Latvijas pašvaldību izpilddirektoru asociācija, rādās, kopš izveides pirms pāris gadiem ir iedibinājusi sev visai raksturīgu ritmu: reizi gada ceturksnī tās dalībnieki (un nu jau to ir pāri simtam) pulcējas kādā novadā. Lai savas dienas un nedienas iztirzātu gan šī apvidus lūkojumā, gan visu rajonu saskarē.

Maija pirmajā nedēļā domubiedri pulcējās Cēsīs. Rajonā un pilsētā, kam it kā vairs nav vajadzīga īpaša vizītkarte. Tomēr, tāpat kā visur Latvijā, arī cēsniekiem ir milzum daudz savu vietējo problēmu. No pilsētas gandrīz divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju (patlaban 19 800) aptuveni trešdaļa ir pensionāri, no tiem prāva daļa spēka gados nebūt negrasās pamest līdzšinējās darbavietas, kas Cēsīm ir visai būtiskas. Rajona kopaina uzrāda sešdesmit divus tūkstošus, tostarp Liepā, Līgatnē, Priekuļos, arī Raunā ir vairāk nekā trīs tūkstoši iedzīvotāju, gandrīz tikpat — arī Drabešos, Jaunpiebalgā, lauku apdzīvoto vietu blīvums Vidzemes vidienes pagastos ir lielāks nekā citviet Latvijā.

Bet tik un tā visa rajona un tamlīdz arī ekonomiskā un kultūras aprite saistās ar Cēsīm, ar novada saimniecisko un garīgo centru, kas arī visas valsts mērogā zināmā mērā kļuvis par simbolu. To apliecina visjaunākā ziņa: Cēsu pilsētas domes vadītājs Jānis Beikmanis ar Triju Zvaigžņu ordeņa domes 1998.gada 24.aprīļa lēmumu ir kļuvis par ceturtās šķiras ordeņa īpašnieku, tātad — par tā virsnieku.

Diemžēl Jāņa Beikmaņa todien vērienīgās sarunas dalībnieku vidū nebija. Par tās īpašo uzsvaru gādāja viņa ikdienas darba kolēģi: pilsētas domes izpilddirektors Aino Salmiņš, rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass, pilsētas komunālā dienesta vadītājs Guntars Eglītis un pašvaldības uzņēmuma "Vinda" direktors Varis Ādamsons.

Kopsarunai tika piedāvāti vairāki temati: izpilddirektors un viņa vieta pilsētas domes politikas īstenošanā; pašvaldības uzņēmuma programma ūdens apgādes un notekūdeņu attīrīšanas īstenošanai; rajona centra satiksmes problēmas autotransporta plūsmas regulēšanā; krājaizdevu sabiedrību veidošanas sākotnējā pieredze; lauku tūrisma iespējas.

Par rajona pilsētas izpilddirektora piecu gadu pieredzi daudz un plaši stāstīja Aino Salmiņš. Klātesošos īpaši interesēja pienākumu funkcionālā sadale, arī saskare ar to, ka viņa tiešā pakļautībā ir seši pašvaldības uzņēmumi, tostarp visai būtiskā "Vinda", tāpat "Komauto", dzīvokļu pārvalde un citi.

Daudziem domubiedriem būtiska šķita pašvaldības uzņēmuma "Vinda" direktora Vaira Ādamsona atklāsme. Tāpēc, ka ūdensapgādei Cēsīs ir senas tradīcijas. Arī tālab, ka vēsturiski pirmā zināmā dziļurbuma aka Latvijā viduslaikos esot bijusi Zobenbrāļu pils pagalma stūrī, kurai ūdens no avotiem pievadīts pa speciāli iebūvētiem vadiem. Savukārt divas nozīmīgākās akas, kas atradās Tirgus (tagadējā Rožu laukumā) un arī bijušajā Līvu laukumā, varējuši izmantot visi Vendenes (kā savulaik sauktas Cēsis) iedzīvotāji.

Tagad varbūt daudzviet Latvijā šķiet neredzēta pašreizējās Cēsu "Vindas" darbība ar saviem autonomajiem ieguldījumiem un it kā kompensācijām no Somijas un Norvēģijas, kas kopā ar Latvijas valdības finansējumu pārsniedz miljonu latu. Bet tik un tā Cēsis uz 2000.gada sliekšņa varētu kļūt par paraugpilsētu sakoptības ziņā, bez tam Gaujas piesārņojums atbilstu pasaules līmenim.

Par to, ko satiksmes ziņā iespēj samērā neliela pilsēta pašā Vidzemes vidū, stāstīja pilsētas komunālā dienesta vadītājs Guntars Eglītis. Šķietami pašdarbnieciskai ierosmei kopš 1996.gada septembra tagad ir tik reāls segums, ka cēsnieki Uzvaras laukumā, Raunas ielā un vēl citur ir pieraduši pie drošām visai stabilām pieturvietām, kas atmaksājas gandrīz gada laikā.

Cēsu rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass runāja par diviem šķietami nesaistītiem tematiem — par krājaizdevu sabiedrību veidošanas pieredzi Vidzemes vidienē un par lauku tūrisma rosmēm pašā Latvijas centrā. Viņš stāstīja par to, ka jau var runāt par sākotnējo pieredzi, kas krāta Taurenē, Veselavā un Līgatnē, par to, kas veidojas Zosēnos un Zaubē. Viss ir pašā sākotnē, problēmu patlaban ir vairāk nekā risinājumu. Bet kaut kas reāls un zīmīgs ir sācies, un ar to nevar nerēķināties.

Mūsdienu Latvijas laukos tūrisma iespējas, vismaz tādā izpratnē, kā to uztver lielā daļā Eiropas valstu, vēl ir pavisam jauna parādība. Arī cēsnieki te sper pirmos biklos soļus. Tomēr tas, ka jau 1992.gada beigās te tika veidota viena no pirmajām tūrisma apvienībām Latvijā, ir pirmais zīmīgais solis. Varbūt viss neizdevās, kā sākotnēji likās, tomēr te tagad ir pirms mēneša izveidots savs tūrisma informācijas centrs, Cēsu viesnīca vairs nav tikai Dānijas un Latvijas kopuzņēmums, cēsnieki ir iekļauti divos Eiropas nozīmes projektos. Cēsu rajons jau ir bijis divu starptautisku izstāžu apritē, tagad ir svarīgi iekļūt nākamā gada pasaules tūrisma iespēju katalogā. Prāva latviešu daļa, vismaz Cēsu novadā, jau zina, ka pašā Latvijas centrā, Taurenes pagastā, ir vismaz desmit lauku mājas, kas var piedāvāt Eiropas standartiem atbilstošu aprūpi. Tomēr šāda rosība ir tikai sākums. Cēsniekiem gribētos vēl vairāk, un tikai tāda varētu būt novada virzība.

Mintauts Ģeibāks,

"LV"informācijas redaktors