Turpinājums

no 1.lpp.

Aizsardzības ministrijas un NBS štāba sagatavotajā dokumentā, kurā izteikti apsvērumi par valsts aizsardzību un pašaizsardzības spēju pilnveidošanu, ir parādījušies ļoti daudzi un dažādi uzdevumi: proti, Nacionālo bruņoto spēku komandfunkciju kontroles sistēmas izveide un sakārtošana, pastāvošo NBS vienību kaujasspēju nodrošināšana, profesionālu virsnieku un apakšvirsnieku korpusa izveide, rezervju sagatavošana, militārpersonu atalgojuma un sociālo garantiju nodrošināšana.

Šajā gadījumā dokuments "Valsts militārā stratēģija" ir valsts aizsardzības plāna sastāvdaļa, kas nosaka NBS uzdevumus, iespējamos riska scenārijus, nepieciešamās pretošanās spējas un to sasniegšanas ceļus. Ar to mēs saprotam spējas, kas nepieciešamas Latvijas Republikai iespējamās agresijas atvairīšanai, kā arī tos iespējamos ceļus, kādi pastāv, pieņemot lēmumus virzībai uz šo spēju sasniegšanu.

Pēc bruņoto spēku vadības domām, valsts militārajā stratēģijā varētu pastāvēt divas fāzes. Pirmā no tām ir attīstīt teritoriālās aizsardzības modeli, kuru būtu nepieciešams izveidot ne ilgāk kā piecu gadu laikā. Otrā fāze — attīstīt mobilās aizsardzības modeli, kuram attīstības ilgums būtu pieļaujams līdz desmit gadiem.

Kā visi noteikti vairāk vai mazāk zina, NBS pamatsastāva trīs lielākās daļas ir Zemessardze, Jūras spēki un Gaisa spēki. Pamatojoties uz šiem trim bruņoto spēku veidiem, es varētu nosaukt šādas prioritātes valsts militārajā stratēģijā. Viena no tām ir Rīgas teritoriālā aizsardzības apgabala izveide, Ventspils un Liepājas aizsardzības sistēmas izveide un galveno valstij vitāli svarīgo objektu noteikšana un saskaņošana valdības līmenī.

Plānojot pirmo fāzi — Zemessardzes aizsardzības spēku nostiprināšana —, pirmajiem pieciem gadiem būtu jāizvirza šādi uzdevumi: personālsastāva pilnīga nokomplektēšana, ekipējuma iegāde, bruņojuma — vieglā, prettanku un pretgaisa — iegāde, miera uzturēšanas funkciju izpilde. Jūras spēkiem paredzēts pilnībā izveidot jūras novērošanas sistēmu, apbruņot mūsu esošos kuģus, iespēju robežās iegādāties kontrolējamās un pasīvās mīnas ostu bloķēšanai, pilnīgi nodrošināt spējas veikt glābšanu un meklēšanu jūrā, iegādāties modernus ātrgaitas un patrulēšanas un atmīnēšanas kuterus. Gaisa spēkiem būtu šādi uzdevumi: uzsākt gaisa telpas novērošanas sistēmas izveidi, spēt pilnībā veikt glābšanas un meklēšanas darbus uz sauszemes un jūrā. Pašreiz mēs varētu runāt par četru helikopteru Mi–8 iegādi, kā arī transportēšanas funkciju veikšanu.

Otrajā fāzē Zemessardzes teritoriālās aizsardzības spēkiem būtu jāpievērš uzmanība ātrās reaģēšanas spēku izveidei, panākot līdz ar to iespējamo spēku mobilizāciju Latvijas Republikas teritorijā. Jūras spēkiem varētu būt uzdevums zemūdeņu novērošanas sistēmas izveidē un pretdesantēšanas aizsardzības sistēmas pilnveidošanā. Gaisa spēkiem obligāti būtu jāpabeidz gaisa telpas pilnīgas kontroles sistēmas izveidošana, kā arī pretgaisa aizsardzības sistēmas izveide.

Tādējādi, balstoties uz sagatavoto projektu, mēs varētu teikt, ka NBS uzdevumi gan miera, gan kara laikā būtu šādi. Izlūkošana un agrā brīdināšana mums pastāv gan miera, gan kara laikā. Valsts teritorijas, gaisa telpas un teritoriālo ūdeņu novērošana un kontrole arī ir jāveic gan miera, gan kara laikā. Militārā iebrukuma identificēšana uz valsts robežas vai tās teritorijā ir uzdevums miera laikā. Gatavošanās līdzdalībai NATO — uzdevums miera laikā. Stratēģiski svarīgu objektu apsardze, satiksmes maģistrāļu kontrole — uzdevums kara laikā. Nodrošināt Rīgas teritoriālā apgabala vienotu aizsardzību — arī uzdevums kara laikā. Apturēt pretinieku, neļaut pretiniekam iegūt kontroli pār mūsu teritorijām — uzdevums kara laikā. Okupācijas gadījumā turpināt pretošanos ar partizānu kaujas metodēm — arī uzdevums kara laikā. Nodrošināt atsevišķu NBS vienību mobilizāciju krīzes gadījumā — mūsu uzdevums miera laikā. Uzdevums piedalīties kārtības nodrošināšanā visā Latvijas teritorijā, tātad uzdevums, kas valstī noteikts ar dažādiem likumiem, veicams gan miera, gan kara laikā. Valsts pilsoņu apmācība, mobilizācijas rezervju sagatavošana atbilstoši totālās aizsardzības principiem — šis ir smagākais jautājums, par ko mēs visi ļoti daudz runājam, — ir jāveic jau tagad miera laikā. Jārada sistēma militārajai sadarbībai ar Baltijas valstīm, kurai būtu jāfunkcionē gan miera, gan kara laikā. Meklēšanas un glābšanas operāciju veikšana un stihisku nelaimju seku likvidācija — uzdevums miera laikā. Nepieciešamības gadījumā iesaistīšanās cīņā ar terorismu un ieroču kontrabandu — mūsu uzdevums miera un kara laikā. Veicināt stabilitātes saglabāšanu reģionā ir ļoti nopietns uzdevums mūsu bruņotajiem spēkiem, kas izpildāms miera laikā. Līdzdalība militārajos pasākumos ārpus valsts teritorijas saskaņā ar starptautiskajiem aktiem un starpvalstu līgumiem — mūsu uzdevums gan miera, gan kara laikā. Tādējādi pēc attiecīgas dokumenta izstrādes mums veidojas iespējamā NBS attīstības shēma.

Tātad galvenie komandieri šajā shēmā ir aizsardzības ministrs un NBS komandieris, Jūras spēku komandieris ar viņam pakļautajām apakšvienībām — Jūras spēku štābu, Rietumu rajonu, mācību centru un krasta apsardzes eskadru, Gaisa spēku komandieris ar Gaisa spēku štābu, aviācijas bāzi un radiotehnisko vienību, Drošības dienesta komandieris un Zemessardzes teritoriālo aizsardzības spēku komandieris ar viņam pakļautajām vienībām. Šodien Zemessardze ir viens no lielākajiem spēkiem Latvijas Republikā ar jau diezgan pazīstamu struktūru. Bet te ir viena problēma. Kā var spriest, ļoti daudzas apakšvienības vēl mums nav izveidotas. Tātad mums būtu jāveltī daudz spēka un līdzekļu, lai izveidotu šo vienību struktūras. Un tas būtu pašlaik pieņemamais lēmums par militārās policijas izveidi, kas ir tikai attīstības sākumā. Izveidojams Latvijas miera uzturēšanas bataljons pilnā apjomā. Ļoti nopietns uzdevums mums ir —nostiprināt šo Zemessardzes bataljonu katrā rajonā, nokomplektējot tos līdz apstiprinātajām štatu tabulas prasībām, kas šodien ir 759 cilvēki. Tādējādi ZS skaitliskais sastāvs, ņemot vērā Nacionālo drošības koncepciju, apsvērumus par mūsu apdraudētību un valsts aizsardzību, varētu būt apmēram gandrīz 50 tūkstošu personu liels.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, veidojas diezgan interesanta līkne, ilustrējot nepieciešamo finansējumu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Šī līkne rāda to līdzekļu daudzumu nākamajos piecos gados, kas varētu atbilst iespējamajiem procentuālajiem skaitļiem: pirmajā gadā 1,1 procents no nacionālā kopprodukta, nākamajā — 1,4, tad — 1,7, pēc tam 2,0 un visbeidzot, iespējams, — 2,5. Pieciem gadiem paredzēti pavisam 289,08 miljoni latu izdevumi. Visi šie aprēķini netiek izrauti no valsts ekonomikas konteksta. Mēs centāmies ņemt vērā arī nacionālā kopprodukta iespējamo pieaugumu Latvijas Republikā, lai, protams, nekaitētu kopējām valsts interesēm, bet tajā pašā laikā skaidri formulējām mūsu iespējamo attīstības līkni, tātad skaidri pamatojām mums nepieciešamo finansējumu, lai mēs varētu veikt mums izvirzītos uzdevumus.

Tas pamatvilcienos ir viss, ko gribēju sacīt. Tātad jautājums par to, kā šis militārās stratēģijas dokuments sīkāk sadalās izdevumos, ir jautājums par resursu menedžmentu, un to, iespējams, bruņotie spēki varētu iesniegt pēc nedēļas vai divām. Tur būtu iespējams redzēt, kā sadalās finanses bruņotajos spēkos, kā tās veidojas atkarībā no izdevumiem vienam cilvēkam, proti, atkarībā no tā, kā viņš tiek apģērbts un ekipēts, kā viņam tiek nodrošināta pārvietošanās mobilitāte, kā viņš tiek apmācīts, tātad kā veidojas šī nepieciešamā kopējā naudas masa.

Tas bija tas galvenais, ko es šodien gribēju paziņot.

Pēc tam sekoja vairāki žurnālistu jautājumi un Gundara Ābola atbildes uz tiem.

— Vai Valsts militārās stratēģijas plāns būs plašākai sabiedrībai pieejams dokuments vai slepens?

— To noteiks tās institūcijas, kas to izskatīs visā pilnībā. Ļoti iespējams, ka tas būs daļēji konfidenciāls. Pagaidām man ir grūti to prognozēt. No mūsu — NBS vadības — viedokļa raugoties, tas varētu būt arī pilnīgi atklāts, jo tajā nav nekas tāds, kas varētu kaitēt mūsu valsts drošībai.

Piebildīšu vēl, ka šis dokuments, protams, prasa vēl ļoti daudzus apakšdokumentus — apstiprinātu NBS attīstības programmu, aizsardzības operatīvo plānu, personāla programmu un tā joprojām. Šis ir tikai viens no pakāpieniem tajā virzienā, par ko jau esam runājuši pirms daudziem mēnešiem, proti, kā būtu sakārtojami reglamentējošie un noteicošie dokumenti Latvijas Republikā. Mēs no savas puses šo darbu, kā jau solījām, esam paveikuši. Tagad vārds ir politiķiem.

Šis militārās stratēģijas dokuments, iespējams, varētu piedāvāt trīs vai četrus valsts aizsardzības nodrošināšanas risinājumus. Šajā gadījumā skaidri un gaiši ir izklāstīts mūsu viedoklis par valsts aizsardzības spēju kāpinājumu, par reālas mūsu valsts aizsardzības nodrošināšanu. Bet politiķi jau varbūt var pieņemt lēmumu, ka Latvijas Republikai nav nepieciešama valsts aizsardzība. Tas būtu viņu lēmums. Jo, kā redzams, valsts aizsardzībai tomēr vajadzīga prāva naudas summa, patlaban tikai eksistējam, ja 85 procenti no esošā budžeta tiek atvēlēti tikai algām, sociālajam nodoklim un pārējiem kārtējiem izdevumiem, tad valsts aizsardzības spēju paaugstināšanas jautājumus mēs neatrisināsim. Mēs ejam regresijā, mēs ejam uz leju. Tas nav normāli. Tādā gadījumā ir jāpieņem diezgan kardināli lēmumi — jāmaina NBS iekšējā struktūra, jāsamazina to skaitliskais sastāvs, bet tādā gadījumā, piemēram, šis vispusīgi apsvērtais priekšlikums par Zemessardzes skaitlisko lielumu — 50 tūkstoši cilvēku — ir izslēgts, lai gan tas balstās uz iespējamo apdraudējumu analīzi, kas ir pieņemta Latvijas Republikā gan nacionālajā drošības koncepcijā, gan iekšējā iespējamo militāro draudu analīzē.

— Vai šis plāns finansējuma ziņā uzskatāms par minimālo vai maksimālo?

— Atkārtoju, šis pirmās fāzes īstenojums ir minimālā programma, kas mums šodien ir nepieciešama. Neviens šeit neko nav sakāpinājis vai palielinājis, vadoties pēc vecajām metodēm, — ja prasīsim vairāk, iedos lielāku vidējo summu. Nē. Mēs jau vienmēr esam centušies prasīt, bet diemžēl nekas nav dots. Šis dokuments noteikti bāzējas uz pamatotām prasībām, kas ir noteiktas bruņoto spēku uzdevumos.

— Vai nav paredzēta pārlieku dārga un "eksotiska" bruņojuma iegāde, piemēram, novērošanas un ostu bloķēšanas sistēma?

— Tās, manuprāt, tomēr nav eksotiskas prasības. Tie ir iespējamie otrās fāzes jautājumi, ko varētu sākt risināt tikai pēc pieciem gadiem kopš šī plāna apstiprināšanas. Tātad tie jau ir pakārtoti tālāk uz nākotni. Protams, var apsvērt, vai, no militārā viedokļa raugoties, tas būtu mums nepieciešams — dot pilnīgu informāciju par Latvijas teritoriālajos ūdeņos notiekošo.

— Precizējiet, lūdzu, kāda būs šī dokumenta "Valsts militārā stratēģija" tālākā izskatīšanas un akceptēšanas procedūra. Kāpēc tas vienlaikus tiks iesniegts gan Saeimā, gan valdībā? Un vai tas, jūsuprāt, tiks akceptēts?

— Domāju, ka jebkurā gadījumā viens, otrs vai trešais šī dokumenta variants ir jāakceptē, jo citādi tas neļauj virzīties tālāk uz priekšu visos pārējos pakārtotos jautājumos. Kāpēc šāda procedūra? Vairākkārt, kad mēs bijām Saeimā, esmu piedāvājis gan Druvas kungam, gan Panteļējeva kungam šo jautājumu par valsts militāro stratēģiju uzklausīt Saeimas komisijā. Viņi ir izrādījuši attiecīgu ieinteresētību, un Aizsardzības un iekšlietu komisijā jau ir noteikts datums, kad man šis jautājums būs jāreprezentē šajā komisijā. Jautājums par dokumenta izskatīšanu valdībā paliek valdības ziņā. Katrā ziņā šādu ieteikumu jeb vēlmi es esmu izteicis aizsardzības ministram. Gaidu, protams, viņa atbildi.

— Tātad tā ir valdības kompetence — apstiprināt šo dokumentu?

— Varbūt arī nē. Jo jautājumu par valsts aizsardzības politikas finansējumu, kā zināms, izlemj Saeima. Principā laikam šis būtu dokuments, kas jāizskata Saeimā.

— Tomēr iedomāsimies ļaunāko. Saeima pasaka: nebūs nekādu līdzekļu palielinājumu. Ko jūs tad darīsit?

— Manuprāt, tādā gadījumā būs skaidri un gaiši pateikts, kurš no variantiem tiek izraudzīts Latvijas Republikas aizsardzībai. Viens no tiem paredz iespēju, ka tiek paziņots, ka Latvijas Republika pasludina sevi par nemilitāru valsti bez saviem aizsardzības spēkiem. Tad nu mēs pretosimies ar dažādām spridzināšanas metodēm un tamlīdzīgi tikai tajā gadījumā, ja būsim jau okupēti.

Mintauts Ducmanis,

"LV" nozares redaktors