Vēstules "Latvijas Vēstnesim"

Pēc Tautas frontes uzvaras vēlēšanās bija saskatāms, ka Rīgas milicijas vairums nebūs lojāls jaunajai tautas varai. Savu klaji naidīgo attieksmi pret jaunievēlētajiem deputātiem, Augstāko padomi, Ministru padomi, tikko pieņemtajiem likumiem un lēmumiem, kā arī Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova aicinājumam nodrošināt un stiprināt sabiedrisko kārtību divi tūkstoši pilsētas miliču 11.maijā demonstrēja savā saietā kompartijas namā. Pieņemtajā rezolūcijā viņi noteica neatzīt Neatkarības deklarāciju un turpmāk pakļauties tikai PSRS un LPSR likumiem.

1990.gada maijs bija ar ziedēšanas prieku, zaļas dabas un tautas dvēseļu atmodu. Tauta dzīvoja Augstākās padomes sesijas darba uzsākšanas gaidās. Deputātiem bija uzticēts izlemt Latvijas nākotni: būt brīvai un neatkarīgai vai turpināt klanīties Maskavai. Televīzijas uzmanības lokā nokļuvušie interfrontieši Alksnis, Lopatins, Aleksejevs un citi viņu līdzgaitnieki draudoši paziņoja: ja sesijā tiks lemts par Latvijas PSR anulēšanu un Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, Augstākās padomes nams tiks "šturmēts", lai sesijas darbu pārtrauktu.

Latvijas Tautas frontes vadība ar Īpašajām brīvprātīgajām vienībām šādām varbūtējām provokācijām bija gatava dot pretsparu. Dainis Īvāns un Jānis Škapars izanalizēja un apstiprināja Īpašo vienību izplānoto darbību deputātu un Augstākās padomes nama apsardzei. Sargāšanas prioritātes piešķiršana brīvprātīgajām vienībām ļoti nepatika krievvalodīgajai Rīgas milicijas pārvaldes vadībai. Augstāko padomi apsargāja miliči. Viņi uzsāka neuzkrītošu pretdarbību: nelabprāt atbrīvoja kārtības sargiem paredzētās darba vietas, visādi traucēja Augstākās padomes telpās ieiet ar caurlaidēm, Rīgas milicijas šefa vietnieks, bēdīgi slavenais līdzatbildētājs Rubika lietā, OMON virsvadītājs N.Gončarenko divas reizes mani kā Īpašo vienību komandieri grasījās aizturēt, lai sagrautu Īpašo brīvprātīgo vienību darbu. Mani vīri nepieļāva tam notikt. Drošsirdīgi darbojās M.Andersons, G.Vaznis, V.Atis, E.Kristiņš, G.Kalniņš, A.Māliņš, V.Bērziņš, J.Veinbergs, J.Gipters, I.Vingolds, A.Tepers, P.Vērītis, J.Kondrāts, K.Grīnbergs un citi.

Tuvojās vēsturiskais 1990.gada 4. maijs. Īpašo vienību 60 vīri jau dienu iepriekš pilnīgi, no pagraba līdz jumtam, pārņēma Augstākās padomes namu savā aprūpē. Divi simti sargu ar baltām lentēm uz piedurknēm dežurēja ēkas apkaimē.

No rīta laukums un Jēkaba iela bija ļaužu pilni, gaidot deputātu balsojumu par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Dimdošajā cilvēku pūlī glūnēja privātās drēbēs ģērbušies militāristi, izlūkojot situāciju pirms lielajiem "darbiem". Redzot uz ielas labi organizētu apsardzi un lojāli noskaņotus cilvēku tūkstošus, sākt uzbrukumu viņi neuzdrošinājās. Deklarācija tika pieņemta, tauta gavilēja gan pie Augstākās padomes, gan arī krastmalā, kur notika jau neatkarīgas valsts deputātu un iedzīvotāju mītiņš.

14.maija rītā pie Augstākās padomes sapulcējās ap simt Alkšņa karaskolas kursantu un armijas virsnieku. Viņi gribēja iekļūt parlamentā. A.Gorbunovs atļāva man Īpašo vienību vīru pavadībā ievest armijnieku delegāciju savā kabinetā uz pārrunām, kur tos uzklausīja Dainis Īvāns, Ivars Godmanis, Andrejs Krastiņš un Imants Daudišs. Militāristi pieprasīja atcelt deklarāciju, bet saņēma no valstsvīriem atbildi: "Nē!"

15.maijā deputāti risināja valstiski svarīgas problēmas, bet Īpašo vienību vīri mana vietnieka M.Andersona (tagad Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieks) vadībā ieņēma pozīcijas parlamenta iekšpusē pie durvīm, logiem un citām nedrošām vietām, jo Jēkaba iela bija ļaužu pilna, tā mudžēja un dunēja. Visi saspringti gaidīja interfrontes apsolīto triecienuzbrukumu Augstākajai padomei. Un tas notika. Civiltērpos saģērbušies armijnieki, bruņojušies ar īsiem metāla priekšmetiem, saķērušies elkoņos, pārrāva kārtības sargu un miliču ķēdes, bet uzdūrās uz omoniešu dzelzs vairogiem. Sākās pipkošana. Pa gaisu lidoja armijas cepures, bet uz bruģa gulēja nogāztie. Teatralizētais priekšnesums starp militāristiem un omoniešiem ilga desmit minūtes un beidzās bez upuriem un naida. Krauklis krauklim acīs neknābj. Tos pāris desmit kursantu un virsnieku, kuri izspruka no omoniešu rokām, pie Augstākās padomes durvīm apturēja Īpašo brīvprātīvo vienību vīri.

Tā tika novērsta Latvijai naidīgo spēku pirmā ofensīva. Kas sankcionēja nelojālo miliču darbību pie Augstākās padomes? Ceru, ka vēsturnieki izdibinās patiesību.

Georgs Maiznieks,

ar Triju Zvaigžņu ordeņa zelta zīmi apbalvotais bij. Latvijas Īpašo

brīvprātīgo vienību štāba priekšnieks