Mūsu dzīves līmenis un mūsu ēdienkarte

Olgerts Krastinš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

1997. gadā Latvijas iedzīvotāji pārtikas produktu iegādei izdeva 98,1% no naudas daudzuma, ko tam pašam mērķim tērēja 1996. gadā. Tā kā 1997.gada laikā pārtikas produktu cenas cēlās vidēji par 2,5%, šī iemesla dēļ pārtikas grozs samazinājās līdz 97,6% no iepriekšējā. Ņemot vērā abus faktorus, salīdzināmās cenās iedzīvotāji izdeva tikai 95,7% no tā, ko tērēja 1996.gadā, (0,981 x 0,976 = 0,957) jeb par 4,3% mazāk. Daļēji iztrūkumu kompensēja, mainot ēdienkarti un izvēloties lētākus produktus.

Mājsaimniecību izdevumi pārtikas produktu iegādei, 1.tabula

rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls

Pārtikas produktu grupas sakārtotas izdevumu dilstošā secībā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās 1997.g.

Datu avots: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem, 1997.g. - R.: CSP, 1998. - 30., 32. lpp.

Kā novērtēt ēdienkarti

Ir iespējamas vairākas metodiskas pieejas. Izmantojot vērtības rādītājus, pēc mājsaimniecību budžetu statistikas datiem nosaka izdevumu lielumu katras pārtikas produktu grupas iegādei, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (1.tabula) vai vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību. Tā samērā droši var vērtēt, kā atšķiras pārtikas izdevumi un līdz ar to patēriņš dažādās sociālās grupās, pilsētu un lauku mājsaimniecībās u.c., viegli izrēķināt pārtikas izdevumu struktūru. Var vērtēt arī izdevumu izmaiņas salīdzināmajos gados. Tad gan jāievēro, ka izdevumu pieaugums vai samazinājums vēl nenozīmē atbilstošu patēriņa pieaugumu vai samazinājumu, jo dažādu pārtikas produktu cenas ir mainījušās dažādi. Piemēram, 1997.gadā augļu un ogu iegādei Latvijas mājsaimniecības izdeva par 7% mazāk nekā 1996.gadā, taču ābolus un bumbierus patērēja 2,1 reizi vairāk, jo sakarā ar labo ābolu un bumbieru ražu cenas bija daudz zemākas nekā iepriekšējā gadā.

Svarīgāko pārtikas produktu patēriņu mājsaimniecībās var raksturot arī ar naturāliem rādītājiem, aprēķinot konkrētu pārtikas produktu patēriņu vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai patērētāja vienību mēnesī kilogramos, litros vai gabalos (CSP "Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1997. gadā, 15. tabula). Šādi dati dod ļoti konkrētu informāciju, kas ir salīdzināma gan dažādās sociālās un demogrāfiskās grupās, gan blakusgados. Taču ir apgrūtināti vai pat neiespējami iegūt kādus apkopojušus rādītājus. Var izdarīt apvienojošus pārrēķinus produktu grupu ietvaros, piemēram, maizi un labības izstrādājumus pārrēķinot miltos, gaļu un gaļas izstrādājumus — svaigā gaļā utt. (minētā ziņojuma 19. lpp.) Taču skaitīt kopā gaļas kilogramus ar kartupeļu kilogramiem nedrīkst, tādēļ kopējo pārtikas struktūru šādi aprēķināt nevar.

Vispilnīgākās salīdzināšanas iespējas gan teritorijā, gan dinamikā sniedz dati par uzturdevas barības vielu sastāvu un tās enerģētisko vērtību (kaloritāti). Barības vielu daudzumu un kaloritāti var noteikt atsevišķiem produktu veidiem, summēt pēc produktu grupām un kopā pēc visām grupām. Līdz ar to iespējams aprēķināt un pētīt atsevišķu produktu vai to grupu struktūru un lomu kopējā barības bilancē.

Galvenās barības vielas ir olbaltumvielas, taukvielas un ogļhidrāti (tajā skaitā dzīvnieku izcelsmes). Šādus datus CSP pēdējo reizi publicēja ziņojumā "Mājsaimniecības budžets 1995.g. 1. pusgadā", 29. — 30. lpp. (t.s. vecais mājsaimniecību budžetu pētījums). "LV" lasītājiem autors to parādīja 1996.g. 20 jūnija un 1997.g. 21. augusta rakstos.

Barības vielu aprēķins prasa izmantot uzturzinātnieku izstrādātus normatīvus un veikt diezgan sarežģītus aprēķinus. Ir zināma nedrošība par rezultātu precizitāti. Tādos apstākļos CSP no tiem ir atteikusies. Taču, pēc mūsu domām, šo pētījuma daļu vajadzētu atjaunot, jo tā ir vajadzīga.

Ir aforisms: "Matemātiķis dara to, ko var, tā kā vajag; statistiķis (arī ekonomists) — to, ko vajag, tā, kā var."

Ja gribētu arī statistikā sasniegt matemātisku precizitāti, vispirms vajadzētu atteikties no lielākās makrostatistikas daļas, kas nav iespējams. Bez tuvinātām metodēm un rādītājiem nevar iztikt. Tās lietojot, vajadzētu gan pievienot plašākus metodiskus paskaidrojumus un ekspertīzes vērtējumus, cik liela varētu būt šādu rādītāju kļūda.

Izdevumi un pārtikas patēriņš

Latvijas mājsaimniecību izdevumi 1997.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu (attiecīgo gadu cenās), ir pieauguši tikai trim samērā mazāk svarīgu pārtikas produktu grupām: medus, džemu u.c. saldumu, bezalkoholisko dzērienu, garšvielu un pārējo pārtikas preču iegādei. (1. tabula). Izdevumi maizes un labības izstrādājumu, kā arī dārzeņu iegādei palikuši bez izmaiņām. Visu pārējo pārtikas produktu grupu izdevumi ir samazinājušies. Ņemot vērā, ka vairumam grupu cenas ir augušas, patēriņš samazinājies vēl straujāk.

Lielāko īpatsvaru iedzīvotāju pārtikas izdevumu struktūrā ieņem izdevumi gaļas produktu iegādei. Izdevumi gaļas un gaļas produktu iegādei 1997.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu ir samazinājušies nedaudz, bet cenu celšanās rezultātā šo vērtīgo pārtikas produktu patēriņš ir samazinājies par 1,7%.

Otro vietu pārtikas produktu grozā vērtības izteiksmē ieņem piena produkti un olas. Šo produktu iegādei pērn iedzīvotāji atvēlēja par 2,2% mazāk nekā aizpērn. Piena un piena produktu cenas gada sākuma un beigu mēnešos, salīdzinot ar attiecīgiem mēnešiem 1996.gadā bija augstākas, bet vasaras mēnešos — zemākas.

Visu gadu kāpa siera cenas; olu cenas strauji kāpa gada pirmajos trīs mēnešos, vēlāk kritās. Rezultātā piena produktu gada vidējās cenas tomēr ir kāpušas, piena un piena produktu patēriņš krities par 6,6%.

Trešo vietu pārtikas izdevumu grozā ieņem maize un labības izstrādājumi. Tiem atvēlētā naudas summa mājsaimniecību budžetos 1997.gadā palika tā pati kā 1996.gadā Taču maizes un labības produktu cenas bija ievērojami augstākas, īpaši 1997.gada sākuma mēnešos, salīdzinot ar attiecīgiem mēnešiem 1996.gadā. Tādēļ maizes un labības produktu patēriņš samazinājās par 4,5%.

Dārzeņu cenas 1997.gada pirmajā pusē bija augstākas, bet otrajā pusē — zemākas nekā 1996.gadā Rezultātā ar nomināli vienādiem izdevumiem iedzīvotāji varēja iegādāties par 6,6% dārzeņu vairāk.

Kā jau minēju, augļu un ogu cenas 1997.gadā bija ievērojami zemākas nekā 1996.gadā, īpaši gada vasaras mēnešos. Tas deva iespēju ar nomināli mazākiem izdevumiem patērēt šos diētiskos produktus par 21,3% vairāk, bet ābolus un bumbierus svara izteiksmē — pat 2,1 reizi vairāk.

Augļi un ogas, kā arī dārzeņi ir vienīgās produktu grupas, kas, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, 1997.gadā patērēti vairāk nekā iepriekšējā gadā. Taukvielu (sviests, margarīns, augu eļļas, speķis u.c.), kā arī olu patēriņš naturālā izteiksmē palicis bez izmaiņām. No vēl neminētajām grupām zivju un zivju produktu patēriņš samazinājās par 8,9%, kartupeļu — par 5,3%, cukura — par 15%.

Kā ir mainījies iedzīvotāju pārtikas produktu patēriņš kopumā, to varētu pateikt, ja būtu aprēķināta faktiskās uzturdevas enerģētiskā vērtība. Kamēr tas nav izdarīts, jāsecina, ka galveno produktu grupu, kas veido uztura pamatu, naturālie daudzumi ir samazinājušies. Iedzīvotāju uzturs 1997.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu, kļuva sliktāks.

Spriežot pēc izdevumiem pārtikas produktu iegādei, ar uzturu sevi labāk nodrošinājuši lauku iedzīvotāji, īpaši zemnieku saimniecības. Tas ir panākts, izmantojot mājsaimniecību budžetos pašražotos pārtikas produktus. Pretstatā ļoti slikts nodrošinājums ar pārtikas produktiem ir bijis mājsaimniecībām, kurām nav pastāvīgu iztikas līdzekļu no algota darba, pensijas, ieņēmumu no privātas uzņēmējdarbības un lauksaimnieciskās ražošanas. Statistikas tabulās to parasti raksturo kā "citas mājsaimniecības" (1. tabulas pēdējā aile). Mājsaimniecības bez pastāvīga ienākuma avota 1997.gadā pārtikas produktu iegādei izdeva tikai 76,5% no visu Latvijas mājsaimniecību vidējiem izdevumiem, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, jeb gandrīz par ceturtdaļu mazāk. Piemēram, piena un piena produktu iegādei šīs mājsaimniecības izdeva tikai 73,7%, gaļas un gaļas izstrādājumu — 71,1%. Salīdzinot ar mājsaimniecību deciļgrupējumu pēc rīcībā esošā ienākuma (2. tabula), mājsaimniecībās bez pastāvīga ienākuma avota izdevumi pārtikas produktu iegādei atbilst otrai deciļgrupai, tātad ir ļoti mazi.

Mājsaimniecības bez pastāvīga ienākuma avota veido vienu no sociāli visapdraudētākajām grupām, tādēļ, pētot nabadzības problēmas valstī, šo grupu vajadzētu izpētīt detalizētāk.

Nabadzīgo un turīgo ēdienkarte

Kā atšķiras valsts nabadzīgo un turīgo mājsamniecību ēdienkarte, to var raksturot ar pārtikas izdevumu struktūru mājsaimniecību deciļgrupās, kas veidotas pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu mājsamniecības locekli (2. tabula).

Visnabadzīgākā mājsaimniecību desmitdaļa 1997.gadā pārtikas iegādei izdeva Ls 15,41, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, bet relatīvi turīgāko desmitdaļa — vairāk nekā divas reizes lielāku summu, Ls 38,28. Starpība ir liela, taču daudz mazāka nekā rīcībā esošā ienākuma starpība. Rīcībā esošais mēneša ienākums, tāpat rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, visnabadzīgāko mājsamniecību desmitdaļai bija Ls 15,27, visturīgāko — Ls 150,45, tātad gandrīz desmit reizes vairāk. Zināms pārtikas izdevumu minimums ir vajadzīgs arī vistrūcīgākajām mājsaimniecībām, kas ir izdzīvošanas priekšnoteikums. Relatīvi turīgām mājsamniecībām ienākumiem proporcionāls pārtikas izdevumu lielums nav vajadzīgs.

Kā turīgu ļaužu pārtika jāvērtē augļi un ogas. Lai gan 1997.gada vasarā abolu un bumbieru cenas bija zemas, nabadzīgāko deciļgrupu mājsamniecības augļu un ogu iegādei izdeva daudz mazāk nekā turīgāko — ne vien absolūtā izteiksmē (latos), bet arī relatīvi (procentos no kopsummas). Turīgāko mājsamniecību deciļgrupa augļu un ogu iegādei izdeva 8,1% no saviem pārtikas izdevumiem, bet visnabadzīgāko deciļgrupa — tikai 3,2%.

Tāpat kā kārumu, bez kura var iztikt, nabadzīgākie vērtē bezalkoholiskos dzērienus. To iegādei mājsaimniecību turīgāko desmitdaļa izdeva 6,5% no saviem pārtikas izdevumiem, nabadzīgāko mājsaimniecību desmitdaļa — tikai 3,8%.

Kā trešo turīgu ļaužu pārtikas produktu grupu var atzīmēt medu, džemus, konfektes u.c. saldumus, kuru īpatsvars pārtikas izdevumu kopsummā, augot labklājībai, ir pieaudzis no 2,9% līdz 4,7%.

Augot materiālajai labklājībai, pieaug arī gaļas un gaļas produktu īpatsvars pārtikas izdevumu kopsummā: no 20,7 uz 26,3%. Tomēr visās deciļgrupās par gaļu un gaļas produktiem ir samaksāts vairāk nekā par jebkuru citu pārtikas produktu grupu.

Pretstatā iepriekšējam kā nabadzīgo iedzīvotāju pārtika ir jāvērtē maize un labības izstrādājumi, taukvielas, kartupeļi, cukurs. Protams, augstāku ienākumu deciļgrupās arī šos produktus pērk un patērē vairāk nekā trūcīgo deciļgrupās, taču viņu īpatsvars pārtikas izdevumu kopsummā samazinās. Piemēram, maizes un labības produktu iegādei nabadzīgāko mājsaimniecību desmitdaļa izdeva 20,3% no saviem pārtikas izdevumiem, bet turīgāko desmitdaļa — tikai 12,4%. Kartupeļu iegādei atvēlēto līdzekļu īpatsvars samazinājās no 6,5% līdz 3,0% (plašāki dati 2. tabulā).

Diezgan līdzīgu īpatsvaru visu labklājības grupu pārtikas izdevumu kopsummā veido piens, piena produkti un olas, dārzeņi, zivis un zivju produkti, garšvielas un pārējās pārtikas preces. Protams, absolūtā izteiksmē — latos uz mājsamniecības locekli, turīgākie izdod līdz divām reizēm vairāk.

Cik pamatota ir nabadzīgo un trūcīgo mājsaimniecību izvēle, sastādot izdzīvošanas ēdienkarti, precizāk varētu raksturot, ja būtu aprēķināta katras produktu grupas vienas kilokalorijas enerģētiskās vērtības tirgus cena. Tāpat varētu aprēķināt vienas barības vielas (olbaltumu, taukvielu, ogļhidrātu) vienas vienības cenu dažādām produktu grupām. Tad varētu pārliecināties, vai pircēju vairākuma intuitīvā izvēle ir bijusi pamatota. Domājams, ka tā būtu.