DIPLOMĀTIJA

Ministru prezidents — tiekoties ar ANO pārstāvi Latvijā

Ministru prezidents Guntars Krasts 8.maijā tikās ar ANO Attīstības programmas pastāvīgo pārstāvi Latvijā Janu Sorensenu, ASV vēstnieku Latvijā Leriju Neperu, ES Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Ginteru Viesu un Lielbritānijas vēstniecības vadītāja vietnieku Alanu Anstīdu. Viesus interesēja, kāda ārvalstu palīdzība Latvijai būtu nepieciešama, īstenojot sabiedrības integrācijas programmu.

Ministru prezidents norādīja, ka viņaprāt, galvenā vērība patlaban būtu jāveltī izglītības sistēmas reformai Latvijā ar mērķi nodrošināt kvalitatīvu valsts valodas un citu ar Latviju saistītu mācību priekšmetu (vēstures, ģeogrāfijas, kultūras) apguvi. Lai to panāktu, jāīsteno vairāki priekšnoteikumi, kas prasa ievērojamus finansu ieguldījumus: skolotāju sagatavošana, mācību grāmatu izdošana, skolu nostiprināšana provincē, vienotas informācijas telpas veidošana u.c. Vēstnieki izteica gatavību sniegt finansiālu un tehnisku palīdzību sabiedrības integrācijas programmas īstenošanai Latvijā.

Valdības preses departaments

Finansu ministrs — ERAB gada sanāksmē Kijevā

Gatavību turpmāk aktīvāk sadarboties ar Latviju, tiekoties ar finansu ministru Robertu Zīli vakar, 11.maijā, Kijevā, apliecināja Starptautiskā finansu korporācija (IFC). IFC ir viena no Pasaules bankas organizācijām, kas savā darbībā orientējas uz ieguldījumiem privātajā sektorā. Latvijā IFC ar savu finansējumu piedalās "Lattelekom" un "Vereinsbank" projektos.

Sarunās, kas notika ERAB gada sanāksmes ietvaros Kijevā, IFC Viduseiropas un Dienvideiropas reģionālais direktors Harolds Rosens interesējās par "Lattelekom" valsts daļas privatizāciju. IFC izrādīja interesi par Latvijas banku sektoru, neizslēdzot iespēju, ka varētu kļūt par kādas bankas akcionāru vai piešķirt kredītlīniju.

Kā tikšanās laikā atzīmējis R.Zīle, "Latvijas prioritāte un lielākā interese sadarbībā ar IFC būtu korporācijas līdzdalība hipotekārās kreditēšanas sistēmas izveidē, konkrēti — refinansēšanas fonda veidošanā. Tādējādi tiktu piesaistīti ievērojami līdzekļi, kas ļautu pietuvoties iespējami zemākiem kredītresursiem".

Tikšanās laikā Latvijas puse informēta, ka IFC pārstāvji plāno jau tuvākajā laikā ierasties Rīgā, lai iepazītos ar privātā sektora attīstību.

Vakar Kijevā notikušas arī sarunas ar Nomura International un Vācijas bankas "Commerzbank" pārstāvjiem, kuri tradicionāli izrādījuši interesi aizdot Latvijai naudu pret ārējā tirgū emitētiem valsts vērtspapīriem. Latvija jau vairākkārt starptautiskos finansu forumos uzsvērusi, ka savā finansu politikā orientējas uz investīciju veicināšanu privātajā sektorā.

"Tāpēc ir patīkami, ka Nomura International apliecinājusi gatavību aktivizēt savu darbu Latvijas vērtspapīru tirgū," pēc tikšanās izteicās finansu ministrs. Arī Nomura International pārstāvji plāno drīzumā ierasties Rīgā.

Latvijas delegācija vakar turpināja darba vizīti Kijevā, ERAB gadskārtējā pilnvarnieku sanāksmē. Pēc akcionāru pilnsapulces oficiālās atklāšanas tajā ar ziņojumu uzstājās arī R.Zīle. Uzrunājot bankas pilnvarniekus, ministrs plānojis raksturot Latvijas pašreizējo ekonomisko situāciju, īpaši uzsverot pagājušā gada sekmīgos ekonomiskos rādītājus — iekšzemes kopprodukta pieaugumu par 6,5 procentiem un inflācijas straujāku pazemināšanos, nekā bija plānots. Jau tagad Latvijas fiskālie un monetārie rādītāji attiecībā uz budžeta deficītu, valdības parādu un valūtas kursu atbilst Māstrihtas līguma prasībām.

Ministrs uzrunā ERAB pilnvarniekiem pievērsa uzmanību arī atzinīgajam Latvijas starptautiskajam vērtējumam, kam apliecinājums ir aģentūru Standard & Poor’s un Moody’s piešķirtais kredītreitings, tātad Latvijai joprojām ir investīcijām labvēlīga vide.

Finansu ministrijas

informācijas dienests

Ārlietu ministrs —

sarunā ar EK pārstāvjiem

8.maijā, ārlietu ministrs Valdis Birkavs tikās ar Eiropas Komisijas (EK) trešā ģenerāldirektorāta (DG III) direktora vietnieku Magnusu Lemelu (Magnus Lemmel), kā arī ar EK komisāra Hansa van der Bruka kabineta locekli Rutgeru Viselu (Rutger Wissel).

Sarunas dalībnieki apmainījās viedokļiem par ES paplašināšanās gaitu, kā arī par Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā (ES). Puses plaši pārrunāja progresa ziņojuma par Latviju sagatavošanu, Latvijas nacionālās integrācijas programmas izpildi un Latvijas dalību vairākās ES sadarbības programmās. V.Birkavs apstiprināja Latvijas ieinteresētību paplašināt sadarbību ar ES programmām, īpaši tieslietu, ekonomikas, informācijas tehnoloģiju un izglītības jomā. EK pārstāvji atzinīgi novērtēja Latvijas panākumus reformu jomā, norādot, ka Latvijai ir būtiski svarīgi saglabāt pašreizējos attīstības tepus un panākt ES likumdošanas efektīvu īstenošanu.

Ārlietu ministrijas preses centrs

No Latvijas politiķiem gaida

lielāku uzmanību valsts aizsardzībai

Zviedrijas preses,

radio, televīzijas

viedokļos

Jānis Pāvuls, Zviedrijas radio, — speciāli "Latvijas Vēstnesim" 7.05.1998.

Nākamgad sakarā ar NATO paplašināšanu — uzņemot Poliju, Čehiju un Ungāriju — alianse paredzējusi izskatīt pārējo kandidātu valstu sasniegumus militāro reformu jomā un izvērtēt to atbilstību NATO standartiem.

Tādēļ Latvijai nekavējoties jāveic nepieciešamās izmaiņas un jāpalielina aizsardzībai paredzētais budžets, jo līdz 1999.gadam daudz laika vairs nav atlicis — konstatē Zviedrijas Aizsardzības pētniecības institūta FOA (Försvarets Forsknings Anstalt) galvenais Eiropas drošības jautājumu analītiķis Roberts Dālšē (Robert Dalsjö).

Analītiķis Dālšē nesen nācis klajā ar pētniecības darbu "Are the Baltics defensible?" (Vai Baltijas valstis ir aizstāvamas?). Šajā darbā viņš, starp citu, secina, ka Baltijas valstu militārajos jautājumos saskatāmas divas lielas problēmas. Viena problēma ir ieroču trūkums, otra — Latvija.

Roberts Dālšē raksta: "Lai arī Latvijā militārajā jomā novērojami zināmi panākumi, pārāk uzkrītoša ir valdības un politiskās elites vājā interese par valsts militāro aizsardzību... Tagad jau zināms un pareģojams, ka starptautiskās konferencēs par Baltijas valstu drošību Igaunijas un Lietuvas pārstāvji runās par kāpinātām pūlēm aizsardzības uzlabošanā un solījumiem sasniegt 2 procentu (budžeta) robežu. Latvijas pārstāvis toties runās par Baltijas solidaritāti, nepieskaroties aizsardzības jautājumiem."

FOA analītiķis ar pamatotu nožēlu konstatē, ka Latvijas aizsardzības budžetam atvēlēti tikai nepilni 0,7 procenti no bruto nacionālprodukta. "Tā ir summa, kas pat nesedz algu izdevumus... Morāle ir sadragāta, un aizsardzības attīstības plāni — tādi, kādi tie ir šodien, — paliks par vēlmju sarakstu, kamēr netiks piešķirti līdzekļi, lai tos īstenotu."

Un Roberts Dālšē turpina: "Nav tikai runa par līdzekļu trūkumu — bruņotajiem spēkiem (BS) arī trūkst pienācīgas politiskas uzmanības pievēršanas un atbalsta." Viņš secina, ka Latvijas Aizsardzības ministrija (AM) (pateicoties pretestībai Saeimā) nav varējusi panākt elementāru likumu izmaiņu, kas nepieciešama, lai regulētu BS statusu valsts struktūrās; un ka dažu pašaizliedzīgu AM un BS darbinieku centieni risināt daždažādus jautājumus iestrēguši konservatīvo interešu, korupcijas un politiska atbalsta trūkuma dēļ.

Rodas iespaids, raksta Dālšē, ka valdošais politiķu un sabiedrības uzskats (ar zināmiem izņēmumiem) esot — ka nacionālā aizstāvēšanās esot nevajadzīga, ņemot vērā Krievijas lielumu un varu, ka BS ir korupcijas un neveiklas vadības pārpilna, ka papildu līdzekļi valsts aizsardzībai būtu naudas izšķērdēšana un ka atrisinājums Latvijas drošībai sasniedzams, iestājoties NATO.

Šajā raksta posmā analītiķis atsaucē norāda uz kāda Heninga Francena (Henning Frantzen) rakstu žurnālā "Jane’s Intelligence Review", kurā esot norādīts, ka daudzi rietumnieki, kas iesaistīti Latvijas aizsardzības nostiprināšanas darbos, pateicoties šādam noskaņojumam, izjūtot bezspēku un bezjēdzību. Roberts Dālšē uzsver, ka šī attieksme kaitē valsts aizsardzībai un — vēl jo vairāk — pašu nevēlēšanās nostiprināt aizsardzības spēkus var būt galvenais šķērslis uzņemšanai NATO. Un tas savukārt var ietekmēt drošības stāvokli visā Baltijas jūras reģionā. Pārskatot kandidātvalstu aizsardzības attīstību, NATO pat var būt ar mieru akceptēt zināmus materiālus trūkumus, toties NATO nekad neakceptēs situāciju, ka valsts pati pienācīgi nerūpējas par savu aizsardzību.

FOA analītiķis šo Latvijas stāvokli daļēji cenšas izskaidrot ar to, ka latviešu tautas liktenis bijis neparasti nelabvēlīgs: "...jāņem vērā, ka traumas, kas skārušas Latviju un latviešu nāciju šajā gadsimtā, atstājušas dziļas mentālas brūces, kas izpaužas pašapziņas trūkumā, neticībā nākotnei un identitātes trūkumā, atjaunojot nāciju. Šīs brūces var būt dziļākas Latvijā nekā Igaunijā un Lietuvā, kam vēl bez tam ir ciešas saites ar Somiju un Poliju." Atsaucē Dālšē norāda uz pāris šādiem vēsturiskiem faktiem, kā, piemēram: "Latvieši pirmajā pasaules karā zaudēja gandrīz vai visas savas rūpnīcas, Otrajā pasaules kara cīņās, deportācijās un bēgļu gaitās latvieši zaudēja 1/3 iedzīvotāju, un intensīvā krievu ieceļošana okupācijas gados latviešus gandrīz vai padarīja par minoritāti pašu valstī."

Bet Roberta Dālšē pētījums pamatos nebūt nav pesimistisks. Viņš pauž pārliecību, ka trīs Baltijas valstis pirmām kārtām ir iespējams aizstāvēt un ka šīs valstis pagaidām kopā ļoti daudz ko var panākt pašas uz savu roku.

Viņš uzsver, cik nepareizi ir apgalvot, ka šīs trīs valstis nav aizstāvēšanās vērtas, pateicoties potenciālajam krievu pārspēkam (par citu iespējamu agresoru Dālšē nerunā). Šāda doma esot loģiska tikai tad, ja vadītos no tā, ka Krievija Baltijas valstīs iebruktu ar maksimālu bruņotu spēku koncentrēšanu (tātad pametot Ķīnas un Āzijas robežas). Šāds gājiens ne tikai ir neiedomājams — tas ir arī absurds.

"Tomēr, ņemot vērā trīs Baltijas valstu vēsturi un ģeogrāfiju, ir jāsaprot, ka apzināta liela apjoma krievu militāroperācija nav izslēdzama" (tikai ne pārskatāmā laika posmā — J.P.).

FOA analītiķis norāda, ka šobrīd vienīgie aktuālie draudi varētu būt ierobežota intervencija krīzes gadījumā, bruņojumu destabilizācija, turbulence Krievijā vai militāri draudi "izspiešanas" nolūkos. Un šāda veida draudus Baltijas valstis būtu spējīgas novērst ar pašreizējiem sakārtotiem spēkiem vai ar tādiem spēkiem, kas sasniedzami tuvākajā laikā.

"Ņemot vērā 1939./40.gada notikumus un to, ka Krievijas valdība vēl arvien pastāv par mītu, ka Baltijas valstis brīvprātīgi iestājās PSRS, bruņota pretestība ir vienīgais risinājums varbūtējam mēģinājumam pārņemt Baltiju."

Tātad Baltijas valstīm — analītiķa uztverē — nepieciešama tāda aizsardzība, kas spētu pretoties reālam (un ne hipotētiski pārdimensionētam) agresoram. Šāda agresija var būt gan ārējs uzbrukums, gan (oficiāli) nesankcionētu vienību vai bandu militāroperācijas. Ar pašu spēkiem jāvar atvairīt/neitralizēt šāda veida darbību, lai — ja ne vairāk — iegūtu laiku valdības rīcības brīvībai.

Tātad, īsumā rezumējot, šis zviedru analītiķis saredz reālu iespēju panākt ievērojamas baltiešu militārvienības, kas spētu ne tikai aizstāvēt pašu teritorijas, bet arī stabilizētu Baltijas jūras reģionu kopumā.

Pēdējais ir fakts, ko visai reti lieto kā argumentu diskusijās par aizsardzības spēku "vajadzību vai nevajadzību". Dālšē savā pētniecības darbā arī izsaka kritiku pašmāju (zviedru) un citu valstu politiķiem par to nenolemtību ieroču dāvināšanas un pārdošanas jomā, kas nopietni kavē straujāku un labvēlīgāku militāru attīstību Baltijā — novēršot domas par drošības politikas "pelēkām zonām".

Un tomēr — ļoti daudz kas ir atkarīgs no baltiešiem. Analītiķa uztverē Igaunija un Lietuva nopietni izturas pret militārās aizsardzības jautājumiem — Latvija ne!!!

Tas ir nepatīkams, bet diemžēl patiess fakts, kas steigšus jānovērš. Jo kā nekā 1999. gads ir tepat aiz stūra: un, kā secina FOA pētnieks Roberts Dālšē, Latvijas politiķiem nekavējoties jāpievērš lielāka uzmanība aizsardzības jautājumiem.