Arī mēs sakām savu vārdu Eiropā

Par Latvijas darbu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā

Juris Sinka, Latvijas delegācijas vadītājs Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Šomēnes, no 3. līdz 7.aprīlim, Francijas pilsētā Strasbūrā notika kārtējā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) sesija, kuras darbā atkal piedalījās gandrīz visa Latvijas delegācija, kam lemts pārstāvēt visas sešas Saeimas frakcijas.

Delegācijas vadītājs bija Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja biedrs Juris Sinka (no frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK), kas kopš janvāra ir arī EPPA viceprezidents. Šīs EPPA sesijas darbā piedalījās arī Kristiāna Lībane ("Latvijas ceļš"), Vaira Paegle (Tautas partija), Gundars Bojārs (LSDSP) un Boriss Cilevičs ("Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā"), diemžēl nebija vienīgi pārstāvja no Jaunās partijas. Eiropas Padomes institūcijās atzinīgi ir izvērtēts tas, ka Latvijas relatīvi mazskaitlīgajā sešu deputātu delegācijā ir pārstāvētas visas sešas frakcijas — gan labējās, gan kreisās.

Līdz šim sevišķi aktīvi Eiropas Padomes dažādo komisiju un tās Parlamentārās asamblejas darbā ir piedalījies mūsu delegācijas vadītājs Juris Sinka. Viņš ir bijis eksperts un novērotājs dažādos jautājumos, kas attiecas uz demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu gan Maķedonijā, gan Čečenijā, gan citos Eiropas "karstajos punktos". Februāra beigās Juris Sinka EPPA Pārraudzības komisijas uzdevumā apmeklēja Maķedoniju, bet marta sākumā lorda Džada vadītās EP sevišķās Čečenijas kara apstākļu izmeklēšanas komisijas sastāvā ieradās arī Maskavā. Pēc šīs komisijas konstatējumiem 6.aprīlī Strasbūrā tad arī tika pieņemts Krievijai gauži nepatīkamais lēmums par balsstiesību atņemšanu tai.

Novērtējot pēdējā EPPA sesijā notikušo, kas izraisījis plašu starptautisku rezonansi un pat sašutumu Krievijā, Juris Sinka sacīja:

— Jau iepriekš man vairākkārt nācās tikties ar dažādu nevalstisko, bet visai respektējamo starptautisko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvjiem. Šoreiz tieši Maskavā biju klāt, Eiropas parlamentāriešiem tiekoties ar Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu un citiem Krievijas ministriem. Eiropas Padomes delegācija, ko vadīja lords Džads, bija gluži vai satriekta par to, ko tā redzēja Groznijā un citur Čečenijā.

Rūgta diena, protams, Krievijai bija 6.aprīlis, ceturtdiena. Par šo Čečenijas jautājumu jau iepriekš tika runāts un spriests dažādās EPPA komisijās. Sākumā gan bija iecerēts, ka Krievijas jautājumu saistībā ar Čečeniju varētu izskatīt jau agrāk — 4.aprīlī.

Jā, Krievijai šoreiz atņēma vienīgi balsstiesības Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, bet vārda tiesības neatņēma. Tagad jūtams, ka Krievijā, kā jau parasti, šo gadījumu demagoģiski un emocionāli pārspīlē. Krievija, lūk, tagad tiekot izslēgta no eiropeiskās vides. Tas tā nepavisam nav. Šīs ir tikai nelielas brīdinošas sankcijas. Atcerēsimies to, ko Krievija apņēmās izdarīt jau 1996.gadā, kad tā iestājās Eiropas Padomē. Toreiz runa bija par to, ka jāpārtrauc karš Čečenijā un jāsēžas kopā ar separātistiem pie sarunu galda. To visu izdarīt apsolījās Krievijas delegācija. Tobrīd solījumi daļēji piepildījās. Bet jau tad daudzi no EPPA bija pret Krievijas tūlītēju uzņemšanu šajā organizācijā.

Tagad daudzas Krievijas augstākās amatpersonas izliekas, ka tās it kā neuztraucot fakts, ka šī lielvalsts tiek daļēji ignorēta Eiropas Padomē. Bet faktiski, kā es par to pārliecinājos, tas tomēr pamatīgi viņus uztrauc.

Bet ko lai dara Eiropas Padome, kas pamatvilcienos ir tieši cilvēktiesību aizsardzības organizācija? Jau šā gada janvāra beigās Krievijai tika izvirzītas desmit prasības, ko tai vajadzētu apmierināt. Divi galvenie uzdevumi turklāt atkal nepavisam nav īstenoti. Pirmais bija — nekavējoties pārtraukt karadarbību Čečenijā, otrais — sēsties pie sarunu galda, neprasot iepriekšējus nosacījumus attiecībā uz sarunu dalībniekiem.

Bet Krievijas puses atbildi laikam gan varētu formulēt ar dažiem tās Aizsardzības ministrijas ģenerāļa vārdiem: "Mēs vienīgi mēģinām iznīcināt bandītus. Čečenija ir terorisma perēklis." Tātad, lūk, Krievija esot gluži kā priekšpostenis Eiropai, cīnoties pret terorismu.

Sagadījās tā, ka tajā dienā, 6.aprīlī, kad Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā tika balsots par balsstiesību atņemšanu Krievijai, lielajā sēžu zālē bija tikai divi no sešiem Latvijas deputātiem. Juris Sinka, protams, balsoja par šo lēmumu, bet Boriss Cilevičs, kā pats vēlāk apgalvoja, pret.

Kaut gan Latvijai Eiropas Padomē ir proporcionāli mazs vietu skaits, tās delegācija tomēr var daudz ko paveikt eiropeiskās demokrātijas un cilvēktiesību izpratnes labā. Par mūsu iespējām liecina kaut vai Vairas Paegles visnotaļ iespaidīgā uzstāšanās sakarā ar bērnu un pusaudžu tiesību aizsardzību 5.aprīlī.

Rodas iespaids, ka arī Latvijai ir un aizvien būs sakāms savs vārds Eiropā — kā daudz cietušai, bet demokrātiskai valstij. Eiropas padomes Parlamentārās asamblejas tribīne ir tā nelielā iespēja, kur nedaudzie Latvijas Saeimas deputāti varētu jo skaidri un nepārprotami paust savus viedokļus visai pasaules sabiedrībai.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors