Ar jautājumu "Sēt vai nesēt?" pirms sējas

Turpinājums

no 1.lpp.

Ja runā par to, ka Labības aģentūras uzdevums būs nodarboties ar intervences jeb atlikušo graudu iepirkšanu, tad sevišķi aktuāls jautājums ir iespējamais labības eksports. Taču uzreiz gribu teikt, ka eksports ļoti dārgi maksā. Ja mēs pieturamies pašlaik noteiktajai labības cenai valsts rezervē — 74 lati tonnā, tad jārēķinās, ka visās Baltijas jūras ostās, tāpat arī Lielbritānijā un Francijā labības FOB cenas ir 120 ASV dolāri tonnā, visaugstākās ir Vācijā — 128 dolāri. Tātad mūsu noteiktā cena, lai būtu "pa nullēm", prasa zaudējumus vismaz 6 — 7 latus tonnā. Pašlaik Latvijas labības rezerves atlikums ir 14 000 tonnas un esam izsūtījuši piedāvājumus šī daudzuma eksportam vismaz 10 — 15 firmām. Pagājušajā gadā Latvijas graudi tika pārdoti uz Baltkrieviju un Maroku, šogad esam izsūtījuši piedāvājumu arī uz Bangladešu, ja vien spēsim nokomplektēt 10 000 tonnas.

Par graudu iepirkšanas sezonas izstiepšanu garumā. Šobrīd Latvijas graudu tirgū nestrādā vairs tika 6 — 7 lielie dzirnavnieki, pavisam ir apmēram 50 dažāda lieluma un jaudas labības pircēju. Pašlaik mēs apsekojam visus šos labības uzpircējus un mēģinām noskaidrot, kādi ir labības pārpalikumi šobrīd un kādu daudzumu graudu domāts iepirkt no jaunās ražas, arī par kādu apjomu ir noslēgti glabāšanas un pirkšanas līgumi. Šodienas iespējas aģentūrai pēc izmaiņām likumā par labības tirgu ir 2,5 miljoni latu naudā vai graudos un pie veiksmīgas un pilnīgas to realizācijas mēs varam nopirkt ap 21 000 tonnu pārtikas kviešu par 74 latiem tonnā un 7 000 tonnas rudzu, rēķinot proporcionāli patēriņam. Tātad mēs varam rēķināties ar šī apjoma iepirkšanu, uz kura pamata arī varam veidot nolikuma projektu par konkursu labības iepirkšanai valsts rezervē. Ir domāts arī par kredītu ņemšanu, lai iepirktu labību valsts rezervē par fiksētām cenām. Taču, ja ejam šo ceļu, tad atgriežamies pie tā, no kā septiņus gadus esam konsekventi gājuši prom, proti, valsts iejaukšanās labības tirgū, iepērkot graudus par fiksētām un noteiktām cenām. Tādēļ mēs šobrīd cenšamies noskaidrot, cik lielu graudu apjomu dzirnavnieki gatavi iepirkt, un strādājam ar zemnieku organizācijām, lai saņemtu iespējami ticamu informāciju. Prakse ir pierādījusi, ka pagājušā gada informācija par labības atlikumiem klētīs uz 1. oktobri liecināja, ka apjomi ir pietiekami lieli, taču, kad piedāvājām konkrētu daudzumu miežu eksportēt caur Rīgas ostas elevatoru, tad no deklarētajiem 26 000 tonnu lopbarības miežu par 60 latiem tonnā elevatoram piegādāja tikai 600 tonnas. Tā ka liels jautājums ir, cik šī informācija no sabiedriskajām graudu audzētāju organizācijām ir ticama. Bet pieprasījuma un patēriņa informācija labības pārstrādes uzņēmumos paliek arvien ticamāka.

Par subsidēšanu. Ja pagājušajā gadā labības pārstrādes uzņēmumus ražas novākšanas laikā kredītprocentos no budžeta subsidēja par 133 000 latu, tad naudas plūsma no uzņēmumiem pie zemniekiem īsā laika posmā aizgāja uzreiz par 2,8 miljoniem latu. Negribu apgalvot, ka šāda sistēma ir tā pareizākā un ka tika vai tiks nopirkts vairāk labības, taču norēķinu tempi ar zemniekiem bija ievērojami straujāki. Arī graudu glabāšanas subsidēšana zemnieku saimniecībās dos pozitīvu rezultātu.

Par cenu. Var diskutēt, vai tā ir liela vai maza, taču Labības tirdzniecības aģentūras konkursa noteikumos par graudu iepirkšanu valsts rezervē šāda cena atbilstoši likumam par valsts un pašvaldību pasūtījumu ir ierakstīta. Par tonnu 74 lati — daudz vai maz? Maz, ja skatāmies no Latvijas labības audzētāju struktūras viedokļa, pat ja balstām aprēķinus uz specializētas graudu ražošanas saimniecībām (kurām 50% ienākumu ir no labības ražošanas), ja tās ražo graudus ne mazākā platībā kā 35 hektāros ar ražību, ne mazāku kā 3 tonnas. Ja saimniecības rādītāji ir zemāki, tad šī noteiktā labības cena ir vēl jo mazāka un niecīgāka. It kā mēs savā valstī, domājot par zemniekiem, varētu pacelt šo cenu augstāku un viss būtu ļoti skaisti. Taču mēs nebūt vairs nestrādājam noslēgtā tirgū, un mums ir jārēķinās ar apkārtni. Un tad šī noteiktā cena par atbilstošas kvalitātes labību vairs nebūt nav maza, jo cenas Eiropas tirgū pēdējos gados ir strauji kritušās. Tādēļ, pieņemot jebkuru lēmumu labības nozarē, mums ir jārēķinās ar Latvijas situāciju, mūsu specializēto labības ražotāju struktūru. Un atkal jārunā par to, vai, piemēram, Kurzemes smilšainajā augsnē vajadzētu sēt kviešus un izmisīgi censties sasniegt vidējo ražību.

Runājot par šāgada prognozēm, — gaidāmais labības patēriņš ir šāds: pārtikas kvieši — 150 000 tonnas, pārtikas rudzi — 50 000 tonnas, mieži — līdz 4 000 tonnas, auzas — 6000 tonnas; kopējais pārtikas labības patēriņš gadā ir apmēram 209 000 tonnas. Lopbarībai patēriņš visām kultūrām kopā ir 360 000 tonnas, no kurām puse tiek pārstrādāta tādos uzņēmumos kā "Balticovo" u. c. Spirta ražošanai ik gadu patērē 32 000 tonnas kviešu un rudzu. Gribu vēl piebilst, ka no pagājušā gada 1. jūlija valstī nav ievesti pārtikas graudi. Nedaudz ir ievesta kukurūza un cita labība lopbarībai.

Pēc Labības tirdzniecības aģentūras datiem, pašlaik Latvijā ar ziemājiem ir apsēti 160 000 hektāri un prognoze vasarājiem ir 306 000 hektāri.

Silvestra Gerharda , "Rīgas dzirnavnieka" ģenerāldirektora, viedoklis ir šāds:

— Eksports būs tas, kas atrisinās visas problēmas — ja visi produkcijas pārpalikumi, kas saražoti Latvijā, tiks pārdoti ārpus Latvijas. Tas, ka mēs zinām par kvotēto labības pasūtījumu daudzās valstīs, nebūs atrisinājums Latvijas labības tirgus problēmām.

Kā būtiskākos labības tirgus trūkumus Silvestrs Gerhards minēja atkārtotu ikgadēju labības cenas noteikšanas kampaņu pavasarī. Piemēram, šogad noteiktā cena — 74 lati par tonnu. Ja šo cenu ieliek kopīgajā labības aprites sistēmā, tad jāfiksē arī miltu cena. Taču, kā izveidot šo stabilo sistēmu labības apritē, tas nav vienas sēdes jautājums. Tas ir komplekss vairāku ministriju, ekonomistu, ražotāju un zinātnieku kopīgi risināms jautājums. Jo arī tirgus ir kopīgs visiem dalībniekiem, kas tajā iesaistās.

— Jācer vienīgi, ka šogad auzu iesēs mazāk,— piebilda Silvestrs Gerhards.— Jau esam noslēguši līgumus ar zemniekiem par 45 000 tonnu kviešu, 18 000 tonnu rudzu un 4000 tonnu auzu glabāšanu mūsu uzņēmumā. Glabāšanai pieņemam to apjomu, kuru rēķinām arī pēc tam pieņemt pārstrādei. Vairs jaunus līgumus par šāgada ražas iepirkšanu mēs slēgt nevaram. Varētu vēl būt runa par ražas iepirkšanu izsoļu veidā augustā, bet tie, ja arī būs, tad tikai nenozīmīgi apjomi. Taču, ja runājam par līdzekļu aizņemšanos ražas iepirkšanai, gribu piebilst, ka pagājušajā gadā mūsu uzņēmums kredītprocentos par ņemtajiem kredītiem ražas iepirkšanai nomaksāja 400 000 latu.

Daugavpils "Dzirnavnieka" ģenerāldirektors Broņislavs Brakovskis atgādināja, ka dzirnavnieki labības tirgū patiesībā ir starpnieki, "pušelnieki", jo viņiem ir divi uzdevumi: rosināt zemniekus iesēt graudus un noslēgt līgumus: meklēt klientus un slēgt līgumus, kur saražoto labības pārstrādes produkciju pārdot. Un dzirnavniekus nebūt nevajadzētu uzskatīt par visu ļaunumu cēloni.

— Mēs te varam runāt par labību, bet valstī pārstrādes jaudas ir ļoti lielas,— atzīmēja Broņislavs Brakovskis.— Prognozēju, ka pēc dažiem gadiem visu Latviju ar miltu produkciju varēs nodrošināt viens pats "Rīgas dzirnavnieks". Tādēļ ātri jāatrod nopietna eksporta iespējas. Mēs esam noslēguši līgumus ar Baltkrievijas uzņēmumiem par 10 000 tonnu labības piegādi. Jā, Baltkrievijā katastrofāli trūkst graudu. Taču problēmas sākas, kad nonākam līdz norēķiniem. Tādēļ ir jānosaka, kas valstī nodarbosies ar labības eksportu. Es, pats būdams zemnieks, varu apgalvot, ka labības audzētājus šodien vairs neinteresē cena, bet gan viens jautājums — sēt vai nesēt. Vēl gribu informēt, ka mēs šogad mainām uzņēmuma profilu — nodarbosimies tikai ar kombinētās lopbarības ražošanu un esam plānojuši iepirkt 36 000 tonnas lopbarības graudu, 20 000 tonnas kviešu un ļoti nedaudz rudzu. Starp citu, Latgalē ir ļoti liels rudzu pārpalikums no pērnā gada ražas.

"Bauskas klēts" direktors Rolands Vinogradovs ierosināja paredzēto naudu par labības glabāšanas izmaksu subsidēšanu, ja šīs naudas reāli nav, pāradresēt uzņēmumu kredītprocentu subsidēšanai. Taču visaktuālākā lieta pašlaik zemniekiem ir nauda:

— Zemniekiem ir steidzīgi vajadzīga nauda, lai apsētu laukus. Un te arī ir daļēja atslēga problēmai — kādēļ zemnieks pārdot graudus par 60 latiem, ja viņam varētu samaksāt 74 latus? Tādēļ ka maksā tūlīt. Un nauda zemniekam vajadzīga tūlīt. Taču šīs zemnieku problēmas diemžēl netiek risinātas, arī šajā sēdē ne. Sējas laikā nauda viena mēneša laikā jāiegulda zemē, tādēļ varbūt daļu no līgumos paredzētās ražas laika naudas varētu zemniekiem izmaksāt tagad, pavasarī, bet pārējo — rudenī.

"Vidzemes labības" direktors Gaidars Albovs teica, ka uzņēmums pašlaik ir parādā zemniekiem apmēram 200 000 latu par pagājušā gada ražu, par lopbarības graudiem. Samaksāt šobrīd zemniekiem uzņēmums nevar, jo ir neapmaksāts kredīts "Latvijas Unibankai", parādi radušies arī uzņēmuma neveiksmīgas privatizācijas rezultātā, turklāt vēl arī pašai "Vidzemes labībai" ir parādnieki — vēl no seniem laikiem 90 000 latu parādā ir valsts Kalsnavas spirta rūpnīca. Taču, runājot par Latvijas lopbarības ražošanas politiku, Gaidars Albovs uzsvēra, ka valstī nav izstrādāta lopbarības ražošanas shēma un nav arī valsts lopkopības politikas. Vidzemes zonai vajadzētu kļūt par lopkopības zonu, tādēļ ir jāizstrādā reģionālā lauksaimniecības attīstības koncepcija, kā to izdarīt — no graudu audzēšanas līdz pat galaproduktam. Uzņēmums pašlaik nav noslēdzis nekāda veida līgumus ar zemniekiem — ne par pārstrādi, ne par glabāšanu, ne par realizāciju. Uzņēmums ir reorganizācijas priekšā.

Komisijas sēdē piedalījās arī kredītiestāžu pārstāvji. "Latvijas Unibankas" viceprezidents Kazimirs Šļakota teica, ka bankai nav problēmu kreditēt nedz zemniekus, nedz labības pārstrādes uzņēmumus, lai zemnieki varētu saņemt mēneša laikā naudu par pārdotajiem graudiem. Taču visu pašlaik valstī darbojošos shēmu nelaime ir garā graudu kustības ķēde. Bez tam situāciju sarežģī neziņa par gaidāmo valsts iejaukšanos labības tirgū. Tādēļ arī palika gaisā karājoties jautājums par labības biržu. "Latvijas Unibanka" šāgada labības vajadzībām ir atlicinājusi 15 miljonus latu. Pagājušajā gadā banka kredītu veidā palīdzēja ar 8 miljoniem latu, un visa nauda bankā ir atgriezusies. Pašlaik ir sarunas ar dažādam firmām un dažādām palīdzības shēmām par 9 — 10 miljoniem latu.

"Baltijas Tranzītu bankas" prezidenta palīgs Vilnis Edvīns Bresis vērtē, ka banka ir gatava darboties ar vekseļiem, taču zemnieki diemžēl šādu sistēmu nepazīst un tai diezko neuzticas. Tādēļ "Baltijas Tranzītu banka" piedāvā dalīto kredītprocentu apmaksu — atvērt kreditēšanas līniju uzņēmumam par 12 procentiem gadā, slēgt trīspusējo līgumu starp banku, ražotāju un pārstrādātāju un noteiktos kredītprocentus paredzēt daļēji segt labības uzņēmumam un ražotājam. Taču noteikums ir tāds, ka zemnieks saņem samaksu par pārdoto labību tūlīt tajā pašā dienā, pēc paša izvēles — naudā vai atverot bankā kontu ar paaugstinātiem procentiem un tajā ieskaitot norēķinu naudu. Šāda sistēma varētu rosināt ražotāju un pārstrādātāju interesi, jo ražotāji tūlīt varētu rīkoties ar nopelnītajiem līdzekļiem, bet pārstrādes uzņēmumus varētu piesaistīt zemie kredītprocenti. Vēl Vilnis Edvīns Bresis teica, ka bankai līdzekļu, ar ko palīdzēt labības ražotājiem un pārstrādātājiem, pietiek.

Vides un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunovs piebilda, ka situācija labības tirgū nemitīgi mainās, jo pieprasījuma un piedāvājuma attiecības ir tā būtiskākā iezīme, kas diktē sistēmas attīstību. Vajadzētu arī domāt par eksporta subsīdiju ieviešanu, jo Latvijas graudu ražotāji ir spējīgi saražot daudz vairāk, ko rāda arī labības ražošanas dinamika. Vēl Anatolijs Gorbunovs ieteica padomāt par ražošanas kvotu noteikšanu, lai katru gadu riņķa dancis ap sēju neatsāktos ar jaunu sparu. Tam piekrita arī zemkopības ministrs Andris Rāviņš.

Tālākajā komisijas sēdes gaitā norisinājās dažādas diskusijas par labības tirgus jautājumiem starp visiem sēdes dalībniekiem. Taču pie kopīga rezultāta nenonāca, jo nepiedalījās kompetentas amatpersonas no Finansu ministrijas, kas par labības jautājumiem varētu atbildēt. Tādēļ galējā komisijas lēmuma pieņemšana tika atlikta līdz nākamās nedēļas, 6. maija, sēdei.

Pēc nedēļas, 6. maijā, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības politikas komisijas sēdē pēc iepazīšanās ar lēmuma projektu par Latvijas labības tirgus jautājumiem deputāti un pieaicinātās amatpersonas no dažādām ministrijām uzklausīja Finansu ministrijas valsts sekretāri Valentīnu Andrējevu . Viņa teica, ka ar 2,1 miljona latu piešķiršanu valsts labības rezerves nodrošināšanai problēmu neesot. Taču jautājumā par valsts garantiju nodrošināšanu 4 miljonu latu kredītam, lai varētu nodrošināt graudu iepirkšanu par intervences cenām, nepieciešams budžeta grozījums. Līdz ar to šis jautājums jāskata valdībā un tam nepieciešams Saeimas balsojums.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības politikas komisija pieņēma šādu lēmumu jautājumā par Latvijas labības tirgu:

1. Lai atrisinātu likuma "Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi" izpildes finansiālo nodrošinājumu, Ministru kabinetam līdz 1998. gada 1. jūnijam atrisināt jautājumu par 2,1 miljona latu iedalīšanu valsts labības rezerves nodrošināšanai.

2. Lai panāktu labības iepirkumu un norēķinus līdz ar ražas novākšanas uzsākšanu, nodrošināt valsts garantijas 4 miljonu latu kredītam VAS "Labības tirdzniecības aģentūra" graudu iepirkumam par intervences cenām.

3. Zemkopības ministrijai rast iespēju kredītprocentu subsīdijām VAS "Labības tirdzniecības aģentūra", lai likumā noteiktā kārtībā nodrošinātu iepirkto graudu vērtības izmaksas graudu ražotājiem.

4. Ieteikt Ministru kabinetam izveidot darba grupu Zemkopības ministrijas vadībā, kura izstrādātu labības tirgus politiku. Šajā darba grupā iekļaut arī Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas, labības ražotāju un pārstrādātāju, kredītiestāžu pārstāvjus.

Mūsu dzīves līmenis un mūsu ēdienkarte

Turpinājums

no 1.lpp.

Olgerts Krastinš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Vispilnīgākās salīdzināšanas iespējas gan teritorijā, gan dinamikā sniedz dati par uzturdevas barības vielu sastāvu un tās enerģētisko vērtību (kaloritāti). Barības vielu daudzumu un kaloritāti var noteikt atsevišķiem produktu veidiem, summēt pēc produktu grupām un kopā pēc visām grupām. Līdz ar to iespējams aprēķināt un pētīt atsevišķu produktu vai to grupu struktūru un lomu kopējā barības bilancē.

Galvenās barības vielas ir olbaltumvielas, taukvielas un ogļhidrāti (tajā skaitā dzīvnieku izcelsmes). Šādus datus CSP pēdējo reizi publicēja ziņojumā "Mājsaimniecības budžets 1995.g. 1. pusgadā", 29. — 30. lpp. (t.s. vecais mājsaimniecību budžetu pētījums). "LV" lasītājiem autors to parādīja 1996.g. 20 jūnija un 1997.g. 21. augusta rakstos.

Barības vielu aprēķins prasa izmantot uzturzinātnieku izstrādātus normatīvus un veikt diezgan sarežģītus aprēķinus. Ir zināma nedrošība par rezultātu precizitāti. Tādos apstākļos CSP no tiem ir atteikusies. Taču, pēc mūsu domām, šo pētījuma daļu vajadzētu atjaunot, jo tā ir vajadzīga.

Ir aforisms: "Matemātiķis dara to, ko var, tā kā vajag; statistiķis (arī ekonomists) — to, ko vajag, tā, kā var."

Ja gribētu arī statistikā sasniegt matemātisku precizitāti, vispirms vajadzētu atteikties no lielākās makrostatistikas daļas, kas nav iespējams. Bez tuvinātām metodēm un rādītājiem nevar iztikt. Tās lietojot, vajadzētu gan pievienot plašākus metodiskus paskaidrojumus un ekspertīzes vērtējumus, cik liela varētu būt šādu rādītāju kļūda.

Izdevumi un pārtikas patēriņš

Latvijas mājsaimniecību izdevumi 1997.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu (attiecīgo gadu cenās), ir pieauguši tikai trim samērā mazāk svarīgu pārtikas produktu grupām: medus, džemu u.c. saldumu, bezalkoholisko dzērienu, garšvielu un pārējo pārtikas preču iegādei. (1. tabula). Izdevumi maizes un labības izstrādājumu, kā arī dārzeņu iegādei palikuši bez izmaiņām. Visu pārējo pārtikas produktu grupu izdevumi ir samazinājušies. Ņemot vērā, ka vairumam grupu cenas ir augušas, patēriņš samazinājies vēl straujāk.

Lielāko īpatsvaru iedzīvotāju pārtikas izdevumu struktūrā ieņem izdevumi gaļas produktu iegādei. Izdevumi gaļas un gaļas produktu iegādei 1997.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu ir samazinājušies nedaudz, bet cenu celšanās rezultātā šo vērtīgo pārtikas produktu patēriņš ir samazinājies par 1,7%.

Otro vietu pārtikas produktu grozā vērtības izteiksmē ieņem piena produkti un olas. Šo produktu iegādei pērn iedzīvotāji atvēlēja par 2,2% mazāk nekā aizpērn. Piena un piena produktu cenas gada sākuma un beigu mēnešos, salīdzinot ar attiecīgiem mēnešiem 1996.gadā bija augstākas, bet vasaras mēnešos — zemākas.

Visu gadu kāpa siera cenas; olu cenas strauji kāpa gada pirmajos trīs mēnešos, vēlāk kritās. Rezultātā piena produktu gada vidējās cenas tomēr ir kāpušas, piena un piena produktu patēriņš krities par 6,6%.

Trešo vietu pārtikas izdevumu grozā ieņem maize un labības izstrādājumi. Tiem atvēlētā naudas summa mājsaimniecību budžetos 1997.gadā palika tā pati kā 1996.gadā Taču maizes un labības produktu cenas bija ievērojami augstākas, īpaši 1997.gada sākuma mēnešos, salīdzinot ar attiecīgiem mēnešiem 1996.gadā. Tādēļ maizes un labības produktu patēriņš samazinājās par 4,5%.

Dārzeņu cenas 1997.gada pirmajā pusē bija augstākas, bet otrajā pusē — zemākas nekā 1996.gadā Rezultātā ar nomināli vienādiem izdevumiem iedzīvotāji varēja iegādāties par 6,6% dārzeņu vairāk.

Kā jau minēju, augļu un ogu cenas 1997.gadā bija ievērojami zemākas nekā 1996.gadā, īpaši gada vasaras mēnešos. Tas deva iespēju ar nomināli mazākiem izdevumiem patērēt šos diētiskos produktus par 21,3% vairāk, bet ābolus un bumbierus svara izteiksmē — pat 2,1 reizi vairāk.

Augļi un ogas, kā arī dārzeņi ir vienīgās produktu grupas, kas, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, 1997.gadā patērēti vairāk nekā iepriekšējā gadā. Taukvielu (sviests, margarīns, augu eļļas, speķis u.c.), kā arī olu patēriņš naturālā izteiksmē palicis bez izmaiņām. No vēl neminētajām grupām zivju un zivju produktu patēriņš samazinājās par 8,9%, kartupeļu — par 5,3%, cukura — par 15%.

Kā ir mainījies iedzīvotāju pārtikas produktu patēriņš kopumā, to varētu pateikt, ja būtu aprēķināta faktiskās uzturdevas enerģētiskā vērtība. Kamēr tas nav izdarīts, jāsecina, ka galveno produktu grupu, kas veido uztura pamatu, naturālie daudzumi ir samazinājušies. Iedzīvotāju uzturs 1997.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu, kļuva sliktāks.

Spriežot pēc izdevumiem pārtikas produktu iegādei, ar uzturu sevi labāk nodrošinājuši lauku iedzīvotāji, īpaši zemnieku saimniecības. Tas ir panākts, izmantojot mājsaimniecību budžetos pašražotos pārtikas produktus. Pretstatā ļoti slikts nodrošinājums ar pārtikas produktiem ir bijis mājsaimniecībām, kurām nav pastāvīgu iztikas līdzekļu no algota darba, pensijas, ieņēmumu no privātas uzņēmējdarbības un lauksaimnieciskās ražošanas. Statistikas tabulās to parasti raksturo kā "citas mājsaimniecības" (1. tabulas pēdējā aile). Mājsaimniecības bez pastāvīga ienākuma avota 1997.gadā pārtikas produktu iegādei izdeva tikai 76,5% no visu Latvijas mājsaimniecību vidējiem izdevumiem, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, jeb gandrīz par ceturtdaļu mazāk. Piemēram, piena un piena produktu iegādei šīs mājsaimniecības izdeva tikai 73,7%, gaļas un gaļas izstrādājumu — 71,1%. Salīdzinot ar mājsaimniecību deciļgrupējumu pēc rīcībā esošā ienākuma (2. tabula), mājsaimniecībās bez pastāvīga ienākuma avota izdevumi pārtikas produktu iegādei atbilst otrai deciļgrupai, tātad ir ļoti mazi.

Mājsaimniecības bez pastāvīga ienākuma avota veido vienu no sociāli visapdraudētākajām grupām, tādēļ, pētot nabadzības problēmas valstī, šo grupu vajadzētu izpētīt detalizētāk.

Nabadzīgo un turīgo ēdienkarte

Kā atšķiras valsts nabadzīgo un turīgo mājsamniecību ēdienkarte, to var raksturot ar pārtikas izdevumu struktūru mājsaimniecību deciļgrupās, kas veidotas pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu mājsamniecības locekli (2. tabula).

Visnabadzīgākā mājsaimniecību desmitdaļa 1997.gadā pārtikas iegādei izdeva Ls 15,41, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, bet relatīvi turīgāko desmitdaļa — vairāk nekā divas reizes lielāku summu, Ls 38,28. Starpība ir liela, taču daudz mazāka nekā rīcībā esošā ienākuma starpība. Rīcībā esošais mēneša ienākums, tāpat rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, visnabadzīgāko mājsamniecību desmitdaļai bija Ls 15,27, visturīgāko — Ls 150,45, tātad gandrīz desmit reizes vairāk. Zināms pārtikas izdevumu minimums ir vajadzīgs arī vistrūcīgākajām mājsaimniecībām, kas ir izdzīvošanas priekšnoteikums. Relatīvi turīgām mājsamniecībām ienākumiem proporcionāls pārtikas izdevumu lielums nav vajadzīgs.

Kā turīgu ļaužu pārtika jāvērtē augļi un ogas. Lai gan 1997.gada vasarā abolu un bumbieru cenas bija zemas, nabadzīgāko deciļgrupu mājsamniecības augļu un ogu iegādei izdeva daudz mazāk nekā turīgāko — ne vien absolūtā izteiksmē (latos), bet arī relatīvi (procentos no kopsummas). Turīgāko mājsamniecību deciļgrupa augļu un ogu iegādei izdeva 8,1% no saviem pārtikas izdevumiem, bet visnabadzīgāko deciļgrupa — tikai 3,2%.

Tāpat kā kārumu, bez kura var iztikt, nabadzīgākie vērtē bezalkoholiskos dzērienus. To iegādei mājsaimniecību turīgāko desmitdaļa izdeva 6,5% no saviem pārtikas izdevumiem, nabadzīgāko mājsaimniecību desmitdaļa — tikai 3,8%.

Kā trešo turīgu ļaužu pārtikas produktu grupu var atzīmēt medu, džemus, konfektes u.c. saldumus, kuru īpatsvars pārtikas izdevumu kopsummā, augot labklājībai, ir pieaudzis no 2,9% līdz 4,7%.

Augot materiālajai labklājībai, pieaug arī gaļas un gaļas produktu īpatsvars pārtikas izdevumu kopsummā: no 20,7 uz 26,3%. Tomēr visās deciļgrupās par gaļu un gaļas produktiem ir samaksāts vairāk nekā par jebkuru citu pārtikas produktu grupu.

Pretstatā iepriekšējam kā nabadzīgo iedzīvotāju pārtika ir jāvērtē maize un labības izstrādājumi, taukvielas, kartupeļi, cukurs. Protams, augstāku ienākumu deciļgrupās arī šos produktus pērk un patērē vairāk nekā trūcīgo deciļgrupās, taču viņu īpatsvars pārtikas izdevumu kopsummā samazinās. Piemēram, maizes un labības produktu iegādei nabadzīgāko mājsaimniecību desmitdaļa izdeva 20,3% no saviem pārtikas izdevumiem, bet turīgāko desmitdaļa — tikai 12,4%. Kartupeļu iegādei atvēlēto līdzekļu īpatsvars samazinājās no 6,5% līdz 3,0% (plašāki dati 2. tabulā).

Diezgan līdzīgu īpatsvaru visu labklājības grupu pārtikas izdevumu kopsummā veido piens, piena produkti un olas, dārzeņi, zivis un zivju produkti, garšvielas un pārējās pārtikas preces. Protams, absolūtā izteiksmē — latos uz mājsamniecības locekli, turīgākie izdod līdz divām reizēm vairāk.

Cik pamatota ir nabadzīgo un trūcīgo mājsaimniecību izvēle, sastādot izdzīvošanas ēdienkarti, precizāk varētu raksturot, ja būtu aprēķināta katras produktu grupas vienas kilokalorijas enerģētiskās vērtības tirgus cena. Tāpat varētu aprēķināt vienas barības vielas (olbaltumu, taukvielu, ogļhidrātu) vienas vienības cenu dažādām produktu grupām. Tad varētu pārliecināties, vai pircēju vairākuma intuitīvā izvēle ir bijusi pamatota. Domājams, ka tā būtu.

Pārtikas izdevumu lielums un struktūra mājsaimniecību deciļgrupās, 2.tabula

kas izveidotas pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu mājsamniecības locekli mēnesī, 1997.gadā