• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Uzņēmējdarbības tilta būve no Stokholmas uz Rīgu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.04.1998., Nr. 111/113 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47948

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts īpašuma privatizācijas fonda miljoni un graši

Vēl šajā numurā

24.04.1998., Nr. 111/113

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Uzņēmējdarbības tilta būve no Stokholmas uz Rīgu

Par uzņēmējdarbības aktualitātēm

Georgs Tārs, Stokholmas pilsētas akciju sabiedrības SML Rīgas biroja vadītājs un projekta menedžeris, — "Latvijas Vēstnesim"

T1.JPG (10818 BYTES) Konferencē par mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību uzstājās arī viens zviedru pārstāvis — Stokholmas municipalitātes sūtnis abu valstu biznesa vides tuvināšanai Georgs Tārs. Visiem par pārsteigumu viņš savu runājamo izteica raitā un tikai mazliet svešādā latvju mēlē, taču no zviedra redzespunkta un zviedru intereses pauzdams.

Un izrādījās, ka zviedrs Georgs Tārs patiesībā jau dzimis latvietis vien ir un turklāt latviešu kultūras aprindās labi pazīstamais mākslas vēsturnieks Juris Tārs. Taču tagad mēģina pār Baltijas jūru celt ne tikai garīgās saprašanās, bet īsteni lietišķas sadarbības tiltu.

— Zviedrijā kara laikā no Majoru bērnunama nokļuvu gluži mazs zēns, uzaugu zviedru vidē, un latvietības apziņa manī netika iekopta. Pirmo reizi kopā ar audžutēvu Latvijā ierados 1979. gadā; tad latviešu valodu vispār nemācēju. Taču šis brauciens pārmainīja visu manu dzīvi — es sajutu, ka šī zeme ir daļa no manis. Pēc tam Stokholmas universitātē sāku mācīties baltu valodas, apguvu arī latviešu valodu. Mans universitātes diplomdarbs bija par Induļa Rankas Dainu kalnu Siguldā. Pēc tam daudz rakstīju par mākslinieku Kārli Ieviņu, viņa dzīvi, vispusīgo darbību kultūras un diplomātijas laukā. Viņš man arī rādīja ceļu uz Latviju. Jā, esmu rakstījis arī par Brīvības pieminekli...

— Tātad jūs pazīstat daudzus latviešu kultūras darbiniekus un arī viņu vidē esat savējais?

— Šī vide ir ļoti plaša — mākslinieki, rakstnieki, fotogrāfi. Palīdzēju pārvest mājās Skalbi, Ieviņu. No paša tas paņēma ļoti daudz spēka ... Esmu dibinājis zviedru un latviešu biedrību Zviedrijā, kārtojis dažādas draudzības, nodibinājis sadarbību starp divām pilīm — Jaunpili un Gripsonas pili, kas atrodas ārpus Stokholmas; tās ir arī arhitektoniski līdzīgas. Sākotnēji nodarbojos arī ar humānās palīdzības lietām.

— Kā jūs, mākslas cilvēks, nokļuvāt lietišķajā uzņēmējdarbības vidē?

— Man ir dažas priekšrocības: protu latviešu valodu, pilnīgi pazīstu Zviedriju un zviedru mentalitāti un vienlaikus ļoti labi arī Latviju. Nevis atmiņās četrdesmito gadu Latviju, bet tādu, kā tā veidojusies jau no septiņdesmito gadu beigām. Deviņdesmit pirmajā gadā kopā ar zviedru politiķiem bijām Rīgā barikāžu laikā. Kontaktējoties ar zviedru politiķiem, diplomātiem, vērojot, kā veidojas kontakti starp abām valstīm, sapratu, ka pietrūkst ciešāka dialoga. Trūkst objektīvas informācijas, kas zviedrus iedrošinātu vērst arī savas saimnieciskās darbības intereses uz Latvijas pusi, ienākt šeit ar savām investīcijām. Man Stokholmā kopā ar partneriem piederēja ceļojumu birojs, kas rīkoja braucienus uz Baltiju, un tā es bieži sastapos ar mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kuri gan interesējās par Latviju, taču vienlaikus arī ļoti maz zināja un tālab jutās nedroši. Arī Latvijas vēstniecība Zviedrijā diezgan bieži šos uzņēmējus sūtīja konsultēties pie manis kā Latvijas pazinēja. Tad es sapratu — ko līdz, ja es visu pamatīgi un objektīvi izklāstu, bet to iespaidu, cik Latvijā viss bīstami, sarežģīti, biznesam neiespējami, izdzēst nespēju. Nu nebija no Latvijas puses gana darīts, lai sniegtu pietiekami plašu un pareizu informāciju, kas gūtu pārsvaru pār visām negatīvajām ziņām un zviedru acīs šo valsti rādītu kā drošu un kaut cik pievilcīgu. Vienkārši sakot — pietrūka reklāmas par Latviju. Tādēļ es Stokholmā meklēju iespēju, kā varētu palīdzēt šajā ziņā, izmantot savu pieredzi. Tā es sāku strādāt Stokholmas pilsētas municipalitātei pilnīgi piederošā uzņēmējdarbības firmā — akciju sabiedrībā SML.

— Kādi ir šīs firmas darbības galvenie virzieni?

— Veicināt saimniecisko darbību, uzsākot projektus, veidojot kontaktu tīklus un sadarbību starp firmām, komūnām un organizācijām Zviedrijā un ārzemēs. SML ar reģionālā sadarbības projekta "Business Arena Stockholm B.A.S." palīdzību vēlas piesaistīt ārzemju investorus un uzņēmumus. Uzņēmumiem, kuri jau nostiprinājušies, SML piedāvā kvalitātes un vides uzlabošanas programmu; firma piedāvā arī telpu iznomāšanas biroja bezmaksas pakalpojumus Stokholmā. Lai palielinātu jaunu uzņēmumu skaitu, SML piedāvā tādus pakalpojumus kā padomdošana, semināri, apmācības kursi uzņēmējdarbības uzsākšanai, jaunizgudrojumu atbalsts utt. Savukārt SML Euro Info centrs Stokholmas pārstāvniecībā Briselē sniedz informāciju uzņēmējiem par biznesa iespējām Eiropā. Svarīga mūsu firmas darbības daļa ir ieguldījumi Austrumeiropā, dodot priekšroku Baltijas jūras valstīm. Ar organizācijas Baltic Center palīdzību un SML pārstāvniecību Rīgā tiek gatavots ceļš Stokholmas uzņēmumu darbībai šajās zemēs. Es no janvāra vadu firmas biroju Rīgā. Sadarbības projekti iespējami dažādi: izglītības, vides aizsardzības lietas, izgudrojumi, izstādes, produkcijas ražošana, taču vadmotīvs un virsuzdevums — mazā un vidējā biznesa attīstīšana. Ja Latvijas uzņēmēji piedāvās izstrādātus un uzmanības vērtus projektus, man ir iespējas Stokholmā viņiem atrast vispiemērotākos partnerus.

— Kāda ir Stokholmas mazo un vidējo uzņēmumu interese Latvijā?

— Daudzi mazā un vidējā biznesa firmu vadītāji savas pašreizējās iespējas Zviedrijā ir izsmēluši un vēlas paplašināt darbības lauku, dibinot kopuzņēmumus, meklējot jaunus tirgus. Arī Latvijā.

— Varbūt — caur Latviju tālāk uz Austrumiem?

— Ja atklāti, tad tā patiešām ir nākamā doma. Taču šajā ķēdē Latvijas uzņēmējam ir ļoti svarīga loma. Pamatinterese varētu būt tāda, ka zviedru uzņēmēji ienāktu Latvijā ar savām investīcijām, dibinātu kopuzņēmumus, kuri tālāk paplašinātos uz Austrumiem. Ir interese par Pēterburgu, Kaļiņingradu, Novgorodu... Taču nav arī izslēgts, ka kādas latviešu un zviedru firmas sadarbība var palikt arī Latvijā. Latviešu uzņēmējiem salīdzinājumā ar zviedriem ir viena būtiska priekšrocība, uz ko pēdējie arī liek ļoti lielas cerības, — viņi pazīst biznesa īpatnības Austrumu virzienā un prot šajā vidē darboties. Savukārt zviedriem ir lielāka biznesa pieredze, kapitāls, atbalsts no Zviedrijas valdības un Stokholmas pilsētas pašvaldības, ciešāka pieeja Eiropas kopienai, SIDA organizācijai utt. Jāpiebilst, ka SML nav tikai Stokholmas pilsētas uzņēmums, tai ir visai cieša sadarbība vismaz ar 20 komūnām un citām valsts pilsētiņām, kā arī Viduszviedriju, kuras septiņās lēnēs jeb novados ir vairāk nekā trīsarpus miljoni iedzīvotāju un 100 tūkstoši uzņēmumu. Tātad "aizmugure" jeb iespēju zona zona Zviedrijā patiešām ir plaša.

— Ko jums jau izdevies paveikt?

— Trīs mēneši ir īss laiks. Pašlaik dibinu kontaktus ar uzņēmēju organizācijām un valsts struktūrām, kuras nodarbojas ar tirdzniecības jautājumiem, iepazīstos ar to darbības principiem un iespējām. Esmu saņēmis dažus projektus un priekšlikumus, ar kuriem iepazīstināšu SML reģionālo organizāciju Business Arena Stockholm vadību. Tā ir organizācija ārzemju uzņēmumu un investoru piesaistīšanai. Nākamais solis varētu būt šīs organizācijas vadītāju vizīte Rīgā. Daudz laika esmu veltījis, risinot kuģu satiksmes attīstības iespējas starp Rīgu un Stokholmu. Notikušas sarunas par to, kā Stokholma piedalīsies Rīgas astoņsimtgades atzīmēšanā.

— Kāda ir uzņēmēju organizāciju ieinteresētība šādā sadarbībā?

— Ļoti žēl, ka man tas jāsaka, bet Latvijas mazajiem uzņēmējiem ir pārāk maz zināšanu biznesa lietās, ir zināma paviršība, norunas pildot, viņi arī neuzticas un baidās kontaktēties ar ārzemniekiem, un tas kopā veido neuzņēmību. Varētu teikt, ka viņi ir drusku par daudz "mājas cilvēki". Nevar arī apgalvot, ka zviedru pusē šādas īpašības nemaz nebūtu sastopamas. Jā, arī Latvijā ir ieradušies vieglās peļņas meklētāji, tā ka latviešu bailes no apšmaukšanas ne vienmēr ir gluži bez pamata. Ar mūsu organizācijas palīdzību veidotie kontakti šajā ziņā ir droši. Es gribu uzsvērt, ka Zviedrija jūt atbildību par Latviju, un arī mūsu darbība notiek, tieši šādas intereses rosināta. Diemžēl arī šodien Zviedrijas televīzijā un presē varam redzēt Latvijai ne visai glaimojošu informāciju un tiek izteiktas lietas, kas neatbilst īstenībai. Ja izdosies plašāk izveidot uzticību starp uzņēmējiem, tad arī Latvijas tēls veidosies savādāk. Es tam ticu.

— Kā vērtējat biznesa vidi, kuru Latvija var šodien piedāvāt zviedru uzņēmējam?

— Es šobrīd vērīgi sekoju, kā vienam no zviedru uzņēmējiem vedas ar restorāna atvēršanu Rīgā. Es jau daudzviet esmu teicis, ka, lai uzņēmējs Rīgā nokārtotu sīku formalitāti, viņam ar vienu papīru jāapstaigā 14 vietas. Šāda birokrātija bremzē darbošanās iespējas tiklab latviešu, kā arī zviedru uzņēmējam. Vispār atbaida no jebkādas vēlēšanās kaut ko nopietnu šeit uzsākt. Šajā ziņā vide ir izteikti negatīva. Manuprāt pat Spānijā, kura ir visā pasaulē slavena ar birokrātiskajiem tīkliem, nav tik briesmīgi kā šeit. Katrai valstij, kura gribētu aktivizēt savu tautsaimniecību, palielināt nacionālo kopproduktu, ir jādomā par to, lai birokrātija neatbaidītu iespējamos investorus. Tā ir liela problēma arī manā darbībā šeit. Kad būšu zviedru uzņēmējus iesaistījis kādos pasākumos Latvijā un viņi sastapsies ar šīm grūtībām, arī man būs ļoti nepatīkami. Zviedrijā šodien mēģina darīt visu, lai katrs, kas vēlas veidot uzņēmumu, saņemtu maksimālu palīdzību un pretimnākšanu. Ikviens šāds cilvēks katrai zemei ir zelta vērts.

— Kā veidojusies jūsu sadarbība ar Rīgas Domi?

— Rīgas Dome domā pati par sevi. Ir jau pa vidu arī kāds cilvēks, kas vēlētos kaut ko darīt uzņēmējdarbības veicināšanā, taču no tām nogurušajām tantēm un onkuļiem es neko lielu neceru. Viņiem ir cita izpratne par saviem uzdevumiem un misiju.

— Bet kā jūs raksturotu zviedru uzņēmēju? Par latviešiem savas domas jau izteicāt...

— Viņš ir vēsa rakstura, taupīgs, apdomīgs, taču to veiksmīgi slēpj aiz diplomātijas mākas. Par katru cenu mēģinās saviem projektiem sadabūt līdzekļus no dažādām atbalsta organizācijām, bet ar savu naudu būs ļoti uzmanīgs. Viņam ir arī vēsturiski izveidojusies kareivīga mentalitāte, un viņš ir arī ļoti augstās domās par sevi nacionālās un rasistiskās pārliecības ziņā. Taču to nekad neizrādīs. Savukārt latvietis nekad nav bijis rasistiski noskaņots, tomēr mēdz izrādīties gluži pretēji, kā saka, spēlē uz "falšām" notīm. Tā ir vislielākā kļūda. Un tam ir liela nozīme gan pašu zemē, gan aiz robežām. Bet, pie biznesa atgriežoties, latvietis, lai gan it kā vientiesīgāks, toties ir grūtībās rūdīts un izturīgāks, tādēļ manuprāt zviedra un latvieša tandēms uzņēmējdarbībā ir ļoti perspektīva lieta.

— Vai jūs nebaida sarežģījumi attiecībās ar Krieviju?

— Daļa zviedru, protams, pakļausies šai negatīvajai informācijas plūsmai un darīs to, ko no viņiem gaida — atturēsies no biznesa kontaktiem ar Latviju. Taču biznesa intereses ir noturīgas, un, ja reiz tās iedibinātas, ja līdzekļi ieguldīti, tās ies savu ceļu. Jā, pašlaik man nebūs viegli pārliecināt zviedrus, lai viņi skatās uz Latviju atvērtām acīm un uzticas.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!