Un tā veidojas Latvijas tēls Sanktpēterburgā

Ints Upmacis, Latvijas Republikas ģenerālkonsuls Sanktpēterburgā, — "Latvijas Vēstnesim"

Tā gan nav mana funkcija — analizēt visas Maskavas administrācijas aktivitātes, taču nākas to visu ņemt vērā. Būtībā viss taču sākās ar to, ka Lužkovs mēģināja kaut kādā veidā parādīt, ka viņš, lūk, tomēr spēj ko vairāk nekā valsts prezidents un federālā valdība. Tātad gribēja apliecināt, ka viņš ir "svētāks par pašu Romas pāvestu", zināmās darbības uzsākot. Turpretī Pēterburgas administrācija, arī Ļeņingradas apgabala administrācija, pilnīgi nekādas pret Latviju vērstas aktivitātes nav uzsākusi. Vieni tās sauc par ekonomisko sankciju, citi — par ekonomiskās ietekmēšanas līdzekļu pielietošanu. Šejienes varasvīri pilnīgi neko nav darījuši šajā jomā. Absolūti neko. Varat ieiet tepat blakus veikalā un redzēt, kā tur joprojām stāv tas pats "Lāses" piens, "Laimas" konfektes. Piebildīšu, ka Pēterburgas tirdzniecības firmas, kuras iepērk Latvijas preces, vismaz pagaidām nav griezušās pie manis, lai noskaidrotu kaut kādas problēmas, vai sūdzējušās par kādām grūtībām. Pilnīgi nekas tamlīdzīgs nenotiek. Šeit mums darbojas pārstāve no "Ave Lat Grupas". Arī no viņiem neesmu saņēmis nekādu informāciju par to, ka būtu radušās kādas grūtības tirdznieciskajos sakaros ar Latviju.

Nākamais — visi šie kampaņas elementi — mītiņi, piketi — pie mums arī bija. Trīs reizes. Vienā piedalījās 8 cilvēki, otrā — kādi 30, trešajā — seši. Bija vēl paredzēts ceturtais. Pieci cilvēki bija atnākuši un gaidīja atnākam citus savus domubiedrus. Bet tā arī neattinuši bijušos PSRS karogus un sagatavotos plakātus pēc minūtēm 50 aizgāja. Tātad šeit, ņemot vērā vispārējo politisko situāciju, tādu cilvēku, kas būtu ar mieru akli skriet pēc katra uzkliedziena, ir stipri mazāk nekā Maskavā. Ne jau velti pēterburgieši paši savu pilsētu dēvē par Krievijas kultūras galvaspilsētu, kas ir ļoti tuvu patiesībai.

Arī Pēterburgas televīzija jūtami atšķiras no Maskavas televīzijas. Pat pašā sākumā, kad visi Maskavas televīzijas kanāli ziņu raidījumus sāka ar notikumiem Latvijā, šeit tie sāka tā, kā jābūt — ar notikumiem visā pasaulē. Bet, ņemot vērā to, ka sava korespondenta Pēterburgai 5.kanālā nav, kadri bija tie paši, ko rādīja Maskava, tomēr komentāri pavisam citi, nedaudz neitrālāki. Vietējā televīzijā gan tika intervēts Alfrēds Rubiks, bet arī viņš par Latvijas un Krievijas attiecībām neteica ne pušplēsta vārda. Tā intervija bija sakarā ar Uļjanova–Ļeņina dzimšanas dienu. Protams, viņš slavēja komunistisko partiju un sita pie krūts, teikdams, ka viņš esot vienīgais īstenais komunists palicis. Nu, Rubiks paliek Rubiks.

Nevar būt šaubu, ka krīzes pamatā ir Krievijas ekonomiskās intereses. Jo, ja mēs savelkam kopā pēdējo trīs četru mēnešu notikumus, kļūst pilnīgi skaidrs, ka 3.martā grūstīšanās pie Rīgas Domes bija tikai iegansts. Visas lietas ir saistītas, manuprāt, pirmkārt, jau ar to, ka "Gazprom" tā arī nekļuva par "Ventspils naftas" akcionāru, ka pati Krievijas valdība atcēla visus dzelzceļa tarifa atvieglojumus pārvadājumiem uz Baltijas valstu ostām, ka "Ventspils nafta" nedaudz palielināja naftas pārkraušanas tarifus. Tas viss kombinācijā ar pasaules naftas tirdzniecības krīzi, protams, radīja diskomforta sajūtu tajās firmās, kas ir saistītas ar tā saukto vareno kurināmā un enerģētikas kompleksu. Ja papēta diezgan bieži Krievijas presē publicētās shēmas par to, kas kontrolē Krievijas elektroniskos saziņas līdzekļus, var labi pārliecināties, ka visi televīzijas Maskavas kanāli, ieskaitot TV–6, ir Maskavas pilsētas administrācijas kontrolē, NTV un vēl virkne kanālu, arī KST, tas viss ir Berezovska un viņa tuvākās apkārtnes kontrolē, bet viss pārējais ir "Gazprom" un "Lukoil" pārziņā. Tāpēc mani personīgi tas viss nemaz nepārsteidza, jo bija skaidrs, ka kaut kam ir jānotiek, un to jau daudzi saprata.

— Kā jūs vispār jūtaties šajā skaistajā, bet salīdzinājumā ar Rīgu tomēr stipri nolaistajā pilsētā?

— Pēterburgā, es domāju, visi jūtamies pietiekami labi. Beidzot ievācāmies normālās telpās, kā redzat. Tās telpas, kur strādājām agrāk, jau nebija nekādas ģenerālkonsulāta telpas. Teiksim tā, jebkura sevi kaut cik cienoša firma neiekārtotu savu biroju tādās. Bet tagad šeit mēs varam tīri labi strādāt un kaut ko paveikt.

— Kādi būtu nozīmīgākie ģenerālkonsulāta darbības virzieni?

— Aktivitāšu jau ir ļoti daudz. Bet mūsu iespējas ne vienmēr ļauj tās vēlamajā intensitātē izvērst, kam ir daudzi un dažādi iemesli. Konsulātā līdz šim faktiski strādāja tikai divi darbinieki: ģenerālkonsuls un konsuls. Tieši konsulārā darba apjoms, sākot ar vīzu izsniegšanu, prasa ļoti daudz laika. Tagad mēs esam savu struktūru un darbu sakārtojuši. Mums ir vicekonsuls, komercatašejs, un tās lietas attīstīsies. Apstākļi šeit ir tuvu ideālam. Pēterburgas administrācija nepiedalās pašreizējā "aukstā kara" kurināšanā pret Latviju. Līdzšinējie notikumi precīzi parādīja, kas ir kas. Man liekas, ka Latvijas uzņēmējiem vajadzētu ņemt vērā, ka nedrīkst visas olas likt vienā grozā, ka šīs milzīgās valsts mērogos ir tomēr jāmēģina dažādot tirdznieciskos sakarus. Varbūt vajadzētu padomāt par to, vai nebūtu pienācis laiks aktivizēt jautājumu par Latvijas tirdzniecības centra filiāles atvēršanu Pēterburgā vai arī apsvērt tiešu ienākšanu šajā pilsētā kādā citādā veidā. Lietuvas tirdzniecības nams šeit sāks darboties maijā, arī igauņi ir iesākuši konkrētas sarunas ar pilsētas administrāciju jautājumā par savu biznesa centru. Protams, tas viss prasīs laiku. Arī lietuviešiem, kamēr viņi nokārtoja visas formalitātes un kamēr vēl uzbūvēja to tirdzniecības namu, pagāja vairāk nekā trīs gadi. Bet es domāju: pareizi jau ir, ka visgrūtākais ir pats sākums.

Jāņem vērā, ka viss šis Krievijas ziemeļrietumu reģions no Murmanskas un Arhangeļskas ziemeļos līdz Pleskavai un Novgorodai faktiski, no ekonomisko sakaru viedokļa raugoties, ir viens no perspektīvākajiem. Ja Krievijā šī tagadējā krīze beigsies, bet tā agri vai vēlu beigsies, tad no šīs krīzes izkļūs gan Pēterburgas rūpniecība, gan visa ziemeļrietumu reģiona ekonomika kopumā. Ja mēs to brīdi nokavēsim un ja mēs savas aktivitātes izvērsīsim tikai Maskavā, galarezultātā varam būt vienkārši zaudētāji. Ja šeit jau būs gan lietuvieši, gan igauņi, tad sākt rosību aizņemtā vietā būs ļoti sarežģīti.

— Vai Latvija tomēr nav mazliet tādā kā priviliģētā stāvoklī, jo igauņiem visu laiku pastāv dubultmuita?

— Pēc tam, kad ir sācis darboties Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgums, jau vairs nav būtiski, kurai valstij ir lielākās labvēlības režīms tirdzniecībā ar Krieviju un kurai tāda nav. Pagājušā gada statistika parādīja, ka imports no Latvijas ziemeļrietumu reģionā pieaudzis gandrīz divas reizes, bet igauņiem — tikai par dažiem miljoniem dolāru. Tas gan nepavisam nenozīmē, ka visas preces, kas šeit ir ienākušas no Latvijas, būtu arī ražotas Latvijā.

— Kad sākās visas šīs aktivitātes pret Latviju, Igaunijas biznesa laikraksts izvirzīja jautājumu, ko zaudētu Igaunija, ja šāds nelabvēlīgs režīms tiktu ieviests arī pret to? Atbilde bija, ka igauņu zaudējumi būtu minimāli, jo viņu tirdzniecības apjoms ar Krieviju ir tikai 15—20 procenti no kopējā, jo viņi jau ir pārkārtojušies uz Rietumu tirgu.

— Bet mums jau faktiski tas nav diezcik lielāks. Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju pagājušajā gadā bija: eksports — 21 procents, imports — 15 procenti. Tajā pašā laikā ar Eiropas Savienību mums bija: eksports — 48,9 procenti, imports — 53,2 procenti. Turklāt procentuāli Krievijas daļa mums nepārtraukti samazinās. Man ir tāda ķecerīga doma, ka no vienas puses varbūt arī ir labi, ka visas tās nepatikšanas sākās. Jo tas, ka Krievijas tirgus ir nestabils, tā taču ir aksioma. To saprot pilnīgi visi. Samērā maz var zaudēt to valstu kompānijas, kas Krievijā nāk ar savām investīcijām, piemēram, "Coca–Cola" vai "Gillette". Tomēr tirdzniecības sakari ar nestabilām valstīm, ar nestabilu ekonomiku un politisko stāvokli vienmēr ir ļoti trausli, tāpēc, protams, var jau saprast to firmu pārstāvjus, kuri šobrīd ir ļoti satraukti, pat tuvu panikai, ka nu jau nāk gluži vai pasaules gals. Taču atvainojiet, vēl pirms pāris gadiem, kad es strādāju ministrijā, mēs meklējām Latvijas biznesa pārstāvjus, kas brauks līdzi uz Ēģipti, kur tobrīd vajadzēja notikt pirmajai starpvaldību komisijas sēdei. Toreiz izdevās atrast tikai divu kokrūpniecības firmu pārstāvjus, bet, ja paraugāmies uz statistiku, tad redzam, ka tie Latvijas koki tomēr pēc tam sāka iet uz Ēģipti. Protams, tas ir cits tirgus. Bet tas liecina, ka ir jāizmanto visas iespējas, nevis tikai jāpaļaujas uz to, kas pats nāk rokās. "Ave Lat Grupas" pārstāvis, kam principā laikam vajadzēja sacelt vislielāko paniku, kurā ietilpst gan Rīgas piena kombināts, gan "Latvijas balzams", gan visi citi mūsu lielie "vaļi",— viņi pat nervozitātes pazīmes nav izrādījuši. Es saprotu, ka ne vienmēr savas emocijas ir jāizpauž pirmajā izdevīgajā gadījumā. Protams, arī viņiem ir problēmas. Bet es domāju, ka lielākā atšķirība starp viņiem un dažām citām firmām ir tā, ka viņu tirdznieciskie sakari ir daudz dažādāki nekā, piemēram, zivju rūpniecības firmu sakari, jo tās vairāk nekā pusi no savas produkcijas pārdod Krievijas tirgū.

— Mēs ļoti daudz runājam par ekonomiku. Varbūt mazliet arī par kultūras aktivitātēm kultūras laukā?

— Kultūras aktivitātes, kā zināms, nav atkarīgas tikai no tā, ko ģenerālkonsulāts spēs izdarīt, jo ģenerālkonsulāts tomēr ir budžeta iestāde, un Latvija vēl nav tik bagāta, lai valsts budžeta līmenī varētu sponsorēt kultūras sakaru attīstību ar ārvalstīm. Protams, mēs darām visu iespējamo, lai svētdien, 26. aprīlī, notiktu Vijas Artmanes benefice.

Viss jau ir atkarīgs no tā, cik aktīvas ieinteresētās puses ir sponsoru meklēšanā, un tur nu mēs varam relatīvi maz šos procesus ietekmēt. Katrā gadījumā visu, kas no mums ir atkarīgs, mēs arī darām. Tuvu ideāliem ir kontakti starp Valsts akadēmisko operas un baleta teātri (Pēterburga) un Latvijas Nacionālo operu. Absolūti ideāla ir sadarbība starp Pēterburgas Krievu drāmas teātri un Rīgas Krievu drāmas teātri. Notiek Pēterburgas un Rīgas teātru režisoru apmaiņa, tiek rīkotas arī viesizrādes. Pagājušajā rudenī šeit bija Rīgas Krievu drāmas teātris ar viesizrādēm, tās notika pārpildītās zālēs. Reakcija, parādoties Lilitai Ozoliņai, bija tuva histērijai. Tas ir pierādījums tam, ka cilvēki jau bijušo neaizmirst. Viņi to visu atceras. Bet nupat, pagājušajā nedēļā, Pēterburgā notika pirmais Baltijas valstu krievu teātru festivāls, kurā bija gan mūsu Krievu drāmas teātris, gan līdzīgi kolektīvi no Igaunijas un Lietuvas. Es biju uz atklāšanas izrādi, ko bija uzvedis Rīgas Krievu drāmas teātris. Tik pārpildītu zāli es nekad nebiju redzējis. Rīgā gan teātrī nekad nav laists iekšā vairāk cilvēku, nekā tajā ir sēdvietu. Šeit ir nedaudz savādāk: daudzi cilvēki sēž uz kāpnītēm vai stāv kājās. Es domāju, ka kultūras jomā attiecībās jau problēmu nav. Ir tikai viena problēma — nauda. Pagājušajā gadā mums izdevās uz Latvijas valsts gadadienu, 18. novembri, šeit uzaicināt Doma zēnu kori un Raimondu Paulu. Un svētku koncerts notika pārpildītā Filharmonijas Lielajā zālē.

Šos kultūras sakarus varētu vēl plašāk attīstīt, tikai ar vienu nosacījumu — ja tiek sameklēta nauda. Tas ir tāds specifisks un sarežģīts darba paveids — sadabūt finanses pasākumu rīkošanai. Un te nu jāsaka, ka pilnīgi analoģiskas problēmas ir gan vienā, gan otrā pusē.

Nav problēma, ka ir parādījusies robeža starp abām valstīm. Kā jau redzējāt, nākot iekšā, pie mums rindu nav. To cilvēku skaits, kas pie mums saņem vīzu un tātad brauc uz Latviju, nepārtraukti pieaug no gada uz gadu. Un tā starpība ik gadus ir nevis daži cilvēki, bet daži tūkstoši. Domāju, ka sākumā eksistēja tāda kā psiholoģiskā barjera — tagad, lūk, vairs nevaru tā vienkārši vakarā iesēsties vilcienā un no rīta izkāpt Rīgā, tagad vēl ir jāiet un jādabū kaut kāda vīza, tad jau labāk nemaz uz turieni nebraukšu. Bet nu tas viss ir pagājis. Tā ir pagātne.

Pērn Rīgas Dome un Pēterburgas administrācija parakstīja protokolu par sadarbību. Protams, tas ir formāls "jumta" dokuments, kurā ir tikai fiksēti galvenie sadarbības virzieni. Tur ir runa arī par darbības koordināciju, gatavojoties svinībām, kas paredzētas sakarā ar Rīgas 800 gadiem un Sanktpēterburgas 300 gadiem. Dažādu iemeslu dēļ pagaidām ekspertu grupas, kurām būtu jāstrādā pie katras konkrētas sadarbības sfēras, vēl nav izveidotas. Taču Sanktpēterburgas administrācijas pārstāvji vēl vakar man apgalvoja, ka viņi principā ir gatavi vasarā sākt pie šīs lietas intensīvi piestrādāt. Rīgas mēram Andrim Bērziņam tiekoties ar Pēterburgas gubernatoru Jakovļevu, tika spriests arī par to, ka abu pilsētu apaļo jubileju svinību ietvaros varētu notikt gan apmaiņa ar ekskluzīvām mākslas izstādēm, gan izcilu mākslinieku un mākslas kolektīvu apmaiņas braucieni.

Tātad kultūras jomā sadarbībā ar Pēterburgu, manuprāt, nekādu problēmu nekad nav bijis un arī nebūs.

— Ko jūs vēl gribētu pateikt "Latvijas Vēstneša" lasītājiem?

— Par visu ko jau varētu stundām runāt. Vienu gan gribu pateikt. Principā starpvalstu attiecības kā tādas ir sakārtojamas relatīvi vienkārši un relatīvi ātri. Domāju, ka tas arī pietiekami ātri notiks, lai gan neesmu gaišreģis un nevaru pateikt datumu. Bet visas šīs Krievijas masu informācijas līdzekļu izplatītās dezinformācijas rezultātā labākajā gadījumā ir uzbūvēta siena. Siena, kas vismaz lielai daļai Krievijas iedzīvotāju ir atņēmusi iespēju saprast, kas tad īsti Latvijā notiek. Sliktākais ir tas, ka notiekošais jau robežojas ar ienaidnieka tēla radīšanu. Domāju, ka tas jau ir radies diezgan daudzu cilvēku apziņā. Un tagad nāksies kādam izdzēst šo tēlu un nojaukt šo sienu. Tas ir tas nepatīkamākais "sausais atlikums", kas paliks pēc tam, kad šī vētra ūdens glāzē būs beigusies.

— Vai Krievijas masu informācijas līdzekļi jūs daudz traucē? Es domāju to tendenciozitāti.

— Netraucē. Ziniet, nav jau vienādu uzskatu, un tas jau būtu dīvaini, ja visi laikraksti rakstītu vienādi. Piemēram, "Sanktpeterburgskije Vedomostji" pozīcija ir absolūti skaidra. Šajā avīzē objektīva informācija par Latviju viena gada un četru mēnešu laikā, kamēr esmu ģenerālkonsula amatā, ne reizi nav parādījusies. Tajā pašā laikā ļoti daudzas citas avīzes tomēr cenšas paust dažādus viedokļus. Pastāv gan tā saucamais oficiālais viedoklis, ko šeit proponē, gan otras puses viedoklis. Šie laikraksti tomēr cenšas publicēt gan oficiālo Krievijas viedokli, gan mēģina saņemt informāciju no mums un arī to publicēt, ļaujot saviem lasītājiem pašiem izdarīt secinājumus, pašiem radīt savu viedokli par to vai citu parādību.

Kristīne Ducmane,

"LV" korespondente

Autores foto

Latvijas ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā Vasilija salas 10.līnijā 11

Ģenerālkonsulāta konsule Laura Mežecka