Runas.

Esam Eiropā.

Un esam ceļā uz Eiropu

Edvards Kušners,

Eiropas integrācijas biroja direktors:

Latvijas Nacionālā programma

kā mūsu integrācijas procesa

plānošanas instruments

Turpinājums no 1.lpp.

Tomēr Eiropas Komisijas vērtējums un integrācijas procesa analīze, arī visa integrācijas procesa dinamika liecināja, ka prioritāšu noteikšanu, daudz mērķtiecīgāku un konsekventāku valdības rīcību gaida visa sabiedrība Latvijā, to gaida arī Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka bija jāmeklē jauna pieeja integrācijas procesa virzībai, kas būtu orientēta uz konkrētu mērķu sasniegšanu prioritārās jomās, turklāt ierobežotu resursu apstākļos.

3. Būtiskākās izmaiņas, jaunumi 1998.gada Nacionālajā programmā

Jaunās programmas Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā pamatā likta stratēģiskas plānošanas pieeja. Tas nozīmē, ka gan šīs programmas sagatavošanas, gan izpildes gaitā uzsvars tiks likts uz rīcību konkrētu mērķu sasniegšanai, kas ir objektīvi kvalitatīvi un kvantitatīvi izvērtējami. Stratēģiska plānošana dod iespēju skaidri pārredzēt procesa virzību uz noteiktiem mērķiem saistībā ar konkrētiem soļiem atsevišķos sektoros, nodrošina aptverošu iespēju pārraudzīt integrācijas procesu laikā, nepieciešamības gadījumā saskaņotā veidā ieviest nepieciešamās korekcijas.

Jaunās programmas sagatavošanu bez pārspīlējuma var nosaukt par jaunradi gan Eiropas integrācijas birojam, gan visām tās sagatavošanā iesaistītām ministrijām, gan valdībai kopumā. Izmantojot programmu un projektu vadības metodoloģiju un balstoties uz dokumentā "Pievienošanās partnerība" noteiktajām prioritātēm, tika panākta, manuprāt, maksimāla konkrētība tālākā valdības darba plānošanā.

Pirmo reizi katras prioritātes ietvaros, ne tikai likumdošanas saskaņošanā, sasniedzamais tika izvērsts konkrētos, precīzi raksturojamos soļos, kas veicami konkrētos termiņos.

Pirmo reizi paralēli rīcības plāna izstrādei tika izvērtēti katra konkrēta uzdevuma veikšanai nepieciešamie resursi. Varbūt šis mērķis pagaidām nav sasniegts pilnībā, tomēr tas, ka līdzekļu racionāla un maksimāli efektīva izlietošana ir viens no šīs programmas principiem, atšķir to no citām programmām.

Būtisks jaunums ir tas, ka paralēli pašas programmas sagatavošanai ir sagatavota tās izpildes pārraudzība un kontrole. Tā balstās uz vienotas informācijas sistēmas izveidi. Būtībā visi uzdevumi, kas fiksēti jaunajā programmā, un informācija par to izpildes gaitu tiks fiksēta šajā informācijas sistēmā. Tas atrisinās trīs principiāli svarīgus jautājumus:

* tiks veidots efektīvs šīs programmas vadības mehānisms,

* tiks racionalizēta informācijas aprite valsts institūciju starpā arī ar Eiropas Komisiju un, kas ir īpaši svarīgi,

* tiks veidota vienota izpratne par notiekošo.

Tas savukārt veidos daudz efektīvāku sadarbību ar Eiropas Savienības institūcijām.

Svarīgākais uzdevums nākotnē būs — sekot programmas realizācijai, lai šī gada beigās Latvija saņemtu Eiropas Komisijas pozitīvu rekomendāciju iestāšanās sarunu uzsākšanai.

II. Jaunā Nacionālā

programma integrācijai

Eiropas Savienībā

Jāapzinās, ka ievērojama daļa valstī notiekošo reformu ir tieši saistītas ar integrācijas procesu, tādēļ Nacionālo programmu pamatoti var saukt par reformu rokasgrāmatu. Tiesību aktu projektu izstrāde, jaunu regulāciju ieviešana, jaunu valsts funkciju attīstība, institūciju izveide un darbības uzsākšana — valsts attīstība turpmākajiem gadiem ir fiksēta Nacionālajā programmā.

1. Nacionālās programmas (NP) struktūra

Nacionālās programmas struktūrā var izdalīt trīs pamatdaļas:

* vispārīgā, sagatavojošā daļa — ieskats Eiropas integrācijas procesa Latvijā vēsturē, svarīgākajās likumsakarībās, iepazīšanās ar programmas uzbūvi, prioritārajām tēmām un to saturu. Salīdzinošās tabulās atrodamas "Pievienošanās partnerībā’’ norādītās prioritātes un atbilstošās Nacionālās programmas prioritātes;

* tehniskās anketas veido NP lielāko daļu, tās ir integrācijas procesa stratēģiskās plānošanas pamatvienības jeb konkrētu mērķu realizācijas shēmas;

* likumdošanas saskaņošanas kalendārais grafiks jeb harmonogrammas — ES tiesību aktu saraksts un to ieviešanas termiņi.

III Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā nosaka četras stratēģiskās prioritātes:

* veicināt Latvijas sabiedrības integrācijas procesu;

* ekonomikas attīstība, lai izturētu ES iekšējā tirgus konkurences spiedienu;

* Latvijas un ES likumu tuvināšana;

* valsts pārvaldes nostiprināšana un tādu iestāžu izveidošana, kas nodrošinātu Latvijas spēju izpildīt dalībvalsts pienākumus.

Šīs prioritātes ietver sevī dažādus pasākumus — jaunu likumu pieņemšanu, institūciju izveidi, sabiedrisko aptauju veikšanu, datu analīzi, izglītošanu u.tml.

2. Tehniskās anketas nozīme

Nacionālās programmas pamatvienība ir t.s. tehniskā anketa, kas pēc satura ir vienas prioritātes pakāpeniskas realizācijas plāns. Tehniskā anketa ir kļuvusi par plānošanas pamatu, veidojot Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā. Lai no mērķa definīcijas strukturētā veidā nonāktu līdz konkrētam rezultātam, mērķa realizācijai, jāizveido zināma loģiskā ķēde.

Praktiski tas nozīmē formulēt darbības prioritātes un izskaidrot/pamatot šīs prioritātes no tāda viedokļa, cik lielā mērā tās palīdz Latvijai panākt atbilstību "Pievienošanās partnerībai". Tā ir vajadzīga arī tādēļ, lai noteiktu faktiskos pasākumus, kas veicami, lai izpildītu šo prioritāro darbību. Praktiski tā sastāv no šādiem soļiem:

1. Prioritātes formulējums.

2. Pamatojums, kāpēc tā ir prioritāte.

3. Darbības mērķu noteikšana, ieskaitot mērķu sasniegšanas termiņus un sasniegšanas rādītājus, t. i., līdzekļus, ar kuriem var pierādīt, ka darbības mērķis ir sasniegts.

4. Riska faktoru un pieņēmumu uzrādījums.

5. Norāde par atbildību, respektīvi, kurš resors atbild un, ja iesaistītas vairākas nozaru ministrijas, kurš tad ir "vadītājs".

6. Konkrētas atdeves uzrādījums par katru darbības mērķi.

7. Šie darbības mērķi, lai tos sasniegtu, prasīs, lai tiktu izpildīti daudzi konkrēti uzdevumi. Šie uzdevumi ir jāformulē un jāsaprot sakarības starp šiem uzdevumiem, ir jānovērtē termiņi. Attiecīgo uzdevumu izpildei ir jānorīko atbildīgais personāls.

8. Uz šo konkretizēto uzdevumu, termiņu un atbildīgā personāla pamata ir jāuzrāda finansu resursi un vajadzīgā finansējuma iespējamie avoti, ja šie pasākumi tiktu ieviesti.

3. Integrācijas vadības un koordinācijas principi

1. Tālākā integrācijas procesa koordinācijā un vadībā tiks ievērots princips — praktisko jautājumu risināšanu veikt pēc iespējas profesionālā līmenī. Starpministriju darba grupas, Vecāko amatpersonu sanāksme, Eiropas integrācijas padome ir institūcijas, kas nodrošinās horizontālo sadarbību visos pārvaldes līmeņos.

2. Latvijas integrācija Eiropas Savienībā ir visaptverošs, sarežģīts un ilgstošs process. Tā mērķtiecīga virzība nav domājama bez prioritāšu noteikšanas konkrētos integrācijas procesa posmos un konkrētos sektoros, ņemot vērā pieejamos resursus.

3. Eiropas integrācijas padome, balstoties uz Eiropas Komisijas atzinumu, "Pievienošanās partnerību" un reālās situācijas izvērtējumu, noteikusi konkrētas prioritātes tuvākajam laika posmam — 1998.gadam, un tālākās prioritātes vidējam laika posmam līdz 2002.gadam. Uz to pamata izstrādāta šī Nacionālā programma, periodiski izvērtējot integrācijas procesa attīstību, tā tiks precizēta, veicot arī izmaiņas tālākā rīcības programmā.

4. Svarīgs uzdevums ir nodrošināt integrācijas procesa regulāru izvērtējumu, izpratni visos valsts pārvaldes līmeņos par procesa norisi, par sasniegtā atbilstību sākotnēji plānotajam, par apstākļiem, kas izraisījuši neatbilstību. Šāds regulārs situācijas izvērtējums ir visa procesa mērķtiecīgas vadības galvenais līdzeklis. Vecāko amatpersonu sanāksme regulāri (reizi četros mēnešos) izvērtēs situāciju katrā no galvenajiem šīs programmas darbības virzieniem — sabiedrības integrēšanā, ekonomikas attīstībā, likumdošanas saskaņošanā, valsts administrācijas spēju nostiprināšanā. Uz tā pamata Eiropas integrācijas birojs apkopos regulāru situācijas vērtējumu par progresu Latvijas integrācijā Eiropas Savienībā.

5. Prioritāšu noteikšana un efektīva starpministriju sadarbība ir galvenie nosacījumi, kas nodrošina racionālu un efektīvu līdzekļu izmantošanu. Jau Nacionālās programmas sagatavošanas gaitā Eiropas integrācijas birojs cieši sadarbojās ar Finansu ministriju, lai izvērtētu līdzekļu pieprasījumus, precizētu to iespējamos avotus. Programmā ietverta katras prioritātes mērķu sasniegšanai nepieciešamo resursu analīze, precizēti iespējamie avoti (PHARE, iespējamā divpusējā sadarbība). Regulāra resursu izlietojuma analīze programmas īstenošanas gaitā, kas tiks veikta Vecāko amatpersonu sanāksmē, ļaus papildus racionalizēt izdevumus.

6. Viens no svarīgākajiem principiem, kuru Latvija centīsies īstenot gan valsts pārvaldē, gan integrācijas procesa vadībā un koordinācijā, ir maksimāla procesa atklātība un caurskatāmība. Tas tiks panākts, sniedzot regulāru un plaši pieejamu informāciju par vadības un koordinācijas institūciju lēmumiem un regulārus pārskatus par integrācijas procesa norises gaitu. Būtiska nozīme šī principa īstenošanai ir Eiropas integrācijas informācijas sistēmai, kas aptvers visas integrācijas procesā iesaistītās valsts pārvaldes institūcijas: ministrijas, starpministriju darba grupas, Eiropas integrācijas biroju, Valsts pārvaldes reformu biroju, Valsts kanceleju.

7. Centrālā loma Nacionālās programmas izpildes kontrolē ir Vecāko amatpersonu sanāksmei (VAS), kura uzsāka savu darbību šā gada februārī, tā ir pirmā augstākā līmeņa profesionālā institūcija integrācijas procesa koordinācijai, kas nodrošina ministriju, Valsts bankas, EIB un Valsts pārvaldes reformu biroja horizontālo sadarbību.

III. Perspektīva

Latvijas integrācija Eiropas Savienībā ir process, kurā veicami lieli ekonomiski un sociāli pārkārtojumi. Latvijas virzība uz brīvu tirgus ekonomiku samērojama ar tās spēju konkurēt šajā tirgū. Eiropas Savienības likumdošanas pārņemšana saistāma ar rūpīgu tās īstenošanas seku izvērtējumu konkrētā ekonomiskā situācijā un tālākā perspektīvā. Likumdošanas saskaņošanai un ekonomiskajiem pārkārtojumiem jābūt izprotamiem sabiedrībai un ieinteresētām tās daļām. Tādēļ Latvijas valdība likumdošanas harmonizācijas procesā gatavos arvien plašāku atbilstības izvērtējumu ES likumdošanai un arī plašāku un dziļāku likumdošanas ieviešanas seku izvērtējumu. Likumprojekti un citi normatīvie akti tiks papildināti ar šādu informāciju, kas likumdošanas procesu darīs pārskatāmu un izprotamu plašākai sabiedrībai.

1. Integrācijas procesa tālākās attīstības pamatelementi:

* integrācijas procesa sasaiste ar budžeta plānošanu (sadarbība ar Finansu ministriju)

Pašreiz Nacionālajā programmā jau ir ielikts pamats turpmākai darbībai likumdošanas saskaņošanas jomā, kā arī iekļauti indikatīva rakstura skaitļi, kas saistīti ar integrācijas procesa izmaksām. Tomēr pašreiz vēl nav apzināts, cik lielā mērā šie skaitļi ir saistīti ar tiešajām integrācijas procesa izmaksām, un dažreiz nākas konstatēt, ka šajos skaitļos ir iekļautas izmaksas, kuras grūti tieši saistīt ar integrācijas procesu.

Tādēļ efektīvai turpmākai integrācijas procesa plānošanai nepieciešams izstrādāt metodoloģiju, pēc kuras varētu noteikt tās izmaksas, kas ir reāli saistītas ar integrācijas procesu, kā arī saistīt šīs izmaksas ar reālo darba apjomu integrācijas jomā un tādējādi ņemt tās vērā, plānojot budžetu.

* integrācijas procesa sasaiste ar valsts pārvaldes reformu (sadarbībā ar Valsts pārvaldes reformu biroju)

Kā jau tika minēts, trešā Nacionālā programma atšķiras no iepriekšējām ar to, ka tajā ir paredzēti ne tikai ar likumdošanas saskaņošanu saistītie pasākumi, bet arī ir domāts par Eiropas likumdošanas efektīvai ieviešanai nepieciešamajiem administratīvajiem pasākumiem.

Pašreiz šie pasākumi ir apzināti tikai nozaru līmenī, tādēļ EIB kopā ar Valsts pārvaldes reformu biroju turpina izstrādāt reālu mehānismu integrācijas procesa sasaistei ar valsts pārvaldes reformas procesu. Šeit ir runa par vispārējās valsts administratīvās spējas nostiprināšanu, kas ir minēta arī tā sauktajos Kopenhāgenas kritērijos.

* integrācijas procesa sasaiste ar vispārēju ierēdņu apmācību ES jautājumos (sadarbībā ar Valsts administrācijas skolu)

Šis jautājums ir cieši saistīts ar iepriekšējo, īpaši ņemot vērā to, ka jau šodien Latvijas valsts pārvaldē nodarbinātajiem ikdienā nākas praktiski saskarties ar perfekti organizētu Briseles administratīvo aparātu.

Domājot nākamo sarunu kontekstā, nepieciešams apzināties, ka Latvijas interešu aizstāvību būs iespējams nodrošināt tikai tik lielā mērā, kādā mūsu ierēdņi pārvaldīs ne tikai savus specifiskos nozaru jautājumus un Briseles administratīvās procedūras, bet arī ES dalībvalstu intereses katrā konkrētā nozarē, kā arī tajā pastāvošo lēmumu pieņemšanas kārtību.

Tādēļ turpmāk lielu nozīmi nepieciešams piešķirt tieši valsts pārvaldē nodarbināto izglītošanai Eiropas Savienības jautājumos. Tas ir vajadzīgs, bet nebūt ne pietiekams nosacījums.

2. Sabiedrības informēšana

Lai arī integrācija Eiropas Savienībā tika apstiprināta valdības līmenī, tai ir jāgūst arī sabiedrības atbalsts. Tomēr sabiedrība nav gatava atbalstīt šo lēmumu, ja tai nav pietiekamas informācijas par Eiropas Savienību, valdības politiku vai Saeimas un valsts administrācijas pieņemtajiem lēmumiem. Īsi sakot, šo uzdevumu veikšanai ir jāizveido un jārealizē sabiedrības informēšanas stratēģija.

1998.gada sākumā Eiropas integrācijas birojā sadarbībā ar PHARE Eiropas integrācijas programmu un Zviedrijas atbalstu tika veikts darbs stratēģijas izstrādē, un pavisam nesen, 29.aprīlī, tā tika apstiprināta Eiropas integrācijas padomes sēdē.

Lai arī stratēģija pārsvarā ir vērsta uz valsts pārvaldes institūciju darbu informācijas sfērā, tomēr jāievēro, ka valdība nevar būt vienīgais informācijas avots ES jautājumos, ņemot vērā informācijas apjomu un sabiedrības uzticības oficiālajiem informācijas avotiem mainīgo dabu. Līdz ar to īpašu nozīmību iegūst citi iespējamie informācijas sniedzēji — nevalstiskās organizācijas, profesionālās u.c. asociācijas un īpaši masu mediji.

Sabiedrības informēšanas par ES pamatprincips ir — lai sabiedrība saņemtu objektīvu un pamatotu informāciju par ES un ar integrācijas procesu saistītajiem notikumiem valstī. To realizējot, jācenšas palielināt informācijas plūsmu par ar integrāciju saistītiem jautājumiem, jānodrošina tās precizitāte un atbilstība situācijai, kā arī jānodrošina šīs informācijas pieejamība.

Sabiedrības aktīvai līdzdalībai Latvijas integrācijā Eiropas Savienībā ir izšķiroša nozīme. Tās pamatā, protams, ir izpratne par šī procesa mērķiem un būtību. Caur izglītību uz aktīvu līdzdalību — tā mēs gribētu raksturot ceļu uz sabiedrības un valsts sadarbību.

Nobeigumā

Nobeigumā gribētos atzīmēt, ka programmas izstrāde ir tikai sākums, būtiskākais darbs vēl ir priekšā — tā ir šīs programmas īstenošana. Un integrācijas procesa efektīva realizācija ir atkarīga ne tikai no valsts pārvaldes institūcijās strādājošo darba, bet arī privāto uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un sabiedrības kopumā iesaistīšanās Latvijas valsts attīstībā.

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece

Eiženija Aldermane:

Mēs ceļā uz saliedētu

un pilsonisku sabiedrību

Referāts konferencē "Ceļā uz saliedētu sabiedrību Eiropā: Latvijas galvenais uzdevums" . Rīgā 1998.gada 4.maijā

Apsveicami, ka Latvijā ir pienācis brīdis, kad ar ieinteresētību un mērķtiecīgumu var runāt par tādiem jēdzieniem kā pilsoniska sabiedrība, valstiska apziņa, sabiedrības integrācija, politiskā nācija un citiem, par kuriem visai sarežģīti, pat riskanti bija mēģināt runāt pirms pāris gadiem.

Konferences par saliedētu sabiedrību Latvijā un Eiropā seko cita citai. Nereti pēdējās nedēļās dzird sakām, ka šie pasākumi ir mūsu Austrumu vai Rietumu kaimiņu ietekmēti. Negribētos tam piekrist, jo, manuprāt, ir pienācis laiks, kad Latvijas sabiedrība ir gatava konstruktīvam dialogam un konkrētai rīcības programmai, domājot par pilsoniskās sabiedrības izveidi un Latvijas sabiedrības integrāciju. Protams, šie jautājumi jārisina, apzinoties Latvijas realitāti, nezaudējot nacionālo pašapziņu un vienlaikus pārņemot no demokrātiskajām valstīm labāko pieredzi integrācijas jomā.

Bet ir svarīgi atrast veidu, kā Latvijas pilsoņi un ārpilsoņi varētu veidot integrētu sabiedrību; tas ir viens no četriem Nacionālajā programmā izvirzītajiem pamatmērķiem — integrētas sabiedrības veidošana Latvijā. Ir valstiski svarīgi iegūt un analizēt informāciju par ārpilsoņu gatavību kļūt par Latvijas pilsoņiem un Latvijas pilsoņu gatavību veicināt topošo pilsoņu integrāciju Latvijas pilsoņu kopumā. Pilsoņi nosaka savas valsts likteni, tāpēc ir svarīgi zināt, kāda ir pilsoņu valstiskā apziņa, kāda ir viņu domāšana, vērtību skala un attieksme pret valsti. Bet Latvijā ir arī 663 000 ārpilsoņu vai nepilsoņu, kā ierasts tos saukt, un diez vai daudzi šodien šaubās par to, ka, jo lielāks ārpilsoņu skaits, jo lielākas problēmas, nedrošību tas rada valstij. Ne velti Eiropas Parlamenta viedoklī 1998.gada 12.martā par Eiropas Komisijas sagatavotajām pirmsuzņemšanas prioritātēm kandidātvalstīm norādīts, ka "nepilsoņu integrācija ir galvenais uzdevums un negrozāms priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā". Tāpēc ir svarīgi zināt ne tikai to, kāda ir pilsoņu valstiskā apziņa, bet arī to, ko jūt, ko domā, uz kuru pusi gatavi doties, kam uzticas iepriekšminētā lielā ārpilsoņu kopa.

Tas, iespējams, bija galvenais iemesls tam, ka pagājušā gada aprīlī pēc Naturalizācijas pārvaldes uzaicinājuma vienkopus sanāca vairāku valsts, sabiedrisko un starptautisko organizāciju pārstāvji un tika izveidota darba grupa, kurā ir pārstāvētas šādas institūcijas: Naturalizācijas pārvalde, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Valsts cilvēktiesību birojs, Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts Jaunatnes iniciatīvu centrs, Filozofijas un socioloģijas institūts, Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienība, Sorosa fonds — Latvija, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misija Latvijā un Baltijas datu nams. Darba grupa izvirzīja uzdevumu noskaidrot Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valsti, pilsonību, etniskajām grupām, valodu, izglītību un iedzīvotāju vērtīborientāciju. Pētījumu kompleksā tika noteiktas šādas galvenās tēmas:

* Latvijas iedzīvotāji un valsts,

* Latvijas pilsonība,

* integrācija un etniskās identitātes saglabāšana,

* izglītības sistēmas loma pilsoniskas sabiedrības veidošanā,

* sabiedrisko saziņas līdzekļu loma un pozīcija pilsoniskās domāšanas veidošanā,

* migrācijas problēmas Latvijā.

Pētījumu un rīcības programma "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā" sastāv no četrām daļām, un darbs pie tās vēl nav pabeigts, ja vispār var lietot šo vārdu, jo, mūsuprāt, mēs tikai esam šā garā ceļa pašā sākumā.

Pirmā daļa ir grupu diskusijas — ar to palīdzību tika noskaidroti pilsoņu un ārpilsoņu problēmloki, kā arī motivācija konkrētai rīcībai. Grupu diskusijas sniedz iedzīvotāju skatījumu uz lietām, tai skaitā stereotipus, atspoguļo sabiedrisko noskaņojumu.

Īpaši svarīgs ir izzinošais aspekts — grupu diskusiju rezultātā gūtā informācija ir nenovērtējams materiāls aptauju projektēšanai, jo grupu diskusijas satur plašu informāciju par pētāmo problēmu loku.

Attiecībā uz to, ko parādīja grupu diskusijas, minēšu varbūt tikai pašu nozīmīgāko.

* Visām iedzīvotāju grupām — gan pilsoņiem, gan ārpilsoņiem — ir raksturīga atsvešinātība, neuzticēšanās valstij un tās institūcijām. Šī neuzticēšanās vērojama divos līmeņos. Pirmkārt, iedzīvotājiem radies iespaids, ka valsts, realizējot savu politiku, ignorē ierindas cilvēka intereses un vadās no kādām citām, bieži vien politiskās elites savtīgajām interesēm. Otrkārt, iedzīvotāju neuzticēšanos valstij nereti rada ierēdniecības nepietiekamā profesionalitāte — iepriekšējos 50 gados iesīkstējusī, augstprātīgā, reizumis pat nicinošā attieksme pret ierindas cilvēku. Nedarbojas princips "Es šeit atrodos cita cilvēka jeb sava klienta labad", bet daudzviet ļoti dzīvotspējīgs ir cits princips — "Tu esi atnācis, lai mani traucētu manā tik svarīgajā postenī...".

* Ir zināms, ka piederības valstij izjūta ir būtisks nosacījums valstiskas apziņas veidošanā. Atbildes uz jautājumu, ko cilvēki saprot ar jēdzienu "tēvzeme", liecina, ka tēvzemes izjūta ir tas, kas jūtami atšķir latviešus no latviski nerunājošajiem. Ja latviešiem ir spilgti izteikta tēvzemes izjūta, tad tiem, kuri nav latvieši, daudzos gadījumos tās vispār nav, dažkārt viņi pauž neizpratni par šo jēdzienu. Atklājās, ka tas ir jautājums, atbildēs uz kuru arī atšķiras dažādu paaudžu jūtas.

* Arī lepnuma izjūta par savu valsti ir būtisks valstiskās apziņas nosacījums. No deviņdesmito gadu sākuma aptaujām zināms, ka lepnums par savu valsti bija spilgti izteikts latviešu vidū, mazāk, tomēr izteikts — arī citu etnisko grupu vidū. Grupu diskusijās izskanējušie viedokļi liecina, ka lepnuma izjūta par savu valsti ir krietni mazinājusies.

* Pēdējā gada laikā gan presē, gan dažādos semināros ir izskanējusi doma par divkopienu valsts pastāvēšanu Latvijā. Jautājums par divkopienu sabiedrību tika pētīts ar aptaujas palīdzību, ietverot dažādus kritērijus, un tika izdarīts secinājums, ka nav pietiekama pamata secinājumiem par divkopienu sabiedrību Latvijā, bet spilgti izteiktas pazīmes neapšaubāmi ir. Jautājums — ko darīt? Vai izlikties, ka to nemanām, vai arī domāt, kā meklēt un atrast ceļu, lai Latvijā patiešām neizveidotos divkopienu sabiedrība?

* Iepriekšveiktie pētījumi ir palīdzējuši atklāt, ka latviešu un latviski nerunājošo skatījums attiecībā uz Latvijas vēsturi krasi atšķiras. Šo jautājumu atkārtota iekļaušana jaunajā pētījumā deva salīdzināšanas iespējas. Nereti ir dzirdēts retorisks jautājums, ka pilsoņi nevarētu nokārtot pārbaudi Latvijas vēsturē, kā tas naturalizējoties jādara topošajam Latvijas pilsonim. Domāju, ka to nevajadzētu īpaši uzsvērt, un ir nekorekti ar to īpaši lepoties. Nezini? Tad uzzini! Bet pilsonības iegūšanas pretendentiem tā ir iespēja uzzināt atbildes uz Latvijas vēstures pamatjautājumiem, pašu svarīgāko Latvijas un latviešu tautas kultūrvēsturē u.c. Naturalizācija, neapšaubāmi, ir viens no integrācijas līdzekļiem, tās iedarbīgākajiem mehānismiem, un zināšanu pārbaudes nekādā gadījumā nav barjera ceļā uz pilsonības iegūšanu, bet gan viena no integrācijas sastāvdaļām.

* Jautājums par pilsonības statusu ir viens no tiem, kas polarizē Latvijas iedzīvotāju viedokļus. Pilsoņu skatījumā īpašu atšķirību starp šīm grupām nav: abām ir vienlīdz zems dzīves līmenis un grūti atrisināmas ikdienas problēmas. Pilsoņu skatījumā nav īpašas nepieciešamības tiekties pēc pilsoņu statusa, jo "tas neko nemaina". Pretējs viedoklis ir ārpilsoņiem, viņu skatījumā ārpilsoņa statuss saistīts ar lielu nedrošību, daudziem tas liekas apvainojošs, nepelnīts.

* Diskusijā izskanēja daudz negatīvu viedokļu par nepilsoņa pasi. Vairākumam (60%) ārpilsoņu ir negatīva nostādne pret šo dokumentu, vienlaikus viņi arī atzīst, ka "nepilsoņa pase ikdienā pārāk netraucē". Savukārt vairāk nekā puse pilsoņu uzskata, ka nepilsoņa pase ir līdzvērtīgs dokuments pilsoņa pasei.

* Kā parādīja aptauja, ārpilsoņu vidū tiešām ir krasi negatīva nostādne pret ārpilsoņa statusu, kas pamatos izpaužas tā psiholoģiskajā uztverē: ārpilsoņi uzskata, ka "būt ārpilsonim Latvijā nozīmē izjust psiholoģisku nedrošību par savu statusu un rītdienu" (73% ārpilsoņu, 43% pilsoņu), "būt ārpilsonim nozīmē izjust pazemojumu" (47% ārpilsoņu, 17% pilsoņu). Šos aspektus biežāk uzsver ārpilsoņi ar lielākiem ienākumiem, augstāku izglītības līmeni un rīdzinieki.

* Viens no jautājumiem, kas atsedz uzskatu konfliktu starp pilsoņiem un ārpilsoņiem, ir Latvijas iedzīvotāju viedokļi par naturalizācijas procesu, naturalizācijas prasībām. No vienas puses, pilsoņu, it īpaši vidējā un vecākā gada gājuma cilvēku, skatījumā nav samazināmas prasības pretendentiem; no otras puses, daudzu ārpilsoņu skatījumā prasības pilsonības iegūšanai ir pārāk augstas, procedūra ir smagnēja. Pilsoņu skatījumā pilsonības statuss būtu iegūstams kā "salds auglis" grūta darba rezultātā, turpretī daudzi ārpilsoņi, it īpaši tie, kas dzimuši Latvijā, uzskata, ka pilsonības statuss viņiem būtu jāpiešķir automātiski, pamatojoties uz dzimšanas vai nodzīvoto gadu ilgumu Latvijā.

Konfliktu starp pilsoņiem un ārpilsoņiem padziļina arī tas, ka abās pusēs visai plaši izplatīts viedoklis, ka valsts "aizstāv" otru grupu, ignorējot pirmās kopas intereses.

* Diskusijas rezultāti liecina, ka ar naturalizāciju saistītie jautājumi ir vieni no tiem, saistībā ar kuriem pastāv visvairāk stereotipu, vērojama patiesības neadekvāta atspoguļošana. To radīšanā liela loma ir gan masu saziņas līdzekļiem, gan arī grupu un personu savstarpējās sazināšanās sakariem. Diskusija atstāja iespaidu, ka daudzi tās dalībnieki bija jau daudzkārt atkārtojuši tādas frāzes kā "esam dzimuši Latvijā, bērni dzimuši Latvijā, bet mums nepiešķir pilsonību", viņiem ir izveidojusies stabila pārliecība, kas liedz uzklausīt, iedziļināties citos viedokļos.

* Joprojām aktuālas ir pretrunas jautājumā par valsts valodu: pilsoņi izvirza stingras prasības latviešu valodas apguvē, ārpilsoņiem prasību līmenis valsts valodā šķiet pārāk augsts; viņiem ir arī pretenzijas pret valsts valodas mācīšanu skolās. Taču svarīgi ir noskaidrot, starp kurām sabiedrības grupām šīs pretrunas pastāv. Diskusiju rezultāti mudināja izvirzīt jautājumu, cik lielā mērā šis konflikts pastāv starp pilsoņiem un ārpilsoņiem, cik lielā mērā — starp tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas latviešu valodu prot, un tiem, kas to neprot.

* Fokusgrupas un pētījums rāda arī to, ka Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē ir visai vāja, trīs ceturtdaļas pilsoņu un 90% nepilsoņu nav nevienas sabiedriskas ogranizācijas biedri. Tas nozīmē, ka pārsvarā cilvēki kontaktējas ar ģimenes locekļiem, draugiem, kolēģiem, bet viņi neveido jaunus sociālo kontaktu tīklus, kas paplašinātu viņu saikni ar citiem cilvēkiem, sekmētu viņu integrāciju Latvijas sabiedrībā. Populārākās sabiedriskās organizācijas Latvijā ir arodbiedrības (12% pilsoņi, 5% ārpilsoņi), reliģiskās organizācijas, baznīcu draudzes (6% pilsoņi, 2% nepilsoņi), sporta, atpūtas organizācijas (4% pilsoņi, 1% ārpilsoņi).

Pētījums rāda, ka 90% gan pilsoņu, gan ārpilsoņu uzskata: ir jāprot valsts valoda, bet tajā pašā laikā 70% aptaujāto ārpilsoņu uzskata, ka krievu valodai jābūt otrajai valsts valodai.

Iepriekšminēto un daudzu citu jautājumu izpēte tika veikta, realizējot otro programmas posmu — iedzīvotāju aptauju. Pētījumam izvēlēts 301 punkts, kur aptaujāti Latvijas iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 75 gadiem — 1 507 pilsoņi un 1 502 nepilsoņi. Aptauju realizēja Baltijas datu nams, projekta vadītāja — Brigita Zepa. (Šī pētījuma rezultātus publicējam atsevišķi — red.)

Pilsoņu vidū — 80% latviešu, 15% krievu un 5% citām tautībām piederīgo. Savukārt no nepilsoņiem 67% ir krievi, 12% — baltkrievi, 10% — ukraiņi, 3% — poļi, 3% — lietuvieši un 4% — citu tautību iedzīvotāji.

Aptaujas galvenais uzdevums bija noskaidrot Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valsti, pilsonību, etniskajām grupām, valodu, izglītību, kā arī iedzīvotāju vērtīborientāciju.

Nākamais programmas posms sastāv no trim atsevišķām daļām. Pirmā no tām ir saziņas līdzekļu analīze pēdējā gada laikā. Tā galvenokārt ir lielāko Latvijas preses izdevumu, kas ietver pēc iespējas plašāku lasītāju loku, materiālu analīze. Tiks analizēti materiāli no tādiem laikrakstiem kā "Diena’’ (latviešu un krievu val.), ‘’Rīgas Balss’’ (latviešu un krievu val), ‘’Neatkarīgā Rīta Avīze’’, ‘’Lauku Avīze’’, ‘’SM’’, ‘’Panorama Latvii’’’, ‘’Bizness un Baltija’’ (krievu val.) un ‘’Čas’’, kā arī daži TV un radio raidījumi par pilsonības tēmām.

Satura analīzes mērķis ir izvērtēt informācijas par pētāmo jautājumu atspoguļojuma patiesīgumu, struktūru, detalizētību, apjomu, lietderību utt.

Otrā daļa ir tiesību aktu analīze, un tās mērķis ir, analizējot Latvijas iekšējos tiesību aktus, kas saistīti ar pilsonības statusu, atklāt iekšējās pretrunas, ja tādas ir, konstatēt, vai LR iekšējie likumdošanas akti atbilst LR saistošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem, un izstrādāt ieteikumus, kā novērst atklātās pretrunas.

Trešā no daļām ir ekspertu aptaujas, kuras tiks izmantotas kā papildu informācijas ieguves metode, intervējot cilvēkus, kas ir tieši saistīti ar ārpilsoņu problēmu un pilsonības jautājumu risināšanu.

Ir aptaujāti 60 eksperti, kas pārstāv likumdevējvaru, izpildvaru un nevalstiskās organizācijas.

Mērķis ir iegūt profesionālu viedokli par ārpilsoņu problēmloku, lai sekmētu šo problēmu atrisināšanas un integrācijas procesu.

Integrācija, sabiedrības saliedētība — tā ir virzība uz nākotni. Valsts politikai šai sakarā vajadzētu balstīties ne tik daudz uz pagātnes problēmām, cik uz Latvijas stabilas nākotnes un attīstības potenciālu attīstību, nepieciešamību pēc mūsdienīguma un vienotās Eiropas vērtībām. Tā teikts Igaunijas nacionālās integrācijas politikas pamatnostādnēs, un domāju, ka tādam vajadzētu būt noteicošajam akcentam arī topošajā Latvijas sabiedrības integrācijas programmā. Tā ir virzība uz bērniem un jauniešiem. Naturalizācijas pārvalde neatlaidīgi ir mēģinājusi rast atbildi uz jautājumu — cik tālu ceļā uz pilsonisko sabiedrību ir šodienas, 90. gadu nogales, jaunietis? Tāpēc sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju paralēli pētījumam visā valstī tika organizēts konkurss skolēniem, kura mērķis bija:

• veicināt jaunatnes tiesisko izglītošanu un audzināšanu;

• sekmēt Latvijas vēstures pamatjautājumu apgūšanu;

• sekmēt pilsoniskās sabiedrības veidošanu;

• stimulēt interesi par nepilsoņu integrācijas procesu sabiedrībā.

Konkursā piedalījās 115 skolas, tajā skaitā ar latviešu mācību valodu — 78, ar krievu valodas mācību valodu — 34, divplūsmu skolas — 3. Visās kārtās un konkursos ar preses starpniecību piedalījās 3468 dalībnieki.

Katrā no konkursiem piedalījās arī daudz līdzjutēju, tā ka informācija par pilsonības jautājumiem ir sasniegusi daudz plašāku skolēnu loku. Informācija par skolēnu konkursiem plaši tika atspoguļota presē, radio, televīzijā.

Aptaujājot skolēnus, varēja konstatēt, ka konkursi viņos ir izraisījuši lielu interesi. Rēzeknes reģionālā nodaļa veica skolēnu aptauju, un atsauksmes bija ļoti pozitīvas. Piemēram, uz jautājumu, kur noderēs konkursos iegūtās zināšanas, viens no jauniešiem atbildēja, ka "zināšanas noderēs tad, kad es veidošu savu partiju".

Jaunieši konkursa laikā parādīja ne tikai augstu diskusijas kultūru, labas zināšanas, bet arī radošu pieeju. Kā piemēru gribu minēt Rēzeknes 3.vidusskolas pašu audzēkņu organizēto aptauju "Latvijas vidusskolnieks 90. gadu beigās". Aptaujā bija vairāki jautājumu bloki: Mana vieta mūsdienu sabiedrībā, mana attieksme pret valsti, Politika man vai es politikai....., Es un mans iekšējais "es". Anketēšanas rezultāti gan iepriecina, gan satrauc. Piemēram, 98% aptaujāto apliecina, ka viņus interesē sabiedrības problēmas, bet tikai 20% uzskata, ka būtu spējīgi ko izmainīt sabiedrībā. Interesantas ir atbildes uz jautājumu, kādus politiķus jaunieši izvēlētos: gudrus, inteliģentus, valdonīgus vai pieejamus saskarsmē? Tikai 2% respondentu uzskata, ka politiķim jābūt inteliģentam, bet lielākais vairums — 43% — vēlas redzēt politiķus, kuri pieejami saskarsmē.

Bet īpaši satraucoša ir atbilde uz jautājumu: "Vai Jums rodas lepnuma sajūta par savu valsti?" Tikai 5% atbild — "jā". Komentāri lieki...

Nākamais pasākums bija novadu konferences, kuru mērķis — informēt un iesaistīt Latvijas iedzīvotājus ar pilsonisko sabiedrību saistīto problēmu apzināšanā un aktīvā dialogā. Konferences bija iecerētas kā līdzeklis, kas palīdzētu apzināt un mēģinātu atrast optimālos risināšanas ceļus pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Novadu konferencēs īpaši svarīgi bija apzināt tās atšķirīgās problēmas, kas ir raksturīgas dažādiem Latvijas novadiem to atšķirīgo ekonomisko, sociālo, demogrāfisko un politisko attīstības rādītāju dēļ.

1998.gada jūnijā iecerēts organizēt konferenci Rīgā, kuras moto būs "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību". Konference Rīgā ir noslēgums visai programmai, kurā tiks apkopota visa pētījuma gaitā iegūtā informācija un atziņas, veidots kopējs priekšstats par Latvijas problēmām kopumā, kā arī ņemta vērā citu valstu pieredze. Konferences rezultātā tiks izstrādāti priekšlikumi un rīcības programmas meti, kas varētu būt pamats Latvijas sabiedrības integrācijas valsts programmas izveidei.

Vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka pētījumu un rīcības programmā "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" iegūto datu analīze ir nopietns zinātnisks darbs, līdz ar to jāuzmanās no vienkāršotiem secinājumiem, un būtu ļoti vēlams, lai šo datu zinātnisko analīzi un priekšlikumu īstenošanu atbalstītu attiecīgas valsts institūcijas. Ja topošā Latvijas sabiedrības integrācijas programma, kurā eksperti saskata vismaz 8—10 atsevišķas daļas, tiks izstrādāta tikai kā teorētisku frāžu sakārtojums, nevis kā ilgtermiņa, finansiāli nodrošināta valsts programma, tad veltīgs būs arī tas darbs, kuru darba grupa, strādājot pie pētījuma un rīcības programmas, veic jau vairāk nekā gadu. Novadu konferencēs esmu daudz mācījusies, saklausījusi ne mazumu atziņu, un ar vienu no tām, kuru dzirdēju no sirma vīra Valmieras konferencē, arī gribētu pabeigt savu referātu: "Mūsu ir tik maz, tāpēc domāsim gaišas domas un darīsim labus darbus."

"LV" redakcijas rīcībā ir arī ārlietu ministra Dr.iur.Valda Birkava referāts, sava referāta izklāstu apsolījusi Ministru prezidenta padomniece Dr.oec. Inese Vaidere