Zemnieku tautas vēstures tulks

Rīt, 20. aprīlī, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim, vēsturniekam profesoram Heinriham Strodam — 75

Tautas pēdas laiks aizber.

Tāpēc vienmēr no jauna

Uzslāņojumi jāizcērt,

kur nākošo soli spert?

Vēsturniek, cērt!

Lūcija Stroda "Vēsturniekam"

LZA goda loceklis, Dr. habil. hist., prof. em. Heinrihs Strods vairāk nekā 50 mūža gadus veltījis intensīvam zinātniskās pētniecības, pedagoģiskajam un vēstures pētniecības organizatoriskajam darbam.

Vēsturnieks dzimis Ilūkstes apriņķa Dvietes pagastā 1925. gada 20. aprīlī jaunsaimnieku Helēnas un Pētera Strodu četrbērnu ģimenē kā vecākais dēls. Dzimtai Dvietē ir ļoti senas saknes, jo par Strodu priekštečiem kā muižas "meža kalpiem" ziņas aizsniedzas līdz XVII gadsimtam. Heinriha tēvs 12 ha lielo jaunsaimniecību "Strazdiņi" gan ieguva tikai pēc Pirmā pasaules kara par piedalīšanos Latvijas brīvības cīņās.

Mācoties Dvietes pamatskolā (1933–1939) un Ilūkstes valsts ģimnāzijā (1939–1944), Heinrihs vasaras brīvlaikā strādāja tēva saimniecībā, lai pats nopelnītu iztiku un skolas naudu. No stingrajiem vecākiem viņš mantoja darba mīlestību un neatlaidību, bet kristīgo pārliecību nodrošināja katoļiem raksturīgā dievbijība.

Uz H.Stroda izvēli pievērsties vēsturei jau skolas laikā lielu iespaidu atstāja piedalīšanās E.Šturma vadītajos arheoloģiskajos izrakumos Dvietes upes krastos 1938. gadā. Mācīdamies ģimnāzijā, viņš laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" publicēja rakstu par Dvietes nosaukuma izcelšanos (1940). Pēc ģimnāzijas beigšanas H.Strods apmeklēja skolotāju kursus un 1944./1945. mācību gadā strādāja par skolotāju Bebrenes vidusskolā.

1945. gadā H.Strods iestājās LVU Vēstures fakultātē, kur pie profesora J.Zuša specializējās Latvijas vēsturē. Studijas beidza ar teicamām sekmēm, taču fakultātes kompartijas organizācijas raksturojumā, starp citu, bija tiem laikiem nepatīkama piezīme — "esot fakti, kas liecinot par buržuāziskā nacionālisma izpausmēm H.Stroda rīcībā". Varbūt tas bija saistīts ar to, ka studiju beidzamajā gadā viņš bija apprecējies ar kursa biedreni Lūciju Jaundzemi (1924–1970), kura par pretpadomju darbību pēckara periodā atradās represīvo struktūru uzmanības lokā. Jāatzīmē, ka Lūcijas Strodas brīvdomīgā dzeja atsevišķā krājumā "Mans laiks" publicēts tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas (1997).

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Foto: Romualds Mičūns

Jau studiju laikā H.Strods bija sācis strādāt Latvijas Vēstures muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku (1949), kur drīz tika paaugstināts par vēstures nodaļas vadītāju, pēc tam (1951–1958) bija šī muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Pēc aspirantūras (1951–1953) beigšanas viņš aizstāvēja vēstures zinātņu kandidāta disertāciju (1953) un kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks darbojās LZA Vēstures institūta Feodālisma sektorā (1954–1981). Starplaikā H.Strods bija šī institūta Arheoloģijas un etnogrāfijas sektora vadītājs (1961–1971). Doktora disertāciju viņš aizstāvēja 1977. gadā. Kopš 1982. gada H.Stroda pedagoģiskā un zinātniskā darbība saistīta ar Latvijas Universitāti, kur viņu ievēlēja par profesoru un PSRS vēstures katedras vadītāju. Sākoties atmodai, H.Strods uz šīs katedras bāzes nodibināja Latvijas vēstures katedru, kuras vadītājs bija līdz 1993. gadam. Pēc tam līdz aiziešanai pensijā (2000.g. februārī) viņš bija šīs katedras profesors. Pašlaik H.Strods sabiedriskā kārtā ir pētniecības grupas vadītājs Okupācijas muzejā Rīgā.

H.Stroda darbiem Latvijas vēsturē raksturīga apbrīnojama tematiskā daudzveidība un apjoms, plašs hronoloģiskais diapazons, pētāmo jautājumu sasaiste ar attiecīgā laika notikumiem Baltijā un Eiropā. Viņš ir autors pavisam 743 publikācijām (zinātniski un populārzinātniski raksti, tēzes, recenzijas), tai skaitā 20 grāmatām un brošūrām. Šos H.Stroda darbus varētu sadalīt vairākās tematiskās grupās — agrārās attiecības Kurzemē, lauksaimniecības vēsture, muzeji un etnogrāfiskā pētniecība, Latvijas vēstures vispārējie jautājumi, historiogrāfija un vēstures pētnieki, Latvijas zinātnisko un pedagoģisko iestāžu vēsture, Latvijas okupācijas laiks (1940–1990) u.c. Protams, šāds iedalījums ir nosacīts, jo minētās tematiskās grupas ir savā starpā saistītas un bieži vien, risinot kādu problēmu, skarti tematiski dažādi jautājumi, īpaši tas attiecas uz tādiem H.Stroda lielajiem darbiem kā baznīcas, meža vēsture u.c.

Ar tematisko grupu —agrārās attiecības Kurzemē — saistīta H.Stroda kandidāta disertācija par Kurzemes kroņa muižām XVIII gs. beigās un XIX gs. pirmajā pusē (1953), par lauku proletariāta veidošanos (1954) un zemnieku klaušām (1960). Šī tēma 80.–90. gados ir krietni paplašināta, izmantojot Baltijas valstu, Krievijas un Vācijas arhīvu un bibliotēkās uzglabātos rokrakstu materiālus, un publicēta monogrāfijā "Kurzemes kroņa zemes un zemnieki 1795.–1861." (1987, 235 lpp.). Kā mācību līdzeklis studentiem sagatavota brošūra "Kurzemes lauki XVII–XIX gs." (1992, 123 lpp.). Šajā darbā jau atspoguļojas autora iestrādes speciālajos pētījumos par lauksaimniecības attīstību. Kurzemes tematikai pieslēdzas H.Stroda divsējumu darbs par Kurzemes jautājumu XVIII gs. (1993, I, 204 lpp., II, 216 lpp.), kur autors, balstoties uz Latvijas, Krievijas, Polijas, Vācijas un Zviedrijas arhīvu materiāliem, rokrakstiem un dažādu valstu vēsturnieku jaunākajiem pētījumiem, uzskatāmi parāda tās diplomātiskās cīņas, kuru rezultātā Kurzemi 1795.gadā pievienoja Krievijas impērijai. Pēc grāmatas autora vērtējuma, šis notikums kļuva par latviešu tautas nelaimi, jo Krievijas cari savās kolonijās pretojās nacionālo valstu veidošanas idejai. Beidzamajos gados ārzemēs publicētajos rakstos H.Strods analizē Kostjuško sacelšanās atbalsis Kurzemē (1996) un Kurzemes hercogistes politiku Ziemeļu kara priekšvakarā (1997).

Visvairāk H.Strods ir strādājis, pētot Latvijas lauksaimniecības vēstures problemātiku. Par to liecina viņa 6 sarakstītās grāmatas un ap 150 dažādu rakstu. Pievērsties lauksaimniecībā izmantojamo mašīnu sākumiem, sējamo un stādāmo zemkopības kultūru ieviešanas vēsturei H.Strodu acīmredzot ir pamudinājis darbs muzejā, kur ar šīm problēmām bija jāsastopas, iekārtojot ekspozīciju un izstādes. Gadu desmitiem ilgo darbošanos lauksaimniecības vēstures izpētes jomā ievada darbs par augsnes apstrādes vēsturi "Zemkopības sistēmu attīstība Latvijā. Vēsturisks apskats no II g.t. p.m.ē. līdz mūsdienām" (1957, 168 lpp.). Vairākos rakstos H.Strods ir rūpīgi izsekojis labības novākšanas un kulšanas darbarīku attīstībai līdz XIX gs., akcentējot vietējo amatnieku prasmi labības pļāvēju (1955) un kuļmašīnu konstruēšanā (1958). Viņš aplūko jautājumu par kartupeļu audzēšanas sākumiem plašākās teritorijās tikai ar XVII gs. beigām (1958).

Liela nozīme Latvijas lauksaimniecības izpētē bija tam faktam, ka H.Strods, sākot ar 1958.gadu, ir piedalījies vairāk nekā 20 starprepublikāniskajos, vēlāk starptautiskajos Austrumeiropas agrārās vēstures simpozijos, kur bija iespēja uzzināt jaunāko informāciju par pētniecības stāvokli agrārajā vēsturē citās zemēs. Viņš ir vienmēr šo simpoziju referentu skaitā un sniedz regulāru informāciju par tur notikušo. Novērtējot ieguldīto darbu šajā nozarē, Krievijas ZA Vēstures nodaļa H.Strodu ir ievēlējusi par Agrārvēstures zinātniskās padomes locekli.

Rakstā par XVIII gs. beigu un XIX gs. pirmās puses lauksaimniecības biedrībām H.Strods ir apcerējis šo biedrību ieguldījumu agrotehnisko uzlabojumu ieviešanā muižās, lai dzimtbūtnieciskās saimniecības varētu pārvērst par kapitālistiskā tipa saimniecībām (1962). Pēc autora pētījuma, šīs biedrības neveicināja lauksaimniecības uzlabošanu zemnieku saimniecībās, jo, pastāvot feodālajam īpašumam, zemnieki, kas zemi nomāja no muižas, nebija ieinteresēti labības šķirņu uzlabošanā. Ka starp muižniekiem Vidzemē bijuši tādi kā G.Budenbroks, liecina H.Stroda raksts (1966), kurā parādīta baltvācu muižniecības cīņa pret savu tautieti, kas ar plašu projektu XIX gs. 40.gados bija uzdrošinājies ierosināt zemnieku klaušu atcelšanu un pāreju uz naudas nomu.

Monogrāfija "Lauksaimniecība Latvijā. 18.gs. 80.gadi — 19.gs. 60.gadu sākums" (1972, 432 lpp.) ir uzskatāma par H.Stroda iepriekšējo pētījumu kopsavilkumu. Četrās nodaļās aplūkota zemkopības, lopkopības, tirdznieciskās zemkopības attīstība un dots klaušu saimniecības krīzes vispusīgs raksturojums. Par šo darbu publicētas 10 recenzijas Latvijā un ārpus tās robežām, augstu novērtējot monogrāfijas zinātnisko nozīmi. Pārtulkota krievu valodā, šī grāmata kalpoja par pamatu doktora disertācijas aizstāvēšanā.

Kā mācību līdzeklis izdota brošūra "Zemnieku un muižu saimniecību skaita un struktūras izmaiņas Latvijā 18.gs. beigas — 19.gs. 1.puse" (1984, 118 lpp.), ko H.Strods izmantoja speckursa lasīšanai LU un Maskavas universitātes Vēstures fakultātē. Līdzīgā nolūkā tika sagatavota otra brošūra "Tirdznieciskās lauksaimniecības attīstība 18.gs. 2.pusē — 19.gs. 1.pusē" (1985, 117 lpp.), ko viņš kā speckursu lasīja LU vēsturniekiem.

Lauksaimniecības specialitāšu studenti kā mācību līdzekli var izmantot H.Stroda populārzinātnisko grāmatu "Latvijas lauksaimniecības vēsture no vissenākajiem laikiem līdz 20.gs. 90.gadiem" (1992, 288 lpp.). Autors saistošā valodā pastāsta, kā zemkopība radusies un kā tā nonākusi līdz mūsu valstij. Uzskatāmi parādīta zemes apstrādāšanas sistēmu attīstība, svarīgākie darbarīki no senākajiem laikiem līdz mūsdienām.

Aplūkotajai lauksaimniecības vēstures tematikai cieši pieslēdzas H.Stroda raksti par muzejiem un etnogrāfiju. Šo publikāciju grupu ievada viņa kā mācīta vēsturnieka pirmais publicētais raksts "Jauna ekspozīcija Latvijas Centrālajā vēstures muzejā" (1953). Ir arī citi raksti par nepieciešamību rīkot skolēnu ekskursijas uz muzejiem, par vēstures materiālu krāšanu, par muzejnieku ekspedīcijām (1954–1960), par novadpētniecības muzeju uzdevumiem (1958). Sakarā ar Latvijas Vēstures muzeja 90 gadu jubileju H.Strods ir devis pārskatu par muzeja tapšanu, darbu un panākumiem tā pastāvēšanas laikā (1961).

Sākot ar 50.gadu beigām, kad darbu bija sākusi Latvijas dabas un vēstures biedrība, kuras uzdevumos ietilpa kultūras pieminekļu aizsardzība, H.Strods kā šīs biedrības vēstures nodaļas vadītājs publicēja vairākus rakstus ar aicinājumu stāties šīs sabiedriskās organizācijas biedru rindās, lai kopējiem spēkiem cīnītos par nacionālo bagātību saglabāšanu. Ilgus gadus viņš bija Dabas un vēstures kalendāra redkolēģijas loceklis un redaktora vietnieks (1979–1989).

Daudz publikāciju H.Strodam ir par Latvijas etnogrāfijas jautājumiem. Viņš raksta par etnogrāfu ekspedīcijām un materiālu vākšanu, par etnogrāfu atskaites sesijām Rīgā, Maskavā un Minskā (1961–1964). Viņš publicē pētījumu par etnogrāfiskajiem zemkopības darbarīkiem (1962), aplūko un analizē Latvijas Etnogrāfiskā brīvības muzeja darbu četrdesmit gados, iztirzā etnogrāfijas teorijas un metodoloģijas jautājumus (1964).

Lielu darbu H.Strods ieguldījis, komplektējot autorus (etnogrāfus, folkloristus, arhitektus) grāmatas "Latviešu etnogrāfija" (1969, 595 lpp.) sagatavošanai, pats uzrakstot par etnogrāfijas vispārējām problēmām, zemnieku sabiedrisko dzīvi no viduslaikiem līdz 1940.gadam. Kā viens no rakstu krājuma "Arheoloģija un etnogrāfija" IV–X laidiena redaktoriem viņš komplektēja rakstus, kā arī pats rakstīja priekšvārdus, sniedza pārskatus par avotiem un pētījumiem Vidzemes etnogrāfijā (1963) un Latvijas etnogrāfijas attīstību 25 gados (1968). Balstoties uz literatūras, folkloras un arhīvu materiāliem, viņš sniedza pamatīgu latviešu zemnieku dzīvesveida un tradīciju apskatu XVII gs. (1970). H.Strods 60.gados ar referātiem par Latvijas arheologu un etnogrāfu zinātniskajiem sasniegumiem ir divu starptautisku antropoloģijas un etnogrāfijas kongresu (Maskava — 1964, Tokija — 1968) un divu senās un agrīnās vēstures kongresu (Prāga — 1966, Belgrada — 1971) dalībnieks.

Jau strādājot muzejā, H.Strodam bija jābūt lietas kursā par Latvijas vēstures jaunāko laiku problemātiku. Sakarā ar 1905.gada revolūcijas piecdesmit gadu atceri viņš publicēja brošūru "Bruņotā sacelšanās 1905.–1907. gada revolūcijas laikā" (1955, 62 lpp.). Viņš ir rakstījis par latviešu zemniekiem un mācītājiem 1905.gada revolūcijas laikā (1961), kā arī aicinājis skolotājus vākt materiālus par šo nozīmīgo politisko notikumu (1955). H.Strods ir pievērsies atsevišķu novadu vai pilsētu vēsturei. Viņš ir sastādījis, rediģējis grāmatu par Cēsīm (1960, 213 lpp.), rakstījis par Kārsavas senāko vēsturi (1960), par zemnieku nemieriem Austrumlatvijā 1863. gadā (1963) u.c. Sadarbībā ar dzīvesbiedri skolotāju L.Strodu ir sagatavots un publicēts pārskats par vēstures mācību grāmatām latviešu tautskolās XIX gs. otrajā pusē (1972). Pāris gadu vēlāk H.Strods sadarbībā ar vēsturniecēm V.Aņisimovu un V.Kanāli izdeva Latvijas vēsturi 7.–8. klasei (1974, 125 lpp.), kas tulkota krievu valodā (1975).

Sākot ar 80.gadiem, kad H.Strods tika ievēlēts par profesoru LU Vēstures un filozofijas fakultātē, viņš sagatavoja vairākus speckursus, no tiem daži par lauksaimniecības vēstures tematiku jau minēti. Lai 1.kursa studentus iepazīstinātu ar LU struktūru, mācību procesa organizēšanu, zinātnisko darbu un augstākās izglītības sākumiem Eiropā, H.Strods sagatavoja brošūru "Augstākā izglītība P.Stučkas Latvijas Valsts universitātē (1986, 34 lpp.), kas piedzīvoja vairākus izdevumus. Pievēršoties Latgales vēstures tematikai, tapa trīs brošūras, ko varēja izmantot kā mācību līdzekli. Pirmajā no tām "Latgales etniskās vēstures pētījumi un avoti" (1989, 59 lpp.) bija aplūkoti publicētie un arhīva krātuvēs uzglabātie vēstures avoti un raksturota Latgales vēstures pētīšana XVI–XX gs. Otrajā brošūrā "Latgales iedzīvotāju etniskais sastāvs 1772–1959" (1989, 57 lpp.) H.Strods konstatē, ka pēc Latgales pievienošanas Krievijai 1772.gadā strauji palielinājies krievu un baltkrievu skaits, kas palēninājis latgaliešu konsolidāciju ar pārējiem latviešiem. Brošūrā "Latgales etnogrāfisko terminu skaidrojums" (1991, 61 lpp.) ir reģistrēts ap 900 tautā lietotu vārdu, kas apzīmē materiālās un garīgās kultūras, kā arī sadzīves lietas un parādības. Šis H.Stroda etnogrāfiskajās ekspedīcijās savāktais materiāls ir nozīmīgs visiem, kas interesējas par latgaliešu dialekta leksiku. Savu pētījumu rezultātus H.Strods ir izmantojis referātos, kas nolasīti, piedaloties vairākās Baltijas studiju starptautiskajās konferencēs Zviedrijā (Stokholma, 1981, 1983) un Amerikas kontinentā ( Monreāla, 1984; Merilenda, 1988).

H.Stroda darbos jāatzīmē katra lielāka pētījuma ietvaros dotais aplūkojamās problēmas vai jautājuma historiogrāfiskais vērtējums. Tas attiecas uz visiem jau iepriekš minētajiem lielākajiem darbiem. Turklāt H.Strods ir publicējis virkni rakstu, kuros aplūkoti tikai historiogrāfijas jautājumi. Tas liecina par viņa pietāti pret zinātniekiem, kas agrāk nodarbojušies ar līdzīgu jautājumu pētniecību, kaut arī daudzos gadījumos H.Strodam ir cits, taču argumentēts viedoklis. Ar Rietumvācijas zinātniekiem viņš polemizē par lauksaimniecības vēstures skaidrojumu (1962, 1967, 1984) un par Latvijas vēstures dažādiem jautājumiem (1964, 1987). Historiogrāfiski pārskati doti arī par feodālo Rīgu (1972, 1980), tehnikas lomu sabiedrībā (1978), par baznīcas un sabiedrības attiecībām (1981). Sakarā ar Latvijas vēstures historiogrāfiju minami arī H.Stroda vērtējumi par atsevišķiem zinātniekiem Jāni Zuti (1959, 1962, 1978, 1993), Boļeslavu Brežgo (1957, 1987, 1990), Martu Āboliņu (1982), Arvedu Švābi (1988, 1998), Miku Skruzīti (1971), Indriķi Šternu (1998), Gustavu Manteifeli (1994) u.c.

Jau rakstot par vēstures un etnogrāfijas pētīšanas tradīcijām Latvijā, H.Strodam nācās pieskarties skolām un zinātnisko kadru gatavošanas jautājumiem. Arhīvos savāktie materiāli tika izmantoti, sagatavojot pētījumus par Latvijas augstskolām. Darbu "Jelgavas Pētera akadēmija. Latvijas pirmās augstskolas likteņgaitas" (1975, 319 lpp.) H.Strods ir sagatavojis sadarbībā ar Jāni Stradiņu. H.Stroda spalvai pieder pirmās četras nodaļas par šīs mācību iestādes veidošanos un darbību (1775–1806), par pāreju uz ģimnāzijas statusu XIX gs.–XX gs. sākumā. Grāmatā plašāk izgaismota šīs mācību iestādes darbība Kurzemes hercogistes laikā, kad tā funkcionēja arī kā zinātniskās pētniecības iestāde — Pētera akadēmija ( Academia Petrina ). Te darbojās profesori — ievērojami zinātnieki, kas izaudzināja vairākus ievērojamus zinātnes un kultūras darbiniekus.

Par pirmo mēģinājumu uzrakstīt objektīvu LU vēsturi pēckara periodā uzskatāma H.Stroda brošūra "Latvijas universitāte /1919–1940/" (1989, 50 lpp.), kurā aplūkota LU Satversme, mācību spēki, studenti un emblēmu ieviešana. Autors secina, ka LU izveidošanai neatkarīgajā Latvijā bija liela loma latviešu tautas kultūras veidošanā, tā noteica zinātniskās domas izaugsmi un veicināja nacionālo zinātnes kadru izveidošanos. Pēckara periodā LU nodrošināja LZA (tās organizācijas sākumposmā) ar kompetentiem zinātniekiem. Sakarā ar LU 80 gadu jubileju H.Stroda redakcijā iznāca "Latvijas valsts universitātes vēsture 1940–1990" (1999, 562 lpp.), kurai viņš kā sastādītājs uzrakstījis ievaddaļu, četras nodaļas un rezumējumu (šis teksts kopumā aizņem vairāk nekā pusi grāmatas). Tas sniedz izsmeļošu analīzi par LU darbību okupācijas apstākļos un parāda studentu pretošanās kustību. Rezumējumā atzīmēts, ka gan nacisti, gan komunisti īstenoja varas politiku. Taču, neraugoties uz ideoloģiskajiem spaidiem, LU beidza desmitiem tūkstošu speciālistu, kas, sākoties atmodai, kļuva par atdzimstošās Latvijas zinātnes, saimniecības un kultūras dzīves vadītājiem.

90. gadu sākumā H.Stroda vadībā tika pārstrādāta Latvijas vēstures mācību programma. Viņš izstrādāja ievadlekciju Latvijas vēsturē (1990, 22 lpp.), kas kļuva par paša tālākās darbības programmu. H.Strods uzskatīja, ka Latvijas vēstures tematiskajam pārkārtojumam jāsākas ar atteikšanos no agrāk neskartām vai aizliegtām tēmām. Starp pēdējām bija minētas tādas kā Hitlera un Staļina pakts un pretošanās kustība (1940–1985). Tieši šīs tēmas arī kļuva par H.Stroda kā vēsturnieka izpētes objektu. Darbā "Zem melnbrūnā zobena" (1994, 154 lpp.) H.Strods, balstoties uz Latvijas, Vācijas, Anglijas un ASV arhīvos izskatītajiem dokumentiem, informē lasītāju par hitleriskās Vācijas plāniem Latvijas kolonizēšanā un tautas iznīcināšanā. Šajā pētījumā ieskicētas paralēles abu totalitāro režīmu — hitleriešu un staļinistu — plānos un politikā. Autors šādu lielvalstu politiku klasificē kā starptautisku noziegumu, kā sazvērestību ar mērķi realizēt genocīdu pret latviešu tautu. Par 1940.–1985. gada okupācijas varu — boļševiku un nacistu — genocīdu pret tautu H.Strods sagatavojis rakstu vācu valodā (1993), kurā minēti konkrēti skaitļi par latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumiem.

Par bruņotu pretošanās kustību padomju okupācijas gados H.Strods sagatavojis un publicējis darbu "Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944–1956" divās grāmatās. Pirmajā (1996, 576 lpp.) aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar nacionālo partizānu kustības cēloņiem, cīņas stratēģiju un rezultātiem. Darbā izmantots Latvijas un ārzemju arhīvos iegūtais materiāls, par pamatu ņemot divu pušu, t.i., nacionālo partizānu un padomju varas pārstāvju, liecību salīdzinājumu. Partizānu karš tiek vērtēts kā ilgstoša uzstāšanās pret okupācijas varu cerībā atgūt valsts nacionālo neatkarību. Autors atzīst, ka bruņotajā cīņā bojā gāja arī nevainīgi cilvēki, jo dažkārt partizānu cīņas aizsegā tika kārtoti personīgas dabas rēķini. Šī partizānu kara lielākā nozīme, H.Stroda vērtējumā, bija tā, ka latviešu tautas vairākums demonstrēja nesamierināšanos ar okupācijas režīmu un vēlējās neatkarības atjaunošanu, kaut gan toreizējos apstākļos šādas cerības bija iluzoras. Otro grāmatu (1999, 655 lpp.) var uzskatīt par H.Stroda sagatavotu plašu vēstures avotu publikāciju. Lielā skaitā pārskatāmi atklāti pašlaik pieejamie dokumenti, kas izmantoti pirmoreiz un dod svarīgu ieguldījumu partizānu cīņas paņēmienu noskaidrošanā. Otrajai grāmatai kā pielikums pievienots abās grāmatās minēto personu rādītājs. Pašlaik H.Strods strādā pie šīs sērijas trešās grāmatas, kurā būs attēlota latviešu tautas nevardarbīgā cīņa pret padomju okupācijas varu.

90. gados H.Strods sadarbībā ar kolēģiem ir strādājis arī pie citiem apkopojošiem darbiem. Viens no tādiem ir "Latvijas Zemnieku savienības vēsture. Izcelsme, attīstība, mūsdienas" (1995, 198 lpp.). H.Strods šo darbu ir rediģējis un uzrakstījis ievadu, trīs nodaļas (Zemnieku savienības priekšvēsture, Latviešu zemnieki nacistu un padomju okupācijas laikā), kā arī nobeigumu, devis avotu un literatūras sarakstu, sameklējis ilustrācijas.

"Latvijas mežu vēsture" (1999, 363 lpp.) ir pirmais profesionālu vēsturnieku apkopojošais darbs Latvijas mežu vēsturē, ko sastādījis un rediģējis H.Strods. Pats viņš uzrakstījis ievadu, nodaļu par Latvijas mežu politiku un likumdošanu no XI gs. līdz XX gs. 40. gadiem. Grāmatas noslēgumā H.Strods atgādina, ka Latvijā vēl ir saglabājusies citur Eiropā jau sen iznīcinātā mežu ainava. Taču pēdējos gados, jau neatkarīgās Latvijas laikā, kā pasvītro autors, ir sazēlis mežonīgais neokapitālisms, kas robežojas ar agrāk okupantu piekopto laupītājmežsaimniecību, pārvēršot Latviju par vienu no lielākajām kokzāģētavām Eiropā.

Viens no H.Stroda pēdējiem lielākajiem darbiem ir "Latvijas katoļu baznīcas vēsture 1075–1995" (1996, 386 lpp.). Reliģijas vēstures jautājumiem viņš bija pievērsies jau studiju gados, jo doc. T.Zeida vadībā uzrakstīts diplomdarbs "Latviešu tauta un kristīgā ticība XVII–XVIII gs.". Vēlāk H.Strods raksta par mācītājiem 1905. gada revolūcijas laikā (1961), par mācītāju lomu Kauguru sacelšanās laikā (1978), par hernhūtiešiem (1981) un Vidzemes zemnieku attieksmi pret pareizticību (1984). Tomēr pievēršanās objektīvai katoļticīgās baznīcas vēsturei, kas vairāk saistīta ar Latgali un Augšzemi, viņam kā pārliecinātam šīs konfesijas pārstāvim, turklāt negrēkojot pret savu sirdsapziņu, bija iespējama tikai atmodas sākumā (1989).

Sacerot Latvijas katoļu baznīcas vēsturi, H.Strodam bija kritiski jāizvērtē jau sarakstītā literatūra par šo jautājumu, jāmeklē jauni avotu materiāli. Šajā nolūkā ir strādāts vairākos ārzemju (Krievijas, Vācijas, Francijas, Itālijas u.c.) arhīvos un bibliotēkās. Par H.Stroda kā Latvijas vēsturnieka "zvaigžņu stundu" var uzlūkot viņam doto iespēju tikties ar pāvestu Jāni Pāvilu II un pastrādāt Vatikāna slepenajā arhīvā (1995). Grāmatai par katoļu baznīcas vēsturi ir 11 nodaļas, kur pa laikmetiem analizēts baznīcas stāvoklis Latvijas teritorijā. Grāmatas noslēgumā autors akcentē būtisko, ko latviešu tautai ir devusi katoļu baznīca. Pēc H.Stroda domām, tā ir bijusi iespēja apgūt Rietumu kultūru un mentalitāti. Arī drūmajos okupācijas gados katoļu baznīca bijusi kopā ar savas konfesijas ticīgajiem, attīstot cilvēkos pozitīvos, gaišos un radošos garīgos spēkus.

H.Stroda publicēto darbu apskats, zinātniskā un pedagoģiskā aktivitāte rāda, ka viņš pieder pie ražīgākajiem un daudzpusīgākajiem pēckara Latvijā strādājošiem vēsturniekiem. H.Strods jūtas suverēns visās Latvijas vēstures beidzamās tūkstošgades problēmās ar savu stāju un skatījumu, kas balstās uz dziļām avotu un literatūras studijām. Viņa panākumus zinātnē ir nodrošinājis vēsturnieka talants, lielās darbaspējas un pašaizliedzīga kalpošana savai specialitātei. Labi palīgi viņam bijuši tuvi ģimenes cilvēki, pašlaik — dzīvesbiedre Ingrīda (precējusies ar H.Strodu 1975.gadā) un meita Bārbala.

H.Stroda plašās zināšanas un erudīcija ir lieti noderējusi daudzās komisijās un darba grupās. Jāatzīmē arī, ka viņš ir uzaicināts darboties Vēstures komisijā pie Valsts prezidentes. H.Strods ir ievēlēts par LZA goda locekli (1992). Par ieguldījumu vēstures zinātnē viņš ieguvis emeritētā profesora statusu, bet Kultūrkapitāla fonds piešķīris mūža stipendiju.

Dr.habil.hist.,

prof. Ēvalds Mugurēvičs

— speciāli "Latvijas Vēstnesim"