Zvaigznes tās pašas. Bet dzīve pulsē drusku ātrāk

Prof. Dainis Draviņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas 1998. gada laureāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Radioviļņus gaisa mitrums vai mākoņi sevišķi neietekmē, tādēļ radio novērojumi tiek veikti, apvienojot antenas ne tikai dažādās zemēs un kontinentos, bet arī (kopš 1997. gada) orbītā ap Zemi.

Pētījumi astronomijā prasa tik daudz līdzekļu un kopdarbības, ka tieši zinātne varētu kļūt par spēku, kas apvieno visu cilvēci.

Tūdaļ pēc tam, kad LZA sēde "Modernās astrofizikas problēmas un to tehniskie risinājumi" bija beigusies, profesors Dainis Draviņš sniedza interviju "Latvijas Vēstnesim".

— Jūs esat nācis pasaulē Zviedrijā pirms 49 gadiem latviešu valodnieku Veltas Rūķes—Draviņas un Kārļa Draviņa ģimenē. Apgalvo, ka ābols nekrīt tālu no ābeles. Tomēr jūs savu dzīves aicinājumu esat ieraudzījis nevis valodās, bet gan debesīs. Kā tas notika, kas pamudināja uz astrofiziku, uz zvaigžņu pētniecību?

— Interese par astronomiju man bija jau skolā, septītajā klasē. Domāju, tā sākās tad, kad man tēvs bērnībā zvaigžņotajās debesīs parādīja vienu otru zvaigznāju. Tolaik man bija 12 gadu. Daudziem padsmitniekiem ir interese par astronomiju, vairums no viņiem vēlāk to pazaudē, bet man izdevās paturēt.

Es zinu gadījumus, kur ģimenē ir bijuši astronomi, astrofiziķi un bērni nodarbojušies ar to pašu. Tā bija arī tepat kaimiņos, Tartu universitātē. Bet vairumam manu kolēģu vecāki ir bijuši zemnieki, skolotāji, tātad es šeit neredzu tiešas kopsakarības.

— Taču savu vecāku valodnieku pasaule jūs nevilināja?

— To es negribētu apgalvot. Par valodām man ir bijusi un ir interese, es pat tās nedaudz esmu studējis universitātes līmenī. Pagājušajā mēnesī es atgriezos no Čīles, uzskatu, ka diezgan brīvi pārvaldu spāņu valodu, referātu varētu nolasīt arī franču, vācu valodā, noteikti tur būtu kļūdas, bet to es esmu darījis.

— Un tad jau tur jums vēl klāt nāk angļu valoda, kas valda zinātnē, zviedru valoda, ko mācījāties skolā, un vecāku līdzdotā latviešu valoda...

— Mani vecāki abi ir bijuši saistīti ar latviešu filoloģiju, Zviedrijā tā tomēr ir diezgan eksotiska nodarbošanās.

Man bija zināma interese arī par arheoloģiju — reiz pārbaidīju savus vecākus, kad biju izracis un mājās atstiepis kaut kādus lūžņus... Universitātē sāku studēt fiziku, bet to var darīt kādu gadu, varbūt pat divus. Pēc tam jāizvēlas: vai nu elektronika, vai teorētiskā fizika, matemātiskā fizika, atomfizika, astrofizika — nozare ir tik plaša, ka jāizraugās kāds viens virziens. Es izvēlējos astrofiziku.

Kādu laiku man nebija skaidrības, kādas būs iespējas darboties šajā laukā, jo atšķirībā no bijušās padomijas Rietumos nav pieņemts, ka turpina strādāt tajā pašā iestādē, kur uzsāktas studijas. Absolventi izklīst un turpina darbu dažādās firmās, rūpniecības uzņēmumos, skolās. Jo mācību iestādes uzdevums nav tikai gatavot cilvēkus, kas to pašu turpinās kā praktiskajos klosteros.

— Bet jums tā ir iznācis — esat beidzis Lundas universitāti un turpat strādājat par mācību spēku.

— Man zināmā mērā tā ir iznācis, bet kādreiz tas nebija skaidrs, kāda šī perspektīva var būt.

— Kā mūsdienās strādā astronoms? Mūžsenais priekšstats — katra nakts tiek pavadīta pie teleskopa — atver jumtā lodziņu, veras zvaigznēs... Šī aina noteikti ir novecojusi un vairs neatbilst tagadējās tehnikas iespējām.

— Tāds romantisks priekšstats ir — kāds cilvēks, kas varbūt ārēji atgādina sirmo Albertu Einšteinu ar izspūrušiem matiem, katru nakti kaut ko dara...

Arī mēs novērojam, paši strādājam pie novērošanas projektiem — tas nozīmē, ka reizi divos gados izmantojam teleskopus kādā no starptautiskajām observatorijām. Man šāds pēdējais periods bija oktobrī, kad bijām Francijā. Tad nedēļas laikā iegūst datus, mērījumus, kuru apstrāde var ilgt kādus trīs gadus. Tādas apmēram ir proporcijas: piecas naktis pie teleskopa un divus gadus vai ilgāk pētījumi. To var salīdzināt ar ģeologu, kas dodas ārā kaut kur kalnos apskatīt minerālus. Viņš var ar ģeologa āmuru noskaldīt kādas akmens šķēpeles un atvest mājās, bet galvenais darbs būs atradumus nopulēt, mikroskopā analizēt, uzbūvēt teorētiskos modeļus un sagatavot nākamo ekspedīciju.

Un astronomu novērojumi arī ir ekspedīcijas. Var jau ar binokli apskatīt zvaigžņotās debesis, bet, ja grib ko darīt zinātnē, tad ir jāzina ļoti precīzi, ko sākt mērīt starp tūkstošiem galaktiku un zvaigžņu, kā to izdarīt un kas tiks iegūts. Jo sagatavošanās darbs novērojumiem arī ilgst mēnešiem. Piemēram,izspriest, kāpēc ir jāpēta tieši tā zvaigzne, galaktika vai komēta un kas tur tieši ir jādara. Arī tad, kad dati ir iegūti, darbs nemaz nav tik romantisks, lai varbūt sēdētu zem ozola un gudrotu par Visuma izcelsmi. Tas varētu būt ļoti jauki, bet diemžēl tā nekas nenotiek.

Darbs risinās laboratorijā, intensīvi izmantojot datorapstrādi un datorprogrammas, jo astronomija ir viena no visglobālākajām zinātnēm. Viena un tā pati Saule taču spīd virs Latvijas, virs Zviedrijas, virs Austrālijas. Pat tad, ja kādreiz ir apmācies, tas tomēr ir tas pats. Kamēr daudzas citas zinātnes ir ierobežotas. Kaut vai vulkanoloģija var izdarīt pētījumus tikai tur, kur ir vulkāni. Arī sabiedriskajās zinātnēs pētījuma smaguma punkts būs kādā vienā vai dažās zemēs. Bet astronomijā pētījumu tīkls ir visaptverošs, ir arī ļoti globāla informācijas apmaiņa. Mēs izmantojam datu bāzi, kas ar amerikāņu satelītiem ir iegūta vienā vietā, ar japāņu teleskopiem — kaut kur citur, bet fotogrāfiskā plāksnē apkopota vēl citā valstī. Un mūsdienās, pateicoties internetam, tas viss tiek izmantots ļoti efektīvi — ir iespējams tā kontaktēties, kā senāk to nevarēja iedomāties. Kad divdesmitajos vai trīsdesmitajos gados devās uz Ameriku, tas bija milzīgs piedzīvojums, tur pagāja ne mazāk kā trīs mēneši, lai aizbrauktu ar kuģi, kaut ko izdarītu un atgrieztos. Tagad tas ir citādi, dzīve pulsē drusku ātrāk nekā agrāk.

Tomēr zinātnē valda arī ļoti stipra konkurence. Ja izdari atklājumu pirmais, tas ir kaut kas būtisks. Ja esi otrais un apstiprini atklāto, tad arī tas ir svarīgi. Bet pēc tam, ja esi desmitais, vienpadsmitais vai divpadsmitais, kas secina to pašu, tam vairs nav sevišķi lielas vērtības, ja nav iemeslu apšaubīt iepriekšējos atklājumus. Tādā veidā pētījumi zinātnē atšķiras no rūpnieciskajiem procesiem, kur ir ļoti normāli, ja pasaulē būs simtiem fabriku, kas ražos automašīnas, datorus vai vienalga kādas citas vajadzīgas lietas.

Ar teleskopiem veikto novērojumu analīzei parasti dod zināmu laiku — 12 mēnešus. Tik ilgi grupai uz šiem datiem ir monopols, citiem tie nav pieejami. Tātad 12 mēnešu laikā dati ir jāsagatavo tiktāl, lai citi neiespētu apsteigt to apstrādē. Tas arī ir stimuls, lai neiebāztu datus savā atvilktnē un tur aizmirstu. Jo parasti pēc 12 mēnešiem dati ir publiski pieejami — tas attiecas uz radioteleskopiem un kosmosa teleskopiem un arī uz modernajiem Zemes teleskopiem. Šie 12 mēneši ir tāds kā ieskriešanās laiks, bet, ja iegūts kaut kas svarīgs, tad ir jāpiestrādā. Ja kāds cits, teiksim, pilnīgi legāli šos datus izvelk no datu bāzes ar interneta palīdzību vai kā citādi, tas ir korekti. Arī tad, protams, rodas konkurences situācija, kur prioritāras ir intelektuālās tiesības, kas gan nav naudā izmērāmas, bet var apliecināt, ka tu spēj radīt un piedalīties šai intelektuālajā, lai arī draudzīgajā, tomēr sacensībā.

Tātad astronoma ikdienas darbi nemaz tik ļoti neatšķiras no citu zinātnieku veikuma: tāpat ir laboratorijas, ir eksperimenti, kontrolmērījumi, notiek datu apstrāde. Ja svešinieks ienāktu šādā laboratorijā, viņš nezinātu, vai tur tiek pētīts kāds galaktikas attēls, tauriņa spārna attēls vai arī tas ir varbūt kaut kāds komerciāla paklāja zīmējums. Tehnika šajās laboratorijās ir ļoti līdzīga. Un, piemēram, Zviedrijā tie cilvēki, kas strādājuši astrofizikas nozarē, prot likt lietā modernu laboratoriju iekārtas, viņiem ir pieredze, kā risināt problēmas, kas nekad iepriekš nav risinātas. Un viņi arī atrod datu tirgū iespējas strādāt kaut vai medicīnas tehnikas laukā vai citur, kur nav svarīgas tavas zināšanas par vienu vai otru galaktiku vai miglāju, bet būtiski ir risināt problēmas, kuru risinājums jau sākumā nav piedāvāts, vai atrast atbildi uz jautājumu, kas nekad agrāk nav izvirzīts.

Un te ir atšķirība starp pamatizglītību un pētniecību. Pamatizglītībā parasti no studenta sagaida, ka viņš atbildēs to, ko viņam jautā mācību spēks, tie ir jautājumi, uz kuriem jau agrāk ir atbildēts mācību grāmatās vai kur citur. Kad pamazām pāriet uz pētniecību, studentam ir jāmācās atbildēt uz jautājumiem, kas iepriekš nav atbildēti, bet kurus ir formulējis pats mentors vai kāds pasniedzējs. Un doktorantūras beigu posmā jau ir jāmācās pašam saskatīt jautājumus, uz kuriem atbildes nav dotas. Tad pēdējā un svarīgākā stadija — izprast, ka visi jautājumi nav svarīgi, ka var uzdot daudz jautājumu, uz kuriem atbildes neviens nezina, bet nav vērts to darīt. Un nav vērts strādāt, lai uzzinātu kaut ko par kaut kādām detaļām, jo iespēju ir ārkārtīgi daudz, bet jāizraugās būtiskais.

Ja ņem zvaigžņu skaitu, tas ir bezgalīgs vai gandrīz bezgalīgs, nav būtiski uzzināt visu par katru vai gandrīz katru. Tāpat kā nav vajadzīgs mikroskopā apskatīt katru smilšu graudu jūrmalā, svarīgāk ir izpētīt, kas ir tas, kas nosaka, ka vispār ir smilšu graudi jūrmalā, un apskatīt, kā vispār ir veidojusies pati jūra. Tātad tur ir zināma hierarhija, ko reizēm grūti attēlot uz papīra — kas ir svarīgāks par ko citu. Bet arī astronomiem reizēm tā patīk.

Ja izdotos atklāt esošo vai bijušo dzīvību uz Marsa vai uz kādas no citām planētām, tas būtu tūkstošreiz būtiskāk nekā atrast vēl kādu mazu planētu, kas riņķo ap Sauli. Izjust šīs prioritātes un pareizi izvēlēties — domāju, tas ir zinātnisks treniņš, audzināšana, zinātnes eksāmens, kas var būt jebkurā disciplīnā. Un tas ir pielietojams jebkur sabiedrībā, varbūt tam ir saskare ar to, ka Nobela prēmijas laureātiem uzdod gandrīz vai tradicionālu jautājumu: kas ir intuīcija, vai tā eksistē? Mēģināšu to kaut kādā veidā konkretizēt: zināšana, kā izvēlēties problēmu, ko ir vērts apstrādāt un kur iegūtā atbilde būs kaut kas būtisks. Kā to darīt? To ir grūti uzrakstīt kā mācību grāmatā. Tas varbūt ir tas, ko reizēm apzīmē ar vārdu "intuīcija".

— Laikam gan katram zinātniekam vienlaikus ir jābūt gan atklājējam, gan apšaubītājam. Kas pēc savas būtības vairāk esat jūs — atklājējs vai citu apšaubītājs? Lai gan savā vai cita darbā atrasta kļūda arī ir atklājums...

— Mēs esam mēģinājuši veikt mērījumus. Noteikt lielumus vai īpašības, kas ir uz mērījumu iespējamības robežas. Agrāk uzskatīja, ka to nav iespējams noteikt. Ja kaut kas ir ārkārtīgi grūti izdarāms, tad tā ir laika tērēšana, tas netiks izdarīts. Ja kaut kas ir viegli apgūstams, arī tā ir laika tērēšana tāpēc, ka tas nav tā vērts. Tas ir tāpat, kā loku vajag savilkt pietiekami stipri, lai bulta lidotu tālu, bet stiegra netrūktu. Mēs mēģinām paplašināt to jomu, kur var notikt mērījumi. Pētām zvaigžņu virsmas struktūru. No kurienes nāk gaisma? No zvaigznēm. Bet kas ir zvaigzne? Tā nav pulēta metāla bumba. Uz zvaigznes ir gāzu mutuļi, tie vārās. Kā var to noteikt? Kā var tālām zvaigznēm noteikt, kāda izskatās to virsmas struktūra un kāds tam sakars ar mūsu Saules īpašībām? Domāju, ka es neesmu ne atklājējs, ne apšaubītājs, bet drīzāk paplašinātājs, ja tā var teikt. Gribam paplašināt eksperimentālos mērījumus un turpināt tos ar jauno teleskopu paaudzi, kas paver jaunas iespējas.

— Vai te ir kas tāds, ko citi kolēģi atzinuši par profesora Daiņa Draviņa atklājumu? Vai var teikt, ka jūsu vārds ir ierakstīts kādas zvaigznes vai planētas izpētē?

— Es nezinu. Nedomāju, ka tas ir noticis tādā veidā. Protams, kolēģi zina, ar ko un kurā jomā es nodarbojos, bet plašāk kāds kļūst pazīstams, piemēram, ja atrod jaunu komētu, ar ko tad tiek saistīts atklājēja vārds. Tāda tipa atklājumu man nav.

— Cik saprotu, jūs Latvijā esat ieradies uz ilgāku laiku.

— Jā, tas ir pareizi. Ar Lundas universitātes atļauju mums ir iespējams ik piecos gados apmēram vienu semestri strādāt citur. Tas nozīmē, ka mēs paturam algu mājās, bet paši varam būt prom. Šī iespēja tiek dota tāpēc, ka uzskata: mācību spēks kļūs interesantāks gan pats sev, gan studentiem, ja kādu laiku būs pastrādājis ārpusē, nevis arvien sēdējis uz vietas. Šogad ir izkārtots tā, ka es kādus piecus mēnešus esmu Latvijas Universitātē viesprofesors. Tas nozīmē, ka turpinu iesāktos darbus, kas mūsdienās viegli iespējams, pateicoties internetam un tam, ka varu paņemt līdzi datordatus — vairs nav jāpārved līdzi kaut kādas laboratorijas ar visām iekārtām. To es daru apmēram pusi no darba laika, vēl daļa stundu paiet, kontaktējoties ar kolēģiem, iesaistoties šejienes astronomijas, fizikas, dabaszinātņu popularizēšanas pasākumos, kur mana līdzdalība kaut kādā veidā var būt lietderīga. Tāda bija arī šodienas Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde, man bija patīkami satikt kolēģus, dzirdēt par viņu darbiem, projektiem un pieredzi. Kopumā esmu ļoti priecīgs, ka bija iespējams tā visu izkārtot. Ir jauki, ka te var būt arī mana sieva, kas ir mediķe, viņas joma — slimu bērnu rehabilitācija. Mūsu sešus gadus vecais dēls te iet bērnudārzā, labi runā latviski, un viņam ir iespējas apgūt daudz ko jaunu. Ceru, ka skaistais pavasaris, kas šodien atnācis, turpināsies.

— Kādi ir Latvijas studenti, salīdzinot ar līdzaudžiem Zviedrijā?

— Man pagaidām nav pietiekami plašu zināšanu, lai spētu to izvērtēt, jo Latvijā esmu tikai pirmās nedēļas. Bet iespaids ir ļoti labs. Man šķiet, ka viņi ir ļoti normāli un patīkami.

— Kur jums labāk patīk strādāt: Lundā, Rīgā, Atakamas tuksnesī Čīlē, Parīzē vai vēl kur citur?

— Es nevaru vai negribu tā atbildēt. Tāpēc, ka darba raksturs katrā vietā ir pavisam citāds. Teiksim, Atakamas tuksnesī tiek būvēts pasaulē lielākais teleskops. Tam ir jābūt tādā vietā, kur astronomiskajiem novērojumiem ir ārkārtīgi labi apstākļi. Kopš spāņu kolonizatoru laikiem Atakamā nekad nav lijis lietus, tas ir pasaules augstākais tuksnesis. No zinātnisko mērījumu viedokļa tas ir ļoti izdevīgi, un es arvien ar lielu entuziasmu dodos uz turieni. Taču, ja ir jārunā par ilgstošu strādāšanu, tad jāņem vērā citi, gluži personiski apsvērumi. Savā ziņā tuksnesis ir interesants un krāšņs, bet es tomēr uzskatu sevi par eiropieti, man tuvākas ir Eiropas kultūras vērtības nekā krāšņie tuksneši un 5000 metru augstums. Bet tas viens gan neizslēdz otru.

Astronomijai ir globālas iespējas, jo tajā nav īslaicīgas konkurences. Un tāpēc ir iespējams strādāt pāri valsts, pāri politiskajām un reliģiskajām robežām. Tā tas ir bijis arī senākos gadu desmitos, kad pasaulē bija lielāka politiskā spriedze nekā tagad. Var jau būt, ka zināmā mērā arī astronomija ir palīdzējusi pārvarēt sabiedriskas domstarpības, kuras ne katrā jomā vēl izdodas atrisināt.

— Visiem jau zvaigznes virs galvas ir vienas, lai gan arī ne gluži, jo Atakamas tuksnesī tomēr ir redzams kaut kas cits...

— Ja no Čīles skatās uz ziemeļiem, tad redz tos pašus zvaigznājus, kas te ir dienvidos, piemēram, Oriona zvaigznāju. Protams, Dienvidu Krusts un Magelāna Mākonis ir tikai tur, bet Greizie Rati savukārt skatāmi vienīgi ziemeļu puslodē.

— Tā kā mūsu saruna notiek Ventspils starptautiskā radioastronomijas centra telpās, tad nedrīkst izpalikt ļoti būtisks jautājums: kā jūs vērtējat Irbenes lielo antenu, un vai ir cerība, ka arī mazā antena ar laiku varētu tikt izmantota starptautiskos pētījumos?

— Lielā antena pašlaik tiek sagatavota zinātniskai ekspluatācijai, pēdējo gadu intensīvais darbs ir devis priekšnoteikumus, lai to varētu lietot reāliem projektiem. Tagad tur arī ekonomiskā ziņā ir iesaistīta Zviedrijas akadēmija. Irbenes antena, manuprāt, ir interesanta Latvijai ne tikai no radioastronomijas un radiotehnikas viedokļa vien. Viena no problēmām, attīstot Baltijā zinātnisko sadarbību ar Rietumeiropu, ir atrast abpusēji interesantus objektus. Pat Skandināvijas valstīs, attīstot zinātnisko sadarbību, ir ārkārtīgi grūti atrast cilvēkus, kas vēlētos ilgāku laiku strādāt Baltijā, ja nu izņemot vienīgi tādus, kam te ir saknes, tā kā man. Turpretī ir lielāks skaits Baltijas darbinieku, kas gribētu ilgāku laiku strādāt Skandināvijas laboratorijās. Tas varbūt vēl var ritēt kādu laiku, bet bezgalīgi tas nevar turpināties, ir jābūt zināmam līdzsvaram. Bet radioantenas, saslēgtas kopā, ir ļoti speciāla zinātniska aparatūra, kas obligāti kopīgi arī jāizmanto, tās nevar aizvietot, ja grib izmantot to izšķirtspēju. Ja mēra attālumus starp diviem jūras krastiem, tad mērījumu punktiem, antenām, jābūt abās pusēs, tā ir savstarpēja ieinteresētība. Te es saredzu, ka Latvija varētu piedāvāt ko interesantu, ar ko zināmā veidā, piemēram, varētu atlīdzināt arī par pavisam citas nozares darbinieku apmaiņu ar Ziemeļvalstīm. Zviedrijā tika nosauktas četras pētniecības jomas, kur ir abpusēja interese: Baltijas jūras ekoloģija, jo tie paši netīrumi skalojas kā vienā, tā otrā krastā; vēsture — abām valstīm ir kopīga pagātne no zviedru laikiem Latvijā; mežkopība — līdzīgi meži aug gan Zviedrijā, gan Latvijā; un ceturtais — radioastronomija.

Eiropas Savienībā notika diskusija: kā stimulēt tehnikas attīstību Eiropas Savienības perifērijas valstīs — Portugālē un Grieķijā? Tika piedāvāts plāns — Portugālē, konkrēti Azoru salās, kuras atrodas Atlantijas okeānā citā ģeoloģiskās kustības plāksnē nekā pārējais kontinents, uzstādīt radioteleskopu, kas būtu savienots ar citām antenām Eiropas kontinentā. Un tādējādi piespiest Portugāles ekonomiski vismazāk attīstīto provinci iesaistīties tehnikas apritē. Pēdējos piecos gados Eiropas Savienība devusi visai ievērojamu atbalstu līdzīgu radioantenu būvei Polijā un sniegusi arī atbalstu Ungārijai. Tātad tas ir kontakts, darbība, kas obligāti apvieno. Un tas attīstīsies arī sadarbībā ar Krieviju, kas, neraugoties uz šo nedēļu politiskajām diskusijām, ir ieinteresēta apvienot savus pētījumus ar Ventspili un perspektīvā arī ar citām radioantenām orbītā ap Zemi. To visu es saku par 32 metru antenu. Mazā antena šiem nolūkiem ir mazāk noderīga. Un ne tikai tāpēc, ka tā ir uz pusi mazāka.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs