Piemirsti mantojumi mūsu valodniecībā

Referāts nolasīts akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas atceres zinātniskajā konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā 1998. gada 22. aprīlī

Latviešiem ir divi zinātnieki, ko pazīst pasaulē — ķīmiķis Pauls Valdens un valodnieks Jānis Endzelīns. Akadēmiķis Jānis Stradiņš vairākkārt uzsvēris, ka šos divus latviešu zinātniekus joprojām lasa un citē vairāk nekā jebkurus citus latviešu autorus.

1998. gada 22. februārī pagāja 125 gadi, kopš dzimis Jānis Endzelīns. Viņam kā nevienam citam latviešu valodniekam ir vislielākie nopelni latviešu valodas zinātniskā pētīšanā, latviešu izlokšņu un vietvārdu vākšanā, skaidrošanā un publicēšanā, latviešu pareizrunas un pareizrakstības veidošanā un izkopšanā.

Latviešu valodas, izlokšņu, mūsu un citu valodu sakaru fundamentāls pētījums ir Jāņa Endzelīna lielā "Latviešu valodas gramatika", kas iznākusi divos izdevumos — vācu valodā (1922) un latviešu valodā (1951). Bet pavisam J.Endzelīnam ir ap 500 publikāciju visās valodniecības nozarēs.

Ar lielu neatlaidību un pašaizliedzību vairākus gadu desmitus J.Endzelīns ir rediģējis un turpinājis Kārļa Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcu", kas arī ir kapitāls darbs par latviešu valodu. Vārdnīca iznākusi sešos sējumos (1923–1946) un ir lielākā latviešu valodas vārdnīca apmēram ar 120 tūkstošiem vārdu. Tas ir vairāk nekā jaunajā "Latviešu literārās valodas vārdnīcā", kas izdota 10 grāmatās (1972–1996). Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīcā" ievietoti gan literārās valodas vārdi, gan vecvārdi no seniem izdevumiem, gan izlokšņu vārdi. Pievienoti arī skaidrojumi, ar kādām valodām mantotie vārdi ir radniecīgi līdz pat sanskritam, no kādām valodām nākuši aizgūti vārdi. Tātad šī vārdnīca ir arī pirmā latviešu valodas etimoloģiskā vārdnīca.

J.Endzelīna "Latviešu valodas gramatika" un K.Mīlenbaha un J.Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīca" ir darbi, pēc kuriem par latviešu valodu zinātnieki joprojām spriež visā pasaulē. Šos darbus izmanto jaunu latviešu valodas gramatiku un vārdnīcu izveidē. Ļoti liela bijusi šo darbu nozīme latviešu literārās valodas izkopšanā un zinātniskā pētīšanā, un šāda nozīme tiem ir joprojām. No "Latviešu valodas vārdnīcas" daudzus vārdus latviešu kultūras darbinieki ieviesuši literārajā valodā. Par vārdnīcu un J.Endzelīna lielo gramatiku atzinīgus vārdus publicējuši daudzi izcili zinātnieki, piemēram, K.Būga, G.Ģerulis, A.Meijē, M.Nīdermanis, A.Zenns un daudzi citi. Rainis Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vārdnīcu nosaucis par monumentālu.

Te neaplūkosim daudzos citus J.Endzelīna valodnieciskos darbus, ko varam meklēt viņa darbu izlases sešās grāmatās (1971–1982).

Varam apbrīnot Jāņa Endzelīna stingro zinātnieka stāju padomju okupācijas gados. Par spīti dažādiem draudiem viņš par aplamu atzina Marra "jauno mācību" par valodu un visu Marra pētīšanas metodi. Marrisma piekritēji par šādu nostāju 1950. gadā J.Endzelīnu padzina no Latvijas Universitātes, kurā viņš bija piedalījies Filoloģijas fakultātes un baltu filoloģijas nodaļas izveidē pēc pirmā pasaules kara. Tai pašā 1950. gadā arī padomijā Marra "jauno mācību" beidzot atzina par aplamu. Tomēr Latvijas padomju varasvīru acīs Endzelīns vajadzīgo cieņu neiemantoja, viņu joprojām dēvēja par "buržuāzisko nacionālistu", viņa darbus centās noklusēt, viņa atzinumus par valodas jautājumiem ignorēja. Endzelīna ieguldījumu latviešu valodas kultūras izkopšanā līdz pat sešdesmito gadu vidum dēvēja par kaitīgu. Pat septiņdesmitajos gados K.Mīlenbaha un J.Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīca" sāka zust no bibliotēku plauktiem. Padomju gados ar vairākiem valdības lēmumiem sabojāja K.Mīlenbaha un J.Endzelīna veidoto latviešu pareizrakstību, ko pieņēmusi pareizrakstības komisija 1908. gadā.

Visai nevērīga bijusi arī attieksme pret tiem J.Endzelīna darbiem, kas it kā bija atzīti.

J.Endzelīns bija sācis jaunu kapitālu darbu par Latvijas vietvārdiem. Šim darbam viņš bija pievērsies kopš XX gadsimta sākuma. Ar J.Endzelīna un viņa darbabiedru pūlēm Latvijā ir savākts ap miljons Latvijas vietvārdu, kas ir ļoti svarīgs valodas materiāls. Šāda vākuma nav nekur citur pasaulē, un ar to varam lepoties tāpat kā ar K.Barona "Latvju dainām". 1956. gadā iznāca J.Endzelīna Latvijas vietvārdu jaunā izdevuma pirmais sējums, 1961. — J.Endzelīna nāves gadā — otrs sējums. Šais sējumos ir daļa Latvijas vietvārdu pēc alfabēta no a līdz ų burtam kopā ar dažādiem filoloģiskiem skaidrojumiem.

Bet tālāko vietvārdu publicējumu gaidām gandrīz četrdesmit gadus. 20. un 30. gados K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcas" izdošanu atbalstīja toreizējais Kultūras fonds. Turpretim tagadējais Kultūras fonds ir nodevies visai utopiskai iecerei par tā sauktā tēvzemes vietvārdu atlanta izdošanu, bet J.Endzelīna Latvijas vietvārdu publicēšanu neatbalsta. Savāktais plašais Latvijas vietvārdu materiāls tāpēc nav pieejams pētniekiem pasaulē, kuri par to interesējas. Bet šī publikācija darītu godu Latvijas zinātnei.

J.Endzelīna "Darbu izlases" sešām grāmatām bija paredzēts rādītāju sējums, kur lietošanas ērtībai būtu lietu, vietu, personu un citi rādītāji. Kopš izlases izdošanas pagājuši vairāk nekā piecpadsmit gadi, bet rādītāju sējuma nav joprojām.

Simt gadus vākti latviešu izlokšņu materiāli. Daudz darba te ieguldījis arī J.Endzelīns. Viņa darba turpinātāja Elfrīda Šmite 1977. gadā bija pabeigusi "Latviešu dialektu atlantu". Publicēšanai sen gatavs tā pirmais sējums. Arī šis atlants ir kapitāls latviešu valodas pētījums, kas celtu mūsu zinātnes prestižu. Diemžēl līdz šim sagatavotais sējums nav iznācis, bet darbs turpmāko sējumu sagatavošanā publicēšanai ir apsīcis.

Lietuvā un ASV ir izdots tāds liels J.Endzelīna darbs kā "Baltu valodu skaņas un formas", angļu izdevumā tam pievienoti arī rādītāji. Nepieciešams ir arī J.Endzelīna lielās "Latviešu valodas gramatikas" jauns izdevums. Būtu vērts to gatavot vairākos sējumos, pievienojot citēto valodniecības literatūru, kas tagad nav viegli pieejama. Būtu jāpievieno arī lietu, vietu, personu un citi rādītāji. Jauns izdevums (faksimilā) vajadzīgs arī K.Mīlenbaha un J.Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīcai". Arī šo izdevumu gatavošana celtu mūsu zinātnes prestižu pasaulē. Latviešu valodai tāpat kā leišu valodai ir īpašs stāvoklis indoeiropiešu valodu saimē. Mums dzīvā skanējumā saglabājies daudz kas tāds, kas sen zudis citās valodās, un par mūsu valodu tāpēc interesējas arī citu indoeiropiešu valodu pētnieki. Lielās gramatikas pirmajā izdevumā J.Endzelīns rakstījis, ka viņš ar šo darbu vēlējies padarīt latviešu valodu pieejamu pasaules zinātnei. Ar jaunu izdevumu mēs būtu atbalstījuši šo mērķi.

Ir laiks sakopt arī padomju okupācijas gados bojāto J.Endzelīna un K.Mīlenbaha veidoto latviešu rakstību. Pēc šo zinātnieku principiem jau deviņdesmit gadus rakstām, piemēram, tīrs, tīrīt, tīrītājs; vērtēt, vērtētājs; ātrs, paātrināt utt. Tas ir ērti, viegli saprotami un atbilst lielākās daļas latviešu izrunai. Mēs nerunājam un nerakstām minētos vārdus kā tirīt un tiritājs utt. Bet padomju gados tieši šāda rakstība ieviesta svešvārdos. Kopš jaunlatviešu laika valodnieki uzsvēruši, ka svešvārdus runājam un rakstām tāpat un pēc tādiem pašiem pamatprincipiem kā latviešu valodas vārdus. Tā domāja arī K.Mīlenbahs un J.Endzelīns. Latviski ir ķīmija un vajadzētu būt arī ķīmikālijas, ķīmizācija, bet rakstām pēc padomju okupācijas laikā uzspiestiem noteikumiem ķimikālijas, ķimizācija. Latviski ir privāts un vajadzētu būt arī privātizācija, bet pēc padomju parauga mūs spiež rakstīt privatizācija — tātad tikai ar vienu garumzīmi, kas palaikam saskan ar uzsvara vietu krievu valodā. Tagad cenšamies atbrīvoties no krievu valodas nevēlamām ietekmēm. Diemžēl pēdējos gados nākušas klajā vairākas vārdnīcas, kas gatavotas jau padomju gados. Tajās nav sakopta latviešu valodas pareizrakstība atbilstoši K.Mīlenbaha un J.Endzelīna principiem.

Par jau minēto "Latviešu literārās valodas vārdnīcu", ko gatavoja un sāka izdot padomju laikā, pamatotu kritiku publicējis Konstantīns Karulis laikrakstā "Diena" 1997. gada 20. janvārī. Tur teikts, ka šai vārdnīcā ir padomju laika politiski un ideoloģiski sārņi, ko vārdnīcai uzspiedusi komunistu partijas politika; tas sakāms arī par sabiedriski politiskās leksikas skaidrojumiem, par citētās literatūras izvēli; un tikai pēdējā sējumā daļa trūkumu ir novērsti. Turpretim pēdējā pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā padomju laika trūkumi nav novērsti nemaz. Šeit sīkāk nerunāsim par tādām lietām kā burtu savienojumu ch, kas mums vajadzīgs tāpat kā citās indoeiropiešu valodās Eiropā, kā burts ®, kas veicinātu pareizu šaurā e un ē lietošanu un ļautu pareizi rakstīt citvalodu īpašvārdus. Tas viss celtu latviešu valodas kvalitāti. Der mācīties no mūsu dienvidu kaimiņiem, kas labāk nekā mēs padomju okupācijas gados pratuši sargāt gan savu tautu un valodu, gan pareizrakstību. Leišiem nav nācis prātā atteikties ne no ch, ne no mīkstā r.

Presē publicēti pamatuzdevumi, kam paredzējis nodoties Latviešu valodas institūts, kas pāriet Latvijas Universitātes pakļautībā. Pamatuzdevumos teikts, ka tie būšot — latviešu valodas un Latvijā notiekošo lingvistisko procesu izpēte un aprakstīšana, piedalīšanās valodnieku sagatavošanas procesā maģistra un doktora grāda iegūšanai utt. Mainoties sabiedriski ekonomiskajam stāvoklim, palaikam notiek pārmaiņas arī tādā zinātnē kā valodniecība, kas interesē sabiedrību. Nav ko iebilst pret pamatuzdevumos paredzēto. Bet tur jāiekļauj arī latviešu pareizrakstības sakopšana, jāparedz J.Endzelīna Latvijas vietvārdu publikācijas pabeigšana, jāizstrādā un jāpublicē J.Endzelīna "Darbu izlases" rādītāji, jāpublicē izlokšņu atlanta sējumi, jāgatavo jauniem izdevumiem K.Mīlenbaha un J.Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīca" un J.Endzelīna lielā "Latviešu valodas gramatika".

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe:

Nacionālās valodas, terminoloģija un starptautiskā sadarbība

Kā atgādina latviešu tautas garamantu krājējs Krišjānis Barons,— mācītas tautas un mācīti, gudri cilvēki par to gādā, "lai tautu strīdiņi iznīktu un katra tauta varētu savu valodu un savu tēvu tēvu ierašas turēt cieņā un godā". K.Barons uzsver tautu tiesības uz savu valodu attīstīšanu un nepieciešamību apgūt citu tautu valodu un kultūru, neatmetot savējo. Valsts valoda ir kopīga visai tautai, tā ir vienlīdzīga pret šķirām, bet šķirām un atsevišķiem indivīdiem ir sava šķiriski nosacīta nostāja valodas jautājumos.

K.Barons dzīvoja laikā, kad bija jācīnās par latviešu literārās valodas izveides tiesībām pret vācu muižniecības un cara Krievijas birokrātijas reakcionāro politiķu platformu attieksmē pret latviešu zemniekiem, resp. latviešu tautu un tās valodu.

Patlaban latviešu literārā valoda atzīstama ne tikai par izveidotu, bet arī par augsti attīstītu. Taču turpinās pretstāve. Gadsimtiem ilgais vācu valodas kundzības periods Latvijā gan ir pilnīgi pārvarēts. Turpretī cara Krievijas tikumu mantinieki savu cilvēktiesību vārdā joprojām nopietni apdraud latviešu tautas un valodas tiesības pastāvēt.

Virsrakstā formulētais jautājums ir plašs. Šobrīd skarti tikai tie jautājumi, kuri šķiet vieni no būtiskākajiem pašreizējā valodas situācijā Latvijā, kad sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļos (citi tos sauc par "masu medijiem") un līdz pat visaugstākajam tā saucamo starptautisko ekspertu līmenim valda normatīvos dokumentos ierakstīto juridisko normu patvaļīga traktēšana, jēdzienu un terminu jaukšana un vispusīga stratēģiska tvēruma trūkums.

Vispirms — par nacionālajām valodām.

Nacionālā valoda kā noteiktas tautas valoda ir sazināšanās līdzeklis šīs tautas piederīgo savstarpējā saskarsmē. Starptautiskās cilvēktiesības garantē katrai tautai lietot savu dzimto valodu. Nacionālās valodas līmenī latviešu valoda ir latviešu tautas valoda, un tā netiek uzspiesta nevienam citas tautas pārstāvim. Protams, netiek arī aizliegts lietot latviešu valodu cittautietim, kurš to vēlas.

Ja Latvija būtu mononacionāla valsts, tajā nebūtu nepieciešama īpaša valsts valoda un Valsts valodas likums. Taču Latvijā dzīvo un arī agrāk dzīvoja dažādas tautas. Tāpēc, lai varētu notikt kopēji valstiski darījumi, ražošana, tirdzniecība utt., ir nepieciešams apgūt kādu starpnacionālās saziņas valodu. Tātad rodas nepieciešamība pēc t.s. valsts valodas. Dabiski, ka Latvijas apstākļos šādā statusā atbilstoši starptautiskajām tiesībām pilnīgi pamatoti var būt latviešu valoda. Vajadzībai pēc valsts valodas statusa ir arī otrs iemesls.

PSRS režīms ir kardināli mainījis Latvijas iedzīvotāju tautībstruktūru, izjaucot vēsturiski izveidojušos, tradicionāli nostabilizējušos pamatnācijas un nacionālo minoritāšu modeli un padarot pamattautību gandrīz vai par minoritāti savā etniskajā dzimtenē, līdz ar to apdraudot tās un arī tās valodas pastāvēšanu. Tāpēc bija nepieciešams īpašs likums, kas nostiprinātu latviešu valodu kā valsts valodu Latvijā. Šāds likums tika pieņemts 1989.gadā, reglamentējot valsts valodas statusu un lietošanas sfēru. Likuma preambulā lasām: ".. valsts nodrošina latviešu valodas vispusīgu un pilnvērtīgu lietošanu visās valsts un sabiedriskās dzīves jomās, kā arī tās mācīšanu". Šis likums respektē citu valodu tiesības: "Vienlaikus valsts rūpējas par cieņpilnu attieksmi pret visām Latvijas Republikā lietotajām valodām un dialektiem" un "neaizskar pārējo tautību iedzīvotāju konstitucionālās tiesības lietot savu dzimto valodu un citas valodas".

Tātad atsevišķas nacionālas valsts ietvaros, kāda ir Latvija, kurā dzīvo un strādā, savstarpēji sazinoties, dažādas tautas, latviešu valoda reizē ir latviešu tautas nacionālā valoda un arī dažādu tautību savstarpējās sazināšanās valoda — valsts valoda Latvijas ietvaros. Latvijas valsts ietvaros, nevis pāri tās robežām. Starptautiskajā saziņā tiek izmantotas savstarpējās saziņas valodas, no kurām mūsdienās plašāk lietotā ir angļu valoda, dažkārt arī franču, bet retāk — vācu, krievu, spāņu un itāļu vai vienlaikus vairākas atkarībā no pasākuma rakstura, dalībnieku kontingenta un rīkotāju iespējām.

Līdzīgs nacionālās valodas funkciju raksturojums ir mūsu kaimiņvalstīs — Lietuvā, Igaunijā, arī Polijā, Čehijā u.c., protams, katrā no tām ar savām īpatnībām.

Tāpat kā 80.gadu beigās, arī tagad izskan domas par valsts valodas statusa piešķiršanu vēl otrai — krievu — valodai Latvijā. Neatkārtojot argumentus, ar kuriem jau 80.gados presē plaši tika pamatots Latvijas modelis vienas valsts valodas izvēlē, atgādināšu tikai, ka krievu un krievvalodīgo procents Latvijā joprojām vēl ir pārāk augsts un ar Krieviju tieši saistītā politiskā pretstāve un pat spiediens uz latviešiem, kā arī centieni ierobežot latviešu valodas lietošanu joprojām turpinās. Tas ir bīstams drauds latviešu valodas un tautas nākotnei, tāpēc tiesiski nav pieļaujams. Tas ir skaidri iezīmēts ceļš uz divkopienu valsti Latvijā, kas savukārt lielā mērā sekmētu Latvijas sabiedrības sašķelšanu, radītu konstitucionālu krīzi un apdraudētu valsts drošību. Tas būtu pretrunā ar starptautiskajām normām, jo tās paredz dažādo tautību integrēšanos atsevišķu valstu ietvaros un tālāk — arī attiecībās ar ES.

Te jāuzsver, ka integrācija nenozīmē asimilēšanu, kā to dažkārt mēdz nepamatoti skaidrot.

Tādējādi varam pāriet pie otra paredzētā jautājuma — terminoloģijas.

Vispirms — terminu asimilācija un integrācija nozīmes šķīrums. "Asimilēt" — nozīmē ‘iekļaut sevī, pārvērst, pielīdzināt sev’, un to parasti attiecina uz tautām, valodām. Tātad latvieši, kas pielīdzinājušies cittautiešiem, ir asimilējušies. Tāpat cittautieši, kas pielīdzinājušies latviešiem, ir asimilējušies. Darīt to vai nedarīt — tā ir cilvēku brīva izvēle. "Integrēt" ir atsevišķas daļas apvienot vienā veselumā, sistēmā. Piemēram, integrējot, t.i., apvienojot dažādu nozaru pārstāvju — juristu, filozofu, ekonomistu, sociologu, demogrāfu, psihologu u.c. — pūliņus, varbūt var rast risinājumu ražošanas krīzes pārvarēšanai. Šāda integrācija nenozīmē, ka jurists pārtop par filozofu, demogrāfu vai vēl ko citu (un otrādi). Integrācijas mērķis ir panākt saskaņotu ekonomisko, politisko u.c. darbību. Tieši integrācijas izpratnē valsts valodas uzdevums ir apvienot visu tautību iedzīvotāju pūles, darbu kopējas labklājības sasniegšanai. Bez citkopieniskās pretstāves un ar godīgu darbu tas Latvijā būtu panākams it īsā laikā. Starptautiskās normas paredz arī valsts teritoriālo integritāti. Tas nozīmē, ka, piemēram, mēģinājums Daugavpili vai kādu plašāku teritoriju pārvērst par citkopienas teritoriju būtu vērtējams kā šķeltnieciska darbība, jo tas apdraud valsts integritāti un drošību.

Mēģināšu ilustrēt paviršo attieksmi pret terminiem vienā no ļoti nozīmīgiem dokumentiem, kas publicēts "Latvijas Vēstnesī" š.g. 23.martā, proti — Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos biroja (es šo biroju latviski sauktu par "Augstā nacionālo minoritāšu komisāra biroju") sniegtajā atzinumā "Par Latvijas Valsts valodas likuma projekta atbilstību starptautiskajām normām". Šajā atzinumā citēti divi starptautiski saistoši dokumenti — "Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām" (2. un 19.pants) un "Eiropas Cilvēktiesību konvencija" (10. un 14.pants) —, sniegti atzinuma autoru komentāri un uz to pamata doti norādījumi. Kaut arī norādījumos dominē vēlējuma izteiksme ("vajadzētu izslēgt", "vajadzētu ierobežot", "būtu jāapliecina", "vajadzētu noteikt", "būtu jāparedz", "vajadzētu pārstrādāt"), tomēr viscaur jūtams administratīvais rīkojuma tonis, kas sevišķi spilgti jaušams komentāros ("nedrīkst" — 1.p., "nav jāiejaucas" — 4.p.).

Komentāros īpatnēji traktēti vairāki termini.

Pašos citētajos dokumentos termins un jēdziens cilvēktiesības tiek cieši saistīts ar blakuspantu, kur runāts par "pienākumiem" un "atbildību" saistībā ar "citu personu tiesību respektēšanu", "valsts drošības un sabiedriskās kārtības aizsardzību" u.c. Komentāros turpretī par to nav ne vārda. Tas nav ņemts vērā arī ieteikumos. Tādējādi cilvēktiesību jēdziens tiek traktēts vienpusēji, virspusēji, formāli, aizstāvot tikai vienas sabiedrības daļas — krievvalodīgo, galvenokārt krievvalodīgo uzņēmēju, — intereses un neievērojot blakuspanta prasības.

Likumprojekta vērtētāji īpatnēji izprot arī terminu un jēdzienu sabiedrības likumīgās intereses. Vērtējuma 1.punkta pirmajā teikumā lasām būtiski svarīgus vārdus: "Latvijas Republikai ir suverēnas tiesības censties nostiprināt latviešu valodas pozīcijas, nosakot tās lietošanu jomās, kas saistītas ar sabiedrības likumīgām interesēm." Tā kā piemēros kā šīs "jomas" minētas tikai valsts varas un pārvaldes institūcijas, rodas jautājums: vai sabiedrības likumīgajās interesēs neietilpst apmeklēt apavu darbnīcu, advokātu biroju, mobilā tālruņa veikalu, aptieku, privāto klīniku?

Komentāros vārda brīvība un biedrošanās brīvība jaukta ar valsts valodas funkcijām privātajā uzņēmējdarbībā. Likumprojekts nevēršas ne pret vārda (t.i., izteikšanās) brīvību, ne pret biedrošanās brīvību, kā tas nez kāpēc apgalvots komentāros. Termins vārda brīvība nozīmē tiesības brīvi paust savus uzskatus. Vērtētāju citētie dokumenti nenosaka, kādā valodā šie uzskati paužami, tāpēc prasība, veicot darba pienākumus, lietot valsts valodu nav pielīdzināma vārda brīvības ierobežošanai. Ja persona dibina privāto uzņēmumu nevis savām, savas ģimenes, bet gan sabiedrības vajadzībām, to nevar pielīdzināt "biedrošanās" procesam. Jārēķinās ar to, ka sabiedrība ir daudzvalodīga un ka valsts valodu valsts ir paredzējusi visas sabiedrības kopīgajām sazināšanās vajadzībām. Atstājot valodas izvēli uzņēmēja ziņā, cieš sabiedrības daļas vitālās intereses.

Privātā uzņēmējdarbība nav pielīdzināma arī personas privātajai, t.i., personiskajai, dzīvei, jo uzņēmējdarbība pašos pamatos ir orientēta uz sabiedrības vajadzībām.

Ja uzņēmējs izvēlas dzīvot, strādāt un dibināt uzņēmumu Latvijā, viņam jārēķinās ar to, ka ir jāievēro kopējie sabiedriskās kārtības noteikumi un viņš nedrīkst būt par šķērsli valsts ceļā uz integrētas sabiedrības veidošanu.

Nav saprotams, kā ar valsts valodas funkcijām — ekspertu izpratnē — savienojama 14.punktā paustā doma, ka "valsts varētu izvirzīt prasību par valsts valodas lietošanu papildus (! — V.Sk.) jebkurai citai valodai, ja (! — V.Sk.) tas ir sabiedrības likumīgās interesēs. Tātad tiek pieļauta doma, ka valsts valodas lietošana pat "papildus"statusā varētu "neatbilst" sabiedrības likumīgajām interesēm?

Varētu pieņemt, ka ES eksperti Valsts valodas likumprojektu vērtējuši steigā un tāpēc varbūt vienpusēji, bet varbūt sava loma ir bijusi likumprojekta tulkojuma neprecizitātei? Varbūt angļu variantā lietoti pārprotami termini un tāpēc tie arī pārprasti? Lai nu kā, bet šādi faktu sagrozījumi ir jāpamana un jānovērš.

Starptautiskā sadarbība

Tāpat kā jebkurā saskarsmē, arī starptautiskajā, vislabākās sekmes, savstarpējā sapratne ir tad, ja cilvēki runā vienā valodā. Tāpat kā sakariem Latvijā jāapgūst valsts valoda, tā starptautiskajiem sakariem ir nepieciešama starptautiska saziņas valoda. Par starptautisko sakaru valodu mūsdienās, kā jau teikts, visbiežāk izmanto angļu, retāk — franču, bet dažkārt arī vācu, krievu vai vēl kādu citu valodu. Ja starptautiskā valoda nav apgūta, jāizmanto tulki. Tie sakarus palēnina, apgrūtina, tomēr sakari ir iespējami. Ja starptautiskā valoda nav dzimtā valoda un ja tā nav apgūta vispilnīgākajā pakāpē, domas izteikšana citā valodā saistīta ar vairākām būtiskām problēmām. Kārtojot darījumus jebkurā tautsaimniecības nozarē vai citā cilvēku darbības sfērā, ar sarunvalodas prasmi vien nepietiek. Tāpat kā iekšzemes darījumos, arī starptautiskajā saskarsmē viens no sekmīgas sadarbības priekšnoteikumiem ir skaidra terminoloģija.

Lai sekmētu Latvijas sakarus ar ārvalstīm un sagatavotu nepieciešamos tulkojumus, domājot arī par terminoloģijas precizitāti, Latvijā otro gadu darbojas Tulkošanas un terminoloģijas centrs, kurš sadarbībā ar citām institūcijām sācis ievadīt latviešu terminus Internet tīklā. Lai Latvijas tautsaimniecību pieskaņotu starptautisko standartu prasībām, daudzās nozarēs top terminu un to definīciju starptautisko standartu tulkojumi latviešu valodā. Ir starptautiskas programmas, kas veltītas starptautisku daudzvalodu terminu datu bāzu veidošanai. Programma "COPERNICUS Project 787 PRACTEAST" ir viena no tām, kas izstrādāta ES ietvaros, lai dotu iespēju partnervalstīm savām vajadzībām izmantot ES akceptētu terminu sistēmu ar terminu definīcijām, tātad ar fiksētu attiecīgo jēdzienu izpratni, lai nodotu partnervalstu rīcībā pamatterminu bāzi starptautiskai sadarbībai un lai izplatītu savstarpēji saderīgu datorapstrādes tehnoloģiju.

Procesi notiek, kaut arī tajos vēl ir daudz nepilnību un dažkārt ir dublēšanās, pretrunīgums, piemēram, paralēli tulkojot vienu un to pašu produkcijas kvalitātes standartu, angļu termins management ieguvis divus pamatekvivalentus latviešu valodā — pārvaldība un vadība.

Ļoti aktuāla šajos sadarbības procesos ir attieksme pret aizguvumiem, par ko jau daudz runāts, bet kas joprojām tiek traktēta pretrunīgi. Neliels ieskats vēsturē.

Latviešu zinātniskās terminoloģijas vēsturē attieksmē pret svešvārdiem iezīmējas trīs posmi. Pirmais posms — feodālisma laikā 18. gadsimtā, kad ar G.Stendera "Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas" (1774., 1796., 1988.) latviešu valodā pirmo reizi publicēta enciklopēdisku ziņu grāmata. Tajā vēl nav zinātnisku terminu, to vietā ir aprakstošas izteiksmes, tikpat kā nav svešvārdu (izņemot reliģiskos, tai laikā jau ieviesušos terminus): augstā gudrība (‘zinātne’, arī ‘filozofija’, ‘reliģija’), no mūsu pasaules ēkas (‘saules sistēma’) u.tml.

Otrais posms — ar 1856. gadu, kad sākas jaunlatviešu darbība. Blakus latviskajiem aprakstošajiem vārdu savienojumiem tiek lietoti arī aizguvumi, internacionālismi. Šai laikā tiek publicēti K.Barona enciklopēdiskie raksti "Planetes jeb gājējas zvaigznes", "Kometes jeb astaiņas zvaigznes" u.c. J.Alunāna darinātā pirmā latviešu valodas svešvārdu vārdnīca ("Pēterburgas Avīzēs") un raksti un A.Kronvalda terminu studijas.

Trešā posma sākums tiek datēts dažādi — ar jaunstrāvnieku (Raiņa u.c.) darbību (A.Ozols), ar K.Mīlenbaha un J.Endzelīna darbību, kas aptuveni sakrīt ar pirmo terminu vārdnīcu publicēšanas laiku vai pat ar pirmās terminoloģijas komisijas nodibināšanu (1919.g.). Lielākā daļa šī posma terminu negrozītā veidā lietojami līdz pat mūsdienām.

Kādas atziņas varam gūt no šīs vēstures?

1) No Vecā Stendera varam mācīties, ka tulkojumā dažkārt priekšroku labāk dot aprakstošai konstrukcijai nekā tiešam vārda tulkojumam, ko citā valodā varētu nesaprast vai pārprast. Piemēram, atbildot uz jautājumu, kā krievu valodā pārtulkot vārdu nepilsonis (raksturojot pilsonību vai pavalstniecību), labāk ieteikt aprakstošu konstrukciju "ļico bez latvijskogo graždanstva", jo tā precīzāk izsaka saturu nekā tiešais tulkojums "ņegraždaņin", kas var radīt greizas asociācijas.

2) Vecā Stendera un viņa tautiešu aktivitāte vāciski latvisko vārdnīcu veidošanā var būt labs paraugs Latvijas cittautiešiem, kuri līdzīgā veidā varētu palīdzēt saviem tautasbrāļiem apgūt valsts valodu Latvijā, nevis visu gaidīt no skaitliski tikai nedaudz lielākās pamattautas.

3) Mācīsimies no senajiem tekstiem un, ja rodas šaubas par latviskā termina "atpazīšanu", tehnisko tekstu tulkojumos dosim oriģinālvalodas termina norādi iekavās aiz latviskā termina, nevis pārmērīgi un nekritiski aizrausimies ar angļu terminu vienkāršu pārcelšanu latviešu valodā. Šāds pārcēlums latviešu lasītājiem var vai nu nesniegt nekādu informāciju, vai arī radīt pārpratumu (affair nebūt nav afēra).

4) Mācīsimies godāt arī paši savu, latviešu valodu.

No teiktā izriet šādi secinājumi.

1. Mēs dzīvojam laikmetā, kad ir ļoti svarīgi apgūt vairākas pasaules valodas.

2. Apgūstot svešvalodas, daudz nopietnāk centīsimies apgūt arī savu tēvu tēvu valodu. Apsīšu Jēkabs 1914. gadā apgalvoja, ka "īstā tautas valoda" tolaik tik pie veca tētiņa vai māmiņas dzirdama. Bet mēs esam tikušies ar daudziem 20.—30. gadu skolas bērniem, kuri no tiem laikiem vēl cauri padomju laikam saglabāja ļoti labu valodas izjūtu, — tādi bija ķīmiķis jelgavnieks Valdis Šķēle, inženieris lielplatonietis Oskars Lapiņš, radiodiktore Lauma Amatniece un vēl daudzi citi. Mūsdienu skolām vairāk jāapzinās sava cildenā misija būt par latviešu valodas dārza vietām (lietojot A.Kronvalda apzīmējumu), kurās jādēsta mīlestība un izpratne par tēvu valodas lomu tautas un valsts pastāvēšanā.

3. Valsts un sabiedrības līmenī daudz nopietnākai jābūt attieksmei pret terminoloģiju, kuras vienotai un precīzai izpratnei ir būtiska loma gan valsts iekšējos, gan starptautiskos darījumos. Tāpēc nepieciešama vienota valsts terminoloģijas koncepcija, kas aptvertu visas terminoloģijas jomas un dienestus un novērstu darba dublēšanos un terminu pretrunīgumu. Vienota apstiprinātā terminoloģija konsekventi jālieto likumos, normatīvajos aktos, televīzijā, radio, presē. Tie jāievieš dzīvē, sākot ar skolu, ar mācībgrāmatām.