Par labklājību, vecumu un vientulību

Olgerts Krastinš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Turpinājums

no 1.lpp.

Tas vēlreiz apstiprina šādu aptauju rezultātu objektīvo raksturu. Kaut arī atsevišķi respondenti savas vajadzības pārspīlē, bet daži citi ir pārlieku pieticīgi, vairākus tūkstošus lielā izlasē šie skaitļi izlīdzinās, dodot patiesību atspoguļojošu vidējo vērtējumu.

Salīdzinot ar valdības apstiprinātā iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību, pašu mājsaimniecību noteiktais iztikas minimums 1997.gadā bija par 18,8% lielāks (93,60 : 78,78 x 100 — 100), bet 1996.g. par 17,2% lielāks (86,45 : 73,78 x 100 — 100). Arī šīs attiecības ir saglabājušās samērā stabilas, kas apstiprina to objektīvo raksturu.

Lai salīdzinātu pašu mājsaimniecību nosaukto iztikas minimumu dažādās demogrāfiskās grupās, pamatotāk ir mājsaimniecībai nepieciešamo naudas summu dalīt nevis ar mājsaimniecības locekļu, bet ar pieaugušu patērētāju vienību skaitu. Pašreiz, pārrēķinot datus uz vienu pieaugušu patērētāju, Latvijas statistika izmanto Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skalu. Pēc tās pirmo pieaugušo mājsaimniecības locekli pielīdzina 1,0, katru nākamo — 0,7, bet bērnus vecumā līdz 14 gadiem — 0,5 patērētāju vienībām.

Neskaitot daudzbērnu ģimeņu apakšgrupas, kuras pētījumā nav pietiekami reprezentatīvas, vispieticīgākie ir pensijas vecuma vieninieki. Viņi kā mēnesī nepieciešamo naudas summu nosauc Ls 98. Turpretī vieninieki, kas jaunāki par pensijas vecumu, uzskata, ka nevar iztikt bez Ls 155 mēnesī.

Ģimenes ar bērniem savu iztikas minimumu nosaka tikai nedaudz lielāku par visu mājsaimniecību vidējo. Dažādās demogrāfiskās grupās, rēķinot uz vienu patērētāja vienību, tas ir robežās no Ls 116 līdz Ls 128 (tabulas 5. aile).

Pieaugot bērnu skaitam, mājsaimniecību uzrādītā vajadzība samazinās. Tāda tendence ir raksturīga visām demogrāfiskām grupām, un tās cēloņi var būt vairāki. Varētu būt nepilnīga patērētāju vienību noteikšanai izmantotā ekvivalences skala. Latvijas trīsdesmito gadu statistika bērnus līdz 6 gadu vecumam pielīdzināja tikai 0,3 — 0,4 patērētāju vienībām, bet 0,5 vienībām — bērnus vecumā no 6 līdz 10 gadiem.

Otrs cēlonis varētu būt pierašana pie nabadzības un trūkuma. Detalizētāk izpētot mājsaimniecību dotās atbildes, var pamanīt, ka mājsaimniecības, kuru materiālais stāvoklis ir sliktāks, uzrāda zemākus subjektīvos iztikas minimuma vērtējumus un otrādi.

Neraugoties uz minētajām atrunām, no iegūtajām respondentu atbildēm var izdarīt dažus diezgan drošus secinājumus.

Valdības noteiktā minimālā preču un pakalpojumu groza vērtība ir mazāka nekā pašu mājsaimniecību novērtētais iztikas minimums. Tas nozīmē, ka oficiāli apstiprināto iztikas minimumu samazināšanas virzienā nedrīkstētu grozīt.

Būtu lietderīgi iztikas minimumu noteikt, ne vien rēķinot uz mājsaimniecības locekli, bet arī uz patērētāju vienību. Pēdējais varētu būt pat izšķirošais, vismaz sociāldemogrāfiskos pētījumos.

Mājsaimniecību demogrāfiskā grupa diezgan būtiski ietekmē to dzīves līmeni. Šīs sakarības gan labāk vērtēt, izmantojot objektīvos dzīves līmeņa rādītājus, tāpat savas mājsaimniecības faktisko dzīves apstākļu vērtējumus.

Faktiskais stāvoklis ir sliktāks

Lielākai daļai Latvijas mājsaimniecību iepriekš aplūkotais iztikas minimums nav pieejams. Tādēļ uz jautājumu "Kā jūs novērtējat savas mājsaimniecības pašreizējos dzīves apstākļus" lielākā daļa respondentu dod negatīvas atbildes. Skaitot kopā atbildes "kā sliktus"un "ļoti sliktus", vidēji Latvijā iegūstam 58% no visu atbilžu skaita. Vairāk nekā puse mājsaimniecību savus materiālos apstākļus vērtē negatīvi.

Viskritiskāk savus dzīves apstākļus vērtē vientuļie pensionāri: negatīvo atbilžu īpatsvars — 69%, mājsaimniecības ar netradicionālu demogrāfisko sastāvu (statistikas tabulās — "cita grupa") — 65%, mātes ar bērniem — 64%. Tās arī ir visapdraudētākās demogrāfiskās grupas valstī, kuru stāvokli vajadzētu nekavējoties uzlabot gan ar atbilstošu likumdošanu, gan individuālu sociālu palīdzību.

Vērtējot pēc negatīvo atbilžu īpatsvara, vislabāk jūtas precēti pāri ar bērniem un bez citiem mājsaimniecības locekļiem, īpaši tad, ja bērnu nav vairāk par diviem. Viena bērna ģimenēs negatīvo pašvērtējumu īpatsvars ir 43%, divu bērnu ģimenē— arī 43%. Negatīvo pašvērtējumu īpatsvars pieaug, ja mājsaimniecībā bez precētā pāra un bērniem vēl ir citi mājsaimniecības locekļi. Tie varētu būt par 15 gadiem vecāki bērni, kuri vēl nestrādā un nepelna, darbnespējīgi sirmgalvji u.c.

Pozitīviem savas mājsaimniecības dzīves apstākļu pašvērtējumiem arī bija paredzētas divas gradācijas: "ļoti labi" un "labi".

Ja neskaita vienu demogrāfisko apakšgrupu, kura šajā gadījumā noteikti nav reprezentatīva, tad savus materiālos apstākļus kā ļoti labus vērtē tikai dažas procentu daļas no mājsaimniecību kopskaita. Dažās demogrāfiskās apakšgrupās (vientuļie pensionāri u.c.) tādu nav nemaz.

Kā labus savus dzīves apstākļus vērtē 2 — 7 % no Latvijas mājsaimniecībām. Šis procents ir vislielākais precētu pāru grupā ar bērniem un bez citiem mājsaimniecības locekļiem. Šī izrādās vislabvēlīgākā demogrāfiskā grupa ne vien pēc maza negatīvo vērtējumu īpatsvara, bet arī lielāka nekā citās grupās pozitīvo vērtējumu īpatsvara.

Tikai 1,5% vientuļo pensionāru savus dzīves apstākļus vērtē kā labus. Tie varētu būt strādājošie pensionāri.

Vispār labu savu mājsaimniecību dzīves apstākļu pašvērtējumu ir ļoti maz visās demogrāfiskās grupās.

Atlikušās mājsaimniecības — un tādu ir vairāk nekā trešdaļa — savus dzīves apstākļus vērtē kā vidējus. Pa demogrāfiskām grupām šis īpatsvars svārstās no 30% (vientuļie pensionāri) līdz 50% (precēti pāri ar 1—2 bērniem). Plašāki dati atrodami tabulas 6. — 10. ailē, bet par 1996.gadu — autora rakstā "LV" 1997. g. 19. decembrī.

Apmierinātības saldo

Latvijas statistika savā darbā arvien pašāk izmanto t.s. konjunktūras pētījumus. Respondenti šajos pētījumus ir rūpniecības, būvniecības, lauksaimniecības uzņēmumu vadītāji. (Konjuktūras un patērētāju apsekojumu rezultāti 1998.g. 1. ceturksnī. Statistikas biļetens. Rīga 1998.gada februārī.)

Konjunktūras pētījumu grupai var pieskaitīt arī mājsaimniecību dzīves apstākļu pašvērtējumus, kuri bija aplūkoti iepriekš. Pamatojoties uz šīm atbildēm, var aprēķināt specifisku apmierinātības jeb svešvārdā — konjunktūras saldo rādītāju, kas ir izplatīts konjunktūras statistikā.

Apmierinātības jeb konjunktūras saldo aprēķina, atskaitot no pozitīvas atbildes devušo īpatsvara negatīvas atbildes devušo īpatsvaru; neitrālās atbildes neņem vērā (tabulas divas pēdējās ailes).

Vispārējais materiālās dzīves apmierinātības saldo Latvijā 1997.gadā iznāk negatīvs — 54,32 (0,20 + 3,22 — 28,03 —29,71). Salīdzinot ar 1996.gadu, kad tas bija — 54,43 , uzlabojums ir ļoti mazs.

Vissliktākais apmierinātības saldo 1997.gadā ir vientuļo pensionāru grupā — 67,5, turklāt salīdzinot ar 1996.gadu, tas ir ievērojami pasliktinājies. Tāpat ļoti slikts šis rādītājs ir grupā, ko veido vientuļās mātes ar bērnu (bērniem) — 61,7, tomēr, salīdzinot ar 1996. gadu, tas ir uzlabojies par 2,5 punktiem. Ļoti slikts apmierinātības saldo ir demogrāfiskā grupā ar netradicionālu mājsaimniecības sastāvu (tabulā "cita grupa").

Savukārt vislabākais apmierinātības saldo, kaut arī tas joprojām ir negatīvs, ir mājsaimniecībās, ko veido precēts pāris ar 1–2 bērniem bez citiem mājsaimniecības locekļiem, kur tas ir –35 — –37 robežās.

Apkopojot visus mājsaimniecību pašvērtējumus, var secināt, ka pašreiz Latvijā relatīvi vislabāk jūtas samērā jauni cilvēki, kuri dzīvo ģimenē. Neliels bērnu skaits, ja tas nepārsniedz divus, ģimenes materiālo stāvokli nepasliktina. Materiālais stāvoklis pasliktinās līdz ar vecumu, tāpat līdz ar ģimenes sairšanu. Viskritiskākā stāvoklī cilvēki nonāk tad, ja abi šie faktori darbojas vienlaikus — vecums un ģimenes trūkums, kā tas ir vientuļajiem pensionāriem. Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļos sāk izplatīties uzskats, ka iedzīvotāju labklājību apdraud bērni un valstij šis apdraudējums ir jākompensē. Statistikas dati šādu apgalvojumu īsti neapstiprina. Joprojām galvenais, kas apdraud labklājību, ir vecums un ģimenes sairums, kā arī vientulība.

Latvijas mājsaimniecību dzīves apstākļu pašnovērtējums 1997.gadā

Precēts pāris ar bērniem

līdz 15 gadu vecumam,

Precēts pāris ar bērniem

līdz 15 gadu vecumam u.c.

mājsaimniecības locekļiem,

Precēts pāris bez bērniem, ar vai

bez citiem mājsaimniecības

locekļiem,

1 Atbildes uz jautājumu: "Kāda minimālā naudas summa mēnesī jūsu mājsaimniecībai ir vajadzīga, lai nodrošinātu visnepieciešamāko?"

Nosauktā summa dalīta attiecīgi ar mājsaimniecības locekļu skaitu un patērētāju vienību skaitu.

2 Apmierinātības jeb konjunktūras saldo aprēķina, atskaitot no pozitīvas atbildes devušo īpatsvara negatīvas atbildes devušo īpatsvaru; neitrālās atbildes netiek ņemtas vērā.

Datoraprēķinus veica LU doktorante Signe Bāliņa.