RUNAS. REFERĀTI

Lai mūsu valoda. Kā avots

Turpinām publicēt runas un referātus, kas nolasīti akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas atceres zinātniskajā konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā 1998. gada 22. aprīlī

Dr. PHILOL. DZINTRA HIRŠA, Valsts valodas centra vadītāja:

Latviešu valoda un latvieši

Ir 1998. gads. Latvijā latviešu valoda par valsts valodu pasludināta 1988. gadā. Savu garo un grūto ceļu tā ir staigājusi jau 10 gadus, bet atbilstoši Valodu likumam - 9 gadus. Paldies Dievam, ka 1992. gadā šajā likumā tika izdarītas izmaiņas, kuras zināmus rezultātus ir devušas, lai kā arī mēs vērtētu latviešu valodas situāciju Latvijā šobrīd. Jāatzīst, ka

1) lietvedība latviešu valodā praktiski ir nodrošināta visā valsts administratīvajā dzīvē un tautsaimniecībā;

2) apkalpojošā sfērā pagaidām notiek lieli cīniņi, tomēr kaut minimāli, taču rezultāti ir manāmi - parādījusies informācija latviešu valodā uz precēm, tā bieži vien ir diezgan briesmīgā latviešu valodā, informācija uz zāļu paciņām utt., tātad pakāpeniski tiek nodrošināta pilsoņu patērētāju tiesību aizsardzība;

3) sarakste starp uzņēmumiem notiek valsts valodā;

4) daudzi cilvēki mēģinājuši apgūt vai ir apguvuši latviešu valodu atbilstoši ieņemamajam amatam vai profesijai - un latvietis resp. pilsonis bieži vien var saņemt informāciju dažādās sociālās un ekonomiskās dzīves situācijās latviešu valodā, tātad valsts valodā;

5) esam mazliet piekopuši valsts valodisko vidi.

Tātad Valodu likuma panti pamazām tiek iedzīvināti.

Bet 1996. gada sociolingvistiskā aptauja liecina, ka valodas apguvi visvairāk tomēr ir veicinājusi likuma darbība, nevis cilvēku labā griba. Mūsu valodas politikas oponenti mēģina skaidrot valodas situācijas attīstību ar šo labo gribu, vēlmi integrēties, taču statistika liecina, ka valodas situācijas attīstību veicina galvenokārt

1) valsts valodas prasmes atestācija (62% respondentu)

2) valsts valodas pārbaude pilsonības iegūšanai (25,3%),

3) Valsts valodas inspekcijas darbs (5,7%),

4) citi pasākumi (6,5%).

Tajā pašā laikā pirmajā vietā vajadzētu būt pašu latviešu nostājai valodas lietošanā. Nav noslēpums, ka latvietis jebkurā situācijā pāriet uz krievu valodu, tiklīdz sarunu biedrs ilgāk meklē vārdus latviešu valodā. Otrkārt, latvieši ir inerti latvisko vērtību, tajā skaitā latviešu valodas vērtību aizstāvēšanā. Treškārt, latvietis bieži vien neapjauš latviešu valodas kā valsts valodas tiesības.

Tāpēc šodien, kad mēs esam Rietumu un Austrumu spiediena priekšā, vispirms gribu pakavēties pie mums pašiem. Varbūt padomāsim visi par to, kādi mēs esam šodien, un varbūt atkal varēsim būt tikpat vienoti kā 1988. un 1989. gadā, pieprasot savai valodai šīs kārotās, bet nepilnīgi apjaustās valsts valodas tiesības. Uz mums pašiem es vēlētos paskatīties, vērtējot dažādu sabiedrības slāņu attieksmi pret valodu. Tās, protams, ir tikai nelielas skices.

 

Latviešu valoda un politiķi

1. 1988. gadā latviešu valoda kā valsts valoda tiek juridiski nostiprināta LPSR Konstitūcijas 71.1 pantā. 1991. gadā atjauno 4 Satversmes pantus un atceļ visus LPSR Konstitūcijas pantus, to skaitā 71.1 pantu. Līdz pat 1998. gadam valsts valoda Satversmē savu vietu vēl nav ieņēmusi. Igaunija un Lietuva to izdarījušas jau sen.

2. Latvijā vienīgajā no Baltijas valstīm 5. Saeimā tiek ievēlēts deputāts, kas valsts valodu neprot.

3. Latvijā vienīgajā no Baltijas valstīm 6. Saeimas laikā uz ministra amatu valdībā pretendē cilvēks, kas valsts valodu neprot.

4. Salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijā institūcija, kas nodarbojas ar valsts valodas jautājumiem, atrodas vislielākajā juridiskās atkarības pakāpē. Šī atkarība neapšaubāmi kavē valodas normatīvās bāzes izveidi.

5. Latvijā vienīgajā no Baltijas valstīm, neskatoties uz to, ka šeit valodas situācija ir sarežģītāka nekā citās valstīs, valodas politikas jautājumos strādā vismazāk cilvēku.

 

Latviešu valoda un valsts vara

Daudzi normatīvie akti, kas ir būtiski valodas politikai kopumā, valdībā top, vai nu neinformējot Valsts valodas centru, vai nekonsultējoties ar to.

1. Ārlietu ministrijā tika izveidots Terminoloģijas un tulkošanas centrs, bet attiecīgās institūcijas par to netika pat informētas.

2. Valdībā tika pieņemts lēmums par sociālā pabalsta piešķiršanu bezdarbniekiem, saistot to ar valodas prasmes atestāciju. Valsts valodas centrs to uzzināja no Ģenerālprokuratūras, kas prasīja paskaidrojumus. Par šo lēmumu Valsts valodas centram jātaisnojas Saeimas Cilvēktiesību komisijā un ES ekspertu priekšā, kaut arī Valsts valodas centrs nav nedz šī lēmuma inspirētājs, nedz tā virzītājs.

3. 1995. gadā valdība pieņēma lēmumu par izmaiņām Nolikumā par valodu lietošanu nosaukumos un informācijā, kas pieļauj citu valodu lietošanu paziņojumos par nodokļu un nodevu iekasēšanas kārtību, nemēģinot noskaidrot mūsu viedokli un neatbildot pat uz mūsu pieprasījumu paskaidrot šāda lēmuma nepieciešamību.

4. Pagājušā gada janvārī tika likvidēta Vietvārdu komisija, par ko uzzinājām Saeimas Juridiskajā komisijā šogad, kad Vietvārdu komisijas locekļi atsaucās uz savu statusu.

5. Divus gadus valdībā nevar apstiprināt Terminoloģijas komisijas nolikumu; Tieslietu ministrija to noraidīja ar piezīmi, ka tam nav juridiska pamatojuma; tagad šo dokumentu tālāk virzīt uzņēmusies Izglītības un zinātnes ministrija.

6. Un beidzot, Ārlietu ministrija neuzskata par pienākumu ES ekspertu slēdzienu par valsts valodas likumprojektu līdz pat šai dienai piesūtīt Valsts valodas centram, neskatoties uz to, ka Valsts valodas centram laikam būtu pat pienākums iepazīties ar šo atsauksmi.

 

Latviešu valoda un informācijas līdzekļi

Par latviešu valodu, manuprāt, sabiedrības informācijas līdzekļi, izņemot Latvijas Radio, runā maz. Protams, runā, kad rodas konflikti vai kad ierodas starptautiskie eksperti un izsaka aizrādījumus par likumprojektu. Jau pusgadu notiek opozīcijas pretestība jaunajam likumam. Krievu prese aktīvi apcer valodas lietas. Latviešu prese ir visai atturīga. "Dienā", ja nekļūdos, bija viens agresīvs komentētāja Ozoliņa raksts un vēl viens raksts, kurā aptaujāti sabiedrībā pazīstami cilvēki. Bet polemikas par to, kuras normas valodas likumprojektā mums ir absolūti nepieciešamas un no kurām mēs varētu atteikties, nav bijis. Mans raksts par starptautiskā eksperta O.Espersena sniegtajiem ieteikumiem pagājušā gada beigās tika pieņemts publicēšanai "Lauku Avīzē" pirms 18. novembra, bet vēl šobaltdien tas tur nav publicēts. Pēdējā inteliģences saietā tika nolasīts Dr. hab. filol. I.Druvietes referāts par valodas situācijas politiskajiem aspektiem, bet nevienā atreferējumā tas netika pat pieminēts. Kas tas ir - avīžu stratēģija, politika vai vienkārši ignorance?

 

Latviešu valoda un tiesu sistēma

Latviešu valoda tiesā bieži vien zaudē. Zaudē, manuprāt, tādēļ, ka tiesai valodas jautājums neliekas necik svarīgs. Daži piemēri.

1. Tiesa var izlemt pareizrakstības jautājumus bez ekspertu pieaicināšanas, kā arī nebalstoties uz normatīvajiem dokumentiem, bet "demokrātiski" izvērtējot valodas normas ("Mottes" process).

2. Tiesa, lai nevajadzētu savas kancelejas darbiniecei piemērot sodu par valsts valodas nelietošanu lietvedības dokumentos, var pieņemt lēmumu, ka uz šo personu attiecīgais Administratīvo pārkāpumu kodeksa pants neattiecas, kaut gan faktiski tas neattiecas tikai uz tiesnešiem un prokuroriem.

3. Tiesa var pieņemt izskatīšanai lietu par viltotas apliecības lietošanu gadu pēc soda uzlikšanas un atcelt šo sodu formāla iemesla dēļ, proti, ka datumi protokolā un atzinumā par viltojumu atšķiras. Pat ja šī formālā iemesla dēļ sods būtu atceļams, tiesai tomēr bija jāpieņem blakus lēmums par pienākumu šai personai pildīt Valodu likuma prasības.

4. Tiesa var atcelt sodu par zīmogu teksta atveidošanu divās valodās tā iemesla dēļ, ka likumā neesot uzskaitīti gadījumi, kad zīmoga teksts paralēli valsts valodai var būt atveidots arī citā valodā, nevēlēdamās ņemt vērā tādu "maznozīmīgu sīkumu", ka šo pantu precizē Ministru kabineta izdotais Nolikums.

 

Latviešu valoda un uzņēmēji

Latviešu uzņēmēji savā attieksmē pret valodu ir gandrīz tieši tādi paši kā nelatviešu izcelsmes uzņēmēji. Ir tādi, kas atbalsta Valodu likuma pildīšanu uzņēmējdarbībā, bet vēlas plašāku un sīkāku valodu reglamentāciju. Ir arī tādi, kas tāpēc vien, ka ir dzimuši latvieši, domā, ka tas viņus atbrīvo no likuma pildīšanas. Visagresīvākie mēdz būt uzņēmēji, kam, manuprāt, nav īsti godīgs ienākumu avots. Viņiem ir absolūti nihilistiska attieksme pret jebkuru likumu. Uzņēmumi, kas augstu tur savas firmas godu, parasti cenšas ievērot likumus, piemēram, "Rīgas balzams", "Aldaris", apdrošināšanas sabiedrība "Balta" u.c., un šī tendence, manuprāt, paplašinās. Tomēr latviešu uzņēmēju attieksmē pret valodu uzņēmējdarbībā pagaidām vērojamas trīs tendences:

1) valodu nosaka tirgus - latviešu valodai tur ir neliela loma,

2) nepieciešams maksimāli ātri pāriet uz angļu valodu,

3) jāmeklē konstruktīva pieeja valodu reglamentēšanai.

Varētu runāt vēl par citām sabiedrības grupām, bet minētās grupas ir visciešāk saistītas ar valodas politikas normatīvās bāzes izveidi un tās ieviešanu.

Es gribētu, lai Latvija vismaz šodien apzinās, ka latviešu valodas saglabāšanas, aizsardzības un funkcionēšanas pilnīgai nodrošināšanai ir nepieciešams atrisināt vēl divas galvenās valodas problēmas:

1) nodrošināt valodas lietošanu uzņēmējdarbībā,

2) nodrošināt valodu kā nācijas kultūrmantojuma sastāvdaļu un vides identitātes uzturētāju.

Gan Krievija, gan ES apšauba mūsu tiesības risināt šos divus jautājumus. Krievija, kā zināms, vēlas redzēt Latvijā krievu valodu kā otru valsts valodu. ES šādu vēlmi gan nekad nav izteikusi, bet tās ieteikumi, īstenoti praksē, manuprāt, šo Krievijas vēlmi piepildītu. Manam secinājumam ilustrācijai - ES atsauksmes 50. punkts:

"Tas nebūt nenozīmē, ka zināmu pienākumu noteikšana pakalpojumu jomā, kurus sniedz privātais sektors (vai tā atsevišķas daļas), tiek pilnīgi izslēgta. It īpaši, ja privātais sektors nodrošina pakalpojumus tādās svarīgās jomās kā veselības aprūpe vai zāļu izplatīšana, kur ir skaidra, pamatota sabiedrības ieinteresētība, lai šādi pakalpojumi būtu pieejami arī [Pasvītrojums mans - Dz.H.] latviešu valodā. Pievēršoties aptieku piemēram, ir skaidrs, ka pastāv likumīga ieinteresētība, lai pacients, kas runā latviešu valodā, varētu sazināties latviešu valodā par to, kā lietojamas viņa zāles. Valsts pienākums ir nodrošināt šādu iespēju. Taču šim nolūkam nav nepieciešams noteikt, ka ikvienai personai, kas strādā aptiekā, ir jāzina valsts valoda noteiktas prasmes līmenī. Pietiek, ja garantē, ka jebkurā laikā saprātīgā attālumā ir vismaz viena aptieka, kas var sniegt pakalpojumus latviešu valodā, ja klienti to pieprasa."

Protams, visgrūtāk ir latviešu valodu nostiprināt un ieviest uzņēmējdarbībā, īpaši nelatviskajos kolektīvos un īpaši lielos uzņēmumos, tādos kā ostās, kuģubūvētavās, rūpnīcās. Šajos uzņēmumos lielākā daļa darbinieku, šķiet, ir nelatvieši, kas latviešu valodu, ja pat ir mācījušies, darba attiecībās nelieto. Tā ir vide, kurā latviešu valoda faktiski nefunkcionē. Šeit notiek tikai lietvedības kārtošana latviešu valodā, un šim nolūkam tiek algoti "latvieši". Kopā ar pašreizējā likuma 4. pantu, kurā ir paredzēta valodas izvēle valsts un citās iestādēs, privātuzņēmējdarbība veicina krievu valodas t.s. pašpietiekamības izveidi un nostiprināšanu. Tajā pašā laikā liela daļa cilvēku ir mācījušies latviešu valodu un varētu to lietot (sliktāk vai labāk, vai ar grūtībām), ja būtu likumīga prasība. Mazākajos uzņēmumos, bet īpaši iestādēs, poliklīnikās un slimnīcās valsts valoda funkcionē diezgan labi, kaut arī tur ir problēmas. Turklāt mēs bieži vien aizmirstam, ka Latvijā notiek sabiedrības pārstrukturēšanās. Jau kuro gadu skolu beidz jaunieši, kas krievu valodu neprot. Latvijā iebrauc mūsu emigranti darba meklējumos, kas arī krievu valodu neprot. Tātad nevar vairs pieņemt par aksiomu, ka visi prot krievu valodu un ne visi prot latviešu valodu. Bet tas nozīmē arī to, ka iespēja latvietim resp. pilsonim lietot valsts valodu un saņemt informāciju valsts valodā privātā uzņēmējdarbībā tagad ir vairāk nepieciešama nekā agrāk. Tas savukārt nozīmē, ka mēs vairs nevaram, kā to iesaka EDSO un ES, atteikties no prasības, ka katram cilvēkam attiecīgajā amatā vai profesijā, vai darbā vispār ir nepieciešams noteikts valsts valodas prasmes līmenis. Nenostiprinot atkārtoti šīs tiesības jaunajā likumā, likumdevējs veicinātu latviešu mazspēju konkurēt darba tirgū un veselu valodas slāņu atmiršanu.

Latvijas nacionālās valodas vides aizsardzība tāpat varētu tikt ziedota uz EDSO un ES ekspertu ieteikumu altāra resp. abstrakto cilvēktiesību altāra, jo no tā, kā šīs institūcijas skaidro Eiropas cilvēktiesību pamatdokumentus, izriet, ka katram indivīdam ir tiesības izvietot jebkādu informāciju savā valodā jebkurā sabiedriskā vietā, bet tas nozīmē tikai to, ka Latvijas lielākajās pilsētās valodas vidē dominēs krievu un angļu valoda, bet, kā starptautiskie eksperti teiktu, nacionālās valodas vides aizsardzība nav pietiekams arguments cilvēka izteikšanās brīvības ierobežojumam.Un, ja mēs pieņemsim visus EDSO un ES ekspertu ieteikumus, tad Latvijā izveidosies tāda pati valodas situācija kā pirms 1988. gada:

l sabruks valsts vienotā lietvedības sistēma un samazināsies latviešu valodas klātbūtne tajā;

l latvietis nevarēs saņemt vienmēr un visur, arī slimnīcā, veikalos u.c., pakalpojumus latviešu valodā;

l privātuzņēmējdarbībā arī latvietis lietos galvenokārt krievu valodu, un, ņemot vērā, ka vairums tautsaimniecībā strādājošo ir cittautieši, sāks atmirt tie valodas slāņi, kas tiek lietoti tautsaimniecībā;

l publiskos pasākumos, ko rīkos visai Latvijas sabiedrībai, kā, piemēram, nesen notikušais kinofestivāls, skanēs galvenokārt krievu valoda un, ja kāds tomēr runās latviešu valodā, tad to varbūt tulkos krievu valodā;

l sabiedriskajās organizācijās - amatnieku, arodbiedrību, sporta - būs jārunā krievu valodā, ja latvieši būs mazākumā, tāpēc tiem, kas neprot krievu valodu, tā būs jāiemācās;

l krievu valodai būs jābūt obligātam mācību priekšmetam skolā, lai valsts varētu aizsargāt latviešu jauniešu konkurētspēju darba tirgū;

l Latvijas vidē dominēs angļu un krievu valoda;

l Latvijā nostiprināsies divas kopienas - latvieši un "krievvalodīgie", kas var novest valsti pie konstitucionālās krīzes;

l latviešu identitāte - ?

Tāpēc, lai arī kādi mēs esam 1998. gadā, šodien, rīt un parīt mums jābūt tikpat vienotiem kā 1988. gadā. Cita ceļa Latvijai nav.

Dr. PHILOL. DZINTRA paegle, Latvijas Universitātes Baltu valodu katedras vadītāja:

Skolas devums augstākajai izglītībai latviešu valodā

Dzimtā valoda, latviešu valoda, ir latviešu nācijas svarīgākais pastāvēšanas nosacījums, un tai ir nozīmīgākā vieta starp skolas mācību priekšmetiem ne tikai tāpēc, ka šim priekšmetam būtu jāsniedz vispusīga valodnieciska izglītība, bet arī tāpēc, ka latviešu valoda ir citu mācību priekšmetu apguves priekšnoteikums skolā un vēlāk arī augstskolā.

Dzimtajai valodai kā pasaules izziņas, informācijas ieguves un komunikācijas līdzeklim ir pirmšķirīga nozīme personības garīgās attīstības veidošanās procesā.

Dzimtā valoda vidusskolā sagatavo skolēnus turpmākajām studijām augstskolā, un ne tikai nākamos filologus vien, bet arī speciālistus citās nozarēs, kurās augstāko izglītību iegūst latviešu valodā un kas turpmāk strādās Latvijas valstī. Studējot, piemēram, medicīnu, fiziku vai bioloģiju, būs nepieciešams latviski izteikties gan rakstveidā, gan mutvārdos un vēlāk, strādājot kādā specialitātē, apliecināt savu erudīciju, ko rādīs arī latviešu valodas prasme.

Ir vispārizplatīts priekšstats, ka laba latviešu valoda vajadzīga tikai filologiem, bet skolā tiem, kas gatavojas par tādiem kļūt. Taisnība tā ir tikai tad, kad uzskata, ka latviešu valoda mūsu valstī nav valsts valoda un to lieto tikai šaurs speciālistu loks.

Šajā rakstā tiks analizēta to vidusskolēnu zināšanu kvalitāte, kas jūtas droši latviešu valodā un kas piedalās latviešu valodas un literatūras olimpiādē, un kas domā par latviešu valodas studijām vai pašlaik ir jau 1. kursa studenti.

Šā gada 4. aprīlī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē notika latviešu valodas un literatūras olimpiāde. Uz to ieradās 104 skolēni no visas valsts, viņi bija savu skolotāju virzīti kā labākie. Pirmo triju vietu ieguvējiem piešķirtas tiesības iestāties baltu filoloģijas programmā bez iestājeksāmeniem.

Olimpiādē skolēni izpildīja valodniecisku testu un rakstīja domrakstu par literāru tematu.

Valodnieciskajā testā bija pieci uzdevumi.

1. Ielikt tekstā nepieciešamās pieturzīmes; uzzīmēt teikuma shēmu, norādot palīgteikumu veidu.

Apmēram 60% skolēnu tika ar to galā, bet pārējie bieži vien neatšķīra virsteikumu no palīgteikuma, neprata saskatīt ne vienlīdzīgus teikuma locekļus, ne vienlīdzīgus palīgteikumus, kļūdījās palīgteikumu veidu noteikšanā.

2. Sadalīt sastāvdaļās vārdus vai vārdformas. Uzdevumā sešiem vārdiem jānosaka sakne, galotne, piedēklis, priedēklis.

Ar šo uzdevumu sekmīgi tika galā tikai 8 no 104, bet pārējie kļūdījās. Visbiežāk tās bija ļoti rupjas kļūdas, kas liecināja par valodas izjūtas trūkumu, par vārda nozīmes, vārda tēla neizpratni, par neizglītotību. Piemēram, vārdu lielpilsēta neuztver kā triju vārdu salikteni un dala šādi: liel–pils–ēt–a, patiesībā liel–pil–sēt–a, kurā piedēkļa nemaz nav, ir salikta sakne un galotne. Vārdformu peldētāji kļūdaini dala šādi: peld–ēt–āj–i, patiesībā — peld–ē–tāj–i. Vārdformu lieliskajam — lielisk–aj–am, tātad, nejūtot sakni liel– piedēkli –isk– un paplašināto galotni –ajam.

3. Fonētiskajā analīzē septiņos vārdos jānosaka, kura skaņa pārveidojas, par ko pārveidojas un vai tā ir pozicionālā vai vēsturiskā skaņu pārmaiņa.

Rezultāti bija šādi: pilnīgi pareizi izpratuši 1/3 daļa skolēnu, 11 olimpieši no tā nesaprata neko, bet pārējie šo to zināja un nezināja. Piemēram, bija dzirdējuši, ka s un z darbības vārdos var mainīties, bet kas par ko un kāpēc — to gan nesaprata. Viņi neprata valodnieciski domāt, nezināja, ka aplūkojamais vārds vai vārdforma jāsalīdzina ar pagātni, vēsturiski mazāk pārveidoto formu, kas atklāj morfoloģisko principu ortogrāfijā. Daudzi vispār neizprata pozicionālo skaņu pārmaiņu un vēsturisko skaņu miju būtību un centās pareizo atbildi uzminēt.

4. Vārdšķiru noteikšana.

Rezultāti šādi: 1/3 prata labi, otra trešdaļa kļūdījās, bet pārējiem tā bija neizprotama lieta, no kuras kā no biezas miglas iznira pa kādam priekšmeta atveidam.

5. Lietvārdu locīšanas raksturojums pēc deklinācijām un darbības vārdu raksturojums pēc konjugācijām.

Apmēram 1/4 daļa skolēnu uzrādīja teicamas zināšanas, lielākā daļa to prata tikai daļēji, bet 22 olimpiešiem tā bija viena vienīga ķīniešu ābece.

Valodas testā kopumā labas un teicamas atbildes bija 60% skolēnu, bet 40% latviešu valodas mācību nav apguvuši (piecas balles ieguva 16, četras — 10, trīs — 6, divas — 4, vienu —2, nulli — 1). Un tomēr šie skolēni piedalījās valsts mēroga latviešu valodas olimpiādē.

Domrakstā, t.i., pašu veidotajā stāstījumā, labas sekmes valodas mācībā ieguva apmēram 60% skolēnu (desmit balles — 2, deviņas — 13, astoņas — 17, septiņas — 27), bet pārējie — sešas, piecas vai četras balles, bet vienpadsmit — zemāk par četrām ballēm.

Domrakstā labas literatūras zināšanas atklāja apmēram 60% skolēnu, bet pārējie "spīdēja" ar tukšu runāšanu, kas skaidri rādīja, ka daiļliteratūra nav lasīta. Viņi tāpat vien mala tukšas frāzes par jebkuru tematu, acīm redzot par to skolā saņemot atzinīgu vērtējumu. Piemēram, kādā domrakstā "Cilvēka vērtība J.Jaunsudrabiņa un manā izpratnē" meitene min J.Jaunsudrabiņa "Vēja ziedus", par to uzraksta trīs teikumus, bet pārējo piebārsta tādām pliekanām frāzēm kā "man atliek piekrist", "kā saka — silts nāk ar sildīšanu, labs — ar gaidīšanu", "gadi skrien kā stirnas", "meklēsim un atklāsim vērtīgo, laika nav daudz, pēc cik minūtēm sāksim" u.tml.

Latviešu valodas un literatūras olimpiāde atspoguļo, cerams, pašu labāko veikumu latviešu valodā un literatūrā un rāda, ko prot mūsu skolēns. Bet kāds ir parasto skolēnu devums, kas nebrauc uz olimpiādi? Maz cerību, ka labāks.

Gribējās noskaidrot, kā paši skolēni vērtē savas latviešu valodas zināšanas, kāda ir viņu attieksme pret dzimto valodu, kādu viņi redz latviešu valodu skolā. Tika aptaujāti nākamie filoloģijas studenti (reflektanti) Universitātes informācijas dienā 1998. gada 24. martā un 1. kursa baltu filoloģijas studentu grupa, kopumā 82 jaunieši. Uz jautājumu, vai jūsu iecerētajā darbā būs nepieciešama laba literārā valoda, gandrīz visi atbildēja apstiprinoši.

Ar savu latviešu valodas prasmi pilnībā apmierināta lielākā daļa studentu, bet reflektanti ir kritiskāki; vairums domā, ka ar savu valodas prasmi var būt tikai daļēji apmierināti. Interesanti, ka savu valodas prasmi jaunieši nosaka, salīdzinot to ar rakstīto vārdu, grāmatām, tādu bija vairākums. Jau mazāk ieklausās radio un televīzijā runātajā valodā, vēl mazāk — skolasbiedru runas veidā, pavisam maz pievērš uzmanību mājinieku valodai un tikpat kā nemaz — valodai teātrī un kino.

Lielākā daļa studentu uzskata, ka literārās valodas prasmes apguves pakāpi nosaka viņi paši, pēc tam — skolotājs. Savukārt skolēni domā, ka lielāka nozīme literārās valodas apguvē ir skolotāju darbam, pēc tam — viņiem pašiem. Mazāk nozīmīgas esot mācībgrāmatas, bet tikai ap desmit procentu aptaujāto uzskata, ka valodas apguvi pozitīvi iespaidojot vecāki.

Uz jautājumu, kas latviešu valodā sagādā problēmas, lielākā daļa norāda uz grūtībām vārdu izvēlē dažādās dzīves situācijās, mazāk apjaušot savu neprasmi vārdu pareizrakstībā un interpunkcijā. Varētu domāt, ka ar pareizrakstību mūsu aptaujātajiem viss kārtībā. Tomēr, pārbaudot, kuras vārdu formas rakstītas pareizi, faktiskā aina ir citāda. Izrādās, ka apmēram 40% reflektantu un 1. kursa studentu neprot rakstīt vārdu lūzt teikumā vadzis lūst. Apmēram tikpat daudz aptaujāto nezina, kad rakstīt s un kad z pirms divdabja izskaņas –dams. Daudzi atzīst (apmēram 30%), ka vārdu savienojumā aizgrūst durvis ir pareizi rakstīt to ar z pirms galotnes –t. Mums tas liekas absurds, jo pagātnē nav aizgrūza, bet gan aizgrūda, tātad nenoteiksmē — aizgrūst!

Apmēram trešā daļa pirmkursnieku un reflektantu nav pat pamanījuši, ka garais patskanis ā ir normēts darbības vārdu dažādās formās, ka pareizi ir teikt un rakstīt gribas, nevis gribās. Tāpat 20% reflektantu, bet 11% aptaujāto studentu nešķir īstenības izteiksmes un pavēles izteiksmes daudzskaitļa 2. personas galotnes –at un –iet lietojumu. Prakse rāda, ka nezināšana vērojama pavisam vienkāršu teikumu pareizrakstībā, pieturzīmes tajos ir vesela problēma. Parasti filoloģijas fakultātes studenti pareizrakstību ir apguvuši, tomēr tagad pat 4. kursā ir kāda daļa studentu, kas, pat īpaši studējot, nevar iemācīties vidusskolā neapgūto.

Studiju programmās, kuras nodarbojas ar dzimtās valodas studijām, cenšas stāvokli glābt, bet tas nenotiek vairumā gadījumu, jo jaunieši studē citās programmās, kurās latviešu valoda vairs nav studiju priekšmets. Rezultātā citu specialitāšu studenti un beidzēji savā runā un rakstos uzrāda zemu valodas kultūru. Par to ir satraukti Latvijas Universitātes mācībspēki. Un tādēļ visā LU jau šogad būs iestājeksāmens latviešu valodā. Latviešu valoda kļūst par valsts valodu, tā vairs nav tikai filologu problēma.

Kas radījis šādu negatīvu rezultātu tagad, kad Latvija ir brīvvalsts, kad latviešu valoda ir valsts valoda?

Cēloņi ir daudzi un dažādi. Abstrahējoties no visiem citiem, pievērsīšos tikai diviem. Vispirms — kā notiek latviešu valodas stundas vidusskolā.

Normāli būtu, ja latviešu valodas stundas vidusskolā notiktu regulāri, sistemātiski atkārtojot valodas teoriju un nostiprinot valodas prasmi. Tomēr tikai 30% reflektantu un 37% aptaujāto pirmkursnieku apliecina, ka viņu skolā tā ir bijis. Lielā daļā skolu, kā liecina aptauja, latviešu valodas stundās raksta domrakstus, diktātus, labo kļūdas (tā saka 50% studentu un 37% reflektantu). Apmēram 16% aptaujāto apstiprina, ka latviešu valodas stundās mācoties iekavēto literatūras vielu, bet tikai reizēm labojot rakstu darbu kļūdas, nedaudz pievēršoties tiem valodas likumiem, kas pamato pareizrakstību. Tādi ir fakti, kas nav izskanējuši pirmo reizi.

Uz jautājumu, kā vajadzētu notikt latviešu valodas stundām vidusskolā, ir saņemtas šādas skolēnu un 1. kursa studentu atbildes:

sistemātiski mācīt un mācīties valodas teoriju, apvienojot to ar valodas praksi;

vairāk uzmanības veltīt latviešu valodai, nevis literatūrai, latviešu valodai vajadzētu būt vismaz 4 stundām nedēļā, lai varētu apgūt valodas teoriju, praktizēties pareizrakstībā un pareizrunā;

latviešu valodas stundām jābūt vērtīgākām par svešvalodu stundām;

latviešu valodas skolotājam vairāk pievērsties skolēna darba rezultātam;

aktivizēt latviešu valodas kultūras jautājumus, veicināt diskusijas par tiem.

Skolēnu izteiktās domas par latviešu valodas stundām vidusskolā ir vērā ņemamas. Tās sasaucas arī ar profesora Jāņa Endzelīna atziņu: "Latviešu ģimnāzijas visās klasēs mācāma latviešu gramatika, un jo sliktāks valodas stāvoklis, jo vairāk tas jādara."