Projekti

Likumprojekts

Darba devēju

organizāciju likums

Saeimas dok.nr.4155; likumprojekts nr.1149

Ministru kabineta 1998. gada 28. aprīļa sēdē akceptēts

(prot.nr.22, 18.§) un 29.aprīlī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

1.pants.

Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt darba devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām.

2.pants.

Darba devēju organizācija

(1) Darba devēju organizācija ir vismaz piecu darba devēju dibināta brīvprātīga sabiedriska organizācija, kas pārstāv un aizstāv savu biedru ekonomiskās, sociālās un profesionālās intereses, kā arī citas intereses.

(2) Par darba devēju organizācijas biedru var būt tiesībspējīga un rīcībspējīga fiziskā vai juridiskā persona, kas uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku.

3.pants.

Darba devēju organizāciju apvienība

(1) Darba devēju organizācijām ir tiesības veidot darba devēju organizāciju apvienības un kļūt par to biedriem.

(2) Darba devēju organizāciju apvienību var dibināt, ja apvienojas vismaz trīs darba devēju organizācijas.

(3) Par darba devēju organizāciju apvienības biedru var kļūt arī tāds darba devējs, kurš nav darba devēju organizācijas biedrs, ja uz darba līguma pamata viņš nodarbina ne mazāk par piecdesmit darbiniekiem.

(4) Darba devēju organizāciju apvienības var būt:

1) republikāniskās darba devēju organizāciju apvienības;

2) nozaru darba devēju organizāciju apvienības;

3) teritoriālās darba devēju organizāciju apvienības.

4.pants.

Likumi par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām

Darba devēju organizāciju un to apvienību dibināšanas, reģistrēšanas, darbības, uzraudzības, reorganizācijas un likvidēšanas kārtību nosaka likums "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" un šo organizāciju statūti, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

5.pants.

Darba devēju organizāciju un to apvienību neatkarība

(1) Darba devēju organizācijas un to apvienības savā darbībā ir neatkarīgas.

(2) Aizliegta jebkura rīcība, kuras mērķis ir tieši vai netieši kavēt darba devēju organizāciju un to apvienību izveidošanu, pakļaut tās valsts pārvaldes institūcijām un citām institūcijām, kā arī ietekmēt likumos un statūtos darba devēju organizācijām un to apvienībām noteikto funkciju izpildi un mērķu sasniegšanu.

6.pants.

Darba devēju organizāciju un to apvienību tiesības

(1) Darba devēju organizācijām un to apvienībām ir tiesības pieņemt organizācijas darbību reglamentējošus dokumentus, brīvi ievēlēt vai iecelt amatpersonas, izveidot vadības un saimnieciskās un finansiālās darbības revīzijas institūcijas, veidot darba devēju organizāciju un to apvienību politiku un sastādīt darbības programmas.

(2) Ikviena darba devēju organizācija vai to apvienība ir tiesīga sadarboties ar citu valstu darba devēju organizācijām un sarptautiskajām darba devēju organizācijām, kā arī iestāties starptautiskajās darba devēju organizācijās.

(3) Darba devēju organizācijām un to apvienībām ir tiesības pieprasīt un saņemt bez maksas no valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām savu mērķu sasniegšanai nepieciešamo informāciju, ja likumos vai citos normatīvajos aktos nav noteikti ierobežojumi tās izsniegšanai.

7.pants.

Darba devēju organizāciju un to apvienību pienākumi

(1) Darba devēju organizāciju un to apvienību pienākums ir pārstāvēt savu biedru intereses attiecībās ar arodbiedrībām, valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām.

(2) Darba devēju organizācijas un to apvienības nedrīkst tieši vai netieši ierobežot darbinieku tiesības apvienoties arodbiedrībās vai ietekmēt to darbību.

8.pants.

Darba devēju organizāciju funkcijas

Darba devēju organizācija pilda šādas funkcijas:

1) veido darba devēju organizācijas politiku;

2) pārstāv darba devēju organizācijas intereses attiecībās ar arodbiedrībām, valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām;

3) sadarbojas ar arodbiedrībām, arī koplīgumu un citu līgumu slēgšanas jautājumā;

4) informē savus biedrus par normatīvajiem aktiem ekonomiskajā un sociālajā jomā;

5) nosaka darba devēju organizācijas biedru apmācību nepieciešamību un organizē tās;

6) sniedz konsultācijas darba attiecību jautājumos;

7) piedalās darba strīdu, arī streiku atrisināšanā;

8) apkopo un analizē informāciju par darba devēju organizācijām un to apvienībām un informē sabiedrību par darba devējiem aktuāliem jautājumiem.

9.pants.

Darba devēju organizāciju apvienību funkcijas

Darba devēju organizāciju apvienības papildus šā likuma 8.pantā noteiktajām pilda šādas funkcijas:

1) pārstāv nozares, reģiona vai republikas darba devēju intereses attiecībās ar darbinieku organizācijām, valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām un divpusējās un trīspusējās sadarbības institūcijām, kā arī citu valstu un starptautiskajām darba devēju organizācijām;

2) izstrādā un iesniedz kompetentām institūcijām priekšlikumus sociālo un darba attiecību uzlabošanai;

3) piedalās tautsaimniecības stratēģijas izstrādāšanā;

4) izstrādā priekšlikumus uzņēmējdarbības attīstībai un darba tirgus prasībām atbilstošas profesionālās apmācības organizēšanai.

10.pants.

Darba devēju organizāciju un to apvienību attiecības ar valsts pārvaldes institūcijām

(1) Valsts pārvaldes institūcijas sadarbojas ar nozares darba devēju organizāciju apvienību, ja tā pārstāv nozares darba devējus, kuri nodarbina vairākumu no nozarē strādājošajiem.

(2) Pašvaldība sadarbojas ar teritoriālo darba devēju organizāciju apvienību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, ja apvienības pārstāvētās intereses neskar nozares vai republikāniskās darba devēju organizāciju apvienības kompetenci.

(3) Ministru kabinets sadarbojas ar republikānisko darba devēju organizāciju apvienību, ja tā pārstāv Latvijas darba devējus, kas nodarbina vairākumu no valstī strādājošajiem, un ir Starptautiskās darba devēju organizācijas dalīborganizācija.

11.pants.

Darba devēju organizāciju un to apvienību attiecības ar arodbiedrībām

(1) Darba devēju organizācijas un to apvienības sadarbojas ar arodbiedrībām uz līdztiesības pamata.

(2) Veidojot sociālo dialogu nozaru līmenī, nozaru darba devēju organizāciju apvienības sadarbojas ar nozaru (profesionālajām) arodbiedrībām, slēdz vienošanās nozaru līmenī, kā arī veicina streiku un citu konfliktu atrisināšanu.

(3) Republikāniskā darba devēju organizāciju apvienība sadarbojas ar republikānisko arodbiedrību, veic kolektīvās pārrunas, savu biedru vārdā slēdz vienošanās par vispārējiem sadarbības principiem, kā arī risina konfliktus starp nozaru darba devēju organizāciju apvienībām un attiecīgajām arodbiedrībām.

12.pants.

Piedalīšanās likumdošanas procesā

(1) Ministru kabineta normatīvo aktu projekti sociālajā un ekonomiskajā jomā un citās ar darba devēju interesēm saistītās jomās jānosūta republikāniskajai darba devēju organizāciju apvienībai atzinuma sniegšanai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Darba devēju organizāciju apvienībām ir tiesības sniegt savus atzinumus republikāniskajai darba devēju organizāciju apvienībai par tiem normatīvo aktu projektiem, kas attiecas uz darba devēju interešu jomu.

13.pants.

Pārstāvniecība divpusējās un trīspusējās sadarbības institūcijās.

(1) Nozaru un teritoriālās darba devēju organizācijas un to apvienības pārstāv attiecīgās nozares vai administratīvās teritorijas darba devējus nozaru un teritoriālās divpusējās vai trīspusējās sadarbības institūcijās ar arodbiedrībām, valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām.

(2) Republikāniskajā trīspusējā valdības, darba devēju un arodbiedrību sadarbības padomē uz trīspusējās sadarbības principa pamata Latvijas darba devējus pārstāv šā likuma 10.panta trešajā daļā minētā republikāniskā darba devēju organizāciju apvienība. Šī apvienība deleģē pārstāvjus darbībai speciālajās trīspusējās, kā arī citās sadarbības institūcijās, ja tādas tiek dibinātas.

14.pants.

Biedru naudu maksājumi

(1) Darba devēju organizācijas vai darba devēju organizāciju apvienības biedrs maksā iestāšanās maksu un biedra naudu attiecīgās organizācijas vai apvienības statūtos noteiktajā kārtībā un apmērā.

(2) Darba devēju organizācijām un to apvienībām ir tiesības uz likumā noteiktiem nodokļu atvieglojumiem attiecībā uz to iestāšanās maksu un biedra naudu.

Pārejas noteikumi

Darba devēju organizācijām un to apvienībām, kas reģistrētas pirms šā likuma stāšanās spēkā, līdz 1998.gada 31.decembrim jāizdara nepieciešamie grozījumi statūtos un citos to darbību reglamentējošos dokumentos atbilstoši šā likuma normām.

 

Par likumprojektu

Likumprojekta izstrādāšanas nepieciešamību noteica Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību — 4.6.punkts "Nodrošināt, lai trīspusējā padome strādātu regulāri, būtisku jautājumu izlemšanā iesaistot darba devējus un arodbiedrības un visiem sarunu partneriem vienlīdz uzņemoties atbildību par pieņemto lēmumu izpildi. Panākt, lai līdz 1998.gada 1.janvārim tiktu pieņemti likumi "Par darba devēju organizācijām" un "Par arodbiedrībām"".

Šis likumprojekts ir izstrādāts ar mērķi noteikt darba devēju organizāciju statusu attiecībās ar valsts institūcijām un darbinieku organizācijām (arodbiedrībām) saskaņā ar Latvijas Republikas ratificētajām konvencijām nr.87 "Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās", nr.98 "Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu" un nr.144 "Par trīspusējām konsultācijām starptautisko darba normu pielietošanas sekmēšanai", kā arī Ministru kabineta koncepciju par trīspusējās sadarbības veidošanas pamatprincipiem un nepieciešamību Latvijā.

Saskaņā ar iepriekšminēto valstij ir jānodrošina efektīvas trīspusējas konsultācijas ar darba devējiem un darbiniekiem, kā arī jāpilnvaro šī darba veikšanai attiecīga valsts institūcija. Lai nodrošinātu konsultatīvās padomes darbu, Ministru kabinets ar 1993.gada 19.oktobra rīkojumu apstiprināja valdības pilnvarotus pārstāvjus šajā padomē un uzdeva Labklājības ministrijai veikt padomes darba koordinatora pienākumus. Savukārt arodbiedrības savas tiesības šajā jomā realizē saskaņā ar likumu "Par arodbiedrībām".

Tādējādi, lai nodrošinātu pilnvērtīgu sociālo dialogu, arī darba devēju pārstāvjiem ir jābūt vienlīdzīgā statusā ar pārējiem šīs padomes dalībniekiem. Likuma pieņemšana veicinātu darba devēju organizāciju nostiprināšanos, ļautu tām precīzi formulēt savu vietu sabiedrībā, tās kļūtu par oficiāli atzītu un kompetentu Latvijas ekonomikas pārstāvi, kas spējīgs sadarbībai ar valsti, arodbiedrībām un citām institūcijām.

Izstrādājot likumprojektu, Latvijas Darba devēju konfederācija izpētīja un apkopoja Zviedrijas, Vācijas, Lielbritānijas, Itālijas, Dānijas, Čehijas, Polijas un citu valstu likumus, kas regulē darba devēju organizāciju tiesisko statusu un kompetenci. Likumprojekta darbības jomu nereglamentē Eiropas Savienības direktīvas vai noteikumi.

Labklājības ministrs V.Makarovs

Likumprojekts

Nacionālo bruņoto

spēku likums

Saeimas dok.nr.4156; likumprojekts nr.1150

Ministru kabineta 1998. gada 28. aprīļa sēdē akceptēts

(prot. nr.22, 31.§) un 29.aprīlī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants.

Likuma uzdevumi

Šis likums nosaka Nacionālo bruņoto spēku struktūru, uzdevumus, vadības sistēmu, izvietojumu, sadarbību ar valsts un pašvaldību institūcijām, tiesisko aizsardzību un darbības garantijas.

2.pants.

Nacionālie bruņotie spēki

Nacionālie bruņotie spēki ir organizēta, militāri apmācīta un apbruņota tautas daļa, kas tieši un aktīvi veic valsts militāro aizsardzību — sargā Latvijas valsts suverenitāti, nedalāmību un tās iedzīvotājus no jebkuras militāras agresijas.

3.pants.

Nacionālo bruņoto spēku uzdevumi

(1) Nacionālo bruņoto spēku galvenie uzdevumi:

1) nodrošināt valsts sauszemes teritorijas, jūras akvatorijas un gaisa telpas neaizskaramību;

2) sargāt un aizstāvēt valsts jūras un gaisa robežu, bet kara vai izņēmuma stāvokļa laikā — arī sauszemes robežu;

3) novērst vardarbīgu likumīgās valdības gāšanu un Latvijas Republikas Satversmē noteiktās valsts iekārtas maiņu;

4) nodrošināt personālsastāva un militārajam dienestam pakļauto pilsoņu militāro apmācību, gatavot personālsastāva mobilizācijas rezerves;

5) piedalīties starptautiskajās operācijās likumos un starptautiskajos līgumos noteiktajā kārtībā;

6) piedalīties ārkārtējo situāciju novēršanā un to radīto seku likvidēšanā;

7) veikt pretizlūkošanas funkcijas savas struktūras ietvaros.

(2) Citu uzdevumu veikšanai Nacionālo bruņoto spēku vienības (apakšvienības) var iesaistīt tikai ar Ministru kabineta rīkojumu.

II nodaļa. Nacionālo bruņoto spēku sastāvs un to sastāvdaļu uzdevumi

4.pants.

Nacionālo bruņoto spēku sastāvs

(1) Nacionālo bruņoto spēku sastāvā ir Zemessardze, Jūras spēki, Gaisa spēki un īpašo uzdevumu vienības (Militārā policija, Speciālo uzdevumu vienība, Saeimas un Valsts prezidenta Drošības dienests, turpmāk — Drošības dienests), bet kara vai izņēmuma stāvokļa laikā — arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija.

(2) Nacionālo bruņoto spēku lielumu (skaitlisko sastāvu) miera laikā nosaka Saeima pēc Ministu kabineta priekšlikuma.

(3) Nacionālo bruņoto spēku struktūru apstiprina aizsardzības ministrs pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera priekšlikuma.

(4) Izveidojot Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienības, to juridisko statusu nosaka aizsardzības ministrs.

5.pants.

Zemessardzes uzdevumi

(1) Zemessardze nodrošina valsts sauszemes teritorijas aizsardzību.

(2) Zemessardzes uzdevumi:

1) nodrošināt stuktūrvienību pastāvīgu kaujas un mobilizācijas gatavību, to spējas pretoties militārajai agresijai, nodrošināt valsts sauszemes robežas un teritorijas aizsardzību;

2) piedalīties avāriju un dabas katastrofu radīto seku likvidēšanā;

3) veikt sprādzienbīstamu priekšmetu iznīcināšanu;

4) iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts aizsardzības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā;

5) piedalīties valsts tiesiskās kārtības nodrošināšanā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

6.pants.

Jūras spēku uzdevumi

Jūras spēku uzdevumi:

1) nodrošināt struktūrvienību pastāvīgu kaujas un mobilizācijas gatavību, to spējas pretoties militārai agresijai, nodrošināt valsts jūras robežas un valsts teritoriālo ūdeņu neaizskaramību;

2) sargāt valsts jūras robežu, kontrolēt valsts teritoriālos ūdeņus un valsts ekonomisko zonu;

3) piedalīties meklēšanas un glābšanas darbos jūrā un kuģu avāriju seku likvidēšanā, kā arī piedalīties ekoloģiskajā uzraudzībā uz jūras;

4) veikt sprādzienbīstamu priekšmetu meklēšanu un iznīcināšanu jūrā.

7.pants.

Gaisa spēku uzdevumi

(1) Gaisa spēku uzdevumi:

1) nodrošināt struktūrvienību pastāvīgu kaujas un mobilizācijas gatavību, to spējas pretoties militārai agresijai, valsts gaisa telpas kontroli un aizsardzību;

2) piedalīties cilvēku un objektu meklēšanas un glābšanas operācijās, pildīt neatliekamus gaisa transporta uzdevumus.

8.pants.

Īpašo uzdevumu vienības

Īpašo uzdevumu vienības veido ar aizsardzības ministra pavēli pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera priekšlikuma.

9.pants.

Militārā policija un tās uzdevumi

(1) Militārā policija ir militārās disciplīnas, kārtības un likumības nodrošināšanas militārajās struktūrvienībās vienība un izziņas iestāde ar operatīvās darbības subjekta tiesībām.

(2) Militārās policijas uzdevumi:

1) sniegt palīdzību militāro struktūrvienību komandieriem (priekšniekiem) militāro pasākumu drošības, militārās disciplīnas, kārtības un likumības nodrošināšanā, pārkāpumu un noziegumu veicinošu apstākļu novēršanā, kā arī novērst karavīru un zemessargu sabiedriskās kārtības noteikumu pārkāpšanu;

2) apsargāt svarīgas amatpersonas un militāros objektus;

3) nodošināt militārā transporta kustību un apsardzi;

4) veikt militārā dienesta noziegumu un militārajās struktūrvienībās vai to dislokācijas vietās izdarīto noziegumu izziņu, kā arī noziegumu izziņu, kurus izdarījuši karavīri, zemessargi un militārajās struktūrvienībās strādājošās civilpersonas saistībā ar savu dienesta (amata) stāvokli vai dienesta pienākumu izpildi.

10.pants.

Speciālo uzdevumu vienība un tās uzdevumi

(1) Speciālo uzdevumu vienības uzdevumi:

1) miera laikā pildīt Ministru kabineta noteiktos uzdevumus;

2) kara laikā veikt speciālas operācijas valsts aizsardzības interesēs.

(2) Speciālo uzdevumu vienības nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

11.pants.

Drošības dienests un tā uzdevumi

(1) Drošības dienests ir īpaša valstiskās aizsardzības militāra vienība ar operatīvās darbības subjekta tiesībām.

(2) Drošības dienesta uzdevumi:

1) nodrošināt Saeimas deputātu un Saeimas Prezidija, kā arī Saeimas institūciju (objektu) valstisko aizsardzību (apsardzi).

2) nodrošināt Valsts prezidenta, viņa ģimenes locekļu, Valsts prezidenta Kancelejas un Valsts prezidenta rezidences valstisko aizsardzību (apsardzi).

(3) Saeimas amatpersonu un Saeimas institūciju (objektu) aizsardzības (apsardzes) kārtību nosaka Saeimas Prezidijs. Valsts prezidenta, Valsts prezidenta institūciju un objektu aizsardzības (apsardzes) kārtību nosaka Valsts prezidents.

III nodaļa. Nacionālo bruņoto spēku vadība

12.pants.

Nacionālo bruņoto spēku vadība

(1) Nacionālo bruņoto spēku komandieris realizē Nacionālo bruņoto spēku tiešo vadību un ir pakļauts aizsardzības ministram.

(3) Nacionālajos bruņotajos spēkos ievēro vienvadības principu.

13.pants.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris

(1) Nacionālos bruņotos spēkus komandē Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Nacionālo bruņoto spēku komandieri pēc Valsts prezidenta ieteikuma ieceļ amatā uz četriem gadiem un atbrīvo no amata Saeima. Nacionālo bruņoto spēku komandieri var atcelt no amata Saeima pirms noteiktā termiņa izbeigšanās.

(2) Nacionālo bruņoto spēku komandieris:

1) ir Nacionālo bruņoto spēku augstākais militārais vadītājs un valsts augstākais militārais pārsāvis;

2) atbild par Nacionālo bruņoto spēku militāro sagatavotību, kaujas un mobilizācijas gatavību un gatavību noteikto uzdevumu izpildei;

3) nodrošina Nacionālo bruņoto spēku nepārtrauktu vadību, uzdevumu plānošanu un to izpildes kontroli;

4) atbild par Valsts aizsardzības operatīvā plāna, Nacionālo bruņoto spēku kaujas gatavības plāna, mobilizācijas plāna un attīstības plāna izstrādi;

5) atbild par Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildei nepieciešamā personāla, materiāltehnisko un finansu resursu pieprasījuma savlaicīgu iesniegšanu aizsardzības ministram un to lietderīgu izmantošanu.

14.pants.

Nacionālo bruņoto spēku štābs

(1) Nacionālo bruņoto spēku štābs ir Nacionālo bruņoto spēku komandiera institūcija, kas nodrošina komandieri ar pastāvīgu vadības iespēju, nepieciešamo informāciju, dokumentiem un priekšlikumiem lēmumu pieņemšanai, viņa pavēļu un rīkojumu izpildes kontroli, kā arī sadarbības organizāciju kaujas operāciju apstākļos.

(2) Par Nacionālo bruņoto spēku štāba uzdevumu izpildi atbild Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks. Pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera ieteikuma Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieku ieceļ amatā uz laiku līdz četriem gadiem un atbrīvo no amata aizsardzības ministrs.

15.pants.

Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieri

(1) Nacionālo bruņoto spēku veidus komandē Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieri, kas tieši pakļauti Nacionālo bruņoto spēku komandierim.

(2) Zemessardzes komandieri pēc Valsts prezidenta ieteikuma ieceļ amatā uz četriem gadiem un atbrīvo no amata Saeima. Pirms noteiktā termiņa izbeigšanās Zemessardzes komandieri var atcelt no amata Saeima.

(3) Pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera ieteikuma Gaisa spēku un Jūras spēku komandierus amatā uz četriem gadiem ieceļ aizsardzības ministrs. Pirms noteiktā termiņa Gaisa spēku un Jūras spēku komandierus var atcelt no amata aizsardzības ministrs.

(4) Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieri:

1) ir spēku veidu tiešie priekšnieki un atbild par pakļauto vienību kaujas un mobilizācijas gatavību, personālsastāva militāro apmācību, militāro disciplīnu un morālo stāju, valstisko un tiesisko audzināšanu;

2) nodrošina spēku veida pastāvīgu vadību, uzdevumu plānošanu un to izpildes kontroli;

3) atbild par spēku veida kaujas gatavības plāna izstrādi un vienību (apakšvienību) gatavību noteikto uzdevumu izpildei;

4) atbild par uzdevumu izpildei nepieciešamā personāla, materiālo un finansiālo resursu pieprasījumu iesniegšanu Nacionālo bruņoto spēku komandierim un to izmantošanu.

(5) Īpašo uzdevumu vienību komadierus (priekšniekus), kas tieši pakļauti Nacionālo bruņoto spēku komandierim, amatā ieceļ un atbrīvo no amata aizsardzības ministrs.

IV nodaļa. Nacionālo bruņoto spēku sadarbība

ar valsts un pašvaldību institūcijām, to izvietojums

miera laikā un lietotais īpašums

16.pants.

Nacionālo bruņoto spēku sadarbība ar valsts un pašvaldību institūcijām

Nacionālie bruņotie spēki valsts miltiārās aizsardzības jomā sadarbojas ar valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām.

17.pants.

Nacionālo bruņoto spēku izvietojums

Nacionālo bruņoto spēku vienību izvietojumu miera laikam nosaka aizsardzības ministrs pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera priekšlikuma un apstiprina Ministru kabinets.

18.pants.

Nacionālo bruņoto spēku lietotais īpašums

(1) Nacionālo bruņoto spēku lietotais nekustamais un kustamais īpašums ir valsts īpašums, kas nodots Aizsardzības ministrijas valdījumā un bezmaksas lietošanā.

(2) Nacionālo bruņoto spēku apgāde ar materiāltehniskajiem līdzekļiem notiek vienotas iegādes un apgādes sistēmas ietvaros. Apgādes kārtību nosaka Nacionālo bruņoto spēku apgādes reglaments. Iegādes kārtību Nacionālo bruņoto spēku vajadzībām nosaka Ministru kabinets.

(3) Nacionālie bruņotie spēki dienesta ēku un telpu uzturēšanas izdevumus sedz no Aizsardzības ministrijai iedalītajiem budžeta līdzekļiem.

V nodaļa. Nacionālo bruņoto spēku komplektēšana

19.pants.

Nacionālo bruņoto spēku komplektēšana ar personālsastāvu

Nacionālo bruņoto spēku un citu militāro struktūrvienību komplektēšanu ar personālsastāvu nosaka likumi un citi normatīvie akti.

VI nodaļa. Likumības un militārās disciplīnas nodrošināšana

Nacionālajos bruņotajos spēkos

20.pants.

Militārā disciplīna

Militārā disciplīna ir likumos un citos normatīvajos aktos, militārajos reglamentos un ar komandieru (priekšnieku) pavēlēm un rīkojumiem noteiktās kārtības ievērošana militārajās struktūrvienībās, kas nodrošina to saliedētību valsts militārajai aizsardzībai.

21.pants.

Likumības nodrošināšana Nacionālajos bruņotajos spēkos

Par likumības un militārās disciplīnas nodrošināšanu Nacionālajos bruņotajos spēkos, spēku veidos (iestādēs), vienībās un apakšvienībās ir atbildīgi to komandieri (priekšnieki).

22.pants.

Militārās policijas un Drošības dienesta vispārīgie pienākumi un tiesības

(1) Militārās policijas un Drošības dienesta šajā likumā noteikto uzdevumu izpildes kārtību nosaka Ministru kabineta apstiprināti nolikumi.

(2) Militārās policijas un Drošības dienesta karavīri, veicot dienesta pienākumus, var būt apbruņoti ar ieročiem un speciālajiem līdzekļiem. Ieroču un speciālo līdzekļu lietošanas kārtību nosaka militārie reglamenti un Militārās policijas un Drošības dienesta nolikumi.

(3) Šajā likumā noteikto uzdevumu izpildes nodrošināšanai nepieciešamo operatīvo darbību Militārajā policijā un Drošības dienestā ir tiesīgas veikt īpaši pilnvarotas amatpersonas Operatīvās darbības likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.

(4) Militārā policija un Drošības dienests ir tiesīgi pieprasīt policijas iestādēm, kā arī citām valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām un to amatpersonām sniegt informāciju vai nepieciešamo palīdzību, lai izpildītu šajā likumā noteiktos uzdevumus un novērstu šķēršļus, kas traucē šo uzdevumu izpildi. Ja militārajai policijai un Drošības dienestam sniegtā palīdzība ir saistīta ar materiāltehnisko vai finansiālo līdzekļu izlietošanu, valsts un pašvaldību iestādes, uzņēmumi un organizācijas ir tiesīgas pieprasīt un saņemt atbilstošu kompensāciju no Nacionālo bruņoto spēku budžeta līdzekļiem.

23.pants.

Militārās policijas tiesības

Militārā policija, pildot šajā likumā noteiktos uzdevumus, ir tiesīga:

1) aizturēt karavīrus un zemessargus, ja tie ir izdarījuši smagu militārās disciplīnas pārkāpumu vai noziegumu;

2) pārbaudīt militāros transportlīdzekļus un to vadītājus, kontrolēt militāro transportlīdzekļu pārvietošanās disciplīnu un nodrošināt militāro kolonnu kustību;

3) meklēt un aizturēt karavīrus, kuri ir dezertējuši, patvaļīgā vai bezvēsts prombūtnē;

4) izmeklēt smagus militārās disciplīnas pārkāpumus un ārkārtējos gadījumus;

5) savas kompetences ietvaros kontrolēt un pārbaudīt personas, kas atrodas militārajos apsargājamos objektos un aizturēt tās personas, kas nelikumīgi tajos iekļuvušas vai mēģinājušas iekļūt;

6) aizturēt personas, ja tās uzbrūk militārajam policistam, citam karavīram, militārajam vai citam apsargājamajam objektam (personai).

24.pants.

Drošības dienesta tiesības

Drošības dienests, pildot šajā likumā noteiktos uzdevumus, ir tiesīgs:

1) savas kompetences ietvaros kontrolēt un pārbaudīt personas, kas atrodas apsargājamos objektos un to teritorijās;

2) aizturēt personas, kas nelikumīgi iekļuvušas vai mēģinājušas iekļūt apsargājamajos objektos;

3) aizturēt civilpersonas, ja tās uzbrūk apsargājamajam objektam (personai), militārajam objektam, karavīram vai arī ja tās tiek pārsteigtas acīmredzama tiesību pārkāpuma vai nozieguma izdarīšanas brīdī.

25.pants.

Militārās policijas Izziņas daļa

(1) Militārās policijas izziņas uzdevumus pilda Militārās policijas priekšniekam tieši pakļauta Izziņas daļa Latvijas kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā un šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros.

(2) Izziņas daļu vada priekšnieks, kuram ir augstākā juridiskā izglītība, un viņš ir apveltīts ar izziņas izdarītāja tiesībām. Izziņas daļas priekšnieks ir patstāvīgs izziņu vadības jomā.

(3) Izziņu veic Izziņas daļas amatpersonas. Izziņas izdarītājs lietās, kurās viņš veic izziņu, ir procesuāli neatkarīgs un ievēro tikai likumus un citus normatīvos aktus, kā arī prokurora un tiesas (tiesneša) norādījumus.

(4) Militārās policijas izziņas izdarītājs lietās, kurās viņš veic izziņu, ir tiesīgs atsevišķa uzdevuma kārtībā pieprasīt, lai citas policijas iestādes veiktu izziņai nepieciešamo darbību, kuru, ņemot vērā tās raksturu, viņš pats nevar veikt.

26.pants.

Likumu ievērošanas uzraudzība Nacionālajos bruņotajos spēkos

Likumu ievērošanas uzraudzību Nacionālajos bruņotajos spēkos un citās militārajās stuktūrvienībās (iestādēs) nodrošina ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Pārejas noteikumi

1. Atzīt par spēku zaudējušu likuma "Par Aizsardzības spēkiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Valdības Ziņotājs, 1994, 13., 23. nr.; 1995, 2. nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 6., 20. nr.) I, II un XIV nodaļu.

2. Atzīt par spēku zaudējušu likuma "Par valsts aizsardzību" (Latvijas Republikas Saeimas un Valdības Ziņotājs, 1995, 2., 21. nr.; 1996, 6. nr.; 1997, 6. nr.) II nodaļu.

Likumprojekts

Iedzīvotāju reģistra likums

Saeimas dok.4210; likumprojekts nr. 1161

Ministru kabineta 1998. gada 5. maija sēdē akceptēts

(prot.nr.23, 8.§, 33.§) un 6.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I. Vispārīgie noteikumi

1.pants.

Šā likuma mērķis ir noteikt, kā Latvijas republikas teritorijā darbojas vienota iedzīvotāju uzskaites sistēma — Iedzīvotāju reģistrs (turpmāk — Reģistrs) un kā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei turpmāk — Pārvalde) tiek sniegtas Reģistrā iekļaujamās ziņas un lietota Reģistrā esošā informācija.

2.pants.

Reģistra izmantošanu un uzturēšanu vada un nodrošina Pārvalde.

3.pants. Reģistra galvenais uzdevums ir nodrošināt Latvijas pilsoņu, Latvijas nepilsoņu, kā arī ārvalstnieku , bezvalstnieku un bēgļu, kas Latvijā saņēmuši uzturēšanās atļaujas, uzskaiti, likumā noteiktajā kārtībā Reģistrā iekļaujot un aktualizējot ziņas par šīm personām.

4.pants.

(1) Ziņu iekļaušana Reģistrā ir pirmreizēja pirmuzskaites dokumenta aizpildīšana.

(2) Ziņu aktualizēšana ir Reģistrā iekļauto ziņu atjaunināšana un papildinšašana, norādot ziņu izmaiņu datumu, to tiesisko pamatu un šīs izmaiņas apliecinošas dokumenta numuru, izdošanas datumu, izdevējvalsti un izdevējiestādi.

II. Personu reģistrācija

5.pants.

(1) Iekļaujot Reģistrā ziņas par personu, tai piešķir individuālu personas kodu.

(2) Personas kodu piešķir tikai Pārvalde. Tas ir nemainīgs, izņemot gadījumus, ja personai tiek precizēts dzimšanas datums.

6.pants.

Dokuments, uz kura pamata ziņas par personu iekļauj Reģistrā, ir Pārvaldes priekšnieka apstiprināta un Pārvaldes darbinieka aizpildīta noteikta parauga pirmuzskaites veidlapa.

7.pants.

(1) Ziņas par personu Reģistrā iekļauj tā Pārvaldes teritoriālā nodaļa, kuras teritorijā atrodas personas reģistrētā dzīvesvieta.

(2) Ja personai Latvijā nav reģistrētas dzīvesvietas, ziņas par viņu Reģistrā iekļauj tā Pārvaldes teritoriālā nodaļa, kuras teritorijā atrodas personas norādītā dzīvesvieta Latvijā.

(3) Latvijas diplomātiskajai vai konsulārajai pārstāvniecībai ir tiesības iekļaut Reģistrā ziņas par Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa, kas uzturas ārvalstīs ilgāk par diviem mēnešiem, jaundzimošo bērnu.

8.pants.

(1) Darbiniekam, kas iekļauj Reģistrā ziņas par personu, ir pienākums pārbaudīt šo ziņu atbilstību tās apliecinošajiem dokumentiem, kuriem ir juridisks spēks Latvijā.

(2) Pirmuzskaites veidlapā sniegto ziņu pareizību persona, kura sniedz ziņas Reģistram, apliecina ar savu parakstu.

(3) Ziņu pareizību par personu līdz 16 gadu vecumam, kā arī personu, kas atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, apliecina šo personu likumiskie pārstāvji.

9.pants.

Ziņas Reģistrā ierakstāmas latviešu valodā, izņemot vārdu, uzvārdu un adresi ārvalstniekiem, bezvalstniekiem un bēgļiem, ko ieraksta latīņu alfabētiskajā rakstībā atbilkstoši ārvalstu izsniegtajiem ceļošanas dokumentiem.

III. Reģistrā iekļaujamās ziņas

10.pants.

(1) Reģistrā par personu iekļaujamas šādas ziņas:

1) personas kods;

2) vārds (vārdi);

3) uzvārds;

4) dzimtais uzvārds;

5) dzimšanas datums;

6) dzimšanas vieta;

7) dzimums;

8) valstiskā piederība un tās veids;

9) tautība;

10) Latvijā reģistrētā dzīvesvietas adreses;

11) dzīvesvietas adreses ārvalstīs;

12) ziņas par pasi vai personas apliecību, kas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegta kā pasi aizstājošs dokuments:

a) dokumenta veids;

b) numurs un sērija;

c) izdošanas datums;

d) izdevējvalsts un izdevējiestāde;

e) derīguma termiņš;

13) ziņas par dzimšanas reģistrāciju:

a) dzimšanas reģistra ieraksta numurs;

b) dzimšanas reģistrācijas vieta un valsts;

c) dzimšanas reģistrācijas datums;

14) ziņas par dzimšanas apliecību:

a) numurs;

b) izdošanas datums;

c) izdevējvalsts un izdevējiestāde;

15) ziņas par uzturēšanās atļauju Latvijā:

a) veids;

b) numurs;

c) izsniegšanas datums;

d) derīguma termiņš;

e) izdevējiestāde;

16) datums, kad persona ieradusies Latvijā, un valsts, no kuras persona ieradusies, ja persona nav Latvijas pilsonis vai nepilsonis;

17) ziņas par ģimenes stāvokli:

a) neprecējies;

b) precējies;

c) šķīries;

d) atraitnis;

18) ziņas par pēdējo laulāto;

19) ziņas par laulības reģsitrāciju, šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu:

a) laulību reģistra ieraksta numurs;

b) vieta un valsts, kur laulība reģistrēta, šķirta vai atzīta par neesošu;

c) datums, kad laulība reģistrēta, šķirta vai atzīta par neesošu;

20) ziņas par dokumentu, kas apliecina laulības reģistrāciju, šķiršanu vai atzīšanu par neesošu;

a) laulības apliecības vai šķiršanās apliecības numurs vai civillietas par

laulības šķiršanu vai atzīšanu par neesošu numurs;

b) laulības apliecības vai šķiršanās apliecības izdošanas datums, tiesas nolēmu-

ma par laulības šķiršanu vai atzīšanu par neesošu pieņemšanas datums un vieta;

c) laulības apliecības vai šķiršanās apliecības, tiesas nolēmuma par laulības

šķiršanu vai atzīšanu par neesošu izdevējiestāde un izdevējvalsts;

21) ziņas par bērniem līdz 16 gadu vecumam;

22) ziņas par tēvu un māti;

23) ziņas par personas atzīšanu par rīcības nespējīgu vai tās atzīšanu par rīcības spējīgu:

a) civillietas numurs;

b) tiesas nolēmuma pieņemšanas datums un vieta;

24) ziņas par emigrāciju no Latvijas:

a) emigrācijas datums;

b) valsts, uz kuru persona emigrē;

c) emigrācijas reģistrācijas datums;

d) emigrācijas reģistrācijas dokumenta numurs;

e) emigrācijas reģistrācijas iestāde;

f) dokumenta, ar kuru persona emigrē, veids, numurs, izdevējvalsts, izdošanas

vieta un datums, derīguma termiņš;

25) ziņas par bezvēsts prombūtni:

a) civillietas numurs par fakta konstatēšanu, ka persona ir bezvēsts prombūtnē;

b) tiesas nolēmuma pieņemšanas datums un vieta;

c) tiesas nolēmuma izdevējvalsts;

d) tiesas, kura pieņēmusi nolēmumu, nosaukums;

26) ziņas par izraidīšanu no Latvijas:

a) izbraukšnas rīkojumu numurs;

b) izbraukšanas rīkojuma izdošanas datums;

c) datums, līdz kuram ir spēkā iebraukšanas ierobežojums;

d) izdevējiestāde;

e) valsts, uz kuru persona tiek izraidīta;

f) dokumenta, ar kuru persona izraidīta, veids, numurs, izdevējvalsts,

izdošanas vieta un datums, derīguma termiņš;

27) ziņas par personas nāvi:

a) miršanas datums;

b) miršanas vieta;

28) ziņas par miršanas reģistrāciju:

a) miršanas reģistra ieraksta numurs;

b) miršanas reģistrācijas iestāde un valsts;

c) miršanas reģistrācijas datums;

29) ziņas par personas nāvi apliecinošu dokumentu:

a) miršanas apliecības numurs, civillietas numurs par pazudušās personas

izsludināšanu par mirušu, civillietas numurs par fakta konstatēšanu par nāves

reģistrāciju vai civillietas numurs par fakta konstatēšanu par personas nāvi;

b) miršanas apliecības izdošanas datums, tiesas nolēmuma pieņemšanas

datums par personas izsludināšanu par mirušu, tiesas nolēmuma pieņemšanas

datums par fakta konstatēšanu par nāves reģistrāciju vai tiesas nolēmuma

pieņemšanas datums par fakta konstatēšanu par personas nāvi;

c) miršanas apliecības vai tiesas nolēmuma izdevējvalsts un izdevējiestāde.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētā valstiskā piederība ir personas saikne ar valsti, kas personai izdevusi vai likumā noteiktajā kārtībā izdos pasi vai to aizstājošu dokumentu. Valstiskās piederības veidi šā likuma izpratnē ir:

1) pilsonis;

2) nepilsonis;

3) bezvalstnieks;

4) bēglis;

(3) Par personas tēvu un māti, pēdējo laulāto un bērniem līdz 16 gadu vecumama, ja par viņiem Reģistrā ziņu nav, Reģistrā iekļaujamas šādas ziņas:

1) vārds (vārdi);

2) uzvārds;

3) dzimums;

4) dzimšanas datums;

5) tautība;

6) valstiskā piederība un tās veids;

7) miršanas datums.

11.pants.

(1) Ja jaundzimuša bērna vecākiem ir dažāda valstiskā piederība, ziņas par bērna valstisko piederību Reģistrā iekļauj saskaņā ar Pilsonības likumu.

(2) Gadījumos, kurus neregulē Pilsonības likums, un citi likumi, ziņas par jaundzimuša bērna valstisko piederību Reģistrā iekļauj, ņemot vērā šādu nosacījumu — ja bērna dzimšanas brīdī abi vecāki ir ārvalstnieki, ziņas par bērna valstisko piederību iekļauj Reģistrā saskaņā ar bērna vecāku savstarpējo vienošanos un viņu iesniegto bērna pilsonību apliecinošo dokumentu.

(3) Ja bērns un bērna vecāki ir bezvalstnieki vai nepilsoņi, ziņas par šā bērna valstisko piederību Reģistrā iekļauj saskaņā ar bērna valstiskās piederības apliecinošu dokumentu.

12.pants.

Reģistrā par personu nav iekļaujamas šādas ziņas:

1) rase vai ādas krāsa;

2) reliģiskā pārliecība vai piederība pie kādas konfesijas;

3) politiskā pārliecība, piederība pie kādas politiskās partijas vai kustības, kā arī ziņas par politiskajiem uzskatiem;

4) seksuālā nosliece vai saslimšana;

5) citas šā likuma 10.pantā neparedzētas ziņas.

13.pants.

Ja kādas no Reģistrā iekļautajām ziņām tiek mainītas, jaunās ziņas ierakstāmas, neiznīcinot iepriekšējās.

14.pants.

Personas nāves, bezvēsts prombūtnes, emigrēšanas vai izraidīšanas gadījumā Reģistrā iekļautās ziņas par šo personu tiek saglabātas.

IV. Informācijas sniedzēju un lietotāju tiesības un pienākumi

15.pants.

(1) Šā likuma 3.pantā minēto personu pienākums ir sniegt Pārvaldei ziņas par sevi iekļaušanai Reģistrā. Ziņas par personām, kas jaunākas par 16 gadiem vai atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, Pārvaldei sniedz attiecīgo personu likumiskie pārstāvji.

(2) Ja Latvijas pilsonis vai nepilsonis uzturas ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem, viņa pienākums ir paziņot Pārvaldei (ar Latvijas konsulārās un diplomātiskās pārstāvniecības starpniecību) savu adresi ārvalstīs, kā arī citas izmaiņas Reģistrā iekļautajās ziņās par sevi, saviem bērniem līdz 16 gadu vecumam, un par personām, kas atrodas viņa aizbildnībā vai aizgādnībā.

(3) Ziņas par jaundzimušajiem, nedzīvi dzimušajiem un dzemdībās mirušajiem bērniem, kas atbilst šā panta pirmās daļas nosacījumiem, sniedz Reģistram divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas.

16.pants.

(1) Reģistrā iekļauto ziņu aktualizēšanai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā Pārvaldei ziņas sniedz:

1) valsts varas un pārvaldes iestādes;

2) pašvaldības un to iestādes;

3) tiesas un prokuratūra;

4) Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, kas uzturas ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem (ar Latvijas konsulārās vai diplomātiskās pārstāvniecības starpniecību);

5) personas, par kurām Reģistrā ir iekļautas ziņas, ja ziņas par viņu pēdējo laulāto, bērniem, tēvu un māti Reģistrā nav iekļautas.

(2) Informācijas sniedzēji ir atbildīgi par ziņu savlaicīgu sniegšanu Pārvaldei un šo ziņu atbilstību tās apliecinošajiem dokumentiem.

17.pants.

Reģistrā iekļautās ziņas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniedz Pārvalde.

18.pants.

(1) Persona ir tiesīga reizi kalendāra gadā bez maksas pieprasīt un saņemt Reģistra informāciju par sevi un saviem bērniem līdz 16 gadu vecumam.

(2) Par personām, kas atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, Reģistra informāciju reizi kalendāra gadā bez maksas ir tiesīgi pieprasīt un saņemt šo personu likumiskie pārstāvji.

(3) Par katru nākamo šāda veida pieprasījumu no personas iekasējuma valsts nodeva.

19.pants.

Fiziskās un juridiskās personas var saņemt Reģistra informāciju par citu personu uz motivēta iesnieguma pamata.

20.pants.

Ja reģistrētā persona Reģistrā iekļautajās ziņās par sevi, saviem bērniem līdz 16 gadu vecumam, kā arī par personām, kas atrodas viņas aizgādnībā vai aizbildnībā, konstatē kļūdu vai ar šo likumu aizliegtu ziņu iekļaušanu, viņai ir tiesības pieprasīt, lai kļūda tiktu izlabota, bet aizliegtās ziņas — izslēgtas no Reģistra.

21.pants.

Iestādēm, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un organizācijām, kā arī fiziskajām personām ir tiesības saņemt no Reģistra statistiskās ziņas. Pārvalde var sniegt arī citas vispārīga rakstura ziņas, kas neļauj idenficēt konkrētu personu.

22.pants.

Valsts varas un pārvaldes iestādēm, pašvaldībām un to iestādēm, organizācijām un uzņēmējsabiedrībām, kurām deleģētas valsts pārvaldes funkcijas, kā arī tiesām un prokuratūrai ir tiesības saņemt no Reģistra šā likuma 10.pantā minētās ziņas atbilstoši minēto iestāžu kompetencei.

23.pants.

Ārvalstu valdībām, kā arī starptautiskajām valdību organizācijām un nevalstiskajām organizācijām Pārvalde Reģistrā iekļauto informāciju sniedz saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem vai īpašos gadījumos, kad šādi līgumi nav noslēgti, — ārlietu ministra un iekšlietu ministra savstarpēji saskaņotā kārtībā.

Pārejas noteikums

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par Iedzīvotāju reģistru" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 2./3., 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 4.nr.).

 

Par likumprojektu

Likumprojekts sagatavots, pamatojoties uz Deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību 6.1. sadaļas 7. punktu, kas paredz Iedzīvotāju reģistra sakārtošanu.

Likumā "Par Iedzīvotāju reģistru" nepieciešamie grozījumi pamatojami ar to, ka:

1. Jāprecizē un jākonkretizē Iedzīvotāju reģistrā iekļaujamo ziņu par personu uzskatījums.

2. Saskaņā ar likuma pašreizējo redakciju Iedzīvotāju reģistrā tiek iekļautas ziņas par Latvijā dzimušām un ieceļojušām personām, tātad arī par tām personām (jaundzimušajiem bērniem), kuru vecāki nelegāli uzturas Latvijā, un personām, kas Latvijā ieceļojušas ar vīzām. Nepieciešams novērst situāciju, kad ziņas par Latvijā dzimušajiem bērniem, kuru vecāki Latvijā uzturas nelegāli, tiek iekļautas Iedzīvotāju reģistrā un šiem bērniem tiek piešķirts personas kods. Lai izvairītos no šādiem gadījumiem, jāprecizē nosacījumi, pie kādiem ziņas par personu tiek iekļautas Iedzīvotāju reģistrā.

3. Pašreizējā likuma redakcija neprecīzi atspoguļo dokumentu kopumu, uz kuru pamata ziņas par personu iekļauj Iedzīvotāju reģistrā paredzot, ka ziņas Iedzīvotāju reģistrā var iekļaut gan no personu apliecinošiem dokumentiem, gan no pirmuzskaites veidlapām.

Iedzīvotāju reģistrā iekļaujamās ziņas par personu var iegūt tikai no noteikta parauga dokumenta — pirmuzskaites vedlapas, kuru savukārt aizpilda, pamatojoties uz personas uzrādītajiem dokumentiem.

4. Likumprojektā ir paredzēts, ka kārtību, kādā fiziskās un juridiskās personas sniedz ziņas Iedzīvotāju reģistram un tās saņem, nosaka Ministru kabineta noteikumi, kuru projekts pašlaik tiek gatavots.

Papildu finansējums grozījumos paredzēto noteikumu realizēšanai nebūs nepieciešams.

Iekšlietu ministrs A.Krastiņš

Likumprojekts

Grozījumi likumā

"Radio un televīzijas likums"

Saeimas dok. nr.4204; likumprojekts nr.1159

Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas

Nacionālās radio un televīzijas padomes darbības likumības

un atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai

1998.gada 6.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt likumā "Radio un televīzijas likums" šādus grozījumus:

1.

Izteikt 2.pantu šādā redakcijā:

"2.pants.

Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) apraide šā likuma izpratnē ir programmu veidošana (komplektēšana) un sākotnējā izplatīšana (nodošana izplatīšanai) publiskai uztveršanai. Par apraidi nav uzskatāma informācijas izplatīšana slēgtām, lokālām auditorijām viesnīcās, transportlīdzekļos un atsevišķās ēkās, kā arī programmu izplatīšana vairākās ēkās, ja patērētāju (kabeļu pieslēgumu) kopējais skaits nav lielāks par 25;

2) Eiropas audiovizuālie darbi ir radoša rakstura darbi vai kopražojumi, kuru veidošanu kontrolē Eiropas valstu fiziskās vai juridiskās personas;

3) elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi ir radio, televīzija, kabeļtelevīzija, kabeļradio (radiotranslācija), satelītradio, satelīttelevīzija, datortelevīzija, teleteksts, radio datu sistēma un citas apraides sistēmas;

4) neatkarīgais producents attiecībā pret raidorganizāciju ir persona, kas nodarbojas ar filmu, reklāmu, atsevišķu radio, televīzijas raidījumu vai programmu veidošanu. Neatkarīgajiem producentiem, kura ražojumus izplata raidorganizācija, ir atklāti finansēšanas avoti;

5) programma ir viens raidījums vai atsevišķu raidījumu kopums, kas veidots ar kopēju nosaukumu un tiek izplatīts ar tehniskiem līdzekļiem. Pieļaujams programmas sadalījums pa dažādiem laikiem un izplatīšanas tīkliem, ja izplatīšana dažādos tīklos nenotiek vienlaicīgi;

6) programmu izplatīšana ir signālu pārraide (programmu novadīšana no avota līdz raidīšanas tehniskajiem līdzekļiem) un raidīšana;

7) raidījums ir ar tehniskiem līdzekļiem veidots informatīvs, analītisks vai cita veida noteikta nosaukuma un apjoma materiāls. Raidījumi var būt periodiski un neperiodiski, tajos var būt pārtraukumi;

8) raidīšana ir programmu sākotnējā izplatīšana publiskai uztveršanai ar zemes raidītāju, kabeļu tīklu vai satelītu palīdzību atklātā vai kodētā veidā, izmantojot elektromagnētiskā lauka svārstību frekvenču spektra daļu starptautiskajos standartos noteiktās frekvencēs (radio) un kanālos (televīzijā). Šis termins neietver tos komunikāciju pakalpojumus, kas tiek sniegti pēc individuāla pieprasījuma;

9) raidītāja apkalpes zona ir teritorija, kurā droši uztverama tā raidītā programma;

10) raidorganizācija ir uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība, kura ir saņēmusi Nacionālajā radio un televīzijas padomē apraides atļauju, retranslācijas atļauju vai kabeļtelevīzijas, kabeļradio (radiotranslācijas) reģistrācijas apliecību;

11) reklāma ir apmaksāts, citādi atlīdzināts vai pašreklāmas nolūkos izdarīts publisks paziņojums par precēm vai pakalpojumiem, firmām, personām, paziņojums par organizācijām, to darbības veidiem, idejām un citiem jautājumiem, lai veicinātu to popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem;

12) retranslācija ir Latvijā vai ārvalstīs izplatīt programmu tūlītēja vai ar tehnisku kavējumu veikta pilnīga vai daļēja izplatīšana, neizdarot programmā vai raidījumā nekādus saturiskus grozījumus;

13) slēptā reklāma ir preču vai pakalpojumu, preču ražotāju vai pakalpojumu sniedzēju vārda, firmas zīmes vai darbības veida iekļaušana raidījumā skaņas vai attēla veidā, ja raidījuma veidotājs to ievietojis reklāmas nolūkā;

14) speciālie reklāmas raidījumi ir raidījumi, kuros nepārprotami uztverams reklāmas raksturs un reklāma ir šo raidījumu būtiska daļa, tajā skaitā

raidījumi, kuros tieši tiek piedāvāts pirkt un pārdot preces vai sniegt pakalpojumus (televīzijas (radio) veikals);

15) sponsorēšana ir fiziskās vai juridiskās personas tieša vai netieša programmas vai raidījuma finansēšana ar mērķi popularizēt savu vārdu, firmas zīmi, darbības veidu vai tēlu."

2.

Izteikt 3.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

"(1) Elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā var darboties raidorganizācijas."

3.

Aizstāt 9.pantā vārdus "monopoldarbības uzraudzības komiteja" ar vārdiem "Konkurences padome".

4.

Izteikt 17.panta trešās daļas trešo punktu šādā redakcijā:

"(3) Programma nedrīkst ietvert: 3) musinājumu uz nacionālo, rasu, dzimumu vai reliģisko naidu, uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu;".

5.

Izteikt 18.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

"(1) Latvijā veidotajās vizuālajās programmās, laikā no pulksten 19.00 līdz 23.00 darbdienās, no pulksten 7.00 līdz 12.00 un no pulksten 19.00 līdz 23.00 brīvdienās un svētku dienās dažādiem raidījumiem, izņemot ziņas, sporta raidījumus, spēles, reklāmu, teleteksta pakalpojumus un speciālos reklāmas raidījumus, raidlaika kopapjomā nedēļas laikā jābūt šādai proporcijai:

1) ne mazāk par 80 procentiem — Eiropas audiovizuālajiem darbiem;

2) no tiem ne mazāk par 40 procentiem — latviešu valodā veidotiem vai dublētiem raidījumiem."

6.

Izteikt 19.panta trešo daļu šādā redakcijā:

"(3) Bērniem paredzētajām filmām jābūt dublētām vai ieskaņotām latviešu valodā."

7.

Aizstāt 19.panta piektajā daļā vārdus "30 procentus" ar vārdiem "25 procentus".

8.

Izteikt 20.pantu šādā redakcijā:

"20.pants.

Reklāma. Vispārīgie noteikumi

(1) Reklāmai jābūt patiesai un godīgai.

(2) Reklāma nedrīkst maldināt un apdraudēt patērētāju intereses, tai jāatbilst likuma "Par patērētāju tiesību aizsardzību" prasībām.

(3) Reklāma nedrīkst:

1) aizskart cilvēcisko cieņu;

2) ietvert jebkuru rases, dzimuma vai nacionalitātes diskrimināciju;

3) aizskart reliģiskās jūtas vai politisko pārliecību;

4) mudināt uz darbību, kas bīstama veselībai vai drošībai;

5) mudināt uz darbību, kas vērsta pret vides aizsardzību.

(4) Reklāma nedrīkst radīt fizisku vai tikumisku kaitējumu nepilngadīgajiem un tai jāatbilst nepilngadīgo aizsardzību garantējošiem kritērijiem:

1) tā nedrīkst tiešā veidā mudināt nepilngadīgo pirkt preci vai pakalpojumus, izmantojot to pieredzes trūkumu vai pārmērīgu uzticēšanos;

2) tā nedrīkst tiešā veidā mudināt nepilngadīgos pierunāt vecākus vai citas personas pirkt reklamētās preces vai izmantot reklamētos pakalpojumus;

3) tā nedrīkst izmantot to īpašo uzticību, kādu nepilngadīgie izjūt pret vecākiem, skolotājiem vai citām personām;

4) tā nedrīkst attēlot nepilngadīgos bīstamās situācijās, ja tam nav nopietna pamata.

(5) Reklāmā nav pieļaujama vardarbība.

(6) Reklāmā jāievēro "Konkurences likuma" noteikumi.

(7) Reklāma, kura ir domāta bērniem vai veidota ar bērnu piedalīšanos, nedrīkst apdraudēt bērnu intereses, un tās veidošanā jāņem vērā bērnu uztvere un psihe.

(8) Reklāmas devējam nedrīkst būt redaktoriska ietekme uz programmas vai raidījuma saturu.

(9) Par reklāmas saturu atbild reklāmas devējs.

(10) Par likuma prasībām neatbilstošas vai aizliegtas reklāmas izplatīšanu atbild gan reklāmas devējs, gan raidorganizācija.

(11) Par reklāmas izvietošanu programmā vai raidījumā atbilstoši šā likuma noteikumiem atbild raidorganizācija."

9.

Izteikt 21.pantu šādā redakcijā:

"21.pants.

Reklāmas apjoms

(1) Reklāmai atvēlētais laiks nedrīkst pārsniegt 15 procentus no raidlaika kopapjoma diennakts laikā. Šo apjomu var palielināt līdz 20 procentiem, iekļaujot speciālos reklāmas raidījumus, ja īso reklāmas sižetu kopapjoms nepārsniedz 15 procentus.

(2) Īso reklāmas sižetu apjoms vienā raidlaika stundā nedrīkst pārsniegt 20 procentus. Nacionālā pasūtījuma ietvaros veidotajās programmās un raidījumos īso reklāmas sižetu apjoms vienā raidlaika stundā nedrīkst pārsniegt 10 procentus, ja Nacionālā radio un televīzijas padome atsevišķiem raidījumiem vai programmām (to daļām) nav noteikusi mazāku reklāmas apjomu.

(3) Speciālo reklāmas raidījumu kopējais raidlaiks nedrīkst pārsniegt vienu stundu diennaktī.

(4) Šī panta izpratnē par reklāmu netiek uzskatīti:

1) sludinājumi, kurus raidorganizācija izplata, informējot par savām programmām vai raidījumiem;

2) sabiedriskas nozīmes sludinājumi un aicinājumi piedalīties žēlsirdības kustībā, kuri tiek izplatīti bez maksas."

10.

Izteikt 22.pantu šādā redakcijā:

"22.pants.

Reklāmas forma un izmantošana

(1) Reklāmai jābūt skaidri atšķiramai, ar redzamiem un/vai dzirdamiem līdzekļiem norobežotai no pārējās programmas. Raidījumos ievietotajai reklāmai jābūt raidījuma vai valsts valodā. Reklāma vizuālajās programmās izvietojama blokos.

(2) Reklāma, kas iedarbojas uz zemapziņu, nav pieļaujama.

(3) Nav pieļaujama slēptā reklāma.

(4) Reklāmā nedrīkst izmantot personu tēlus un balss materiālus, ja šīs personas regulāri vada ziņu un sabiedriski aktuālo problēmu raidījumus."

11.

Izteikt 23.pantu šādā redakcijā:

"23.pants.

Reklāmu izvietošana

(1) Reklāma ir izvietojama starp programmām. Ja tiek ievēroti šā panta 2.–5.daļas nosacījumi, reklāmu var iekļaut arī programmās, bet tādā veidā, lai tā nemazinātu programmu integritāti un vērtību un neskartu autortiesību īpašnieka tiesības.

(2) Raidījumos un programmās, kuras sastāv no neatkarīgām daļām, sporta programmās un līdzīga veida notikumu un pasākumu pārraidēs, kur ir pauzes, reklāma izvietojama tikai starp šīm daļām vai pauzēm.

(3) Izplatot tādus audiovizuālos darbus kā mākslas un televīzijas filmas (izņemot sērijas, seriālus, izklaides un dokumentālās programmas), gadījumā, ja tās ir garākas par 45 minūtēm, reklāmu atļauts iekļaut tikai vienu reizi katrās 45 minūtēs. Atkārtota reklāmas iekļaušana pieļaujama tikai tad, ja darbs par 20 minūtēm pārsniedz divus vai vairākus 45 minūšu posmus.

(4) Ja reklāma iekļauta programmās, uz kurām nav attiecināma šā panta otrā daļa, starp katru programmā iekļauto reklāmu ir jābūt vismaz 20 minūšu ilgam pārtraukumam.

(5) Reklāmu nedrīkst iekļaut reliģisko ceremoniju raidīšanas laikā. Reklāmu nedrīkst iekļaut ziņu, sabiedriski aktuālu problēmu, dokumentālajos, reliģiskajos raidījumos un bērnu programmās, ja to ilgums nepārsniedz 30 minūtes. Ja to ilgums ir 30 un vairāk minūtes, tiek piemēroti šā panta ceturtās daļas noteikumi.

(6) Valsts svētku ceremoniju raidīšanas laikā reklāmas izplatīšana atļauta, tikai saskaņojot to ar šo ceremoniju organizētājiem."

12.

Izteikt 24.pantu šādā redakcijā:

"24.pants.

Atsevišķu produkcijas veidu reklāma

(1) Aizliegta tabakas izstrādājumu un smēķēšanas reklāma.

(2) Ir atļauta alus un vīna reklāma, bet pārējā alkohola reklāma ir aizliegta.

Alkoholisko dzērienu reklāmām ir jāatbilst sekojošiem noteikumiem:

1) tās nedrīkst būt adresētas nepilngadīgajiem un tajās nedrīkst piedalīties nepilngadīgie;

2) alkoholisko dzērienu lietošanu nedrīkst saistīt ar fiziskām nodarbībām un transportlīdzekļu vadīšanu;

3) tajās nedrīkst tikt pausti uzskati, ka alkoholam piemīt ārstnieciskas īpašības un tam ir stimulējoša vai nomierinoša ietekme vai ka tas palīdz atrisināt personiskas problēmas;

4) tās nedrīkst mudināt uz pārmērīgu alkohola patēriņu vai negatīvi atspoguļot atturību vai mērenību alkohola lietošanā;

5) tās nedrīkst akcentēt alkohola saturu alkoholiskajos dzērienos.

(3) Aizliegts reklamēt ārstnieciskos līdzekļus un ārstniecisko palīdzību, kas pieejama tikai pēc ārsta receptes vai ārsta norādījuma."

13.

Izteikt 25.pantu šādā redakcijā:

"25.pants.

Sponsorēšana. Vispārīgie noteikumi

(1) Ja kāda programma vai raidījums tiek sponsorēts pilnīgi vai daļēji, tas skaidri jānorāda programmas vai raidījuma sākumā vai beigās.

(2) Sponsors nedrīkst ietekmēt sponsorētās programmas vai raidījuma saturu un izplatīšanas laika izvēli, tādējādi ierobežojot raidorganizācijas redaktorisko neatkarību.

(3) Sponsorētajā programmā vai raidījumā nedrīkst reklamēt sponsora vai citas personas preces vai pakalpojumus, iekļaujot tajā tiešus vai pamudinošus norādījumus attiecībā uz šīm precēm un pakalpojumiem."

14.

Izteikt 26.pantu šādā redakcijā:

"26.pants.

Sponsorēšanas aizliegums

(1) Fiziskas vai juridiskas personas, kuru tiešā nodarbošanās ir saistīta ar tādu preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, kuru reklamēšana ir aizliegta, nedrīkst būt programmu un raidījumu sponsori.

(2) Aizliegts sponsorēt ziņu, izņemot šauri tematiskas ziņas, un sabiedriski aktuālu problēmu programmas un raidījumus."

15.

Izslēgt 30.panta pirmo daļu.

16.

Izteikt 30.panta ceturto daļu šādā redakcijā:

"(4) Atbildīga par to retranslējamo programmu satura atbilstību šā likuma prasībām, kuru sākotnējā izplatīšana nav veikta Eiropas konvencijas "Par pārrobežu televīziju" vai Eiropas Savienības dalībvalstīs, ir raidorganizācija, kas saņēmusi retranslācijas atļauju to izplatīšanai.

17.

Izslēgt 34.panta otro daļu.

18.

Izteikt 46.panta devītās daļas otro punktu šādā redakcijā:

"(9) Padome izskata materiālus par likuma pārkāpumiem elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā un atkarībā no konstatēto pārkāpumu smaguma, biežuma un bīstamības pieņem vienu no šādiem lēmumiem:

2) sastāda administratīvo pārkāpumu protokolu un nosūta to rajona (pilsētas) tiesai, Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcijai vai Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejai;".

19.

Izteikt 46.panta devītās daļas trešo punktu šādā redakcijā:

"(9) Padome izskata materiālus par likuma pārkāpumiem elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā un atkarībā no konstatēto pārkāpumu smaguma, biežuma um bīstamības pieņem vienu no šādiem lēmumiem:

3) aptur raidorganizācijas darbību, pieņem lēmumu par soda naudas uzlikšanu raidorganizācijai viena gada apraides atļaujas maksas apmērā un piedziņu valsts budžetā vai anulē apraides atļauju, retranslācijas atļauju, kabeļtelevīzijas un kabeļradio (radiotranslācijas) reģistrācijas apliecību;".

 

Par likumprojektu

Saeimas Prezidijam

LR Saeimas Parlamentārā izmeklēšanas komisija Nacionālās radio un televīzijas padomes darbības likumības un atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai savas darbības laikā rūpīgi iepazinās ar Nacionālās radio un televīzijas padomes darbu, šajā procesā piesaistot ekspertus, uzklausot raidorganizāciju vadītājus, kā arī analizējot Valsts kontroles un prokuratūras materiālus.

Laikā kopš jaunā Radio un televīzijas likuma pieņemšanas 1995.gadā nozares attīstībā notikušas daudzas būtiskas izmaiņas. Trijos gados virzījusies uz priekšu Latvijas sagatavošanās ES prasību izpildei, kas būtiski skar arī tiesību normu harmonizāciju, kas izriet no tādiem Eiropas normatīvajiem dokumentiem kā Eiropas konvencija "Par pārrobežu televīziju", Direktīva 89/552/EEC un 97/36/EC "Televīzija bez robežām".

Sagatavotie priekšlikumi likuma grozījumiem precizē terminus — "apraide" un "raidīšana" un definē tādus terminus kā — "Eiropas audiovizuālie darbi", "raidorganizācija", "reklāma", "retranslācija", "slēptā reklāma", "speciālie reklāmas raidījumi", "sponsorēšana". Piemēram, termins "retranslācija" ir "Latvijā vai ārvalstīs izplatītu programmu tūlītēja vai ar tehnisku kavējumu veikta pilnīga vai daļēja izplatīšana, neizdarot programmā vai raidījumā nekādus saturiskus grozījumus". Tas nozīmē, ka par saturisku grozījumu turpmāk tiks uzskatīts līdz šim atļautais raidījuma tulkojums, subtitrējums vai reklāmas pauzes aizpildījums. Tādā veidā tiks nodrošināta ētera elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu veidoto oriģinālprogrammu aizsardzība pret vietējā reklāmas tirgus deformāciju. Līdz šim daļa no reklāmas tirgus nokļuva ESSL (piem., kabeļtelevīzijas) retranslējamā programmā, aizpildot ārvalstu retranslējamo programmu reklāmas pauzes ar vietējo reklāmu.

Grozījumi paredz precizējumus tiesību normās, kas nepārprotami definē raidījumu valodu. Tāpat grozījumi paredz, ka bērniem paredzētajām filmām jābūt dublētām vai ieskaņotām latviešu valodā.

Tā kā likuma izpratnē demonstrējamās filmas ir raidījumi, uz tām attiecināmi arī likumā ietvertie vispārējie noteikumi par raidījumu valodu.

Pieņemot šādu normu, raidorganizācijām tiktu sniegta izvēles iespēja — filmas demonstrēt dublētas vai svešvalodā un ar subtitriem valsts valodā. Taču šīs izvēles apjomu ierobežotu likuma 19.p. 5.d. ietvertā norma — raidorganizācijas veidotajās programmās raidlaika apjoms svešvalodās nedrīkst pārsniegt 25% no raidlaika kopapjoma diennaktī.

Grozījumi paredz arī reklāmas laika proporciju samazinājumu nacionālā pasūtījuma ietvaros veidotajās programmās un raidījumos, precizē reklāmu saturu atbilstoši Eiropas konvencijai "Par pārrobežu televīziju" un direktīvai "Televīzija bez robežām". Tāpat paketē ir piedāvāti grozījumi, kas skar Nacionālās radio un televīzijas padomes tiesības likumu pārkāpumu uzraudzībā, kā arī likumdošanas saskaņošanu.

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas

1998.gada 4.maijā priekšsēdētājs P.Tabūns

Likumprojekts

Grozījums

Pilsonības likumā

Saeimas dok. nr.4209; likumprojekts nr.1160

Ministru kabineta 1998. gada 5. maija sēdē akceptēts

(prot. nr.23, 30.§) un 6.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt Pilsonības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 17.nr.; 1995, 8.nr.; 1997, 5.nr.) grozījumu un papildināt likumu ar 3.1 pantu šādā redakcijā:

"3.1 pants.

Pēc 1991.gada 21.augusta dzimušo bērnu pilsonība

(1) Nepilngadīgais, kurš dzimis Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta un ir jaunāks par 16 gadiem, ir Latvijas pilsonis, ja:

1) to pieprasa abi vecāki, kuri iesnieguma iesniegšanas brīdī ne mazāk kā piecus gadus likumīgi dzīvo Latvijā un nav nevienas citas valsts pilsoņi;

2) to pieprasa viens no vecākiem, kas audzina nepilngadīgo viens pats vai arī adoptētājs, kurš iesnieguma iesniegšanas brīdī ne mazāk kā piecus gadus likumīgi dzīvo Latvijā un nav nevienas citas valsts pilsonis.

(2) Nepilngadīgajam, kuram atbilstoši šī panta pirmajai daļai tiek lūgta pilsonība, ir jāuzturas Latvijā pastāvīgi, un viņš nedrīkst būt citas valsts pilsonis no piedzimšanas brīža.

(3) Par vienu no vecākiem, kas audzina bērnu viens pats, tiek uzskatīts:

1) māte, ja bērna dzimšanas aktā trūkst ieraksta par tēvu;

2) viens no vecākiem, ja otram likumā noteiktajā kārtībā vecāku vara ir atņemta;

3) viens no vecākiem, ja otrs likumā noteiktā kārtībā ir izsludināts meklēšanā un bijis meklējams vismaz vienu gadu;

4) viens no vecākiem, ja otrs atzīts par bezvēsts pazudušu;

5) viens no vecākiem, ja otrs ir miris;

6) viens no vecākiem, ja laulība ir šķirta.

(4) Nepilngadīgajam, ja personas, kurām ir tiesības iesniegt iesniegumu par pilsonības piešķiršanu bērnam, nav iesniegušas lūgumu par to, sasniedzot 16 gadu vecumu, ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību šajā pantā noteiktajā kārtībā, iesniedzot vienu no šādiem dokumentiem:

1) dokumentu, kas apliecina, ka nepilngadīgais ir ieguvis vidējo speciālo vai arodizglītību (arodvidusskola, arodģimnāzija, arodskola) latviešu mācībvalodā;

2) dokumentu, kas šā likuma 19. un 20.panta noteiktajā kārtībā apliecina, ka nepilngadīgais prot latviešu valodu.

(5) Personas, kurām ir tiesības iesniegt iesniegumu par pilsonības piešķiršanu bērnam, iesniedz to Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un formā, paredzot tajā personas, kurai ir tiesības iesniegt iesniegumu, apstiprinājumu veicināt bērna latviešu valodas kā valsts valodas apguvi, izglītību un audzināt bērnā cieņu un uzticību Latvijas Republikai."

 

Par likumprojektu

Saskaņā ar 1998.gada 21.aprīļa Ministru kabineta sēdes protokola Nr.21 33§ 2.punktā noteikto darba grupa ir izstrādājusi grozījumu Pilsonības likumā.

Grozījums veikts, papildinot Pilsonības likumu ar jaunu 3.1 pantu, nosakot tajā, ka nepilngadīgais, kurš dzimis Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta un ir jaunāks par 16 gadiem, ir Latvijas pilsonis, ja to pieprasa abi vecāki vai viens no vecākiem, kas audzina nepilngadīgo viens pats vai arī adoptētājs, kuri iesnieguma iesniegšanas brīdī ne mazāk kā piecus gadus likumīgi dzīvo Latvijā un nav nevienas citas valsts pilsoņi. Pie tam nepilngadīgais nedrīkst būt citas valsts pilsonis no piedzimšanas brīža.

Likumprojektā arī paskaidrots, kādas personas tiek uzskatītas par vienu no vecākiem, kas audzina bērnu viens pats, kā arī noteikts, ka vecākiem, iesniedzot iesniegumu par pilsonības piešķiršanu bērnam, papildus jāiesniedz Ministru kabineta noteiktajā kārtībā apstiprināts solījums veicināt bērna integrāciju Latvijā, latviešu valodas kā valsts valodas apguvi, kā arī audzināt bērnā uzticību Latvijas Republikai.

Gadījumā, ja vecāki šīs iespējas neizmanto, likumprojekts nosaka, ka bērns pilsonību var iegūt patstāvīgi no 16 gadu vecuma pēc atvieglotiem noteikumiem, ja tas ir ieguvis profesionālo vai arodizglītību latviešu mācību valodā vai nokārtojis latviešu valodas prasmes pārbaudi saskaņā ar Pilsonības likuma 19. un 20.pantu.

Tieslietu ministrs Dz.Rasnačs

 

Alternatīvais likumprojekts

Grozījumi

Latvijas Republikas Satversmē

Saeimas dok. nr.4218; likumprojekts nr.1166

Saeimas Juridiskās komisijas izstrādāts un

1998.gada 7.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt Latvijas Republikas Satversmē šādus grozījumus:

1.

Izteikt 4.pantu šādā redakcijā:

"4. Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.

Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru."

2.

Izteikt 77.pantu šādā redakcijā:

"77. Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā."

3.

Izteikt 82.pantu šādā redakcijā:

"82. Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara un izņēmuma stāvokļa gadījumā — arī kara tiesas."

4.

Papildināt Satversmi ar 8.nodaļu šādā redakcijā:

"8.nodaļa Cilvēka pamattiesības

89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem.

90. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

91. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

92. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā.

93. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Dzīvības atņemšanu var neuzskatīt par likuma pārkāpumu, ja tā notiek, aizstāvot sevi vai citus pret nelikumīgu vardarbību, veicot likumīgu arestu vai aizkavējot arestētas personas bēgšanu.

94. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nepamatoti apcietinājumā turētām personām ir tiesības uz atlīdzību.

95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta.

96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

97. Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

98. Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārzemēs atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Latvijas pilsoņus nevar izdot ārvalstīm.

99. Valsts atzīst domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Ikvienam ir tiesības nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Baznīca ir šķirta no valsts.

100. Ikvienam ir tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

101. Ikvienam pilntiesīgam Latvijas pilsonim ir tiesības piedalīties valsts un pašvaldību lietu kārtošanā, kā arī pildīt valsts dienestu.

102. Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās, nevalstiskās organizācijās.

103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.

104. Ikvienam ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību institūcijās ar individuāliem vai kolektīviem iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.

105. Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašums uzliek pienākumus un to nevar izmatot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana valsts vai sabiedriskām vajadzībām var notikt tikai izņēmuma gadījumos pret taisnīgu atlīdzību un uz atsevišķa likuma pamata.

106. Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīts obligātais valsts dienests, iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

107. Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

108. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību, strādājošo tiesības uz koplīgumu un tiesības streikot. Tiesības streikot likums var ierobežot tikai attiecībā uz sabiedrībai visnepieciešamākajiem dienestiem.

109. Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošināšanu. Šīs tiesības ietver arī sociālo apdrošināšanu, kas garantē materiālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktos gadījumos.

110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

112. Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamata un vidējo izglītību.

113. Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.

114. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

115. Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

116. Satversmes noteikto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas.

117. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit ceturtā, deviņdesmit sestā, deviņdesmit septītā, deviņdesmit astotā, deviņdesmit devītā, simtā, simt otrā, simt trešā un simt sestā pantā, var tikt ierobežotas likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valstu iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību."

Likumprojekts

Grozījumi

Saeimas vēlēšanu likumā

Saeimas dok. nr.4226; likumprojekts nr.1167

Saeimas Juridiskās komisijas izstrādāts un

1998.gada 7.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt Saeimas vēlēšanu likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 13.nr., Latvijas Vēstnesis, 1998, 91./94.) šādus grozījumus:

1.

Izteikt 36.pantu šādā redakcijā:

"36.pants.

(1) Nākamajā dienā pēc vēlēšanām iecirkņa komisijas atklātā sēdē Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajā kārtībā komisija:

1) atkārtoti saskaita derīgās un nederīgās vēlēšanu zīmes. Derīgās vēlēšanu zīmes sadala pēc kandidātu sarakstu numuriem;

2) atkārtoti saskaita katra numura vēlēšanu zīmes;

3) katra numura vēlēšanu zīmes sadala divās grupās — grozītās un negrozītās. Par grozītām uzskatāmas vēlēšanu zīmes, kurās vēlētājs pretī kāda kandidāta uzvārdam izdarījis atzīmi "+" vai svītrojis kandidāta vārdu vai uzvārdu. Visas pārējās vēlēšanu zīmes uzskatāmas par negrozītām;

4) attiecībā uz katru kandidātu saskaita vēlēšanu zīmes, kurās:

a) pretī viņa uzvārdam izdarīta atzīme "+";

b) viņa vārds vai uzvārds svītrots.

(2) Balsu skaitīšanas galīgos rezultātus iecirkņa komisija atzīmē balsu skaitīšanas galīgo rezultātu protokolā, kas rakstāms divos eksemplāros, uzrādot šā likuma 31. un 34.pantā un šā panta pirmajā daļā minētās ziņas.

(3) Vēlēšanu iecirkņos, kuros notiek balsošana pa pastu, galīgo balsu skaitīšanu var izdarīt tūdaļ pēc iepriekšējās balsu skaitīšanas pabeigšanas."

2.

Izteikt 37.pantu šādā redakcijā:

"37.pants.

(1) Pēc balstu saskaitīšanas un balsu skaitīšanas galīgo rezultātu protokola sastādīšanas visas nodotās derīgās un nederīgās vēlēšanu zīmes, neizlietotās un nederīgās vēlēšanu aploksnes, neizmantotās vēlēšanu zīmes un viens iecirkņa komisijas balsu skaitīšanas galīgo rezultātu protokola eksemplārs iesaiņojams un aizzīmogojams. Klātesošajiem pilnvarotajiem novērotājiem (18.pants) arī ir tiesības aizzīmogot šo saini ar saviem zīmogiem, par ko jābūt atsaucei vēlēšanu gaitas protokolā. Pēc tam iecirkņa komisija nosūta visus vēlēšanu materiālus rajona (republikas pilsētas) vēlēšanu komisijai, bet ārvalstīs un uz kuģiem izveidoto vēlēšanu iecirkņu komisijas — Centrālajai vēlēšanu komisijai tās noteiktajā kārtībā. Līdz ar vēlēšanu materiāliem nosūtāms pavadraksts, kurā atzīmēts datums, laiks un persona, ar kuru vēlēšanu materiāli nosūtīti.

(2) Rajonu (republikas pilsētu) vēlēšanu komisijas saņem un saskaita visu to teritorijā esošo vēlēšanu iecirkņu balsu skaitīšanas rezultātus pēc balsu skaitīšanas galīgo rezultātu protokoliem un vēlēšanu materiālus līdz ar savu balsu skaitīšanas galīgo rezultātu protokolu nosūta Centrālajai vēlēšanu komisijai tās noteiktajā kārtībā."

3.

Papildināt 38.pantu ar jaunu pirmo teikumu šādā redakcijā: "Vēlēšanu apgabalos ievēlētos deputātus nosaka Centrālā vēlēšanu komisija."

4.

Papildināt 44.panta pirmo daļu aiz vārda "ārvalstīs" ar vārdiem "vai uz kuģiem".

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.