Latvijas mašīnbūve atdzimst laukos

Šā gada starptautiskajā izstādē "Pavasaris ’98", kas norisinājās no 16. līdz 22. aprīlim Rāmavā, patīkamu pārsteigumu sagādāja Latvijas kokapstrādes mašīnu ražotāji. Iepriecināja tas, ka Latvijas kokapstrādes mašīnu tirgū ir daudz Kurzemes un Vidzemes mazpilsētās ražotu darbmašīnu.

Latvijas lielākā dabas bagātība — mežs jau izsenis devis pamatu kokapstrādes rūpniecības attīstībai Latvijā. Parasti tie bija lieli kokapstrādes kombināti ar atbilstoša tipa darbmašīnām. Šis laiks Latvijā, kad norisinās zemes reforma un izveidojušās tūkstošiem jaunu zemnieku saimniecību, kuru attīstībai mežs bieži vien ir vienīgais finansēšanas avots, prasa iespēju iegādāties vienkāršas, drošas un lētas kokapstrādes darbmašīnas gan mazo kokapstrādes uzņēmēju, gan pašu zemnieku vajadzībām.

Latvijas laukos uz agrāko lauksaimniecības ražošanas tehniskās nodrošināšanas staciju bāzes izveidojušies mazi mašīnbūves uzņēmumi, kuri spēj radīt šim laikam atbilstošus vienkāršus, specializētus ražošanas līdzekļus. Šajos uzņēmumos ar 30 līdz 60 strādājošajiem izveidoti mašīnu parki, kuri spēj izpildīt gandrīz visas mašīnbūves tehnoloģisko procesu operācijas. Šie mazie mašīnbūves uzņēmumi savukārt sekmē kokapstrādes mazo uzņēmumu attīstību. Tā, it kā sadodoties rokās, viena nozare palīdz veidoties otrai — rezultātā attīstās rūpnieciskā ražošana, kas veic nodokļu maksājumus, rada jaunas darbavietas un izglītotu cilvēku slāni.

Kokmateriālu eksports Latvijas kopējā eksporta bilancē 1997. gadā bija vairāk nekā 30 procentu, turklāt vērojams zāģmateriālu un dziļi apstrādātas koksnes pieaugums, kas liecina par rūpnieciskās vides attīstību lauku rajonos. Rūpniecisko vidi lielā mērā nosaka mazo uzņēmumu attīstība, kas pasaulē ir pieņemta kā mēraukla visas tautsaimniecības attīstības vērtēšanai. Mazo uzņēmumu attīstība Latvijas lauku rajonos sāk apsteigt Rīgu, piemēram, šā gada martā visvairāk mazo uzņēmumu, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, izveidojušies Cēsu rajonā — 61,3.

Latvijas lauku mašīnbūvētāji šobrīd spēj piedāvāt gandrīz visu veidu kokapstrādes darbmašīnas un iekārtas, tai skaitā dažāda veida lentzāģus un ripzāģus, kokapstrādes virpas, frēzmašīnas, ēvelmašīnas, slīpmašīnas, kā arī koksnes atkritumu šķeldotājus un dažāda veida palīgiekārtas. Mašīnas ir gan ar mehānismu, gan hidraulisko padevi, darbā sasniedzot augstu zāģēšanas precizitāti pat līdz ± 0,5 mm un ražīgumu līdz 12 m3 produkcijas astoņās stundās. Atsevišķas mašīnas ir pat apgādātas ar programmētu vadību. Tas viss liecina par nopietnu inženierdomas attīstību lauku rajonos. Specializēto mašīnu radītājiem bija jāizveido stabilas un izlīdzsvarotas konstrukcijas, kas izslēgtu vibrācijas, nodrošinātu augstu darba precizitāti un darba drošību, jo kokapstrādes mašīnas pēc savas darba specifikas ir ātrgaitas ar stipri mainīgu dinamiku darba procesā. Tajā pašā laikā šīm mašīnām jābūt arī ļoti mobilām, lai pat zemnieks tās varētu ekspluatēt jebkurā vietā.Par izstādīto darbmašīnu kvalitāti liecina tas, ka vairums to ir pārbaudītas un sertificētas Priekuļos — Baltijas Mašīnu izmēģinājumu stacijā.

Šobrīd Latvijā ir arī vēl lielie valsts mašīnbūves uzņēmumi, kuru rīcībā ir gan zinoši speciālisti, gan vajadzīgās tehnoloģiskās iekārtas, bet viņiem tomēr nav spējas piemēroties šodienas prasībām šādu iekārtu ražošanā. Milzu inertums, iesīkstējušās tradīcijas, lielie virsizdevumi liedz adekvāti reaģēt uz tirgus prasībām. Tāpēc mūsu rūpniecības nākotne ir mazajos uzņēmumos, kaut arī tiem bieži pietrūkst zināšanu, bet ir apskaužams cīņas spars, lai atrastu savu darbības lauku un spētu ražot produkciju labāk un lētāk nekā konkurenti. Bieži šī darbošanās ir uz izdzīvošanas robežas. Taisnības labad tomēr jāatzīmē, ka no lielajiem valsts uzņēmumiem izņēmums ir "VEF–REC", kas viens no nedaudzajiem ir pratis piemēroties mainīgajai tirgus konjunktūrai un ražo kokapstrādes darbmašīnas, kas veiksmīgi iekļaujas šajā tirgus sfērā.

Izstādē "Pavasaris ’98" lauku reģionālo kokapstrādes mašīnbūvi pārstāvēja: Talsu "Tehnika", Saldus "Vesto", Auces "Tehnika", Valkas "MD", Raunas "Silmets" un Siguldas "Vitus".

Gunārs Freibergs

Ierobežos Latvijas autopārvadātāju iebraukšanu Krievijā

Satiksmes ministrs Vilis Krištopans 20. aprīlī saņēmis Krievijas transporta ministra Sergeja Franka vēstuli, kurā teikts, ka pieņemts lēmums ierobežot Latvijas autopārvadātāju iebraukšanu Krievijā. Viennozīmīgi šo nepatīkamo vēstuli saistīt ar Latvijas – Krievijas attiecību saasināšanos nevar. Un tomēr ir arī fakti, kas liecina par šādu varbūtību. Kaut vai vēstulē minētie iemesli, kas Krievijai liekot tā rīkoties. Mūsu vēstniecībā Maskavā, kā arī ģenerālkonsulātos Sanktpēterburgā un Pleskavā Krievijas autopārvadātājiem esot sarežģījumi vīzu dabūšanā, un šajās ēkās viņi bez uzaicinājuma pat netiekot ielaisti. Protams, īstie iemesli var būt arī citi. Ir noslēgts starpvaldību līgums par kravu autopārvadājumiem, un tas paredz, ka šogad bezmaksas kvota ir 30 000 pārvadājumu tiklab vienai, kā arī otrai pusei. Virs šīs kvotas pie robežas par katru braucienu jāsaņem atļauja, un tā maksā 250 dolāru. Krievijas transporta ministrs brīdina, ka turpmāk šīs atļaujas var arī netikt dotas. Jāpiebilst, ka Latvijas autopārvadātāji ir ļoti aktīvi un gadā veic apmēram 60 000 pārvadājumu uz Krieviju, kamēr Krievijas šoferi no Latvijas uz Krieviju vai otrādi brauc tikai apmēram 5000 reižu, tātad 12 reižu mazāk. Lūk, arī interešu konflikts. Ar Krieviju mums līdz šim ir bijusi ļoti labvēlīga situācija. Jāteic, ka citas valstis, piemēram, Polija Latvijai izsniedz tikai tik bezmaksas atļauju, cik tās izmanto poļu autobraucēji. Bet, kas attiecas uz vīzu saņemšanu, tad šai ziņā, kā uzskata mūsu satiksmes ministrs V.Krištopans, īpašām problēmām nevajadzētu būt, lai gan ar nožēlu jāsecina, ka vīzas braucieniem uz kaimiņvalstīm, piemēram, Lietuvu, kravu autopārvadātāji Krievijā var saņemt krietni vienkāršāk. Tādēļ V.Krištopans ierosinājis pieņemt lēmumu automātiski izsniegt vīzas tiem šoferiem, kuriem ir iebraukšanas atļauja mūsu valstī, kā arī ieteicis Terehovas robežpunktā radīt iespēju kravas automobiļu vadītājiem šīs vīzas saņemt. Šie jautājumi jārisina Ārlietu ministrijai. Kopumā V.Krištopans šo Krievijas ministra vēstuli nosauc par ļoti nepatīkamu, bet vienlaikus arī izsaka cerību, ka ar laiku viss nokārtosies un mūsu autopārvadātāji necietīs. Jāpiebilst, ka šobrīd sūdzības no Krievijas šoferiem Latvijā nav saņemtas un Krievijas ministra vēstulei drīzāk ir politiska nokrāsa.

Aivars Tiltiņš