Uzticības izteikšanai Ministru kabinetam

veltītajā 6.Saeimas ārkārtas sēdē

1998.gada 30.aprīlī

Ministru prezidents Guntars Krasts:

Godātais Saeimas Prezidij! Godātie deputāti! Es prasīju sasaukt šo sēdi, lai beidzot pieliktu punktu nestabilitātes periodam, kas iestājās pēc tam, kad Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija izstājās no valdības koalīcijas.

Ir panākta vienošanās, ka "Latvijas ceļa", Latvijas Zemnieku savienībs un Kristīgo demokrātu savienības un apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK koalīcijai pievienojas Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija un valdība turpina strādāt.

Ministru kabineta sastāvs tiek papildināts ar jauniem ministriem atlaisto un izstājušos vietā, lai mēs varētu vienlīdz aktīvi strādāt visās jomās, izpildot Valdības deklarācijā un vakar parakstītajā Valdību veidojošo frakciju vienošanās protokolā minētos uzdevumus.

Šajā dokumentā valdību veidojošās frakcijas apņemas īstenot pasākumus, lai atbilstoši starptautisko institūciju rekomendācijām koriģētu mūsu Pilsonības likumu, likumus atbilstoši starptautiskajām prasībām, vienlaikus nostiprinot latviešu valodas kā valsts valodas statusu.

Panākta vienošanās par frakciju nostāju budžeta jautājumos, kas dod papildu garantiju, ka tiks saglabāts viens no šīs valdības ekonomiskās politikas stūrakmeņiem — sabalansēts budžets un netiks palielināti nodokļi.

Koalīcijas partneri vienojās arī novākt privatizāciju kavējošos šķēršļus, rodot kompromisu arī "Latvenergo" privatizācijas jautājumā.

Valdību veidojošo frakciju vienošanās protokolā minētie uzdevumi ir papildinājums Valdības deklarācijai, kuras realizācija, neskatoties uz iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem sarežģījumiem, nav apstājusies.

Tiek īstenots valdības rīcības plāns situācijas stabilizēšanai.

Saeima ir iepazīstināta ar papildu pasākumiem, ko valdība ir iecerējusi īstenot ekonomikas jomā, lai panāktu Latvijas tautsaimniecības lielāku stabilitāti ārējās ekonomiskās vides izmaiņu gadījumā.

Pēdējo nedēļu laikā saņemtais starptautiskais atbalsts pierāda, ka Latvija var balstīties uz saviem tradicionālajiem sabiedrotajiem. Šis atbalsts mūs rosina aktīvi turpināt neatkarīgas valsts cienīgu iekšpolitiku un ārpolitiku, integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, aktīvi uzsākt ASV — Baltijas hartā paredzēto sadarbības pasākumu īstenošanu, normalizēt attiecības ar Krieviju.

Valdības frakcijās ietilpstošo deputātu skaits pagaidām neļauj mums izveidot pastāvīga vairākuma valdību.

Tomēr atbalsts no ārpusfrakciju deputātiem un no frakcijas "Latvijai" deputātiem, kuri ieinteresēti valsts stabilitātē, manī rada pārliecību, ka būtiskos valsts attīstības jautājumos valdībai šāds vairākums ir.

Nedramatizējot situāciju, tomēr var teikt, ka pašreizējais brīdis pēc savas nozīmes ir viens no svarīgākajiem mūsu valsts neatkarības laikā.

Šobrīd izšķiras ne tikai valdības liktenis, bet arī Latvijas valsts tiesības īstenot neatkarīgu iekšpolitiku un ārpolitiku.

Politiskā nestabilitāte, krītot pašreizējai valdībai, būtu ne tikai iekšpolitiska, bet arī ārpolitiska problēma.

Šodienas debates Saeimā un divi balsojumi — par neuzticības izteikšanu valdībai un Ministru prezidentam — parādīja, ka vairākums deputātu spēj vienoties situācijas stabilizācijas labā.

Spējai vienoties pašlaik ir visaugstākā vērtība.

Pat augstāka nekā pagājušajā gada augustā, kad valdība sāka darbu.

Ja pagājušogad partiju spēja vienoties raksturoja to brieduma pakāpi, tad šogad pēc mūsu politisko spēku vienotības spriedīs par visas valsts brieduma pakāpi. Tādēļ aicinu jūs izteikt uzticību Ministru kabineta jaunajiem ministriem: ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam, iekšlietu ministram Andrejam Krastiņam, izglītības un zinātnes ministram Jānim Gaigalam, pašvaldību lietu valsts ministram Jānim Bunkšam — un, izpildot koalīcijas partneru gribu, arī apliecināt uzticību visam Ministru kabinetam.

Paldies par uzmanību!

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas

deklarācijas pasludināšanai veltītajā 6.Saeimas ārkārtas sēdē 1998.gada 4.maijā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis:

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs,

godājamais Ministru prezidenta

kungs,

cienījamie deputāti, ekselences,

dāmas un kungi!

Astoņi gadi ir pagājuši kopš brīža, kad Latvija juridiski atjaunoja savu neatkarību. Deklarācija, kas tika pieņemta 1990.gada 4.maijā, likumsakarīgi vainagoja mūsu dziesmoto revolūciju un iezīmēja jaunu posmu valsts vēsturē. Bija beigušies 50 okupācijas gadi, gaisā virmoja cerības un apņēmība veidot savu dzīvi pašiem, gatavība pašiem lemt savu likteni.

Atskatoties uz šo laiku, šodien skaidri saredzami gan mūsu kopīgie panākumi, gan arī tas, kas ir palicis kā mērķis un uzdevums nākotnei. Jā, neatkarība ir atgūta, bet esam tikai ceļā uz patiesi demokrātisku, tiesisku un ekonomiski attīstītu valsti. Esam tikai ceļā uz pilsonisku sabiedrību, kas ir vienota savā izpratnē par tām pamatvērtībām, kuru dēļ galu galā mums ir nepieciešama sava valsts.

Saimnieki savā zemē.

Viens likums, viena taisnība visiem.

Brīvi, taču ne pastalās.

Šīs vienkāršās atziņas, izrādās, nebūt nav vienkārši pārvērst par konkrētas praktiskas rīcības moto, par kopsaucēju varas un tautas attiecībām. Mantiskā noslāņošanās un profesionālās politiskās elites izveidošanās ir tikai viena jautājuma puse. Ar otru pusi ir sarežģītāk. Tai klājas virsū negatīvais psiholoģiskais mantojums — pilsoniskās atbildības un profesionālās ētikas trūkums. Vēlētāji joprojām itin bieži balso, vadoties pēc šauri personiskajām simpātijām un antipātijām — un savukārt politiķi itin bieži uztver savu darbu kā personiskā biznesa turpinājumu un papildinājumu.

Vai tas liecinātu par to, ka Atmodas ideāli ir izgaisuši, ka skarbā ikdiena ir noslāpējusi mūsu garu, mūsu tieksmi pēc tās Latvijas, ko savā iztēlē skatījuši Valdemārs, Čakste un Rainis?

Tas ir jautājums, uz kuru vismaz svētku reizēs vajadzētu atbildēt katram no mums.

Situācija, kādā šobrīd ir Latvija, daudzējādā ziņā atgādina gan 1990.gadu, gan laiku neilgi pēc pirmās brīvvalsts nodibināšanas. Sarežģītas starptautiskās attiecības, iekšpolitiskās kolīzijas, sociālekonomiskās problēmas. Šķiet, pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas attiecības ar Krieviju ir samezglojušās tiktāl, ka reāli kļuvuši ekonomisko spaidu draudi. Zem lielas jautājuma zīmes ir mūsu integrācijas tempi Eiropas Savienībā. Faktiski apstājusies virzība uz NATO.

Protams, ir liels kārdinājums vainot savās likstās citus. Un, protams, tas būtu tikpat nepareizi kā kaisīt sev pelnus uz galvas un meklēt ienaidniekus pašu mājās. Esmu dziļi pārliecināts, ka ir pienācis laiks saprast vēl kādu vienkāršu, bet tāpēc nebūt ne pašsaprotamu patiesību. Latvijai, kā jebkurai citai valstij, nav un nekad nebūs ārpolitisko draugu. Starp citu, gluži tāpat kā nav un nebūs nekādu vēsturisko ienaidnieku. Taču, tieši tāpat kā Latvijai, arī citām valstīm ir savas vairāk vai mazāk noturīgas intereses. Iemācīties skatīties uz pasauli caur šo prizmu, man šķiet, arī nozīmē kļūt starptautiski pieaugušiem. Tādiem, kuri nevis žēlojas par savu grūto bērnību vai lūdz pabalstus un atvieglojumus vai vismaz sapratni, bet gan skaidri saskata savu pragmatisko izdevīgumu un spēj to likt lietā. Konsekventi, nelokāmi un ar savu valstisko pašcieņu.

Godājamie klātesošie! Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Republika allaž ir iestājusies par labām, lietišķām kaimiņattiecībām ar Krievijas Federāciju. Diemžēl neesam novērtējuši to, cik svarīgi ir izveidot kaimiņvalsts iedzīvotāju acīs pozitīvu mūsu valsts tēlu. Mēs gribam būt politiski piederīgi Rietumeiropai — nu tad mēģināsim iemācīties (līdzīgi mūsu ziemeļkaimiņiem) strādāt tā, kā strādā viņu vēstniecības, viņu ārlietu resori, lai nepieļautu to, kas patlaban ir noticis mūsu attiecībās ar Krieviju.

Šī lielā valsts, īstenojot, protams, savas intereses, diemžēl ir aizgājusi to spēku pavadā, kuriem Latvijas intereses ir pilnīgi vienaldzīgas. Tieši ar to, manuprāt, ir izskaidrojama Krievijas Federācijas neadekvātā reakcija uz pēdējiem notikumiem un pret mums izvērstā kampaņa, kas ir izraisījusi nesaprašanos starp abām valstīm. Krievijas oficiālo amatpersonu tonis un izteiksmes veids, kā arī draudi noteikt ekonomiskās sankcijas nav pieņemami Latvijai, un tie neliecina par Krievijas Federācijas vēlmi attīstīt labas starpvalstu attiecības, vēlmi risināt divpusējos jautājumus savstarpējās uzticības un sapratnes gaisotnē.