AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsniece Vera Singajevska

Par savu dzīvi un darbu

Pasaulē esmu nākusi Ukrainā, tēva dzimtenē, 1923. gada pavasarī. Pēc gada ģimene pārcēlās uz Liepāju — māte bija kurzemniece no Aizputes apriņķa. Vecāki iepazinušies Liepājā, kur tēvs dienējis uz tirdzniecības kuģiem. Tā bijusi mīlestība no pirmā acu skata un uz visu mūžu.

Ģimenē esmu pastarīte, brālis Aleksandrs par mani 16 gadus vecāks. Mums vidū vēl divas māsas — Ludmila un Zinaida. Līdz sešu gadu vecumam par savu pilsētu saucu Liepāju. No tiem tālajiem laikiem saglabājušās dažas atmiņu ainas. Uz ielas starp bruģakmeņiem saaugusi zālīte. Mums, sētas meitenēm, liek to raustīt ārā. Man šis darbiņš patīk: viss paliek tāds tīrs. Vēl atceros: klusajā nomales ieliņā netālu no jūras gaidījām, kad parādīsies kāda automašīna. Jo tā benzīna smarža likās patīkama. Tieši smarža, tagad jau tādas vairs nav. Un vēl prātā mūsu anlāgi — skaisti sakoptie parki, apstādījumi ar ziediem dobēs — pilsētas lepnums.

Vēlāk pārbraucām uz Rīgu, brālis Konservatorijā mācījās trompetes spēli. Dzīvojām Rēveles, tagadējā Tallinas, ielā. Tēvs strādāja Andrejostā elektriskajā spēkstacijā. Viņš mums bija ļoti apzinīgs. Kad latvieši svinēja 15. maiju vai 18. novembri, viņš viens pats strādāja. Mēs gājām skatīties ilumināciju un lepojāmies, ka tieši mūsu paps dod gaismu visiem.

Mana māte bija lepna sieviete ar stingru morāli. Mums, meitenēm, mācīja sievietes pašlepnumu, lai neļauj puišiem izmaksāt un bučot, tad esot jāprecas. Vienmēr rūpju pilna. Ar tēva aldziņu vajadzēja iztikt visai ģimenei. Māte mūs apšuva: pārtaisīja vecāko meitu kleitiņas jaunākajām.

Labi atceros mātes tēvu. Viņam bija tāds savāds vārds Gīts. Viņš man iemācīja skaitīt Tēvreizi un arī uz cūkām kārtis spēlēt. No viņa garās baltās bārdas pinu bizītes. Pie vecātēva arvien skrēju glābiņu meklēt, kad baidījos no soda par kādu palaidnību. Atceros, kad biju saplēsusi ģipša kaķi — krājkasīti, viņš mierināja mani ar medusmaizi. Kad 1929. gadā vecais vīrs aizgāja aizsaulē, lielais krēsls palika tik tukšs, vientuļš un māja klusa...

Vecaistēvs bija skolotājs. Mūsu dzimtā bija vairāki skolmeistari, arī divi mātesbrāļi.

Es sāku iet 38. pamatskolā, turpat pāri ielai. Mācījāmies vienā klasē ar Veltu Līni. Abām patika vingrošana, dziedāšana, abas jūsmojām par teātri. Vēlāk ģimene pārcēlās dzīvot uz namu Valdemāra un Palīdzības ielas stūrī — tuvāk tēva darbavietai. Tad apmeklēju Valsts paraugpamatskolu Stabu ielā.

Vasaras vadīju bērnu kolonijā Jaundubultos. Mežā no sūnām izveidoju skatuvi, dejoju, mana publika bija čiekuri. Sarīkojumos skatuvi izveidojām no ēdamistabas galdiem. Mana pirmā loma — mazākais no septiņiem kazlēniem. Skolotāja tēvam ieteica mani aizvest uz Beatrises Vīgneres plastikas skolu. Tur mani uzņēma, turklāt atļāva mācīties par velti.

Visspilgtākās atmiņas palikušas no 3. vidusskolas gadiem. Tur mācījāmies visas trīs māsas, tur atkal sastapos ar Veltu Līni. Biju nodibinājusi dramatisko pulciņu, kur viņai iedalīju vīriešu lomas kā jau lielākai un tievākai. Tā viņa dabūja spēlēt Balto tēvu un Zelta kupri. Pati dejoju kaut vai sniegpārsliņu, lai tikai nebūtu kāda vīriešu loma. Vēlāk tas atspēlējās — viss sagriezās otrādi. Viņai tika mīlētājas greznās drānās, bet es kāpu tajās puiku biksēs. Nekad jau nevar zināt, kas tevi dzīvē gaida.

Jau no bērna kājas esmu sapņojusi par teātri, krājusi aktieru fotogrāfijas. Katrs izrādes apmeklējums man bija liels pārdzīvojums. Un tā — pēc vidusskolas nolēmu iestāties aktieru kursos, bet mani nekur neuzņēma. Tautas teātrī, Dailes teātrī — visur pateica: skatuvei nederīga! Nekas cits neatlika kā iestāties bērndārznieču seminārā. Tomēr māsa bija uzzinājusi, ka Nacionālajā teātrī uzņem audzēkņus aktieru kursā. Aizgāju. Komisija uzdeva dažādus jautājumus, etīdes. Es pat nezināju, kas tās etīdes tādas ir. Pie Laumas Reinholdes mācījos klavieru spēli. Tad nu sēdos un spēlēju etīdes. Visi smējās. Lasīju Sniedzes monologu no "Princeses Gundegas". Aiz uztraukuma tik ļoti drebēja kājas un trīcēja kleita, ka es nokritu ceļos, lai to noslēptu. Komisijai šķita, ka tas ir oriģināli. Biju sagatavojusi arī Krilova fabulu "Kvartets", bet mani pārtrauca: "Jūs varat iet!" Nodomāju, — cauri ir ar mani! Taču pēc laiciņa saņēmu ziņu, ka esmu uzņemta. Aiz prieka lēkāju, kliedzu skaļā balsī. Tēvs laimīgs apraudājās, tikai baidījās, ka neesmu skatuves dzīvei piemērota. "Tu esi pārāk viegli ievainojama" viņš teica. Māte gan bažījās — labāk būtu mācījusies par frizieri, tad nevajadzētu bučoties ar svešiem vīriešiem.

No pirmajiem pedagogiem, kuri mani ievadījuši teātra mākslā, vēlos minēt Jāni Zariņu, Žani un Noru Katlapus, Alfrēdu Amtmani–Briedīti, Osvaldu Uršteinu un Osvaldu Glāznieku. Vakari aizskrēja kursos, dienas — mācībās bērnudārzā. Man patika spēlēties ar bērniem, mani uzskatīja par talantīgu pedagoģi un maksāja stipendiju. Tomēr teātris vilināja vairāk. Bet tad sākās karš un visam pārvilka svītru.

1942. gadā šīs zemes gaitas beidza mūsu tētis Filips. 1944. gadā aizbraucām uz Vāciju, lai visi būtu kopā: vecākā māsa tur bija aizprecējusies, brāli aicināja uz operu Tilzītē. Mēs dzīvojām ciematā netālu no Breslavas. Pieticīgi, kā jau visi tolaik. Karam beidzoties, nokļuvām amerikāņu zonā. Lūdzām atļauju atgriezties Latvijā. Sapratu, ka svešatnē bez valodu zināšanām nevarēšu būt aktrise. Lēns, ilgs ceļš, līdz beidzot bijām atkal Rīgā.

Pēc pilsētas lielā ugunsgrēka Jelgavas teātris sāka darbu Pārdaugavā, Nometņu ielā. 1945. gadā tur formēja trupu, un man laimējās nokļūt pie režisoriem Žaņa Braslas, Pētera Lūča un direktora Pāvela Rolova. Mani audzināja režisori un vecākie kolēģi. Skatījos un klausījos Pēteri Lūci un Aleksandru Leimani, apbrīnoju šarmanto Elzu Radziņu, sadraudzējāmies. Tur sākās mana puiku ēra. Pirmais bija Belka Arbuzova lugā "Seši mīļi cilvēki". Tolaik zāle bija patukša; publika baidījās no propagandas. Uz padomju lugām nenāca, tikai uz klasiku. Braucām pie skatītājiem laukos. Jebkurā gada laikā. Mašīna stiga dubļos, iesniga kupenās. Dažkārt galā nonācām pusnaktī. Bet uzticīgie teātra mīlētāji nosaluši gaidīja aukstajās zālītēs. Un tad prieku sagādāja mirdzošās acis, kāds silts cimdu pāris, ziedu pušķītis.

Par manu īpatni bērnišķīgo balsi jāteic, ka sākumā es to izmantoju, lai taisītu jokus, vēl nenojaušot, ka tā ir mana īpatnība, bagātība visam mūžam.

Kad 1953. gadā Jelgavas teātri likvidēja, mani norīkoja uz Jaunatnes teātri. Tur no 1953. līdz 1990. gadam aizvadīju savas dzīves bagātāko posmu. Sastapos ar tādiem režisoriem kā Lūcija Baumane, Imants Krenbergs un Ādolfs Šapiro. Īpaši jāmin Nikolajs Šeiko, kas man dāvāja Lācīti Pūku un Karlsonu. Par šo laiku sirdī glabāju tikai labas atmiņas. Par draudzīgo teātra saimi, kas bija kopā priekos un bēdās, radošā darbā un svētkos. Un vienmēr ar dziesmu. Kad paaugās bērni, ņēmām viņus līdzi izbraukumos. Tas bija sapņu un jūsmu laiks ar skaistām lomām. Visilgāk spēlējām Karlsonu — 500 reizes, Sombrēro — 250 reizes. Vispār lomas jau ir kā iznēsāti, izauklēti un pasaulē izlaisti bērni.

Doma, ka izrādes varētu iestudēt pati, radās jau 1957. gadā. Vēlējos ieraudzīt uz skatuves savu bērnības grāmatu "Pauks un Šmauks". Toreiz man atļāva, un tā tas sākās. Sekoja dzejas izrāde "Šurumburums", "Sprīdītis" un citi uzvedumi. Tīri labi padevās. Vēlāk mani aicināja uz Muzikālo teātri iestudēt to pašu "Pauku un Šmauku". Pēc tam tur režisēju divas "Karlsona" daļas, Tijas Bangas "Septiņas vecmeitas" un pašas oriģināllugu "Rūķurūķis un Rozīnītis".

Kad Jelgavas teātrim vajadzēja atstāt namu Nometņu ielā, es biju nikna uz Televīzijas studiju. Taču vēlāk attiecības izveidojās vislabākās. Tur man bijušas skaistas lomas. Pēc daudziem gadiem nesen piedalījos arī seriālā "Cukura nams", kur spēlēju pensionētu frizieri (kā māmiņa reiz vēlējās).

Plašs darba lauks man ir Radiofons, tur es jūtos labi, tas man tuvs no seniem laikiem. Toreiz raidlugas gāja tiešajā ēterā un bērniem lomas nevarēja uzticēt. Tad nu režisors Ernests Feldmanis uzskatīja mani par atradumu. Tāpat filmās ieskaņoju bērnu balsis. Ēriks Brītiņš piedāvāja ierakstīt "Burbuļmātes priekus un bēdas". Tajā laikā kāda klausītāja man atsūtīja oriģinālo paciņu Borsila veļas pulvera kā pateicību par lasījumu. Vēl tagad to glabāju.

Kā sāku dziedāt? Reiz braucienā pa Raiņa vietām skaitīju bērnu dzejolīšus. Kāds literāts ieteica pievērsties dziedāšanai. Drāzos pie Arvīda Žilinska. Sadraudzējāmies. Viņš man komponēja daudz bērnu dziesmu. Vēlāk arī Elga Īgenberga. Un tā — dziesma nākusi līdzi garajos gados.

Jāsaka, esmu ciemojusies vai visos Latvijas novados, saņēmusi no skatītājiem bezgala daudz sirsnības, pateicības. Vislielāko atsaucību laikam gan baudījuši "Staburaga bērnu" lasījumi, "Vinnija Pūka" un "Karlsona" uzvedumi.

Ceļi mani aizveduši tālu pasaulē. Savā laikā ar Vispasaules bērnu teātru asociācijas starpniecību esmu bijusi Čehoslovākijā, Ungārijā, Francijā, Itālijā, ASV un Kanādā.

Patiesu laimi esmu izjutusi savā ģimenē. Ar Tālivaldi Āboliņu iepazinos Jaunatnes teātrī. Viņš Maskavā bija apguvis kinoaktiera profesiju, bet strādāja pie mums. "Berlīnes zēnos" Tālis spēlēja Emīlu, es — Profesoru. Pēc tam nāca Taņa un Genādijs Rozova lugā "Prieku meklējot". Viņi iemīlas viens otrā. Tas pats notika arī ar mums . 1959.gadā apprecējāmies. Pēc gada piedzima Gundars. Kad dēliņam bija trīs gadi, viņš mani pierunāja iestudēt Brigaderes "Sprīdīti". Biju jau gaidībās ar Māri, tomēr pie darba ķēros. Strādāju caurām dienām. Uz teātri braucu ar taksīti, dēlu ņēmu grozā līdzi.

Māris beidza Jāzepa Mediņa mūzikas skolas trompetes klasi un TV studijā strādā par skaņu režisoru. Gundars ir Dailes teātra aktieris, darbojas arī radio un televīzijā. Raidījumā "Laimes spēle" kopā ir abi dēli. Tajā pašā grozā izauguši arī mazbērni. Gundara meitai Dainai jau 10 gadi, bet Māra dvīnīšiem Tālivaldim un Anniņai — trīsarpus. Man ir brīnišķīgas vedeklas — Ilze un Kristīne, kā pašas meitas. Saimnieciskas, strādīgas, atsaucīgas. Dēli tiešām var būt laimīgi.

Jau sen ceļam vasaras māju Garciemā. Tur atpūšos kopā ar mazbērniem. Lielie atbrauc, kad iekrīt kāds brīvs brīdis. Dzīvojam draudzīgi, saticīgi. Mazie bezgala mīļi. Pažēlo, ja man kas kaiš. Vakaros dziedu viņiem "Aijā, žūžu". Bet viņi jūt, ka tad jāiet gulēt. Labāk lai pa-stāstot pasaciņu, un tikai par Sniegbaltīti. Ja man kādreiz sajūk, tad abi saka priekšā. Arī Karlsonu viņi zina no galvas.

Man tuva daba. Labprāt pagulētu, pasapņotu zaļā pļavā. Žēl, ka daba tāda samocīta, piesārņota kā pilsētā, tā jūrmalā. Ir brīži, kad vēlos būt viena, ko pārdomāt, uzrakstīt. Taču ilgi vientulībā nespēju, gaidu atkal savus mīļos. Lai Dievs dod viņiem veselību!

Lietuvas dakteri salaboja manu sirsniņu. Tā bija dārga operācija. Mūsu teātri rīkoja labdarības izrādes, arī firmas un atsevišķi cilvēki ziedoja līdzekļus. Rīgā baidījos operēties, jo Tālivaldis sirds operāciju neizturēja. Viss ir beidzies laimīgi, es atkal strādāju.

Ar savu darbu gribu pateikt paldies saviem skatītājiem, savai tautai. Paldies par mīlestību, kas man palīdzējusi nosargāt dzīvības liesmiņu!

 

 

Ar puķi pie Jaunsudrabiņa

Vaicāta par gadiem ilgo līdzdalību bērnības un jaunības svētkos, Vera Singajevska atceras:

— Tas sākās ar mūsu bērniem. Gribējās nokristīt, bet baznīca tolaik bija liegta. Nolēmām rīkoties paši. Pirmie bērnības svētki notika Ogrē. Vēlāk mūs ar Tālivaldi aicināja uz visām malām. Bieži braucām kopā ar kādu kvartetu vai ansamblīti. Ar svecēm, vīru balsīm, vijoli vai flautu tika radīta tā baznīcas svētuma sajūta. Bez tās jau cilvēkam grūti dzīvot. Tās bija visīstākās kristības ar krusttēviem un krustmātēm, kaut gan toreiz tā neviens neteica. Mūs aicināja arī uz neskaitāmām iesvētībām, tolaik sauktām par jaunības svētkiem. Arī daudziem jaunajiem pāriem esam devuši savu svētību. Jā, tie bija gadi, kad aktierim vajadzēja būt arī mācītāja vietā.

Kur meklējami tie neizsīkstošie avoti, kas aktrisei ļāvuši cilvēkos dāsni sēt mīlestību, dāvāt tik gaišu prieku, svētuma apjausmu? Māksliniece paturējusi prātā tēva vārdus: "Dari citiem labu. Cik vien spēj. Bet nekad negaidi, lai tev par to kas būtu, lai tev labu atmaksātu ar labu. Jo tad tu bieži piedzīvosi vilšanos." Tēva lielo labsirdību, atsaucīgo sirdi cilvēki dažkārt arī pārāk izmantojuši, bet viņš palīdzējis, kam un kā vien varējis. Kaut ģimenē ar tās visai pieticīgo rocību auguši četri bērni, izaudzināts arī viens bāra bērns. Un mīlestības pieticis visiem. "Tēva dzimtenē Ukrainā ciema ļaudis viņu sauca par savu Jēzu Kristu. Vai tad cilvēks vairāk ko var sasniegt?"

Savā 75. dzimšanas dienā māksliniece mazos, jaunos un vairs ne tik jaunos skatītājus iepriecina ar divām Karlsona izrādēm un Lācīti Pūku. Pašai svētku dienai — 25.aprīlim — sagatavota monoizrāde "Baltā grāmata".

— Savulaik nospēlēju 500 Karlsona izrādes. Atjaunotais uzvedums trešdien piedzīvoja simto izrādi. Ļoti gribēju pateikt Astrīdai Lindgrēnei sirsnīgu paldies par viņas skaistajām bērnu grāmatām un par Karlsonu. Diemžēl rakstniece savos deviņdesmit gados jūtas sagurusi un, kad tikko biju dažas dienas Stokholmā, nevarēju ar viņu tikties. Toties biju Astrīdas Lindgrēnes grāmatu varoņu pilsētiņā un tikos ar īstu Karlsonu. Viss bija tieši tā, kā biju iztēlojusies.

Ar "Baltās grāmatas" autoru Jāni Jaunsudrabiņu māksliniece tikusies vaigu vaigā:

— Mēs, Beatrises Vīgneres plastikas skolas audzēknes, toreiz uzstājāmies Pļaviņu tautas namā. Māja veca, jumts caurs, ūdens pilēja cauri. Bet mēs dejojām basām kājām. Pēc sarīkojuma mums deva dzert siltu tēju. Bija arī baltmaize ar desu. Cienājāmies. Un tad ienāca tāds liels vīrs ar kuplu bārdu. Teica mums paldies par priekšnesumu. Apsēdās, iecēla mani klēpī un saņēma plaukstās manas kailās pēdas. "Vai, bērns, tu jau esi galīgi nosalusi!" — viņš man teica. Kad svešais kungs izgāja, mums pateica, ka tas bijis rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Vēlāk, kad reiz iznāca pabūt Vācijā, aizbraucu uz Mēnas ezeru un aizgāju un Kērbekas kapsētu, noliku rakstnieka, viņa meitas un sievas atdusas vietā savu ziedu pušķīti un norunāju "Baltās grāmatas" tēlojumu "Siļķes", kas beidzas ar vārdiem: "Ēd sūru un dzer skābu, tad ne zemē nesapūsi!" Tagad es gribētu aizbraukt uz Neretu, kur rakstnieks pārvests mājās. Jaunsudrabiņš man ir ļoti mīļs rakstnieks, tāpēc arī dzimšanas dienā stāstīšu viņa "Balto grāmatu".

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

un no aktrises albuma

Ar Tālivaldi Āboliņu sudrabkāzās

Karlsona lomā kopā ar Brālīti, ko tēlo Tamāra Soboļeva

Skan "Vecā Stendera ziņģu lustes". Āboliņu ģimene visa kopā