Frakciju viedokļi

Pēc 1998. gada 6. un 7. maija sēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

V.Boka

(Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija): Gribu jūs informēt par Demokrātiskās partijas "Saimnieks" pašreizējo darbību opozīcijā. Mūsu frakcija bija izvirzījusi vairākus priekšlikumus par grozījumiem šī gada valsts budžetā, kas skar finansējumu veselības aprūpē, izglītības darbinieku un pedagogu algas, kā arī graudu iepirkumu. Diemžēl visus šos grozījumus, kas būtiski ietekmētu tautsaimniecību, Saeima noraidīja. Tāpēc jautājums, protams, paliek atklāts.

Bet šajā pašā sakarībā gribētu teikt, ka "Saimnieka" frakcija sagatavojusi pieprasījumu diviem ministriem — zemkopības ministram A.Rāviņa kungam, lai, gatavojoties šai sezonai, apmēram zinātu, kas zemniekus sagaida rudenī, kā arī finansu ministram R.Zīlem. Ja principā ir zināms, ka 1997. gada valsts budžeta ieņēmumu daļa ir par 38 miljoniem latu lielāka nekā izdevumu daļa, un finansu ministrs izteicies, ka valstī nepieciešams gatavot stabilizācijas fondu, tad mums pašlaik ir zināmas neskaidrības, vai šāds stabilizācijas fonds ir izveidots, vai tiek veidots, kur šie brīvie līdzekļi nonāk, vai šāda veidošana un izlietošana ir iespējama bez Saeimas akcepta un vai tas ir kontekstā ar likumu par budžetu un finansu vadību. Mēs ceram, ka finansu ministrs uz šiem jautājumiem sniegs atbildi, un tad mēs arī varēsim analizēt jautājumu, kāpēc Saeima noraidīja šī gada budžeta grozījumus, ja valstī, iespējams, ir brīvie līdzekļi, kurus varētu likt lietā.

Tāpat gribētu informēt radioklausītājus, ka Demokrātiskās partijas "Saimnieks" nostādne "Latvenergo" privatizācijas jautājumā, man jāsaka — par laimi, guva Saeimas akceptu un pašlaik parlaments nav devis sankciju "Latvenergo" privatizācijai un sadalīšanai, kas būtu pretrunā ar mūsu kopējām interesēm.

Par nožēlu, man jāsaka, ka Saeimas pozīcijas frakcijas tā arī nespēja vienoties kopējam balsojumam par Saeimas priekšsēdētāja biedra kandidatūru un šis divu dienu darbs faktiski beidzās bez rezultāta.

Kas attiecas par šīsdienas balsojumiem, manī lielu neizpratni radīja balsojums par Ārlietu komisijas sagatavoto likumprojektu, kas būtībā aizliedz diplomātiskā un konsulārā dienestā darboties bijušajiem PSKP un LKP funkcionāriem. Par šo likumu nobalsoja gandrīz visa pozīcijas frakcija "Tēvzemei un Brīvībai". Līdz ar to es saskatu lielas problēmas mūsu vēstnieka Imanta Daudiša darbībai Maskavā. Iespējams, ka "Tēvzemei un Brīvībai" frakcija šim vēstnieka postenim sagatavojusi savu kandidātu, bet to rādīs tikai nākotne.

A.Kiršteins

(Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija): Man jāsaka gluži pretējais. Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo vairāk zeļ un plaukst populisms. Ja uzskatām, ka valstī vairs nav vajadzīgi kolhozi vai sovhozi un ka privātā saimniecība ir daudz efektīvāka, ja uzskatām, ka mazie un vidējie uzņēmumi jāprivatizē, tad nez kāpēc pēdējā laikā vērojama parādība, ko sauc par tautas muļķošanu pirms vēlēšanām, proti, ka efektīvi saimniekot var tikai tad, ja neprivatizē, piemēram, "Latvenergo" sistēmā esošās termoelektrocentrāles. Kāpēc es runāju par termoelektrocentrālēm? Tāpēc, ka šīs valdības sastādīšanas laikā frakcijas vienojās, ka hidroelektrostaciju un sadales līniju privatizācija pagaidām nesāksies tāpēc, ka šīs stacijas jau saņēmušas kredītu un pašreiz notiek darbs pie šo turbīnu modernizēšanas un dambja konstrukciju nostiprināšanas. Bet situācija "Latvenergo" sistēmā ir ārkārtīgi bēdīga. Vispirms ir ļoti liels personāls — tūkstošiem cilvēku, darbs ir neefektīvs, valsts līdzekļi tiek izsaimniekoti uz visām pusēm, un par to liecina arī šis 3 miljonu latu kredīts, kas tika izsaimniekots viena iemesla dēļ — tāpēc, ka tas ir valsts uzņēmums. Vienmēr esmu teicis, ka postsociālistiskajā sabiedrībā vēl neviens valsts uzņēmums nav bijis tāds, kas neizsaimniekotu valsts līdzekļus — tāpēc, ka tas, kas ir privāts, tas protams, netiek izsaimniekots.

Šeit jāuzdod pavisam citi jautājumi. Pirmais un būtiskākais — kur ņemt apmēram 120 miljonus latu jeb 200 miljonus dolāru, kas steidzīgi jāiegulda termoelektrocentra privatizācijā? Nelīdz vaimanas par Daugavas likteņupi, par to, ka nedrīkst pieaugt elektroenerģijas tarifi, jo galvenais jautājums — kas jādara valdībai, lai šīs termoelektrocentrāles nesabrūk, jo pēdējā laikā tās nolaistas, kā tautā saka, līdz kliņķim. Ja tur netiks ieguldīti naudas līdzekļi, tad skaidri un gaiši — būs enerģētiskā katastrofa. Jāpasaka godīgi, ka pašreiz Latvijā nav lieku 200 miljonu dolāru, ko ieguldīt šajā lietā. Valstij šādas naudas nav, bet, izlaižot akcijas, kā, piemēram, domā "Latvenergo" strādājošie, sadalot tās strādājošajiem un viņiem kļūstot par uzņēmuma īpašniekiem, netiks atrisinātas visas tehnoloģiskās un konkurences problēmas.

Otrs jautājums, par ko jau rakstījuši arī vairāki speciālisti, ir tas, ka tikai konkurences apstākļos var noturēt jebkādu cenu pieaugumu. Es nesaku, ka cenas tiks pazeminātas — tarifi nevar tikt pazemināti, jo Latvijas tarifi ir zemi, un tiem nebūtu jāpieaug strauji, bet, lai tie nepieaugtu, jābūt konkurencei. Taču nevar būt konkurences, ja uzņēmumā ir neefektīvas termoelektrocentrāles, hidroelektrostacijas, daudz birokrātu un viss pārējais. Apgalvot, ka "Latvenergo" nedrīkst sadalīt, būtu tas pats, kas apgalvot, ka ogļu katlumājas drīkst iegādāties tikai ūdens dzirnavu īpašnieki. Tur ir pavisam atšķirīga tehnoloģija, un nav nekādu pierādījumu tam, ka, piemēram, būvējot kādu jaunu modernu termoelektrocentrāli vai privatizējot un piesaistot ārzemju investīcijas esošām termoelektrocentrālēm, nevarētu radīt konkurenci. Tātad, tādas lietas kā konkurence, monopolsituācijas likvidēšana un normāla tarifu regulēšanas padomes darbība ir trīs vaļi, kas Latvijā var radīt modernu elektroapgādes sistēmu.

Es jūs aicinu uzmanīgi ieklausīties tajos populistos, kas aicina apturēt privatizāciju un muļķo cilvēkus ar to, ka bez naudas šī sistēma tiks sakārtota. Brīnumi mūsdienās nenotiek, un to mēs jau redzējām gan "Latvijas kuģniecības" gadījumā, gan citos uzņēmumos, piemēram, Rīgas vagonu rūpnīcā, kur novēlota privatizācija pilnībā sagrāva uzņēmumu.

M.Lujāns

(Tautas saskaņas partijas frakcija): Laikam šodien Latvijas parlamentā mēs ieraudzījām iespējamo krīzi, uz ko Tautas saskaņas partija norādīja G.Krasta valdības apstiprināšanā. Šis piemērs saistās ar Saeimas priekšsēdētāja biedra vēlēšanām, kurām bija izvirzīti četri kandidāti, bet galu galā neviens tā arī netika ievēlēts.

Vēl vairāk — neviens pat nepietuvojās minimālajam balsu skaitam, kas nepieciešams, lai varētu nopietni pretendēt uz šo posteni. Varēja redzēt savdabīgu iekšēju konfliktu starp kristīgajiem demokrātiem un Reformu partijas pārstāvjiem — šajā gadījumā starp Aristidu Lambergu un Kārli Jūliju Druvu, kuri tā arī netika ievēlēti.

Šodien varēja redzēt arī veco taktiku, kas mūsu valstī ir tik iemīļota, tas ir, vienus noniecināt, citus mēģinot celt saulītē. Šajā gadījumā bija diezgan paradoksāls "Tēvzemei un Brīvībai" priekšlikums likumā par leģionāriem. Protams, tas ir viens no tiem jautājumiem, par kuriem sabiedrībā būtu jāizdiskutē un jāatrod tā vieta. Es sēdēju un plenārsēdes laikā domāju — mans vecaistēvs karoja 130. korpusā, un, karam sākoties, aizgāja līdz Maskavai, bet tad nāca atpakaļ atbrīvot savu ģimeni un Latviju. Šodien viņš ir miris, bet, ja būtu dzīvs, tad šodien tiktu uzskatīts par sava veida okupantu. Manas vecāsmātes brālis bija leģionā un gāja bojā. Un tā, manuprāt, ir lielākās daļas latviešu ģimeņu vēsture. Tāpēc šodien nostādīt jautājumu tā, ka viens onkulis varētu būt labs, bet otrs vecaistēvs — slikts, vai kaut kā līdzīgi veidot mūsu Latviju... Nezinu, kāpēc valdošajam vairākumam vienmēr vajadzīgi ienaidnieki. Tādēļ šī ir nopietna problēma, bet diemžēl arī parlaments nemāk atrast tādu risinājumu, kas cilvēkus vienotu, nevis sarīdītu vienus veterānus ar citiem veterāniem. Jo, ja mēs varētu vērtēt, tad abi ir gribējuši brīvu Latviju. Jautājums ir cits — vieni piedalījās antihitleriskās koalīcijas sastāvā, citi, nemaz viņiem pašiem neprasot, tika iesaukti leģionā. Bieži vien "Tēvzemei un Brīvībai" pārstāvji aizmirst to, cik daudz jauniesaukto pēc Dangera un Jekalna pavēlēm tika nošauti.

Un tā atkal ir realitāte. Diemžēl arī 1945. gada 9. maijā Latvijā kapitulācijas aktu parakstīja nevis latviešu vai Latvijas ģenerāļi, bet gan vācu ģenerāļi, kas kapitulēja toreizējai padomju armijai, antihitleriskās valstu koalīcijas sastāvdaļai, un šeit, Kurzemē, parakstīja šo kapitulācijas aktu.

Tautas saskaņas partija šogad aicina atzīmēt 9. maiju kā Eiropas dienu, jo mēs esam kā vienota Eiropa, uz kuru — vismaz šodien lielākā daļa partiju vārdos deklarē — mēs ejam. Dabiski, tā nebūtu varējusi rasties, ja nebūtu sagrauts vācu fašisms. Tāpēc Tautas saskaņas partija šī gada 9. maijā pulksten 22.50 organizē svētku salūtu par godu Eiropas dienai. Domāju, ka šajā salūtā katrs kaut ko varēs ieraudzīt. Vieni — ceļu uz Eiropu, citi varbūt to sajutīs kā valsts pievēršanos viņu cīņai, lai uzveiktu vācu fašismu. Un būtu tikai pareizi, ja mēs biežāk censtos meklēt tos kopskaņas punktus, kas tautu vieno, nevis rīda vienu pretī otrai. Protams, var jau saprast — nāk vēlēšanas, katrs cīnās par savu elektorātu, bet bieži vien, man liekas, mēs aizmirstam mūsu valsti.

A.Seiksts

(frakcija "Latvijas ceļš") : Man sakarā ar 8. maiju rodas nedaudz citas noskaņas, un es negribētu aicināt tautu uz kaut kādiem svētku salūtiem. Atkārtoju — 8. maijā, nevis 9. maijā — vajadzētu noliekt galvas par tiem, kuri traģiski gāja bojā un krita abās frontes pusēs. Par tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kurus abi totalitārie režīmi ierāva "dzirnās". Kas attiecas uz Saeimas darbu, es ar nožēlu konstatēju, ka tik elementārā jautājumā kā Saeimas priekšsēdētāja biedra ievēlēšana mēs nespējām vienoties. Manuprāt, trīs no četriem kandidātiem atbilda visiem kritērijiem — gan K.Čerāns ar savu darbīgumu, gan K.Druva, gan A.Lambergs. Viņi varētu pārstāvēt parlamentu gan starptautiskajos, gan iekšpolitiskajos saietos. Vienīgais, kam ar šo darbu varētu rasties grūtības, ir O.Deņisovs, kurš ne sevišķi perfekti pārzina valodu, un arī viņa politiskā orientācija nav tāda, lai pārstāvētu parlamentu. Bet — vēlreiz atkārtoju — pārējie trīs kandidāti godam varētu pildīt šo darbu. Diemžēl pat tik elementārā jautājumā mēs nespējām vienoties.

Šodien bija plašas, garas un ne sevišķi konstruktīvas debates par mūsu Cilvēktiesību komisijas izstrādāto projektu "Par svētku un atceres dienām", kurā bija priekšlikums 16. martu atzīmēt kā leģiona piemiņas dienu.

Pret to konceptuāli nevienam latvietim vispār nedrīkstētu būt iebildumu, bet nelaime ir tā, ka no politiskā viedokļa mēs redzam problēmu tikai savas partijas, nevis tautas vai valsts perspektīvas gaisotnē.

Domāju, ka vislielākā vaina valstī jāuzņemas valdībai, Tieslietu ministrijai un Ārlietu ministrijai. Mūsu zinātnieki nav spējuši palīdzēt valdībai izstrādāt valsts pozīciju — nevis "Latvijas ceļa", "Tēvzemei un Brīvībai" vai sociālistu pozīciju, bet valsts pozīciju.

Un tāpēc rodas visas nelaimes — tā bija tad, ka valdība aicināja neiet uz leģionāru piemiņas mītiņu, bet nepateica, kāpēc. Tādēļ palika neatbildēts jautājums, ar kuru var spekulēt gan Maskava, gan mūsu pašu postsociālistiskie un neokomunistiskie spēki. Valsts pozīcijas trūkums ir ne tikai šajā jautājumā, bet arī daudzās citās lietās, tāpēc es nepiekrītu M.Lujāna kungam, ka nepieciešama sabiedrības diskusija, jo tā tikai šķels un tracinās cilvēkus. Vajag zinātnieku un valsts politiku, bet mēs arī šajā jautājumā atpaliekam no igauņiem, no saviem kaimiņiem, jo mums nav šīs valsts pozīcijas.

Esmu nedaudz sarūgtināts, ka tikai sākām izskatīt Bērnu tiesību aizsardzības likumu un izskatījām tikai vienu priekšlikumu. Gribētu visu radioklausītāju morālu atbalstu, lai šis likums netiktu politizēts. "Jumta" likums par bērnu tiesību aizsardzību prasīs izmaiņas citos likumos, un mēs varbūt tikai sāksim veidot sistēmu bērnu tiesību aizsardzības jautājumos. Ceru, ka deputāti spēs atturēties no savu partiju egoistiskajām pozīcijām. Es saprotu "Latvijas ceļu", lielā mērā arī opozīcijā esošo Demokrātisko partiju "Saimnieks" jautājumā par to, kurai institūcijai būtu jākoordinē bērnu tiesību aizsardzība valstī, un ceru, ka nākamajā ceturtdienā mēs pabeigsim šī likuma izskatīšanu, un, lai arī ar lielu novēlošanos, tomēr izdarīsim to, ko mūsu kaimiņvalstis jau izdarījušas un ko no mums prasa ANO institūcijas.

K.Čerāns (frakcija "Latvijai")

: Šodien un vakar sēde acīmredzot nebija īpaši ražīga, jo daudz laika tika tērēts Saeimas organizatoriskajiem jautājumiem, kas tā arī netika atrisināti. Bet no tā, kas tika pieņemts, gribu atzīmēt pensiju likuma grozījumu pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Gribu to pieminēt ar skumju pieskaņu tieši par tā nostādni, jo tiek mēģināts risināt jautājumu par strādājošo pensionāru stāvokļa uzlabošanu, kas, protams, ir jādara, bet diemžēl šis jautājums tiek izrauts no vispārējā taisnības principa iedziļināšanās nepieciešamības pašā pensiju likumā.

Pamatproblēma, kas pastāv pensiju likumā, ir situācija, ka iespējams iegūt lielu pensiju, dažos gados veicot lielas sociālās apdrošināšanas iemaksas. No otras puses, neveicot šīs iemaksas, pensija pēdējos gados iznāk tikai sociālā pabalsta apmērā. Situācija, kad pensija ir atkarīga tikai no pēdējā gada apdrošināšanas iemaksām, principā ir netaisnīga, un tādējādi daudziem cilvēkiem tiek pārsvītrots viņu darba mūžs. Būtisks risinājums šobrīd šajā jautājumā netiek piedāvāts, bet frakcija "Latvijai" rūpēsies par to, lai tāds tiktu piedāvāts, šo likumu skatot tālākajos lasījumos.

Runājot par globālo politisko situāciju šajā nedēļā, atkal un atkal savu aktualitāti parāda jautājums par okupācijas seku pārvarēšanu Latvijā un Latvijas ārlietu resoru mazspējīgo darbību, kas bijusi pamats tam, ka Latvija uz brīdi nonākusi pat starptautiskā izolācijā un nav spējusi, bet varbūt pat vēlējusies padoties Krievijas propagandas spiedienam.

Nākas konstatēt, ka Latvijas ārlietu resors nav spējis, varbūt pat nav vēlējies neko darīt jautājumā par to, lai deklarācija par Latvijas okupāciju tiktu atzīta starptautiskā līmenī. Tas mūsu valstī nokārtotu ļoti daudzas lietas, bet diemžēl šāda darbība nav bijusi. Gluži otrādi — bijusi pat pretdarbība.

Tautas kustība "Latvijai" uzskata, ka pašreizējās valdības darbības pamatā ir ļoti daudzas valsts problēmas. Daudzviet tā ir arī bezdarbība, tomēr esošajā ārpolitiskajā situācijā mēs uzskatām, ka racionālāk ir konstruktīvi kritizēt šīs valdības vājos posmus, panākot arī tās iespējamu nomaiņu, nevis akli pakļauties Krievijas spiedienam un šā spiediena ietekmē mainīt visu esošo Latvijas valdību. Tas arī noteica mūsu nostāju balsojumos gan par neuzticību, gan par uzticību Ministru kabinetam, kuros mēs kā politisks spēks uzskatījām par neiespējamu piedalīties. Tagad mēs turpinām savu konstruktīvo darbību, kurā izvirzām savas prasības arī attiecībā uz to, ka "Latvenergo" nedrīkst tikt sasteigti privatizēts. Pagaidām Saeima palika šādā pozīcijā un nedeva valdībai iespēju šo privatizāciju turpināt. Šādu politisku nostāju mēs virzīsim arī tālāk.

Vēl, runājot par ārlietām un jautājumiem, kas skar mūsu valsts nacionālās attiecības, domāju, ir diezgan absurdi, ka tieši Krievijas spiediena ietekmē valdošajiem politiķiem, ieskaitot "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", radikāli mainījušās domas par Pilsonības likumu. Ja atceramies, šīs Saeimas darbības sākumā bija aicinājumi uz referendumu, kas noteica, ka neviens cilvēks Latvijā faktiski nevarēs naturalizēties. Bet tā pati tēvzemiešu valdība un arī paši tēvzemieši ir gatavi mīkstināt esošā Pilsonības likuma normas. Protams, šo jautājumu vajadzēja atrisināt, bet ir absurdi, ka šis risinājums notiek ārvalstu spiediena ietekmē. Tas ļauj šīm valstīm, arī Krievijai, domāt par to, ka tieši spiediena politika ir tā, ar kuras palīdzību pret Latviju var panākt rezultātus.

Uzskatu, ka mēs nedrīkstm šādā veidā veidot savas attiecības ar ārvalstīm, ka mums jāparāda, ka esam maza, bet lepna tauta. Saprotot, ka Krievija ir liela un varena, saprotot krievu lepošanos ar savu valsti, mums jāpasaka, ka mēs gaidām, lai Krievija respektē Latvijas neatkarību. Mēs nākam kā līdzvērtīgi partneri un arī ar Krieviju vēlamies sadzīvot draudzīgās attiecībās — tas mums ir ļoti svarīgi. Bet mums skaidri jāpasaka, ka nedrīkstam nākt kā lūdzēji. Mums nepārprotami jāpārstāv Latvijas intereses. Mēs esam par draudzīgu sadarbību, bet kategoriski pret zābaku bučošanu lielajai Krievijas impērijai.

Ar paceltu galvu, nevis ar saliektu muguru mēs pasaulē, bet it sevišķi Maskavā, gribam un arī varam pārstāvēt Latvijas intereses.

Saeimas preses dienests