"Mēs gribam neatkarīgu, plaukstošu valsti"

Turpinājums no 1.lpp.

— Protams, jūsu līmenis nav tas, kurā būtu jāsaskaņo kādas konkrētas ekonomiskas saiknes. Un tomēr — vai šādām lietām arī likts pamats šajā vizītē?

G.Ulmanis: — Jā, parasti šādās vizītēs ir līdzi cilvēki, kas šos konkrētos dokumentus arī noformē. Divas vienošanās tika panāktas drošības jomā. Aizsardzības ministrijas darbinieki parakstīja dokumentus, kas nosaka tālāko sadarbību, tieši palīdzot savstarpēji, drošību veidojot, tika izveidotas sadarbības grupas, kas strādās tieši ekonomikas jomā, to parakstīja Ārlietu ministrijas pārstāvis šinī braucienā.

— Jā, Jūs runājāt par Itālijas attieksmes reformēšanos. Vai tā bija jūtama arī Latvijas adresē tīri politiski, varbūt tīri Eiropas integrācijas kontekstā?

G.Ulmanis: — Ziniet, visur bija jāatbild uz vienu jautājumu — mūsu attieksme pret Otrā pasaules kara rezultātiem, pret nacismu, pret fašismu. Otrs jautājums bija — kādas jūsu attiecības ar lielajiem kaimiņiem, šinī gadījumā ar Krievzemi, un kā jūs turpmāk šīs attiecības gribat veidot. Tas bija pamatjautājums visos gadījumos. Tai pašā laikā es saņēmu noteiktu atbalstu Latvijas politikai gan ekonomikā, gan sociālajā plāksnē, gan arī starptautiskajā plāksnē, Itālija mums nepārmeta nekādus jautājumus, kas varētu būt saistīti ar cilvēktiesībām, jo cilvēktiesību jautājums tomēr Latvijā ir viens no jautājumiem, kuram mēs pievēršam vislielāko uzmanību. Un Itālija ļoti labi saprata mūsu vēsturisko attīstības gaitu, bieži vien viņi mums pat teica — jūs esat pārāk nepacietīgi, jūs gribat septiņos astoņos gados izdarīt to, ko valstis dara 30—40 gadus. Un, protams, lielā kaimiņa varbūt pārāk asā reakcija un pārāk asā uzstāšanās bija arī Itālijai nesaprotama, un es domāju, ka mēs daudzos jautājumos atradām kopīgu viedokli un kopīgu noskaņojumu. Sevišķi tai brīdī, kad Itālijas lielākajā izstāžu zālē mēs kopā ar Itālijas prezidentu atklājām Latvijas tekstilmākslinieku izstādi, kurā Latvijas 25 labākie, es gribētu teikt — labākie, tekstilmākslinieki demonstrēja katrs tikai vienu darbu, bet katrs šis darbs bija kā tāda dzintara lāse visā tajā kolorītajā pasaulē, ko var dot Baltija un sevišķi dienvidniekiem. Un es domāju, ka šī izstāde ir viena no veiksmīgākajām ne tikai no Latvijas viedokļa, bet arī no romiešu viedokļa, kuri ar lielu mīlestību, stāvot garās rindās, apmeklēja šo izstādi. Tas bija simbols Latvijas tēlam un Latvijas un Itālijas tuvināšanās procesam.

— Tiktāl par Itāliju. Varbūt atgriezīsimies Latvijā. Latvijā pagājusī nedēļa pagāja tādā kā integrācijas zīmē, notika divi lielie pasākumi, viens bija par Latvijas sabiedrības integrāciju — konference Kongresu namā, ko rīkoja Latvijas Ārpolitikas institūts un Eiropas Komisijas delegācijas komisija, jūs arī tajā runājāt, runājāt tieši par integrāciju; otrs pasākums bija Eiropas Integrācijas biroja rīkotā konference "Ceļš uz iestašanos", tā fokusēja uzmanību uz sabiedrības informētību par Eiropas Savienību. Kā jūs raksturotu integrāciju kā procesu, vai, jūsuprāt, arvien vairāk neatklājas it kā sabiedrības iekšējā neintegrētība pretim šai valstiski nostādītajai integrēšanās vajadzībai Eiropas virzienā?

G.Ulmanis: — Jā, tā ir Eiropas Savienības pirmā un svarīgākā prasība par mūsu sabiedrības integrāciju. No mums neprasa kādus kategoriskus un galējus lēmumus, bet no mums prasa tieši to, ko jūs pasvītrojāt, — šī procesa aktulitāti un procesa caurspīgumu. Jo pamatjautājums ir tāds — vai Rīga, kurā ir 30—40 procentu latviešu (man gribētos, lai būtu 40 procenti) un pārējie — sveštautieši, spēj integrēt šos pārējos sveštautiešus. Šajā jautājumā pašreiz ir zināms eiroskepticisms, jo tas ir nereāli no praktiskā viedokļa, bet tas ir reāli, ja paskatīsimies, kādus mērķus mēs gribam izvirzīt, vai mēs gribam asimilāciju (un to mēs negribam, es vēlreiz to akcentēju, jo bieži vien šajos jautājumos mūs mēģina demagoģiski transfomēt, iztulkot savādāk), vai mēs gribam iekļaujošu sabiedrību, kurā, neatkarīgi no cilvēka nacionalitātes, sabiedriskā stāvokļa, pārliecības, cilvēks tomēr darbojas pēc sabiedrībā vispār pieņemtiem principiem un atzinumiem. Un šie principi varētu būt tādi, ka mēs gribam suverēnu valsti, ka mēs gribam neatkarīgu valsti, ka mēs gribam plaukstošu valsti, ka mēs gribam valsti, kura iestājas Eiropas Savienībā, ka mēs gribam, lai Rīga būtu pilsēta, kurā ir minimāls bezdarbs, jo runāt par absolūtu bezdarbu — tas laikam būtu naivi šai situācijā. Mēs gribam valsti, kurā ir atrisinātas sociālās problēmas, mēs gribam valsti, kurā var saņemt labu izglītību un kurai ir labi starptautiskie kontakti, un kura labi kotējas arī savas zemes iekšienē. Šie ir jautājumi, kas neprasa nacionalitāti, bet kas prasa lojalitāti, pilsonisko pārliecību. Un es domāju, ka no šāda viedokļa Rīga neapšaubāmi ir pilsēta ar lielu nākotni un lielu perspektīvu. To es nesaku tikai no sevis, to es saku arī no savas piecu gadu pieredzes prezidenta amatā un pēc tā, kā pasaule, sevišķi Eiropa, vēro Rīgu. Un tad mēs varam runāt par integrācijas procesiem, kuri mums ir jāšturmē un jāveido. Bet, ja mēs tos gribētu veidot uz nacionāliem pamatiem, kādam jābūt primārajam un kādam jābūt sekundārajam, un tikai nacionālais ir tas, kas nosaka cilvēka vietu sabiedrībā un arī katrā atsevišķā pozīcijā, tādā gadījuma mēs nonākam strupceļā un vedam uz konfliktu. Tāpēc es domāju, ka Eiropas Savienības kontekstā mēs runājam par integrācijas procesu tā, kā es jums pašreiz teicu, un, manuprāt, tas ir pats būtiskākais.

— Vai jūs domājat, ka šinī gadījumā tā ir nepilsoņu šī procesa uztveres problēma?

G.Ulmanis: — Tā ir mūsu problēma, kā pasniegt šo integrācijas procesu, un tā ir mūsu problēma, cik mēs spējam sevi pasniegt mūsu himnas un mūsu ģerboņa gaismā. Vai arī nodarbosimies tikai ar sīknacionālismu vai ar jautājumiem, kas skar tikai pagātni un neskar nākotni. Es domāju, ja mēs pratīsim vērtēt to, ka katrs cilvēks pats par sevi vispirms ir vērtība, un to liksim pirmajā vietā, tad arī mums visi pārējie jautājumi risināsies daudz pozitīvāk.

— Pagājušajā nedēļā noslēdzās arī nozīmīgs notikums Ventspilī — Baltijas asambleja, un tur tika pieņemta rezolūcija par iedzīvotāju informēšanu par Eiropas Savienību. Tajā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām ieteikts intensificēt šo procesu. Kur jūs redzat valsts institūciju atbildību un pienākumus šajā informēšanas procesā?

G.Ulmanis: — Es domāju, ka vārds "informācija" visu jau pasaka. Ir iedzīvotājiem vairāk jārāda, vairāk jāstāsta, ceļam uz Eiropas Savienību jābūt daudz atklātākam, tas nav kabineta ceļš, tas ir sabiedrības ceļš uz Eiropas Savienību, un bieži vien mūsu ministrijas un mūsu resori iedomājas, ka caur kabinetiem ved ceļš uz Eiropas Savienību, bet sabiedrība nav informēta, sākot ar āboliem un zemenēm un beidzot pat ar lieliem rūpnieciskiem projektiem. Es domāju, ka tas ir pats būtiskākais — lai cilvēks sajustu, kāds labums gūts viņa valstij, viņa tautai, valsts nākotnei, jo tas ir ļoti būtisks jautājums. Valsts var pastāvēt piecus gadus, un valsts var pastāvēt 500 gadus. Un, cik šajā valstī cilvēks jutīsies drošs, cik lielas būs un cik lielā mērā tiks piepildītas viņa vēlmes pēc labklājības, — tie ir pamatjautājumi. Domāju, ka pašreiz šī informācija ir katstrofāli zema, praktiski nedz birokrātiskais aparāts, nedz infomatīvie masu mediji nestrādā pie šī jautājuma, un mēs vēl joprojām uz Eiropas Savienību skatāmies kā uz Ārlietu ministrijas, prezidenta vai kabineta funkcijām. Bet uz Eiropas Savienību jau jāskatās — vai to vēlas tauta vai nevēlas, jo pienāks brīdis, kad tautai būs jāsaka arī savs galavārds šai jautājumā. Es neesmu par tādiem kopīgiem infomatīviem pasākumiem starp trim valstīm, jo katrai valstij ir jārunā par sevi un jāparāda sevi, katrai valstij ir atbilstoši viņu tautas vēlmei jādod nepieciešamā informācija, varbūt atsevišķi bloki, kur varētu trīs valstis vienoties un dot ko tādu vispārēji svarīgu, vienotu visām trim valstīm. Bet tomēr ceļš uz Eiropas Savienību ir dziļi individuāls ceļš, manuprāt, tas ir jāliek pamatā.

— Acīmredzot jūs par to runāsit arī šonedēļ, rīt, tiekoties ar saviem kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas. Tā būs trīspusēja sadarbības padziļināšana, kā rakstīts preses relīzē, tiks parakstīts arī kopīgs komunikē, kas raksturos Baltijas valstu ārpolitikas prioritātes, mērķus un saturu. Kas jauns paredzēts šajā dokumentā?

G.Ulmanis: — Tā ir kārtējā tikšanās, kā jūs zināt, mēs tiekamies regulāri apmēram katru pusgadu,vieta mainās — Viļņa, Rīga, Tallina vai arī kāda cita pilsēta no šīm valstīm. Šinī gadījumā Latvijas viedoklis ir tāds (protams, maniem kolēģiem tikšanās reizē var būt kādi citi akcenti), ka ir jārunā par drošību, par iekšpolitisko drošību, par kriminālo situāciju, par robežjautājumiem — ir triju Baltijas valstu ārējā robeža un triju Baltijas valstu iekšējā robeža un ir jārunā par robežpunktu sakārtošanu, ir jārunā par to, lai starp trim Baltijas valstīm būtu brīva cilvēku, preču un kapitāla plūsma. Daļēji tas jau tiek realizēts. Valka–Valga, kur mēs tikāmies ar kolēģi Meri, jau parādīja, cik daudz vēl ir palicis no "Berlīnes mūra", arī starp mūsu valstīm, par to mēs arī runājām, jo cilvēkiem šobrīd ir grūti pāriet robežu, jo tur ir ļoti daudz papīru un piedevām vēl visādas citas problēmas vai sarežģījumi. Un trīs prezidenti aicinās savas valdības šim jautājumam pieskarties ļoti precīzi, ļoti cieši un konkrēti. Jo ja mēs runājam par bezvīzu režīmu ar Eiropu, tad pirmām kārtām šim bezvīzu režīmam ir "jāstrādā" jau starp trim Baltijas valstīm. Runāsim par ekonomisko sadarbību, runāsim par NATO, cik tālu esam pavirzījušies šai jautājumā, par drošības politiku un par ciešāku sadarbību aizsardzības ministriju un aizsardzības spēku sastāvā. Protams, sociālie jautājumi un tie, kas saistīti ar Eiropas problēmām šodien, — monetārā politika un bezdarbs — varētu būt vieni no svarīgākajiem šajās mūsu sarunās.

— Jūs teicāt, ka jau tikāties ar Lennartu Meri, un pirms tam Meri poļu laikrakstam izteicās par iespēju, ja to prasīs iestāšanās Eiroaps Savienībā, ieviest vīzu režīmu ar Lietuvu un Latviju. Vai arī šis bija jūsu sarunu objekts?

G.Ulmanis: — Jā, tas bija mūsu sarunu objekts, un, manuprāt, Meri nostāja raksturo vispirms to, kāda šī praktiskā darbība ir starp Igauniju un Latviju. Un tā ir robežu sakārtošana, robežu šķērsošanas atvieglošana, nevis tā, kā tas bija atspoguļots poļu avīzē, tā ka es negribētu nekādā veidā dramatizēt šo poļu avīzes izteikumu.

— Pavisam īss brīdis mums atlicis studijā. Pagājušas nedēļas piemiņas pasākumi. Protams, sabiedrības uzmanības lokā nacisma sagrāves un fašisma upuru piemiņas pasākumi Brāļu kapos, kur piedalījāties arī jūs, arī valdības pārstāvji, arī leģionāru pārapbedīšana Lestenē. Šķiet, ja tā tīri objektīvi skatās, Latvijas sabiedrība deva priekšroku, bija solidāra ar tiem, kas bija Lestenē.

G.Ulmanis: — Jā, es gribētu teikt, ka šī bija Nacisma sagrāves diena un upuru piemiņas diena. Šie divi nosaukumi figurē visos Eiropas titulos. Un, ja mēs gribam pieminēt upurus, ko ir nesusi mūsu tauta, tad es nekādā gadījumā negribētu šo upuru piemiņas dienu politizēt. Un, ja mēs pārbedījām savus tautiešus, kuri krituši, piedaloties vai nu vienā svešā armijā, vai otrā armijā, bez iespējas cīnīties savas valsts armijā, savas valdības un tautas veidotajā armijā, es negribētu nekādā veidā pārspīlēt viena latvieša lomu iepretī otra latvieša lomai. Un, kā jūs zināt, šai dienā lika ziedus arī Narofominskā, kur 201.latviešu zēnu divīzija krita un arī ar domu, ka viņi cīnās par Latvijas brīvību, tai pašā laikā otrā frontes pusē arī krita latviešu zēni, arī cīnījās, gāja ar domu par Latvijas brīvību. Un šie upuri ir vienlīdz smagi, sāpīgi un traģiski latviešu tautai jebkurā gadījumā. Tāpēc es piedalījos Brāļu kapos, es aicināju piedalīties Brāļu kapos arī iedzīvotājus, ārvalstu pārstāvjus, masu medijus, jo Brāļu kapi ir mūsu simbols, kas apliecina mūsu tautas skumjākos un arī varbūt gaišākos brīžus. Es negribētu, ka mēs turpmāk šo mūsu tautas traģēdiju politizētu tiktāl, ka dotu iespēju mūsu labvēļiem vai nelabvēļiem visādā veidā iejaukties šais procesos. Mēdz teikt, ka sēru brīdī vai skumju brīdī cilvēki parasti klusē. Un, ja kādreiz šie zēni, kuri gāja cīnīties svešu armiju rindās ar labu domu, ir gribējuši Latvijai ko labu darīt, tad es gribētu aicināt arī šodien viņu sirmām galvām pārdomāt, kā mēs varētu sadarboties, darboties un strādāt tā, lai arī nākotnes Latvijai ko labu darītu, lai nebūtu nekad tā, ka mūsu nākamām paaudzēm būtu jācīnās vai nu pelēkajā, vai sarkanajā armijā mānīgu mērķu un nezināmu mērķu dēļ, kuru rezultātā, atskaitot traģiskas sekas, mēs neko citu neesam saņēmuši.

Valsts prezidents —

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

(Pēc radioieraksta)