Juris Kuzma, zemkopības ministra padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Pavasaris šogad lauku ļaudīm ir cerīgs. Vispirms jau var teikt, ka laika apstākļi ir tik labvēlīgi kā vēl nekad. Sēja iesākās normāli — atbilstoši visām agrotehniskajām prasībām — aprīļa otrajā pusē. Lielākā daļa graudaugu un cukurbiešu platību maija pirmajās dienās bija apsētas. Kalendāro termiņu ziņā tas ir normāli.

Aizvadītā ziema bija maiga un labvēlīga ziemājiem, nedaudz mazāk labvēlīga — zālājiem. Martā gan nebija sniega un bija ievērojamas temperatūras svārstības. Tāpēc ļoti lielās platībās kviešiem apsala virszemes daļa. Tas nav vēlams, bet tā nav arī traģēdija, jo kviešiem tā parasti atjaunojas. Šobrīd, vizuāli novērtējot ziemāju stāvokli, jāteic, ka tas nav slikts. Patīkami, ka gadu no gada sējumi arvien vairāk tiek virsmēsloti — reti kur var redzēt nemēslotas ziemāju platības.

Pirms četriem gadiem gan bija pavisam cita aina. Tie zemnieki, kuru galvenā nodarbošanās ir graudaugu audzēšana, šos jautājumus risina profesionāli. Pēc esošā sējumu stāvokļa var teikt, ka gaidāms labs rezultāts.

Sējumu platības pārsniedz miljonu hektāru

Par sējumu platībām vēl nav precīzu datu, tie būs 1. jūnijā. Tomēr varam prognozēt, ka šogad būs apsēts tikpat daudz, cik pērn, varbūt pat nedaudz vairāk — kopējā sējumu platība pārsniegs vienu miljonu hektāru, no tiem graudaugi aizņems gandrīz 490 tūkstošus hektāru. Neliels pieaugums — 3– 4 procenti gadā — varētu saglabāties arī turpmāk. 10 līdz 11 tūkstošus hektāru aizņems cukurbiešu stādījumi. Dažu kultūru, piemēram, atklātā lauka dārzeņu, lopbarības sakņu, stādījumi samazinās. Lopbarības struktūra ir mainījusies, jo tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas Tomēr jāatzīst, ka pēdējos gados pārāk maz atjaunojam ilggadīgos zālājus. 1997. gadā zem virsauga zālāji tika iesēti apmēram 43 – 44 tūkstošu hektāru platībā. Tas ir vismaz piecas reizes mazāk, nekā nepieciešams. Nereti valda uzskats, ka lopbarības gatavošanai zāles pietiks. Bet no kuras katras zāles laba lopbarība neiznāks. Ja zālāji pēdējos desmit gados nav atjaunoti, kvalitatīvu lopbarību sagatavot nevar. Tomēr ir arī vērojamas pozitīvas tendences. Atceros, 1994. gada pavasarī jauno zālāju iesēja 22 tūkstošos hektāru. Pēdējos piecos gados šīs platības ir dubultojušās. Šogad sējas beigās jau bija pagrūti atrast zālāju sēklu. Tā jau varētu būt niša, ko aizņemt mūsu zemniekiem, — viņi varētu audzēt gan stiebrzāles, gan tauriņziežus. Ja gribam nopietni nodarboties ar lopkopību, zālāji ir jāatjauno.

Mums ir apsekota informācija par apsētajiem ziemājiem. Pagājušā gada rudenī bija nepilni 170 tūkstoši hektāru. Kā liecina pēdējo trīs četru gadu pieredze, pavasarī sējumu platības ir palielinājušās par 10 tūkstošiem hektāru. Tas nozīmē, ka vēlie sējumi netiek fiksēti un atskaitēs tie parādās tikai pavasarī. Ziemāju platības 1998. gada ražai ir tikpat lielas kā pērn. Spriežot pēc stāvokļa maija pirmajā pusē, sagaidāms, ka raža būs tikpat liela.

— Vai zemnieki pievērsušies arī jaunām kultūrām?

— Sen jau tiek sēta tritikāle, un to par jaunu kultūru uzskatīt nevar. Tiek audzēta arī galega. Uzskatu, ka nav tādas kultūras, kuras audzēšanā var sasniegt labus rezultātus, pavirši strādājot. Graudaugiem un arī citām kultūrām ir tā saucamā bioloģiskā robeža, lai sasniegtu augstākus rezultātus, jāstrādā ar šķirnēm.

— Rapša audzētājiem problēmas bija ar sēklu pārstrādi. Vai ir kas mainījies?

— Šī problēma pastāv jau vismaz 25 gadus, kopš tiek audzēts rapsis. Bijušas arī vairākas rapša audzēšanas kampaņas pirms 15 gadiem. Manuprāt, šobrīd traucē vispirms tas, ka rapša sējumu platības ir nelielas. Maz zemnieku audzē šo kultūru. Nav arī nopietnas rapša pārstrādes. Un tās nevar būt, jo nav pietiekami liels rapša apjoms. Jāņem vērā, ka rapsis ir prasīgāka un precīzāka kultūra nekā jebkura graudaugu šķirne. Ja būtu pietiekami lieli rapša apjomi, tad varētu iziet vēl kur citur tirgū, bet to mums nav. Līdzīgi ir arī ar liniem. Rietumeiropas valstīs rapsi audzē krietni lielākās platībās. Bet šajās valstīs klimatiskie apstākļi ir daudz maigāki nekā pie mums. Patlaban lielākās platībās rapsi audzē tikai Valmieras, Talsu un Ventspils rajonā.

— Jaunpils lopkopības izmēģinājumu saimniecībā pēdējos gados gūta laba pieredze kukurūzas audzēšanā.

— Kukurūzu lopbarībai dažādās Rietumeiropas valstīs audzē ļoti lielās platībās, un to izmanto, gatavojot zaļbarību, kā arī ziemas barību. Arī pie mums kukurūzas sējumu platības varētu būt lielākas, sevišķi audzējot īsāka veģetācijas perioda šķirnes, kas sasniedz lielāku gatavības pakāpi nekā parasti šeit savā laikā no Ukrainas ievestās. Domāju, ka kukurūzas platības ar laiku palielināsies un tā iekļausies mūsu lopbarības struktūrā. Parasti jau tajās valstīs, kur ir intensīva lauksaimniecība, jo nepietiek platības lopbarības audzēšanai, cenšas audzēt tādas kultūras, kas dod lielu lopbarības masu. Bet pie mums vēl ir aptuveni 300 līdz 400 tūkstošu hektāru neizmantoto zemju. Tāpēc pie mums necenšas iegūt iespējami augstākas lopbarības ražas.

Nepietiek līdzekļu

sējumu kopšanai

Kā rāda izlases veida apsekojumi, pēdējos gados par 20 līdz 30 procentiem palielinājies izsētā minerālmēslojuma daudzums. Domāju, ka arī šogad varētu būt tikpat.

Jāpiebilst, ka zemkopju darbu ietekmē arī apgrozāmo līdzekļu trūkums. Mēdz būt, ka zemnieks, sagrabinot pēdējos santīmus, lauku ir uzaris, nokultivējis, apsējis, bet pēc tam viņam pietrūkst līdzekļu, lai izsētu minerālmēslus, apstrādātu pret nezālēm. Un tad jau arī raža ir tikai apmēram divdesmit centneru no hektāra. Ja vēl būtu tūkstoš latu ieguldīts, tad rezultāts varētu būt pavisam cits. Kopumā jāteic, ka zemniekiem, īpaši vasarā, ir ļoti liels apgrozāmo līdzekļu deficīts. Tieši šeit būtu nepieciešami kredīti, turklāt tie jāsaņem ļoti ātri, jo lauku apstrādei pret nezālēm laiks ir ļoti īss. Bet kredīta saņemšanas procedūra ir gara, īpaši tiem zemniekiem, kuri pirmo reizi dodas uz banku, jo viņus nepazīst un izturas piesardzīgi.

Ir zemkopji, kas ļoti nopietni veic sējumu kopšanu. Piemēram, Tērvetes laukos ir tehnoloģiskā sliede. Tā organizē laukkopjus, un viņi nedrīkst pieļaut paviršības sējumu kopšanā, braucot, kur un kā iegribas. Mums ir zemnieki, kas ļoti nopietni strādā. Labprāt piezvanu Tukuma rajona zemnieku saimniecības īpašniekam un reizē Lauksaimniecības departamenta direktoram Jānim Prančam, jo viņš graudaugu tehnoloģiju apguvis ļoti kompetenti un līdz ar to iegūst 5,5 - 6 tonnas graudu no hektāra.

Pagājušajā nedēļā apmeklēju Dobeles rajona Ukru pagastu, kas atrodas patālu no rajona centra. Tur pirms diviem gadiem bija lielas neizmantotas platības. Braucot no Vilces uz Ukriem, biju patīkami pārsteigts, ka ir jau izveidoti 300 hektārus lieli graudaugu sējumu masīvi. Ukru pagastā ir jau četri pieci zemnieki, kuru sējumu platības pārsniedz 100 hektārus.

Šādas sējumu platības jau spēj garantēt pietiekami augstus ieņēmumus, lai spētu uz lauka izdarīt visu, kas nepieciešams. Visos gadījumos jau nevar vainot zemnieku nekompetencē. Bieži vien viņš zina, kas darāms, bet, ja kabata tukša, tad neko nevar izdarīt.

Kāda būs valsts līdzdalība

Mums nav pamata bažām par šā gada ražu. Tomēr jāatzīst, ka vēl nav īstas skaidrības par graudaugu pārdošanu. Vēl tagad, maija vidū, nav skaidrs, kā tiks risināta situācija graudaugu tirgū, jo iekšējā tirgū ir graudu pārpalikums. Vēl nav zināms, kāda būs valsts līdzdalība. Zemnieki mums pamatoti pārmet, ka mēs šos jautājumus kārtojam ļoti ilgi.

Jāpiebilst, ka šis jautājums ir saistīts arī ar lopkopību. 1995. gadā cūku skaits pat palielinājās par 50 tūkstošiem, bet atkal samazinājās par šādu pašu skaitu 1996. gadā, kad bija grūtības ar lopbarību. Pagājušajā gadā, kad pirmo reizi radās problēmas ar graudu realizāciju, cūku skaits atkal pieauga. Un patlaban jau sāk rasties grūtības ar cūkgaļas realizāciju. Acīmredzot valstī ienākusi nelegālā produkcija, jo tie zemnieki, kas nespēja pārdot savas trīs četras tonnas graudu, jau nu nespēja radīt tik ievērojamu produkcijas pieaugumu. Vēl jo vairāk paradoksāli, ka tas viss notiek pavasarī. Cūkgaļas cena ir kritusies. Ukru pagastā zemnieki stāstīja, ka agrāk uzpircēji maksājuši 1,30 latus par kilogramu, tagad — tikai 90 santīmus. Tas nav patīkami. Tagad nevarēsim mudināt barot cūkas, ja graudus nav kur likt. Tiklīdz graudu par daudz, var rasties vairākas problēmas — grūtības ar realizāciju, izjaukts līdzsvars nozarē. Svarīgākais — kā valstī normālos apstākļos darbosies graudaugu tirgus?

Slikti ir arī tas, ka mūsu lielie graudu uzpircēji neslēdz līgumus par graudu iepirkšanu, bet tikai par to uzglabāšanu. Tāpēc zemnieki nezina, kad viņi varēs saņemt naudu par izaudzētajiem graudiem. Īpaši uztraucas tie zemnieki, kas izmanto otro subsīdiju nolikumu par jaunas tehnikas un tehnoloģijas iegādi un ir iegādājušies tehniku uz kredīta. Rudens pusē, kad būs jāsāk to atmaksāt, var nebūt naudas. Daudzi savu biznesu balsta uz graudkopību. Ja ir stabilas graudu audzētāja un pircēja attiecības, tad var rēķināt, kad nauda ienāks un kad varēs norēķināties par kredītu. Ja tā nav, zemnieks jūtas nedrošs.

— Vai šis pavasaris zemkopjiem ir cerīgāks nekā citi?

— Laika apstākļu ziņā noteikti. Vasarā jau gan visādi var būt, bet svarīgs būs rudens, kad vērtēsim ražas birumu.

Ingrīda Rumbēna,

"LV" nozares redaktore