcijām." Ja visi uzskatītu tā, kā raksta scientologu varas tehnologi!

...................................................................................................................

1 Jānis Taurēns grāmatā "Latvijas vēstures pamatjautājumi un valsts konstitucionālie principi", ko izdevusi Latvijas Republikas Naturalizācijas pārvalde 1996.g., 184.lpp. norāda, ka 1930.gadā visā Latvijā bija aptuveni 442 000 katoļu, bet 1993.gadā — jau 500 000. Luterāņiem situācija pretēja — to 1930.gadā bija aptuveni 1 058 000, bet 1993.gadā — tikai 300 000. Pareizticīgo 1930.gadā Latvijā bija aptuveni 169 000, 1993.gadā — 100 000. Baptistu 1930.gadā Latvijā bija 11 500, 1993.gadā — 5700. Jūdaistu 1993.gadā atlicis tikai 5000 no 94 000 1930.gadā.

2 Katoļu Baznīcas Vēstnesis Nr.3 (89), 8.februārī, 7.lpp.

3 Ytpfdbcbvfz ufptnf # V.> 11. 12. 96.

4 Dtljvjcnb c(tplf yfhjlys[ ltgenfnjd HCACH b Dth[jdyjuj cjdtnf HCACH Nr. 21. 1990. — 25. jrnz,hz

5 Druva-Druvaskalne I. Ziemeļvalstis R.: Apgāds "Jāņa sēta", 1996. — 150. un 166.lpp.

6 Lietuvas Republikas Ziņotājs Nr. 36, 04.10.1995.(kr. val.)

7 Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, līdz ar jaunā likuma pieņemšanu notika pirms tam reģistrēto reliģisko organizāciju pārreģistrācija. Igaunijas tiesību akti Nr.33, 1993. — 3. septembris (kr. val.)

8 Diferenciācija varētu notikt, ja mēģinājums Latvijas reliģisko organizāciju likumu papildināt ar tradicionālo konfesiju uzskaitījumu būtu veiksmīgs... Taču tradicionalitāte nav noteikta Latvijas likumos ar konkrētu apzīmējumu "tradicionālas konfesijas", taču Latvijā konfesijas (evaņģēl. luterāņi, Romas katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, metodisti, baptisti, septītās dienas adventisti vai Mozus ticīgie (jūdaisti)) kā atsevišķas ticības ir izdalītas atjaunotā 1937. gada Civillikuma 51.pantā, kur tiek runāts par laulību likumību un to izsludināšanu. Konfesijas ir uzskaitītas arī pašā Reliģisko organizāciju likumā, kā arī Izglītības likumā. Interesanti, ka šajos iepriekšminētajos trijos likumos konfesiju sastāvs ir atšķirīgs.

9 Insani sapiens nomenferat, aequus inigui, ultra quam satis est virtutem si petat ipsam — Gudrais būtu jāsauc par neprāti, taisnīgais — par netaisnīgu, ja viņa tieksme pēc tikuma būtu pārmērīga (lat.).