Par integrēšanos jeb iekļaušanos

Manuprāt, vispirms ir nepārprotami pats par sevi jādeterminē Latvijas tautas jeb nācijas integrācijas jēdziens.

Kopš Atmodas sākuma līdz pat šodienai dažādos mūsu sabiedrības slāņos tiek ļoti atšķirīgi traktēti jēdzieni "tauta", "tautība", "nācija", "nacionalitāte". Vēl lielākas atšķirības parādās, ja runa ir par latviešu tautu, latviešu nāciju, Latvijas tautu un Latvijas nāciju. Sadzīves apritē samērā skaidri ir saprotami tādi jēdzieni kā "Krievijas latvietis" vai "Latvijas krievs", kaut gan šie jēdzieni satur veselu rindu nenoteiktu un pretrunīgu traktējumu iespēju.

Gribētos sākt ar šķietami visvieglāko — ar tautību .

Kas tad galu galā ir latvietis (krievs, vācietis)? Pēc kā nosaka tautību? Lūk, jau šajā jautājumā ir kolosāls juceklis. Pārsvarā XX gadsimta sākumā tautība tika noteikta pēc likumīgā tēva, kas nekādā veidā neizslēdza cita etnosa izcelsmi. Kā smejies, neba nu vienmēr pie gultas stāvēja liecinieks. Bija valstis, kas tautību noteica pēc mātes, kas bija grūti noslēpjams fakts. Bet notika arī bērnu tīša samainīšana.

Sevišķi daudz dažādo "asiņu" rit pašu latviešu dzīslās, daudzu gadsimtu laikā pārciesto iekarotāju "pakalpojumu" un baronu "pirmās nakts tiesību" rezultātā. Paldies Dievam, ka tas ir tā, jo pretējā gadījumā mūsu supernacionāļi varētu ieslīgt rasismā. Sevišķi tālu no šī sliekšņa mēs gan neatrodamies, jo mūsu pasē ir ieraksts par tautību, kas gan nav nevienas civilizētas valsts un nebija Latvijas brīvvalsts pasē. Zīmīgi, ka šis netikums tika pārņemts no dižā Staļina, kura emisāri ļāva katram pašam ierakstīt, kādu tautību gribēja. Mūsu pašreizējie "dižā tautu tēva" centīgie sekotāji ir gājuši soli tālāk. Tagad tu pats savu tautību vairs nevari izvēlēties. Ir vajadzīgi dokumentāri pierādījumi. Man vēl neviens nav varējis precīzi paskaidrot, ar ko ir pamatoti un kādiem jābūt kritērijiem latvietības noteikšanā. Šeit ir vesela gamma visdažādāko etniski neatšķetināmo pretrunu. Jauktās un daudzkārtējās laulībās vienā ģimenē no agrīnas bērnības kopā augušie bērni var piespiedu kārtā tikt šķiroti pēc tautības. Uz kāda pamata tad etniski nelatvisku adoptētu bērnu var "pataisīt" par latvieti? Un, ja nu pēc pases apliecinātie latvieši uzaudzina savu kafijas krāsas bērniņu Anglijā, vai tad šis latviskai mentalitātei svešais cilvēciņš ir etniskais latvietis vai juridiskais latvietis? Tādus un līdzīgus gadījumus pārpilnām rada pati dzīve, pārspējot mūsu teorētisko fantāziju produktus.

Pretēji Marksa pareģojumam, ka XX gadsimts iezīmēsies ar tautību pakāpenisko integrēšanos un pasaule pakāpeniski internacionalizēsies, tieši šis gadsimts radījis visradikālākos nacionālšovinisma izvirdumus ar visnežēlīgākajiem holokaustiem. Viens no šo zvērību instrumentiem kā Staļinam, tā arī Hitleram bija tautības vai ticības ieraksts dokumentos.

Tautību nevar un nedrīkst padarīt par birokrātijas rotaļlietu. Tautība ir ētiska un apziņas kategorija, kurai nedrīkst piešķirt jelkādas juridiskas saistības vai sekas. Valsts varai un jebkura birokrātiskā aparāta daļai jābūt pilnīgi indiferentai pret savu pavalstnieku izcelsmi un reliģisko pārliecību. Tā ir XXI gadsimta kultūrtautu aksioma!

Tātad, atzīstot, ka tautību ierindosim ētisko kategoriju kopnē, mums radīsies vesela rinda tiesisku un administratīvu problēmu, kādas neparādījās pirmskara parlamentārās Latvijas sadzīvē. Kārkluvācietība un jaunlatviskošanās bija vienlaikus notiekošie procesi, kas nebija reglamentēti ar juridiski saistošiem tiesību aktiem. Pirmie šovinistiskie, ar likumu reglamentētie uzvārdu latviskošanas uzplūdi sākās Ulmaņa laikā, kam drīz vien sekoja cittautiešu klasificēšana un viņu tiesību pakāpeniskā ierobežošana. Šodien mēs vēl neesam sasnieguši tālaika patvaļas līmeni, kas ar likumu aizliedza cittautiešu skolas apmeklēt kā latviešu, tā arī atšķirīgo citu tautību bērniem. Tautība pakāpeniski tika ievesta oficiālā likuma kategorijas līmenī, un tam sekoja cittautiešu atbrīvošana no valsts dienesta atbildīgajiem amatiem.

Patiesi, mēs vēl pagaidām neesam sasnieguši šo līmeni, bet nav mazums politiķu, kas tiecas virzīties uz to. Tomēr atcerēsimies: autoritārās Latvijas vienotības popularizēšana patiesībā bija cittautiešu diskriminēšana un līdz ar to panāca tieši pretējo efektu — sašķēla tautu tautiešos un sveštautiešos. Vēl līdz šai dienai reti kāds ir aizdomājies līdz faktam, ka vācbaltiešu ietekmēšanos no fašistiskās propagandas lielā mērā veicināja Latvijas nacionālšovinisms, kas lielā mērā veicināja viņu "piespiedu–brīvprātīgo" emigrāciju 1939. gadā. Neapšaubāmi, tas bija viens no papildu faktoriem mūsu valsts 50 gadu okupācijas iespējai. Vai totalitāro valstu pagātnes mācība tiešām nav pietiekami pārliecinoša, ka jebkuras valsts vai tautas šovinisms galarezultātā beidzas ar katastrofu!

Vai mums šodien ir iedomājama toleranta attieksme pret tautībām, un vai tā ir vēlama? Vai mums par paraugu jāņem Francija, kur ir īstens bābelisks etnosu krustojumu klāsts ar vienu valodu un tautības apzīmējumu? Visi Francijas pavalstnieki neatkarīgi no izcelsmes ir — francūži.

Bet varbūt nav nekādas vajadzības izgudrot velosipēdu un iespēju robežās tuvoties parlamentārās Latvijas likumu tolerances un personības uzskatu cienīšanas līmenim. Šie mūsu vecie likumi vēl šodien var kalpot par paraugu Eiropas kopienai un visiem viņu emisāriem.

Cienīsim paši sevi un savu pagātni, tad arī citi mūs cienīs!

Un tā es nonāku pie šādām tēzēm:

• Neeksistē viennozīmīgi un juridiski precīzi tautības formulējumi.

• Šim pašam precīzi nenosakāmajam jēdzienam cilvēces attīstībā kopš homo sapiens pirmsākumiem līdz pat mūsu dienām ir izšķiroša loma jebkuras valsts un ikkatra cilvēka dzīvē. Līdz ar to tas ir viens no vispateicīgākajiem pamatiem politisku manipulāciju un demagoģiju laukā.

• Tautība, tāpat kā valoda un pavalstniecība, ietver divus savstarpēji pretējos — apvienošanas un atšķiršanas — procesus.

• Jebkuri likumi un tiesiskie akti, kuros ir atsauce uz tautību, paver visplašākās iespējas varas institūciju patvaļai pret cilvēku grupām jeb atsevišķiem indivīdiem.

• Jebkuras modernas tiesiskas valsts, arī Latvijas, konstitūcijā ir pants par jebkuras tautības, rases un reliģiskās ticības (ētiski morālās pārliecības) vienlīdzības atzīšanu.

Secinājumi:

• Tautība ir cieši saistīta ar attiecīgo valodu, kaut arī sastopamies ar daudziem izņēmumiem un pat pretrunām.

• Tautība lielākoties saistās ar noteiktu ģeogrāfisku vietu, kurā tā ir dominējoša.

• Jebkura tautības pieminēšana likumos vai tiesiskos aktos ir antikonstitucionāla un līdz ar to izslēdzama no jebkura juridiska dokumenta (pases). Katram cilvēkam ir tiesības deklarēt savu (kaut vai izgudrotu) tautību, jo tautības piederībai nav un nedrīkst būt juridisku seku. Tautība nav nedz pierādāma, nedz apstrīdama un ir katra indivīda apziņas kategorija. Šāda nostādne bija pirmās Latvijas Republikas likumu burtos un garā.

Pēc tam tad mēs varētu risināt jautājumu par valodu .

Jānis Danoss, Rīgā