PIE SAKNĒM

Šajā namā Kalpaka (līdz 1923. gadam Totlēbena) bulvārī 6 divdesmitajos un trīsdesmitajos gados atradās Zemkopības ministrija Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Zemkopība: "Neba maize pati nāca

bagātā(i) vietiņā"

Turpinājums. Sākums — "LV" nr. 127., 07.05.98., nr. 128/129.,

08.05.98., nr. 132/133., 13.05.98.

(19.06.1921—20.07.1922)

Gan ministrs,

gan premjerministrs

Dzīves aprakstu sk. "LV", 4.11.1997.

Voldemāram Zamuelam vadot Zemkopības ministriju (ZM), pats nozīmīgākais notikums šā resora darbā bija agrārās reformas likuma III daļas pieņemšana Satversmes sapulcē 1922.gada 3.maijā (I daļu Satversmes sapulce apstiprināja 1920.gada 16. septembrī, II daļu — 1921.gada 21.decembrī un IV daļu — 1920.gada 17.septembrī).

Kāpēc likuma III daļu par agrārās iekārtas nostiprināšanu, kas sastāvēja tikai no sešiem pantiem, pieņēma tik vēlu? Tas izskaidrojams ar lielām domstarpībām, ko šai aktā uzņemt, ko ne, turklāt šīs pretrunas izpaudās ne vien parlamenta Agrārlietu un Juridiskās komisijas viedokļu dažādībā, bet arī pašā Satversmes sapulcē. Zemes fonda izlietošanas apakškomisija jau 1920.gadā 29.jūlijā sāka apspriest likuma III daļu. Pēc mēneša tās projekts tika nodots Agrārlietu komisijai.

Lai agrārās reformas radītā jaunā lauku iekārta patiesi nostiprinātos, bija jāgādā, lai ar laiku no mazsaimniecībām atkal nerastos lielsaimniecības, no vienas puses, un sīksaimniecības, no otras puses. Tāpēc apakškomisijas projektā bija paredzēts, ka "bez sevišķas ikreizējas valdības atļaujas zemes saimniecību apvienošana, dalīšana un apgrūtināšana ar parādiem ir aizliegta". Tomēr Agrārlietu komisijā tika pamatoti aizrādīts, ka šāds agrārtiesisks režīms kaitēs saimniecību dzīves spējām, tāpēc tas jāmīkstina. Tāpēc tika ierosināts noteikt zināmu maksimālu un minimālu normu, kuras robežās būtu atļauta kā zemes apvienošana tā dalīšana bez valdības atļaujas. Taču komisija ilgi nevarēja vienoties par šīs normas lielumu, līdz beidzot 1921.gada 15.februārī pieņēma priekšlikumu noteikt maksimālo apvienošanas normu 100 ha, bet minimālo dalīšanas normu 15 ha. Tomēr Satversmes sapulce akceptēja Latgales deputātu ierosinājumu par 50 un 10 ha.

Bez tam Agrārlietu komisija bija paredzējusi 10 gadu ilgu pārejas laika režīmu fonda un neatsavināmām zemēm, nosakot, ka šai laikā tās var atsavināt tikai ar ZM atļauju, kurai pieder arī pirmpirkuma tiesība. Parlaments noraidīja šos ierobežojumus, atstājot vienīgi noteikumu, ka fonda zemes ieguvējs, kas pirmos desmit gadus atsavina savu piešķirto zemes gabalu, nebauda tiesību iegūt fonda zemi no jauna bez valdības atļaujas.

Zamuela laikā, viņam aktīvi piedaloties, kā Satversmes sapulce, tā Ministru kabinets (MK) pieņēma vēl vairākus nozīmīgus likumus un noteikumus Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā, kuri tiešāk vai netiešāk skāra agrārjautājumu, un līdz ar to ZM darbību.

1922.gada 10.februārī deputāti pieņēma likumu par zvērinātiem mērniekiem, kas bija Latvijai aktuālāks par aktuālu. Ar šo aktu tika atcelts Vidzemes bruņniecības zvērināto mērnieku institūts un ieviests valsts zvērināto mērnieku institūts. Viņiem "nodod mērniecības darbu izvešanu uz zemēm, kuras pieder fiziskām un juridiskām personām, kā arī valdības, pašvaldības un sabiedriskām iestādēm". Ar šā likuma spēkā stāšanos tika aizliegts patstāvīgi izpildīt mērniecības darbus pilsoņiem, kuri nav ieguvuši zvērinātu mērnieku tiesības. Likums noteica, ka zvērinātie mērnieki "atbild par darba kārtīgu izpildīšanu, kā arī paraksta dokumentus".

1922.gada 10.martā parlaments apstiprināja Valsts zemes bankas (VZB) statūtus, kuru 1.pantā bija teikts, ka šī finansu iestāde "dibināma aizdevumu izsniegšanai uz lauku nekustamiem īpašumiem." 2.pants noteica, ka bankas darbības rajons ir Latvija. Bankai ir tiesības ar finansu ministra atļauju pēc vajadzības atvērt nodaļas, ne vairāk kā vienu katrā apgabalā, aģentūras un pilnvarotos ieceļot pēc vajadzības. Banka izsniedz ilggadīgus aizdevumus vienīgi ķīlu zīmēs. Aizdevumus var saņemt "zemes iegūšanai, mantošanas tiesību nokārtošanai, apbūvēšanai un meliorācijas, lauksaimnieciskiem pasākumiem, senāko hiopotēku parādu nokārtošanai".

Ar 10.marta aktu sasaucās divus mēnešus vēlāk Satversmes sapulces pieņemtais likums par Vidzemes un Kurzemes muižnieku kredītbiedrību likvidāciju. To mantu, kas palika pēc kreditoru prasību apmierināšanas, pārņēma valsts un par to vairs nebija atļauts lemt šo organizāciju biedriem. Tādējādi abas privātās biedrības bija uzskatāmas par nacionalizētām. Par to mantinieci kļuva VZB.

Banka pārņēma arī Zemkopības un Finansu ministrijas izsniegto kredītu prasības. Šie resori līdz tam laikam bija jau paspējuši piešķirt gandrīz 14 tūkstošus aizdevumu kopsummā par vairāk nekā 5,1 milj. latu. No šiem aizdevumiem jaunsaimniekiem bija izsniegti 2 tūkstoši aizdevumu 1 milj. latu apmērā, izpostītiem vecsaimniekiem, ilggadīgiem rentniekiem un citiem 11 tūkstoši aizdevumu 3,1 milj. latu kopsummā, lauku rūpnieciskām iestādēm, lauksaimniecības mašīnu iegādei un sabiedrisko ēku celšanai vairāk nekā 500 kredītu kopsummā 1 milj. latu apmērā.

1922.gada 8.jūnijā Satversmes sapulces sēdē finansu ministra biedrs V.Āboltiņš ziņoja, ka valsts budžetā paredzēts VZB 50 milj. Latvijas rubļu pamatkapitālam un 200 milj. rubļu aizdevumu izsniegšanai. Tātad VZB jau no paša sākuma bija paredzēts finansēt ar valsts budžeta, t.i., nodokļu ceļā savāktiem līdzekļiem, necenšoties izveidot kredītu tirgu, lai piesaistītu brīvprātīgos krājējus un citas kredītiestādes bankas emitēto ķīlu zīmju pirkšanai. Tāpēc, kā atzīmē ievērojamais mūsu valsts ekonomikas pētnieks profesors Arnolds Aizsilnieks (1898—1982) ("Latvijas saimniecības vēsture 1914—1945". Stokholmā, 1968.— 254.lpp.), "nav nekāds pārsteigums, ka jaunajai bankai jau pašā sākumā trūka līdzekļu, un rezultātā arī visa agrārās reformas ceļā pārkārtojamā lauksaimniecība cieta no kapitāla un ilgtermiņa kredīta trūkuma".

Zamuels, runājot par agrāro reformu Satversmes sapulces 1.sesijā 1920.gada 17.septembrī, atzīmēja, ka šie pārkārtojami Latvijas laukos "aizskar dzīvi viņas pamatos". Reforma nebija domājama, kā saka mūsdienās, bez publicitātes. Tāpēc 1922.gada 14.janvārī ar Ministru prezidenta Z.Meierovica un V.Zamuela parakstu tika publicēti ZM izstrādātie noteikumi par "Zemes Ierīcības Vēstnesi". Tie paredzēja, ka šajā izdevumā publicējami Centrālās zemes ierīcības komitejas oficiālie un saistoša rakstura rīkojumi, paziņojumi, pārskati, sludinājumi u.c. dokumenti. "Vēstnesis", kas iznāca līdz 1937.gadam, ir bagāta sava laika hronika, kuras veidošanā savu artavu, turklāt ne mazu artavu, ir devis arī Voldemārs Zamuels.

(1894—1981) laiks

(22.07.1922—26.01.1923)

No ministra līdz akadēmiķim

Nākamā valstsvīra, profesora un zinātnieka dzīves ceļš sākās Bebru pagastā zemnieka ģimenē. Mācībām Rīgas pilsētas reālskolā (1905—1912) sekoja studijas RPI Ķīmijas nodaļā, kuras visnotaļ sekmīgi beidzās 1916.gadā ar inženiera tehnologa diplomu.

Pavērās ceļš uz zinātni, bet klāt jau bija Pirmais pasaules karš, un jaunajam speciālistam vajadzēja uzvilkt pelēko karavīra šineli. Viņš vadīja inženiera darbus Minskas un Volinijas guberņā, bet pēc demobilizācijas 1918.gadā no pēdējās vietas aizgāja strādāt Volinijas guberņas mežu nodaļā, pēc tam par šīs guberņas kurināmo materiālu komitejas priekšsēdētāju. Kalniņš vienlaikus lasīja lekcijas par mežu tehnoloģiju Žitomiras lauksaimniecības politehnikumā, bet par ķīmiju — Žitomiras Augstākajā pedagoģiskajā institūtā.

1920.gada pavasarī, kad pilsētu ieņēma poļu karaspēks, viņš ar latviešu bēgļu grupu atgriezās dzimtenē. Būdams labi sagatavots mežsaimniecības speciālists, Kalniņš sāka strādāt par vecāko inženieri Zemkopības ministrijas (ZM) mežu departamentā, vienlaikus piedaloties LU Lauksaimniecības fakultātes mežu nodaļas izveidē. Viņu ievēlēja par šīs nodaļas docentu, kā arī mežu tehnoloģijas katedras vadītāju. Beidzot bija sasniegts tas, pēc kā Kalniņš tiecās pēc studiju gadiem — iespēja strādāt zinātnisku darbu un atdot savas zināšanas jaunatnei.

Viņam atrodoties ZM vadībā, Latvijā ar pilnu spēku turpinājās agrārā reforma — gan teorētiski, pieņemot jaunus likumus un noteikumus, gan praktiski pagastos un muižās. Stājoties šā resora priekšgalā, viņš īsā intervijā lielajam dienas laikrakstam "Latvijas Vēstnesis" 1922.gada 20.jūlijā īsi pastāstīja par ministrijas iecerēm.

Kalniņš vispirms uzsvēra, ka agrārā reforma tiks realizēta saskaņā ar likuma garu un Satversmes sapulces vairākuma nosacījumiem. Viņš centīsies visiem spēkiem novērst nolaidības, nelikumības un kļūdas, cīnīsies pret draugu būšanu. Atlīdzība par zemi nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt muižu parādu summu.

Meža lietās, paziņoja ministrs, pirmām kārtām apmierinās vietējo iedzīvotāju vajadzības, turklāt katrā ziņā no tuvākajiem rajoniem. Jaunsaimniekiem un zemniekiem izpostītajos rajonos, kur mežu ir maz, kokmateriāli jāpiešķir, ja ne pilnīgi par brīvu, tad par stipri samazinātu maksu.

Kalniņa laikā, viņam tieši kā valdības loceklim piedaloties, Ministru kabinets 1922.gada 10.augustā apstiprināja valsts muižu statūtus. Tajos bija noteikts, ka valsts muiža ir autonoms valsts uzņēmums, kura pārvaldes uzdevums ir izmantot valsts apsaimniekošanā esošās muižas visizdevīgākā kārtā priekš valsts, ierīkojot tajās priekšzīmīgi nostādītas saimniecības. Valdība tajā dienā apstiprināja ZM lauksaimniecības departamenta autonomo valsts uzņēmumu statūtus. Šādi uzņēmumi bija: valsts zirgu audzētava, Oktes muižas valsts lopu audzētava Jaunpils muižā, valsts selekcionēto sēklu audzētava Stendes muižā un piensaimniecības un lopkopības skolas fermas Smiltenē. Uzņēmumam vajadzēja caur viņā ietilpstošajām saimniecībām sekmēt lauksaimniecības pacelšanu un nostiprināšanu.

Kad Kalniņš jau bija sevi sekmīgi parādījis ministra darbā, viņu 1922.gada rudenī kā Demokrātiskā centra kandidātu ievēlēja par 1. Saeimas deputātu. Topošais politiķis darbojās parlamenta Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu, Tirdzniecības un rūpniecības un Mandātu komisijā. Tā kā vaļasprieks bija šahs un medības, nav brīnums, ka tieši šim deputātam uzticēja referēt Saeimā par medību likumu. Kalniņš gan kā ministrs, gan kā deputāts runāja par reformu, par biržām, LU statūtiem u.c. jautājumiem.

Savu uzskatu publiskošanai viņš plaši izmantoja arī presi, galvenokārt populāro lielo dienas laikrakstu "Jaunākās Ziņas", kur Kalniņš no 1926. gada līdz 1940.gadam vadīja pielikumu "Lauksaimniecība un mājturība", un "Latvijas Vēstnesi".

Jau pirms stāšanās ministra amatā viņš publicēja "Latvijas Vēstnesī" rakstus "Lauksaimniecības biedrības nestrādā" un "Lauksaimniekiem (Domu izmaiņas)" (1.08.1921; 15.09.1921), kuros iestājās par kooperācijas plašāku attīstību Latvijas laukos. Viņš atzīmēja, ka pirms kara pastāvēja vairāk nekā 150 lauksaimniecības biedrību. Taču darbību tās atjauno gausi. Kalniņš uzsvēra, ka nepietiek tikai ar kursiem, priekšlasījumiem un ekskursijām. Biedrībām jākļūst arī par saimnieciskām organizācijām, ierīkojot paraugsaimniecības, koku skolas, sēklu audzētavas u.c. To mērķis rādīt saviem biedriem un visiem apkārtējiem zemniekiem intensīvus zemes izmantošanas veidus un saimniekošanu, kā arī iegūt ienākumus. Biedrībām jāapgādā savi locekļi ar labākiem darbarīkiem, mašīnām un mākslīgiem mēsliem. Publikācijas autors atgādināja, ka kara priekšvakarā darbojās vairāk nekā 300 lopkopības pārraudzības biedrību. No tām palikušas tikai pāri par 80. Viņš aicināja atjaunot un paplašināt šo organizāciju funkcijas. Tas pats jāizdara patērētāju un kredītkooperatīviem.

Savos rakstos Kalniņš parasti vērtēja kritiski Latvijas lauksaimniecības attīstību, norādīja uz grūtību cēloņiem, kā arī sniedza ne vienu vien vērā liekamu ieteikumu un padomu. Tā, piemēram, publikācijā "Zemkopju grūtības" ("Jaunākās Ziņas", 11.11.1927) viņš norādīja, ka tās nevar izskaidrot tikai ar pēdējo gadu neražu. Lauksaimniecības krīzes galvenie cēloņi ir: rīcības kapitāla trūkums, aizņēmumu augstie procenti, laukstrādnieku trūkums, daudzu lauksaimniecības ražojumu nenokārtots eksports, nesamērīgi augstas cenas visam, kas vajadzīgs lauksaimniekiem, ceļu bēdīgais stāvoklis utt. Kalniņš vēl un vēlreiz uzsvēra, ka pats sāpīgākais ir lauksaimniecības kreditēšanas jautājums.

Citā toņkārtā skanēja jubilejas raksts "Mūsu lauksaimniecības 10 gadu sasniegumi un izredzes", kuru 1928. gada 17.novembra numurā ievietoja "Jaunākās Ziņas". Tā autors atzīmēja, ka agrārā reforma tuvojas nobeigumam. Bija piešķirtas, ieskaitot piegriezumus un rentes mājas, 137 941 atsevišķa zemes vienība 1 062 230 ha kopplatībā. Nesadalīts vēl bija palicis 139 591 ha. Ap 70% jaunsaimnieku bija apbūvējušies. Pieskaroties lopkopības attīstībai, Kalniņš informēja lasītājus, ka 1918.gada rudenī Latvijā bija 16 pienotavas, bet pēc 10 gadiem to skaits bija izaudzis līdz 1120. Sviesta eksports no 15 164 kg 1921.gadā sasniedza 13 milj. kg jubilejas gadā. Publikācijas nobeigums skanēja: "Arī "J.Z." lauksaimniecības pielikums censtīsies turpmāk vēl enerģiskāk nekā līdz šim veicināt mūsu lauksaimniecības ziedu laiku iestāšanos, vismaz ar zinātnes izplatīšanu tautā."

Citēto vārdu autors nevien rūpējās par zinātnes izplatīšanu tautā, bet pats galvenais — gādāja par zinātnes attīstību Latvijā. Strādādams LU mežkopības nodaļā, Kalniņš izauga gan kā darītājs, gan kā pētnieks. Lai iepazītos ar mežsaimniecības organizāciju un koksnes pārstrādes metodēm citās valstīs, viņš devās uz Zviedriju, Ungāriju, Somiju un Angliju. Īpaši nozīmīgs bija jaunā latviešu zinātnieka brauciens 1929.gadā uz Stokholmu, kur notika mežu pētīšanas staciju darbinieku vispasaules kongress. Kalniņš tajā nolasīja referātu par koku tehnisko īpašību un ķīmiskā sastāva atkarību no augšanas apstākļiem. Viņa ziņojums guva lielu atzinību, kongresa dalībnieki atzīmēja Kalniņa eksperimentu pirmreizīgumu un drosmi, kā arī milzīgo praktisko nozīmi.

Balstoties uz saviem ilggadīgiem pētījumiem, Kalniņš 1930.gadā aizstāvēja doktora disertāciju "Latvijas priedes ( Pinus silvestris L.) tehniskās īpašības atkarībā no augšanas apstākļiem". Universitātes padome vienbalsīgi piešķīra viņam lauksaimniecības zinātņu doktora grādu, bet nākamajā gadā ievēlēja par profesoru. Talantīgais zinātnieks 20.un 30.gados publicēja ap 20 grāmatu un brošūru, nemaz nerunājot par daudzajiem zinātniskajiem, populārzinātniskajiem rakstiem. 1939. gadā, nodibinot Jelgavas lauksaimniecības akadēmiju, viņu ievēlēja par mežu tehnoloģijas katedras vadītāju.

Kalniņš, tāpat kā viņa partijas biedri Gustavs Zemgals (bij.valsts prezidents), Pēteris Juraševskis (bij. ministru prezidents) un citi, neatbalstīja Ulmaņa antikonstitucionālo 15.maija puču un autoritāro režīmu. Taču spalvu no rokām zinātnieks neizlaida. Citu starpā atzīmējams viņa raksts "Atpakaļ pie zemes" ("Jaunākās Ziņas", 13.06.1934), kurā Kalniņš bija spiests konstatēt, ka ap 12 tūkstošiem atbrīvošanas cīņu dalībnieku vēl nav saņēmuši zemi. Tā jāmeklē. Un publikācijas autors parādīja, kur to var sameklēt. Viņš norādīja, ka Latvijā ir ap 520 tūkst. ha neizmantotu purvu. Īpašu uzmanību pievēršot to meliorēšanai, var izveidot vēl 20 līdz 30 tūkstoš 10—14 ha lielas jaunsaimniecības un tikpat daudz 1/3 līdz 2 ha lielas amatnieku un dārzsaimniecības. Sadalītie purvi jānosusina, no izcirtumiem jānovāc celmi. Meliorācijā sabiedrisko darbu veidā jāizmanto bezdarbnieki.

1939.gadā un 1940.gadā Kalniņš aktīvi darbojās Latvijas un Padomju savienības tautu kultūru tuvināšanas biedrībā, 1940.gada februārī kļūstot par tās priekšsēdētāju. Viņš pat iedrošinājās tajā pašā gadā apmeklēt Vissavienības lauksaimniecības izstādi Maskavā. Tas un prorektora darbs Jelgavas akadēmijā 1940./41.gadā bija pietiekami, lai vācu okupanti ne tikai padzītu profesoru no darba, bet arī 8 mēnešus ieslodzītu Rīgas centrālcietumā.

Kalniņš bija vienīgais Latvijas brīvvalsts laika zemkopības ministrs, kas nenonāca ne Sibīrijā, ne trimdā, pārdzīvoja abas okupācijas un pēc Otrā pasaules kara, nebūdams kompartijas biedrs (!), kļuva par akadēmiķi, nodibināja un 30 gadus (!) vadīja Mežsaimniecības problēmu, vēlāko Koksnes ķīmijas institūtu.

(1882–1926) laiks:

(27.01.1923–18.12.1924)

Zemkopības ministrs trijās valdībās

Cēsu apriņķa Rankas pagasta "Pakalniņos" dzimušais zemnieka dēls, beidzis vietējo apriņķa skolu, kā arī ieguvis tautskolotāja tiesības, par pedagogu tomēr nestrādāja. Tuvāka bija lauksaimniecība. Jaunietis pašmācības ceļā sagatavojās un devās uz tālo Halli Vācijā, kur 1911. gadā kļuva par akadēmiski izglītotu personu. Atgriezies Latvijā, jaunais lietpratējs lika lietā iegūtās zināšanas, strādājot par lektoru un izmēģinājumu vadītāju Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrībā.

Kļuvis par 1917. gadā nodibinātās Latviešu zemnieku savienības biedru (1920. gadā Bauers aizgāja no zemsaviešiem un kopā ar saviem domubiedriem nodibināja jaunu partiju — Latvijas jaunzemnieku savienību), viņš iesaistījās politikā. Bauers kā viens no savas partijas pārstāvjiem piedalījās vēsturiskajā 1918. gada 17. novembra sēdē, kur Latvijas politiķi vienojās par priekšparlamenta — Tautas padomes (TP) — dibināšanu, pieņēma, protams, politisko platformu un ievēlēja tās prezidiju. Latvijas Pagaidu valdības pirmajā sēdē 19. novembrī Baueru, kas bija TP loceklis, apstiprināja par pārtikas un zemkopības ministra biedru (ministrs neilgu laiku bija pats premjerministrs Ulmanis), uzdodot viņam pārzināt agrārreformas lietas. Kopš 1919. gada 12. septembra Bauers vadīja Zemkopības ministrijas (ZM) agrārlietu departamentu (nākamā gada 1. augustā to pārdēvēja par zemes ierīcības departamentu, bet 1. novembrī pievienoja zemju departamentam).

Bauera darbības alfa un omega 20. gadu sākumā bija agrārā reforma. Satversmes sapulcē, kuru ievēlēja 1920. gada 17. un 18. aprīlī, viņš, pārstāvot bezpartijisko bezzemnieku un mazsaimnieku grupu, bija Agrārlietu komisijas un Kultūras fonda domes loceklis. Apspriežot agrārās reformas likumu, deputāts runāja 14 (!) reizes. Viņš norādīja, ka zeme jāpiešķir "tikai tādiem mūsu arājiem, kas mīl savu zemi, zemes darbu, kas var garantēt, ka nepametīs zemi novārtā, bet pieliks visas pūles, lai ierīkotu tur kārtīgu un ienesīgu saimniecību". Bauers atzīmēja, ka viņa partijas uzskats ir — jaunsaimniekiem jāmaksā par piešķirto zemi. Nekāda atlīdzība nav jāmaksā muižniekiem, "kuri kopā ar Vāciju cīnījās ne tikai pret mums, bet arī pret sabiedrotiem". Viņa viedoklis uzvarēja — kad Bauers jau bija ministrs, 1. Saeima 1924. gada 14. aprīlī pieņēma likumu, ka nekāda atlīdzība nepienākas. Diskutējot Satversmes sapulcē par saimniecību lielumu, viņš oponēja uzskatam, ka tā maksimums varētu sasniegt 25 ha. Pēc Bauera domām, jaunsaimniecība ģimenei jāapstrādā bez algota darba spēka. Tāpēc normai vajadzētu būt 22 ha. Lauksaimniecībai nederīgu zemi un ūdeņus varētu piešķirt virs normas. Arī šajā jautājumā virsroku guva Bauera ieskati. Taču netiek pieņemts viņa priekšlikums noteikt vispārējo zemes normu ne 100, bet 30 ha apjomā. Parlamentārieši vienojās par zelta vidusceļu — par 50 ha.

Savu uzskatu paušanai un aizstāvēšanai Bauers plaši izmantoja presi, galvenokārt lielās dienas avīzes "Jaunākās Ziņas" un "Latvijas Vēstnesis", kā arī savas partijas laikrakstu "Zemes Balss" (1922) un žurnālu "Jaunsaimnieks", kuru pats arī rediģēja (1921—1923).

Viņš par Latvijas lauku kardinālas pārveides jautājumiem publicēja vairākus rakstus jau pirms agrārreformas likumprojekta apstiprināšanas Satversmes sapulcē, kas sākās 1920. gada 19. augustā. Materiālā "Zemes jautājums un Satversmes sapulce" ("Jaunākās Ziņas", 2.06.1920.) Bauers mēģināja formulēt reformas pamatproblēmas. Tām vajadzēja būt: zemesfonda izveidošana sakarā ar lielīpašumu likvidāciju, atlīdzība par atsavināto zemi, zemes fonda izmantošana vienas ģimenes mazsaimniecības dibināšanai, īpašuma vai lietošanas tiesības uz zemi, zemes pasargāšana likumdošanas ceļā no spekulācijas u.c.

Turpinājums — seko