Ar jautājumu "Sēt vai nesēt?" pirms sējas

Pagājušo otrdien, 28. aprīlī, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas izbraukuma sēde notika Labības tirdzniecības aģentūrā, lai kopā ar labības ražotājiem, pārstrādātājiem, Labības tirdzniecības aģentūras (LTA), banku un vairāku ministriju pārstāvjiem pārrunātu Latvijas labības tirgus situāciju. Kaut arī sēja jau sākas un zemniekiem ir viens jautājums: "Ko darīt, sēt vai nesēt?", labības tirgus izprašanas un sakārtošanas jautājumi sniedzas tālāk par fiksētas cenas un konkrētu apjomu regulēšanu "no augšas". Tādēļ tika uzklausīti visu labības tirgus dalībnieku pārstāvji no ražotājiem (tos pārstāvēja tikai viens cilvēks) līdz pat valdības un Saeimas locekļiem.

Zemkopības ministrijas viedokli par labības tirgu vispirms izteica ZM valsts sekretārs Jānis Lapše :

— Labības rezerves iepirkšanai ir izstrādāts dokuments, kurā paredzam pāriešanu uz tādu sistēmu, kāda ir Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka mūsu valstī jāizveido lauksaimniecības ražojumu, tajā skaitā arī labības, iepirkšanas intervences mehānisms. Pašlaik pie tā strādājam. Lai izpildītu Saeimas lēmumu un labības rezervē jeb intervencē iepirktu nepieciešamo trīs mēnešu labības patēriņa apjomu, šobrīd trūkst 1,9 miljonu latu, lai iepirktu rezervi, — 50 000 tonnu pārtikas graudu. Mēs uzskatām, ka subsīdiju nauda rezerves iepirkšanai nav domāta, tā jāsaņem zemniekiem. Tādēļ ceram, ka tajā brīdī, kad atvērs budžetu un, iespējams, būs zināma naudas līdzekļu pārdale, pamatotie aprēķini par šo līdzekļu — 1,9 milj. latu — piešķiršanu labības iepirkšanai, ko esam iesnieguši Finansu ministrijā (FM), tiks ņemti vērā. Ja gadījumā šis variants nebūs iespējams, esam izstrādājuši vēl dažus citus, bet par tiem pašlaik negribētos vēl runāt.

Otrs jautājums. Ar 50 000 tonnu pārtikas labības iepirkumu pie kopiepirkuma 220 000 tonnu pilnībā noregulēt labības pārtikas graudu daudzumu. Tādēļ gribētu vēl lūgt papildus 200 000 latu (tad kopējā šīm vajadzībām paredzētā summa būs 2,1 milj. latu), lai nevis dzēstu kredītprocentus labības pārstrādes uzņēmumiem, bet gan Labības tirdzniecības aģentūra varētu ņemt kredītu un mēs dzēstu kredītprocentus labības birojam. Tā ir valsts organizācija, kas tiek kontrolēta, un — kādēļ gan šī valsts aģentūra nevarētu turpināt iepirkšanu rezervē? Mūsu aprēķini liecina, ka papildus piešķirtie 200 000 latu no budžeta atļautu dzēst kredītprocentus vēl 50 000 tonnu labības iepirkšanai. Tātad kopējais rezervē jeb intervencē iepirktais daudzums būs 100 000 tonnu, tātad būs jau pietiekami liela iejaukšanās labības tirgū. Tas nozīmē, ka katra otrā mūsu valstī izaudzētā pārtikas labības tonna būs iepirkta un tūdaļ par to arī tiks samaksāts.

Trešais jautājums. Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība (LGAGPKSS) izteikusi domu, kurai pērngad tā kategoriski iebilda, — ka šogad vajadzētu padomāt arī par kredītprocentu segšanu pārstrādes uzņēmumiem, jo tad pārstrādes uzņēmumi iepirktu nevis tikai viena mēneša pārstrādes apjomu, bet gan varētu iepirkt uzreiz vairāk. (Tas saistīts ar izmaiņām likumdošanā par to, ka uzņēmumiem viena mēneša laikā jānorēķinās ar izejvielu piegādātājiem.) Tikai ar vienu nosacījumu — ja tiek ievērota konkrēta iepirkšanas cena. Ja šī cena ir zemāka nekā noteiktā un uzņēmums nenorēķinās viena mēneša laikā, tad uzņēmumam nav tiesību saņemt kredītprocentu subsīdijas. Šādā veidā arī varētu regulēt graudu iepirkšanu pārstrādes uzņēmumos.

Attiecībā uz labības glabāšanu zemnieku saimniecībās — subsīdiju nolikumā paredzētie līdzekļi gan ir pārāk mazi, taču arī šis mazumiņš varētu novērst rindas ražas novākšanas laikā rudenī un zemnieki varētu būt ieinteresēti graudus uzņēmumiem pārdot pakāpeniski. Šie ir būtiskākie jautājumi, pie kuriem strādājam pašlaik attiecībā uz labības tirgu.

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš vēl papildināja ZM valsts sekretāra teikto:

— Acīmredzot Saeimā, kad tika runāts par labības jautājumiem, nepareizi tika izprasts šāds jautājums par LTA, proti, aģentūra it kā ir pirkusi graudus no ārzemju labības ražotājiem, lai apmierinātu Latvijas graudu vajadzības. Gribu teikt, ka no pagājušā gada augusta valsts nav iepirkusi nevienu tonnu pārtikas graudu.

Vēl es gribu akcentēt, ka pagājušajā gadā pirmo reizi pēcpadomju periodā Latvijas ražotāji spēja pilnībā nodrošināt Latvijas pārtikas labības patēriņu. Šogad prognozes ir līdzīgas, taču, runājot par lopbarības graudiem, diezin vai šo apjomu mūsu ražotāji nodrošinās. Taču to vēl ir ļoti grūti pateikt, jo pašlaik pieaug nepieciešamie apjomi lopbarībai, it īpaši cūkgaļas un piena ražošanai.

Valsts Labības tirdzniecības aģentūras ģenerāldirektors Juris Spručs , runājot par šāgada sēju un arī graudu ražas prognozēm, minēja faktus no pagājušā gada labības sezonas:

— No 1997. gada augusta līdz šāgada 1. aprīlim ir nopirkts 336 000 tonnu visa veidu graudu: augustā — 57 procenti, septembrī — 20 procenti, oktobrī — 7, novembrī — 3, decembrī —2, janvārī — 3, februārī —4, martā — arī 4 procenti visa iepirktā labības daudzuma. Ja 1996. gadā pats lielākais labības iepirkums bija augustā — 80 000 tonnas, tad 1997. gadā — jau 168 000 tonnas labības, tātad dubults apjoms. Šis lielais graudu piedāvājums acīmredzot arī bija lielākais rindu un stresa cēlonis ražas novākšanas laikā. Kāpēc es to saku. Tāpēc, ka pēc likuma par norēķinu veikšanu viena mēneša laikā šī situācija ražas novākšanas laikā vēl jo stiprāk sarežģīsies. Un arī dzirnavniekiem normāli būtu, ka labības realizēšanas laiks zemniekiem izlīdzinās visa gada garumā. Protams, augustā un septembrī būs pacēlums, taču gada realizācijas stratēģija ir jāplāno gan graudu ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem. Un te nu būtu vieta valsts iejaukšanās politikai, atbrīvojot tirgu no liekās produkcijas, līdzīgi kā to dara Eiropas Savienības valstis.

Par labības bilanci. Īpaši liels graudu pārpalikums šogad nav gaidāms, kopumā visu veidu graudiem ir pat neliels mīnuss — 52 000 tonnas. Taču gaidāms, ka tiks nodrošināts pilnīgi viss patēriņš pārtikas labībai, jo apmēram 100 000 tonnas mīnusā ir lopbarības graudiem. Jāpiebilst, ka labības bilancē ir nelielas neprecizitātes, jo tā veidota pēc atlikumiem, taču iepirkums dzirnavniekiem un arī spirta ražotājiem turpinās visu gadu. Tā vai citādi, bilancē ir atzīmēts, ka prognozējams labības eksports, ņemot vērā iepriekšējo gadu — no 1997. gada ražas kopā pa visiem uzņēmumiem ir eksportētas apmēram 20 000 tonnas labības.

Ja runā par to, ka Labības aģentūras uzdevums būs nodarboties ar intervences jeb atlikušo graudu iepirkšanu, tad sevišķi aktuāls jautājums ir iespējamais labības eksports. Taču uzreiz gribu teikt, ka eksports ļoti dārgi maksā. Ja mēs pieturamies pašlaik noteiktajai labības cenai valsts rezervē — 74 lati tonnā, tad jārēķinās, ka visās Baltijas jūras ostās, tāpat arī Lielbritānijā un Francijā labības FOB cenas ir 120 ASV dolāri tonnā, visaugstākās ir Vācijā — 128 dolāri. Tātad mūsu noteiktā cena, lai būtu "pa nullēm", prasa zaudējumus vismaz 6 — 7 latus tonnā. Pašlaik Latvijas labības rezerves atlikums ir 14 000 tonnas un esam izsūtījuši piedāvājumus šī daudzuma eksportam vismaz 10 — 15 firmām. Pagājušajā gadā Latvijas graudi tika pārdoti uz Baltkrieviju un Maroku, šogad esam izsūtījuši piedāvājumu arī uz Bangladešu, ja vien spēsim nokomplektēt 10 000 tonnas.

Par graudu iepirkšanas sezonas izstiepšanu garumā. Šobrīd Latvijas graudu tirgū nestrādā vairs tika 6 — 7 lielie dzirnavnieki, pavisam ir apmēram 50 dažāda lieluma un jaudas labības pircēju. Pašlaik mēs apsekojam visus šos labības uzpircējus un mēģinām noskaidrot, kādi ir labības pārpalikumi šobrīd un kādu daudzumu graudu domāts iepirkt no jaunās ražas, arī par kādu apjomu ir noslēgti glabāšanas un pirkšanas līgumi. Šodienas iespējas aģentūrai pēc izmaiņām likumā par labības tirgu ir 2,5 miljoni latu naudā vai graudos un pie veiksmīgas un pilnīgas to realizācijas mēs varam nopirkt ap 21 000 tonnu pārtikas kviešu par 74 latiem tonnā un 7 000 tonnas rudzu, rēķinot proporcionāli patēriņam. Tātad mēs varam rēķināties ar šī apjoma iepirkšanu, uz kura pamata arī varam veidot nolikuma projektu par konkursu labības iepirkšanai valsts rezervē. Ir domāts arī par kredītu ņemšanu, lai iepirktu labību valsts rezervē par fiksētām cenām. Taču, ja ejam šo ceļu, tad atgriežamies pie tā, no kā septiņus gadus esam konsekventi gājuši prom, proti, valsts iejaukšanās labības tirgū, iepērkot graudus par fiksētām un noteiktām cenām. Tādēļ mēs šobrīd cenšamies noskaidrot, cik lielu graudu apjomu dzirnavnieki gatavi iepirkt, un strādājam ar zemnieku organizācijām, lai saņemtu iespējami ticamu informāciju. Prakse ir pierādījusi, ka pagājušā gada informācija par labības atlikumiem klētīs uz 1. oktobri liecināja, ka apjomi ir pietiekami lieli, taču, kad piedāvājām konkrētu daudzumu miežu eksportēt caur Rīgas ostas elevatoru, tad no deklarētajiem 26 000 tonnu lopbarības miežu par 60 latiem tonnā elevatoram piegādāja tikai 600 tonnas. Tā ka liels jautājums ir, cik šī informācija no sabiedriskajām graudu audzētāju organizācijām ir ticama. Bet pieprasījuma un patēriņa informācija labības pārstrādes uzņēmumos paliek arvien ticamāka.

Par subsidēšanu. Ja pagājušajā gadā labības pārstrādes uzņēmumus ražas novākšanas laikā kredītprocentos no budžeta subsidēja par 133 000 latu, tad naudas plūsma no uzņēmumiem pie zemniekiem īsā laika posmā aizgāja uzreiz par 2,8 miljoniem latu. Negribu apgalvot, ka šāda sistēma ir tā pareizākā un ka tika vai tiks nopirkts vairāk labības, taču norēķinu tempi ar zemniekiem bija ievērojami straujāki. Arī graudu glabāšanas subsidēšana zemnieku saimniecībās dos pozitīvu rezultātu.

Par cenu. Var diskutēt, vai tā ir liela vai maza, taču Labības tirdzniecības aģentūras konkursa noteikumos par graudu iepirkšanu valsts rezervē šāda cena atbilstoši likumam par valsts un pašvaldību pasūtījumu ir ierakstīta. Par tonnu 74 lati — daudz vai maz? Maz, ja skatāmies no Latvijas labības audzētāju struktūras viedokļa, pat ja balstām aprēķinus uz specializētas graudu ražošanas saimniecībām (kurām 50% ienākumu ir no labības ražošanas), ja tās ražo graudus ne mazākā platībā kā 35 hektāros ar ražību, ne mazāku kā 3 tonnas. Ja saimniecības rādītāji ir zemāki, tad šī noteiktā labības cena ir vēl jo mazāka un niecīgāka. It kā mēs savā valstī, domājot par zemniekiem, varētu pacelt šo cenu augstāku un viss būtu ļoti skaisti. Taču mēs nebūt vairs nestrādājam noslēgtā tirgū, un mums ir jārēķinās ar apkārtni. Un tad šī noteiktā cena par atbilstošas kvalitātes labību vairs nebūt nav maza, jo cenas Eiropas tirgū pēdējos gados ir strauji kritušās. Tādēļ, pieņemot jebkuru lēmumu labības nozarē, mums ir jārēķinās ar Latvijas situāciju, mūsu specializēto labības ražotāju struktūru. Un atkal jārunā par to, vai, piemēram, Kurzemes smilšainajā augsnē vajadzētu sēt kviešus un izmisīgi censties sasniegt vidējo ražību.

Runājot par šāgada prognozēm, — gaidāmais labības patēriņš ir šāds: pārtikas kvieši — 150 000 tonnas, pārtikas rudzi — 50 000 tonnas, mieži — līdz 4 000 tonnas, auzas — 6000 tonnas; kopējais pārtikas labības patēriņš gadā ir apmēram 209 000 tonnas. Lopbarībai patēriņš visām kultūrām kopā ir 360 000 tonnas, no kurām puse tiek pārstrādāta tādos uzņēmumos kā "Balticovo" u. c. Spirta ražošanai ik gadu patērē 32 000 tonnas kviešu un rudzu. Gribu vēl piebilst, ka no pagājušā gada 1. jūlija valstī nav ievesti pārtikas graudi. Nedaudz ir ievesta kukurūza un cita labība lopbarībai.

Pēc Labības tirdzniecības aģentūras datiem, pašlaik Latvijā ar ziemājiem ir apsēti 160 000 hektāri un prognoze vasarājiem ir 306 000 hektāri.

Silvestra Gerharda

— Eksports būs tas, kas atrisinās visas problēmas — ja visi produkcijas pārpalikumi, kas saražoti Latvijā, tiks pārdoti ārpus Latvijas. Tas, ka mēs zinām par kvotēto labības pasūtījumu daudzās valstīs, nebūs atrisinājums Latvijas labības tirgus problēmām.

Kā būtiskākos labības tirgus trūkumus Silvestrs Gerhards minēja atkārtotu ikgadēju labības cenas noteikšanas kampaņu pavasarī. Piemēram, šogad noteiktā cena — 74 lati par tonnu. Ja šo cenu ieliek kopīgajā labības aprites sistēmā, tad jāfiksē arī miltu cena. Taču, kā izveidot šo stabilo sistēmu labības apritē, tas nav vienas sēdes jautājums. Tas ir komplekss vairāku ministriju, ekonomistu, ražotāju un zinātnieku kopīgi risināms jautājums. Jo arī tirgus ir kopīgs visiem dalībniekiem, kas tajā iesaistās.

Runājot par uzņēmuma jauno produkciju, "Rīgas dzirnavnieka" ģenerāldirektors minēja tādus auzu pārslu pārstrādes produktus kā dažādi brokastu maisījumi, smalkās auzu pārslas. Uzņēmums iepērk ne vairāk kā 3,5 — 4 tūkstošus tonnu auzu, taču piedāvājums Latvijā ir 15 000 tonnas. Tā ka rudenī ir gaidāmas arī problēmas ar auzu realizāciju, jo auzu pārpalikums varētu būt ap 10 000 tonnu.

— Jācer vienīgi, ka šogad auzu iesēs mazāk,— piebilda Silvestrs Gerhards.— Jau esam noslēguši līgumus ar zemniekiem par 45 000 tonnu kviešu, 18 000 tonnu rudzu un 4000 tonnu auzu glabāšanu mūsu uzņēmumā. Glabāšanai pieņemam to apjomu, kuru rēķinām arī pēc tam pieņemt pārstrādei. Vairs jaunus līgumus par šāgada ražas iepirkšanu mēs slēgt nevaram. Varētu vēl būt runa par ražas iepirkšanu izsoļu veidā augustā, bet tie, ja arī būs, tad tikai nenozīmīgi apjomi. Taču, ja runājam par līdzekļu aizņemšanos ražas iepirkšanai, gribu piebilst, ka pagājušajā gadā mūsu uzņēmums kredītprocentos par ņemtajiem kredītiem ražas iepirkšanai nomaksāja 400 000 latu.

Dobeles "Dzirnavnieka" ģenerāldirektors Broņislavs Skrebs uzsvēra, ka reālās labības cenas augustā ir daudz augstākas nekā tās, kuras ir pašlaik. Tas nozīmē, ka labības tirgus sistēmā kaut kas nav kārtībā, jo pavasarī labības cenai vēl nāk klāt vismaz glabāšanas izdevumi. Taču reālajās tirgus cenās šāda līkne neparādās. Gluži pretēji — pavasarī labība tiek it kā nocenota. Vēl ir divi sāpīgi aspekti — ārējā tirgus trūkums mūsu izaudzētajai labībai un miltiem ( to neveicina arī Latvijā esošās labības ražošanas izmaksas un noteiktās cenas) un nevienādie spēles noteikumi dažādu uzņēmumu vidū, jo visi uzņēmumi un uzņēmēji, kas sparīgi darbojas labības tirgū, nebūt nav tikpat sparīgi nodokļu maksātāji. Un šie nelegālie uzpircēji, pārstrādātāji un realizētāji izjauc visu, kas tiek uzcelts labības tirgū.

— Pēdējos divos gados Dobeles "Dzirnavnieks" vidēji gadā iepērk ap 50 000 tonnu pārtikas kviešu,— teica Broņislavs Skrebs.— Arī šogad tādu pašu daudzumu plānojam iepirkt. Esam veikuši aptauju labības glabāšanai, un tās piedāvājums ir apmēram 100 000 tonnu kviešu, taču esam jau līgumus noslēguši ar graudu audzētājiem par 55 000 tonnām un jau pārtraukuši līgumu slēgšanu. Esam kopīgi ar bankām domājuši, kā ieviest kārtību labības tirgū, un runājuši par iespēju izveidot labības biržu. Taču graudu biržu ļoti strauji var iznīcināt intervences mehānisms.

Daugavpils "Dzirnavnieka" ģenerāldirektors Broņislavs Brakovskis atgādināja, ka dzirnavnieki labības tirgū patiesībā ir starpnieki, "pušelnieki", jo viņiem ir divi uzdevumi: rosināt zemniekus iesēt graudus un noslēgt līgumus: meklēt klientus un slēgt līgumus, kur saražoto labības pārstrādes produkciju pārdot. Un dzirnavniekus nebūt nevajadzētu uzskatīt par visu ļaunumu cēloni.

— Mēs te varam runāt par labību, bet valstī pārstrādes jaudas ir ļoti lielas,— atzīmēja Broņislavs Brakovskis.— Prognozēju, ka pēc dažiem gadiem visu Latviju ar miltu produkciju varēs nodrošināt viens pats "Rīgas dzirnavnieks". Tādēļ ātri jāatrod nopietna eksporta iespējas. Mēs esam noslēguši līgumus ar Baltkrievijas uzņēmumiem par 10 000 tonnu labības piegādi. Jā, Baltkrievijā katastrofāli trūkst graudu. Taču problēmas sākas, kad nonākam līdz norēķiniem. Tādēļ ir jānosaka, kas valstī nodarbosies ar labības eksportu. Es, pats būdams zemnieks, varu apgalvot, ka labības audzētājus šodien vairs neinteresē cena, bet gan viens jautājums — sēt vai nesēt. Vēl gribu informēt, ka mēs šogad mainām uzņēmuma profilu — nodarbosimies tikai ar kombinētās lopbarības ražošanu un esam plānojuši iepirkt 36 000 tonnas lopbarības graudu, 20 000 tonnas kviešu un ļoti nedaudz rudzu. Starp citu, Latgalē ir ļoti liels rudzu pārpalikums no pērnā gada ražas.

"Bauskas klēts" direktors Rolands Vinogradovs ierosināja paredzēto naudu par labības glabāšanas izmaksu subsidēšanu, ja šīs naudas reāli nav, pāradresēt uzņēmumu kredītprocentu subsidēšanai. Taču visaktuālākā lieta pašlaik zemniekiem ir nauda:

— Zemniekiem ir steidzīgi vajadzīga nauda, lai apsētu laukus. Un te arī ir daļēja atslēga problēmai — kādēļ zemnieks pārdot graudus par 60 latiem, ja viņam varētu samaksāt 74 latus? Tādēļ ka maksā tūlīt. Un nauda zemniekam vajadzīga tūlīt. Taču šīs zemnieku problēmas diemžēl netiek risinātas, arī šajā sēdē ne. Sējas laikā nauda viena mēneša laikā jāiegulda zemē, tādēļ varbūt daļu no līgumos paredzētās ražas laika naudas varētu zemniekiem izmaksāt tagad, pavasarī, bet pārējo — rudenī.

"Vidzemes labības" direktors Gaidars Albovs teica, ka uzņēmums pašlaik ir parādā zemniekiem apmēram 200 000 latu par pagājušā gada ražu, par lopbarības graudiem. Samaksāt šobrīd zemniekiem uzņēmums nevar, jo ir neapmaksāts kredīts "Latvijas Unibankai", parādi radušies arī uzņēmuma neveiksmīgas privatizācijas rezultātā, turklāt vēl arī pašai "Vidzemes labībai" ir parādnieki — vēl no seniem laikiem 90 000 latu parādā ir valsts Kalsnavas spirta rūpnīca. Taču, runājot par Latvijas lopbarības ražošanas politiku, Gaidars Albovs uzsvēra, ka valstī nav izstrādāta lopbarības ražošanas shēma un nav arī valsts lopkopības politikas. Vidzemes zonai vajadzētu kļūt par lopkopības zonu, tādēļ ir jāizstrādā reģionālā lauksaimniecības attīstības koncepcija, kā to izdarīt — no graudu audzēšanas līdz pat galaproduktam. Uzņēmums pašlaik nav noslēdzis nekāda veida līgumus ar zemniekiem — ne par pārstrādi, ne par glabāšanu, ne par realizāciju. Uzņēmums ir reorganizācijas priekšā.

Komisijas sēdē piedalījās arī kredītiestāžu pārstāvji. "Latvijas Unibankas" viceprezidents Kazimirs Šļakota teica, ka bankai nav problēmu kreditēt nedz zemniekus, nedz labības pārstrādes uzņēmumus, lai zemnieki varētu saņemt mēneša laikā naudu par pārdotajiem graudiem. Taču visu pašlaik valstī darbojošos shēmu nelaime ir garā graudu kustības ķēde. Bez tam situāciju sarežģī neziņa par gaidāmo valsts iejaukšanos labības tirgū. Tādēļ arī palika gaisā karājoties jautājums par labības biržu. "Latvijas Unibanka" šāgada labības vajadzībām ir atlicinājusi 15 miljonus latu. Pagājušajā gadā banka kredītu veidā palīdzēja ar 8 miljoniem latu, un visa nauda bankā ir atgriezusies. Pašlaik ir sarunas ar dažādam firmām un dažādām palīdzības shēmām par 9 — 10 miljoniem latu.

"Baltijas Tranzītu bankas" prezidenta palīgs Vilnis Edvīns Bresis vērtē, ka banka ir gatava darboties ar vekseļiem, taču zemnieki diemžēl šādu sistēmu nepazīst un tai diezko neuzticas. Tādēļ "Baltijas Tranzītu banka" piedāvā dalīto kredītprocentu apmaksu — atvērt kreditēšanas līniju uzņēmumam par 12 procentiem gadā, slēgt trīspusējo līgumu starp banku, ražotāju un pārstrādātāju un noteiktos kredītprocentus paredzēt daļēji segt labības uzņēmumam un ražotājam. Taču noteikums ir tāds, ka zemnieks saņem samaksu par pārdoto labību tūlīt tajā pašā dienā, pēc paša izvēles — naudā vai atverot bankā kontu ar paaugstinātiem procentiem un tajā ieskaitot norēķinu naudu. Šāda sistēma varētu rosināt ražotāju un pārstrādātāju interesi, jo ražotāji tūlīt varētu rīkoties ar nopelnītajiem līdzekļiem, bet pārstrādes uzņēmumus varētu piesaistīt zemie kredītprocenti. Vēl Vilnis Edvīns Bresis teica, ka bankai līdzekļu, ar ko palīdzēt labības ražotājiem un pārstrādātājiem, pietiek.

"Latvijas Krājbankas" klientu apkalpošanas menedžeris Guntis Čivčs piebilda, ka viņu bankai jau ir izstrādāta vekseļu sistēma par norēķiniem viena mēneša laikā. Un zemnieki nebūt neesot tik noraidoši. Bankai finansu resursu pietiek, jāgaida tikai pieteikumi par sadarbību no labības tirgus dalībniekiem.

Vides un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunovs piebilda, ka situācija labības tirgū nemitīgi mainās, jo pieprasījuma un piedāvājuma attiecības ir tā būtiskākā iezīme, kas diktē sistēmas attīstību. Vajadzētu arī domāt par eksporta subsīdiju ieviešanu, jo Latvijas graudu ražotāji ir spējīgi saražot daudz vairāk, ko rāda arī labības ražošanas dinamika. Vēl Anatolijs Gorbunovs ieteica padomāt par ražošanas kvotu noteikšanu, lai katru gadu riņķa dancis ap sēju neatsāktos ar jaunu sparu. Tam piekrita arī zemkopības ministrs Andris Rāviņš.

Tālākajā komisijas sēdes gaitā norisinājās dažādas diskusijas par labības tirgus jautājumiem starp visiem sēdes dalībniekiem. Taču pie kopīga rezultāta nenonāca, jo nepiedalījās kompetentas amatpersonas no Finansu ministrijas, kas par labības jautājumiem varētu atbildēt. Tādēļ galējā komisijas lēmuma pieņemšana tika atlikta līdz nākamās nedēļas, 6. maija, sēdei.

Pēc nedēļas, 6. maijā, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības politikas komisijas sēdē pēc iepazīšanās ar lēmuma projektu par Latvijas labības tirgus jautājumiem deputāti un pieaicinātās amatpersonas no dažādām ministrijām uzklausīja Finansu ministrijas valsts sekretāri Valentīnu Andrējevu . Viņa teica, ka ar 2,1 miljona latu piešķiršanu valsts labības rezerves nodrošināšanai problēmu neesot. Taču jautājumā par valsts garantiju nodrošināšanu 4 miljonu latu kredītam, lai varētu nodrošināt graudu iepirkšanu par intervences cenām, nepieciešams budžeta grozījums. Līdz ar to šis jautājums jāskata valdībā un tam nepieciešams Saeimas balsojums.

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības politikas komisija pieņēma šādu lēmumu jautājumā par Latvijas labības tirgu:

1. Lai atrisinātu likuma "Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi" izpildes finansiālo nodrošinājumu, Ministru kabinetam līdz 1998. gada 1. jūnijam atrisināt jautājumu par 2,1 miljona latu iedalīšanu valsts labības rezerves nodrošināšanai.

2. Lai panāktu labības iepirkumu un norēķinus līdz ar ražas novākšanas uzsākšanu, nodrošināt valsts garantijas 4 miljonu latu kredītam VAS "Labības tirdzniecības aģentūra" graudu iepirkumam par intervences cenām.

3. Zemkopības ministrijai rast iespēju kredītprocentu subsīdijām VAS "Labības tirdzniecības aģentūra", lai likumā noteiktā kārtībā nodrošinātu iepirkto graudu vērtības izmaksas graudu ražotājiem.

4. Ieteikt Ministru kabinetam izveidot darba grupu Zemkopības ministrijas vadībā, kura izstrādātu labības tirgus politiku. Šajā darba grupā iekļaut arī Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas, labības ražotāju un pārstrādātāju, kredītiestāžu pārstāvjus.

Rūta Bierande, "LV" lauksaimniecības redaktore