Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Runa, atklājot konferenci "Ceļā uz saliedētu sabiedrību Eiropā: Latvijas galvenais uzdevums", Rīgā 1998. gada 4.maijā

Dāmas un kungi!

Vispirms vēlos izteikt pateicību šīs konferences organizētājiem. Eiropas Komisijas pārstāvniecība un Latvijas Ārpolitikas institūts ieguldījuši pamatīgu darbu, lai izveidotu tik iespaidīgu semināru.

Šis seminārs ievada kārtējo Eiropas nedēļu Latvijā.

Konferences tēma ir izvēlēta tā, ka ietver sevī to garo diskusiju, kura norisinās Latvijā jau ilgāk nekā gadu. Šoreiz tanī tieši iesaistīsies eksperti no citām valstīm. Viņi izklāstīs savas zemes pieredzi. Atļaujiet man jūs visus sveikt Rīgā un novēlēt rosinošas diskusijas.

Šodienas konferences nosaukumā es saskatu trīs atslēgjēdzienus. Latvija, saliedēta sabiedrība un Eiropa — tie ir mūsu šīsdienas sarunas vadmotīvi. Es vēlos tos iezīmēt vēsturiskā un politiskā kontekstā.

Paskaidrošu, kādā kontekstā vēlos runāt par pirmo jēdzienu — Latviju. Pirmkārt, drīz pēc neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanas 1920. gada maija sākumā sanāca Satversmes sapulce, lai izstrādātu Satversmi. Otrkārt, 1990. gada ceturtais maijs ir Latvijas neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Tāpēc par Latviju runāšu tieši šinī kontekstā.

Par otro jēdzienu — saliedētu sabiedrību — es vēlos runāt nesenajā politiskajā kontekstā. Proti, mēs gatavojam papildinājumus pilsonības politikai, un to uzdevums ir nostiprināt pilsonisko sabiedrību. Taču īstenībā tie simbolizē laiku, kad atkal uzdodam sev jautājumu, kādu vēlamies redzēt savu sabiedrību nākamo desmit gadu posmā. Tāpēc izmaiņas pilsonības likumā jātver daudz plašākā politiskā kontekstā.

Par trešo jēdzienu — par Eiropu — vēlos runāt Eiropas Monetārās savienības kontekstā.

Dāmas un kungi!

Latvijas Satversmes sapulce sanāca 1920. gadā. Tās uzdevums bija izstrādāt valsts iekārtas pamatlikumu. Darbā aizgāja divi gadi, līdz Satversme tika pieņemta. Tā politiski saliedēja jauno Latvijas valsti.

Satversme kalpojusi mums gan pirms kara, gan arī tagad. Tanī ietvertajam tautvaldības garam un demokrātiskajām pamatvērtībām esam uzticīgi un tās ievērojam. Tā tam jāpaliek.

Par aizejošo desmitgadi parasti sakām, ka tas ir bijis Atmodas laiks. Atmoda aizsākās apmēram pirms desmit gadiem, un radošajai inteliģencei bija visai centrāla loma. Radošo savienību plēnums toreiz bija zināms pārrāvuma punkts, jo apkopoja visu cilvēku enerģiju.

Tas iezīmēja Atmodas laika politisko un arī garīgo horizontu. Ceļš uz neatkarīgās valsts atgūšanu iezīmējās nepārprotami.

Tā tapa Neatkarības pasludināšanas deklarācija kā kulminācijas punkts. Tāpēc mums šodien ir svētki. Es vēlos sveikt šajos svētkos visus — mūsu tautu, kura toreiz pulcējās ielās, un arī deputātus, kuri toreiz balsoja par neatkarību Saeimā.

Atmodas laiks noteica arī saturu valsts idejai. Mēs vēlējāmies atjaunot latviešu valodu tās pielietojumā, saglabāt savu kultūru. Pasaulei vēlējāmies atgādināt, ka Latvija nav Padomju Savienības sastāvdaļa un ka latvieši nav krievi. Vēlējāmies atgādināt, ka neatkarīga valsts mums jau reiz bija un ka trīsdesmit devītajā gadā tikām izsviesti no Eiropas.

Mums tās šķita visai pašsaprotamas lietas, un mēs bijām pārsteigti, ka tik daudzi cilvēki citās valstīs neko no tā nezināja. Taču mūsu pašu uzdevums ir saviem kaimiņiem un draugiem to izstāstīt.

Šajos desmit gados esam atguvuši savu valsti. Pareizie un vienīgie iespējamie bija lēmumi atjaunot spēkā Satversmi un likumus, kas veidoti divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.

Tas ir Latvijas okupācijas pārvarēšanas likumiskais ceļs.

Atkal savlaicīgs šodien ir jautājums par to, kādu vēlamies savu valsti un sabiedrību nākamajām desmitgadēm, un par to, kādu vēlamies piepildījumu savas valsts idejai turpmāk.

Atmodas desmitgadē esam mācījušies sevi skatīt eiropeiskā kontekstā. Vienota Eiropa ir svarīga vērtība arī Latvijas attīstībai. Aizvien vairāk apzināmies, ka lēmumus attiecībā uz valsts attīstību pieņemam savas eiropeiskās piederības un savas nākotnes vārdā.

Rodas jauns horizonts Latvijas attīstībai.

Tas prasa ar laikmetīgu saturu piepildīt arī Satversmi. Divdesmit pirmā gadsimta Latvijai vajadzīga jauna konstitūcija, un es ierosinu tādu izstrādāt. Tā saliedētu Latvijas pilsonisko sabiedrību un politisko domu. Tā mērķtiecīgāk sadalīs izpildvaru. Tā pirmo reizi ietvers sevī arī cilvēktiesības. Tā būs simbols Latvijas valsts un sabiedrības ilglaicīgai modernizācijas politikai.

Dāmas un kungi!

Atļaujiet man tagad pieskarties otrajam jēdzienam — iekļaujošai sabiedrībai.

Es vēlētos iesākt ar vienu "zemsvītras" piezīmi. Uzskatu, ka pareizāk ir runāt par iekļaujošu sabiedrību, nevis par integrētu sabiedrību, jo latviešu valodā vārds "integrēt" bieži tiek pārprasts un uztverts ar apdraudošu jēgu. Jo latvieši parasti uzreiz uzdod jautājumu — vai tad Rīgā latviešu mazākums vispār var integrēt nelatviešu vairākumu?

Es runāju par iekļaujošu sabiedrību, jo tad jēga ir skaidra. Runa ir par sabiedrību, kurā neviens nejūtas izstumts vai atgrūsts. Runa ir par sabiedrību, kurā katrs apzinās savas saknes un savu piederību. Runa ir par sabiedrību, kurā ikviens tiek iesaistīts kopējā darbā un ikviena cilvēka talants un spējas tiek izmantotas.

Runājot par iekļaujošu sabiedrību, daudzi vispirms domā par pilsonības likumu. Partijas un valdība ir vienojušās par to, ka nepieciešami papildinājumi pilsonības politikā. Saeimai drīz vajadzētu izdarīt attiecīgos labojumus likumos, un tie ļaus nepilsonim iegūt pilsonību naturalizācijas procesā.

Es pirms gada iesāku diskusiju par iekļaujošu sabiedrību, izvirzot jautājumu par tā saukto naturalizācijas logu lietderību. Par šo tēmu es runāju arī no astoņpadsmitā novembra augstās tribīnes. Gadu mēs diskutējām. Tagad esam gatavi izdarīt izmaiņas. Daudzi kritiķi mums šajā laikā pārmeta, ka mēs tikai runājam par izmaiņām un neko nedarām. Tiešām — tie, kuri raduši dzīvot saskaņā ar pavēlēm un ukaziem, mūs vēl joprojām nesaprot. Es varu atgādināt vēlreiz, ka šeit ir demokrātiska valsts un kamēr kādā jautājumā sabiedrībā nav rasta vienota izpratne, lēmums nevar tikt pieņemts.

Es vēlētos, lai ikviens saprastu, ka runa ir ne tikai par izmaiņām mūsu pilsonības likumā, bet gan par laikmetīgu pilsoniskās veidošanas politiku.

Arī šī tēma ļauj man runāt par pēdējiem desmit gadiem. Ļaujiet man atgriezties laikā pirms apmēram desmit gadiem. Toreiz, astoņdesmito gadu otrajā pusē, plašākā sabiedrībā kļuva zināma Helsinku grupas darbība. Tie bija nedaudzi cilvēki, bet viņiem bija lielas idejas, kas toreiz varēja šķist pārdrošas.

Tika aizsākta kāda tradīcija, kas sevi saglabā arī šodien un neizzudīs rīt. Šinī tradīcijā kā simbolus un kā politisko spēku es ieskaitu Helsinku grupu, mazliet vēlāk — Pilsoņu kongresu, Latvijas Nacionālās neatkarības kustību, kā arī politisko apvienību "Tēvzemei un Brīvībai".

Par to, ka šī tradīcija neizzudīs, esmu pārliecināts tāpēc, ka tā pēdējā laikā mainās. Tā iet laikmetam līdzi, un es esmu priecīgs, ka mūsu diskusijas ir bijušas auglīgas.

Tāpat kā citi latvieši, arī šie laikabiedri ir ne tikai Latvijas patrioti — viņi ir arī Latvijas rītdienas patrioti.

Šīs tradīcijas galvenais mērķis ir bijis nosargāt likumīgo Latvijas pilsoņu kopumu, un kā taktika bija izvēlēta ļoti ierobežojoša pilsonības politika.

Galvenais uzdevums saglabājas arī turpmāk, taču taktikai jābūt laikmetīgai. Pilsoņu kopumu var saglabāt, iesaistot lojālos nepilsoņus. Ne vairs aizsargāties — Latvijā turpmāk vajag aktīvu pilsonības politiku. Tā ir iekļaušanas politika.

Skeptiķi uzdod jautājumu — kā izmērīt nepilsoņa lojalitāti? Es vēlētos atgādināt vairākus argumentus. Vairākums nepilsoņu deviņdesmito gadu sākumā balsoja par Latvijas neatkarību, un tas ir arguments. Vairākums saista savu dzīvi ar Latviju, ir izveidojuši šeit ģimenes un iesākuši uzņēmējdarbību. Tas arī ir arguments.

Arguments lojalitātei ir arī latviešu valodas zināšanas, jo tas parāda attieksmi.

Vēlreiz vēlos atgādināt, ka Latvijā nebūs oficiālas valsts divvalodības. Katrs skolēns iemācīsies divas vai trīs svešvalodas, taču tikai latviešu valoda būs valsts valoda. Apmeklējot dažādus novadus Latvijā, es redzu, ka vairākums nelatviešu mācās latviešu valodu un arī saviem bērniem māca latviešu valodu.

Lai izveidotu stipru pilsonisko un iekļaujošu sabiedrību, nepietiek tikai ar izmaiņām pilsonības likumā. Tas ir daudz plašāks uzdevums, tas tiek izvirzīts kā svarīgākais nākamajām desmitgadēm.

Arī šinī aspektā es redzu jaunu horizontu.

Tas ietver sevī pārdomātu izglītības un valodas politiku Latvijā. Atkal mūsu sabiedrībā un parlamentā būs skaļas debates, taču tās ir vajadzīgas. To laikus ielāgot lūdzu tos Latvijas kritiķus ārzemēs, kuriem ir tādi pavājāki nervi.

Tas ietver sevī valsts politisko atbalstu mazajam un vidējam uzņēmējam. Nepieciešamos papildinājumus ekonomikas politikā šodien apzinās arī valdība. Vidējā uzņēmēja atbalsta politika nozīmē iekļaut ekonomikā aizvien lielāku sabiedrības daļu un likt uzsvaru uz vienojošo.

Stipras pilsoniskās sabiedrības veidošanas politika prasa pārskatīt partiju finansēšanas modeli. Vai nu dažādi sponsori finansē partijas un tās tiem arī kalpo, vai arī partijām ir finansējums no budžeta, kas tām ļautu neatskatīties uz saviem personiskajiem sponsoriem, bet vairāk domāt par visas sabiedrības problēmām.

Veidot iekļaujošu sabiedrību ir uzdevums, kas ietver sevī informācijas politiku Latvijā. To es attiecinu gan uz valdības darbu, gan uz preses izdevumiem.

Īpaša atbildība ir krievu valodā iznākošajiem izdevumiem. Cienītie kolēģi, jūsu izdevumus lasot, man bieži vien rodas neizpratne — vai jūs rakstāt par Latviju, un ar kādām jūtām jūs rakstāt. Es gribu skaidri saskatīt jūsu piederību šai zemei. Vai totāla kritika ir viss jūsu patriotisms? Es daudzus no jums sen un labi pazīstu, tāpēc domāju, ka drīkstu savu iespaidu izteikt tik tieši.

Es pieskāros vairākiem aspektiem, kuri raksturo laikmetīgu politiku pilsoniskas un iekļaujošas sabiedrības veidošanai.

Tas ir Latvijas okupācijas pārvarēšanas cilvēciskais ceļš.

Dāmas un kungi!

Trešais jēdziens, kuru izvēlējos savai uzrunai, ir Eiropa.

Pirms apmēram desmit gadiem Eiropa guva jaunu horizontu. Sagruva Berlīnes siena, izzuda komunisma impērija. Izzuda jēga politiskajam dalījumam — Rietumeiropa un Austrumeiropa. Daudziem šķita, ka Eiropa viegli gūs jaunu dinamiku un vienota Eiropa ir strauji sasniedzams mērķis.

Desmit gadi rādījuši, ka šis mērķis ir grūtāk sasniedzams, nekā daudzi kādreiz domāja.

Bijušajā Austrumeiropā ir bijis veiksmīgu reformu laiks, un to nomaina pastāvīgs ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums.

Bijušajā Rietumeiropā ir visai zems iekšzemes produkta pieaugums un augsts bezdarbs, ir politiskas grūtības īstenot sen nepieciešamās reformas.

Bijušajā Austrumeiropā pamatnācijas veido stabilu politiku attiecībā uz mazākumtautībām. Tas garantē to, ka arī nākotnē etniski konflikti nebūs iespējami.

Bijušajā Rietumeiropā politiķi sāk apjaust, cik grūta ir problēma ar kādreiz ieaicinātiem viesstrādniekiem un iebraucējiem no citām zemēm. Etniskie konflikti nav retums vēl joprojām.

Bijušajā Austrumeiropā vienotā Eiropa ir pozitīva vērtība, kas spējīga virzīt attīstību.

Bijušajā Rietumeiropā vienotā Eiropa daudzu cilvēku apziņā saistās ar tehnisko direktīvu plūsmu no Briseles, kas izraisa eiroskepticismu.

Šādus signālus mēs saņemam no Rietumu valstīm, lai arī tos nevajag pārspīlēt.

Šodien es vēlos uzsvērt citus signālus. Rietumos ir jaunas paaudzes līderi, kuri veido jaunu imidžu savām valstīm un reizē ar to visai Eiropai.

Šajās dienās Eiropas Savienība lemj par vienotās valūtas ieviešanu. Runa būs ne tikai par vienotu valūtu kā monetārās politikas kodolu, bet arī par jaunu simbolu, kas raksturo šo valsu savienību.

Eiropas Savienībai jākļūst sekmīgākai ekonomikā, tai jābūt konkurētspējīgākai lielākā ekonomiskā telpā, tai nepieciešama nemainīga finansu stabilitāte. Tas viss kopā nozīmēs augstāku ekonomiskās brīvības pakāpi. Tas ir jauns izaicinājums, bet tā ir arī vērtība, kas var saliedēt sabiedrību.

Monetārā savienība ir īpaši svarīga kā sabiedrību saliedējošs faktors. Sabiedrība sev izvirza kādu noteiktu mērķi un velta visus spēkus, lai to sasniegtu. To es ļoti skaidri izpratu Itālijā, nesen būdams tur vizītē.

Eiropas Monetārā savienība ir projekts nākotnei. Tas dos laikmetīgu piepildījumu tām vērtībām, kas ir pamats Eiropas valstu sadarbībai jau pusgadsimtu.

Latvija pakāpeniski iekļaujas Eiropas Savienībā, tāpēc mēs vēlamies pilnībā izprast laikmetīgo garu tās pamatvērtībās.

Tas veido jaunu horizontu Latvijā.

Tas ir Latvijas okupācijas pārvarēšanas eiropeiskais ceļš.

Dāmas un kungi!

Atļaujiet man nobeigumā vēl tikai divas īsas, bet būtiskas piezīmes.

Pirmā. Katrai zemei ir sava unikāla vēsturiskā pieredze, veidojot iekļaujošu sabiedrību. Lai saprastu kādu sabiedrību, vajag iedziļināties tās pagātnes pieredzē. Tas ļaus izvairīties no nevajadzīgiem pārpratumiem. Nemetīsim visas valstis pār vienu kārti un neizteiksim kādus vispārējus kritiskus pārmetumus.

Es jums izklāstīju dažus Latvijas attīstības principus un aicinu arī citus referentus no Latvijas izskaidrot mūsu ciemiņiem mūsu redzējumu.

Otrā mana piezīme ir par kādu šādu pārpratumu. Latvijas kritiķi mums pārmet gan cilvēktiesību pārkāpumus, gan mazākumtautību tiesību pārkāpumus. Viņi to dara, neraugoties uz starptautisko organizāciju atzinumiem, ka šeit nav šādu pārkāpumu.

Es lūdzu tāpēc izšķirt šādus aspektus. Viena lieta ir cilvēktiesības, otra — mazākumtautību tiesības. Trešā lieta ir lēnā naturalizācijas gaita, un ceturtā lieta ir iekļaujošas sabiedrības veidošanās. Tie ir četri dažādi aspekti, un tos nevajadzētu jaukt citu ar citu.

Tādējādi mēs būsim korekti kritikā un domu apmaiņā konferencē, runājot par Latviju un par Eiropu. Tas ļaus šādām konferencēm būt lietderīgām un bagātinošām.

Novēlu sekmīgu darbu!

— vizītē Itālijā

Trešdien, 29. aprīlī,

Turīnā Valsts prezidents Guntis Ulmanis tikās ar Pjemontas apgabala prezidentu Encio Dzigo un apgabala Rūpniecības konfederācijas pārstāvjiem. Pjemontas apgabals ir viens no rūpnieciski attīstītākajiem apgabaliem Itālijā, kur atrodas "Fiat" rūpnīca un pazīstamas lielas pārtikas ražotnes, kā arī augsti attīstīta mazā un vidējā uzņēmējdarbība.

Valsts prezidents raksturoja Latvijas politisko situāciju, sniedza detalizētu ieskatu Latvijas ekonomikā un raksturoja tās attīstības perspektīvas.

Latvijas Attīstības aģentūras ģenerāldirektors Māris Ēlerts sniedza pārskatu par Latvijas eksporta politiku un iespējām.

Konfederācijas pārstāvji izrādīja lielu interesi par iespējamo sadarbību ar Latviju, īpaši uzsverot, ka Itālija ir ieinteresēta koka eksportā no Latvijas, sadarbībā tekstilrūpniecībā un informācijas tehnoloģijā.

"Fiat" pārstāvis informēja, ka uzņēmums jau ir atradis tirgu Latvijā un ir ieinteresēts veidot automobiļu detaļu ražotni Latvijā. Pjemontas Rūpniecības konfederācija, kurā darbojas lielākie apgabala uzņēmēji, vēlējās gūt sīku informāciju dažādās jomās. Latvijas Attīstības aģentūras vadītājs solīja drīzumā sniegt rakstisku atbildi konfederācijas pārstāvjiem par viņus interesējošajām detaļām iespējamos sadarbības projektos. Pjemontas Rūpniecības konfederācijas pārstāvji informēja, ka tiks izveidota uzņēmēju delegācija, kas ieradīsies Latvijā, lai iepazītos ar situāciju ekonomikā un iespējām veidot sadarbību.

Ceturtdien, 30. aprīlī,

Venēcijā Valsts prezidents tikās ar Venēcijas mēru L.Kačiari.

G.Ulmanis īsumā raksturoja Latvijas politisko, ekonomisko un kultūras situāciju, iepazīstināja Kačiari kungu ar atsevišķiem Latvijas vēstures aspektiem. Venēcijas mērs izteica Latvijai atbalstu ceļā uz Eiropas Savienību (ES) un uzsvēra, ka Latvijai un Itālijai kā potenciālām ES dalībvalstīm būtu jāsadarbojas arī kultūras jomā, tajā skaitā dažādām pilsētām veidojot neformālus kontaktus.

Venēcijas mērs izteica vēlmi sadarboties ar Rīgu, piebilstot, ka Venēcijai jau divdesmit gadus ir sadraudzības līgums ar Tallinu. Venēcijā ir ļoti laba svešvalodu fakultāte, un L.Kačiari ierosināja sadarboties arī izglītības jomā.

G.Ulmanis uzaicināja Venēcijas mēru apciemot Rīgu, lai vienotos par turpmāko sadarbību.

— pirms tikšanās

ar Igaunijas prezidentu

Ceturtdien, 7. maijā, Pērnavā risināsies Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Igaunijas prezidenta Lennarta Meri darba tikšanās. Tā notiek pēc abu prezidentu vienošanās. Tikšanās laikā prezidenti iecerējuši pārrunāt Latvijas un Igaunijas divpusējo sadarbību, kā arī veidus, kā šo sadarbību intensificēt. Tiek plānots pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar abu valstu virzību uz Eiropas Savienību (ES) un NATO, kā arī jautājumus, kas saistīti ar reģionālo sadarbību.

12. maijā Rīgā būs trīs Baltijas valstu prezidentu kārtējā tikšanās.

Valsts prezidenta preses dienests