Pēc Latvijas pagastu vadītāju sapulces 15.maijā

Latvijas Pašvaldību savienības apakšstruktūrās pagastu apvienība ir visprāvākā (mums ir 486 pagasti, kur dzīvo ap 700 tūkstoši laucinieku). Tās plašā pārstāvniecība rada arī ne mazumu problēmu, kas izvirzās priekšplānā atkarībā no situācijas, un šī nebūt nebija pirmā reize, kad sanāca un sabrauca vairāki simti pagastu padomju priekšsēdētāju.

Jaunpils kārtējo reizi bija izraudzīta par tikšanās vietu ne tikai izdevīgā izvietojuma dēļ (gandrīz pašā Latvijas centrā), bet arī tāpēc, ka pagasta padomes priekšsēdētāja Ligita Gintere ir viena no LPS valdes locekļiem, kas izraudzīta LPS Mācību centra padomei. Turklāt pagastam ar 15 712 hektāriem un aptuveni trim tūkstošiem iedzīvotāju ir arī savdabīga struktūra — piecas vairāk apdzīvotas vietas — pati Jaunpils, Leveste, Saule, Jurģi un Strutele. Citiem vārdiem, te ikvienam kolēģim no dažādām pašvaldībām ir ko redzēt un dzirdēt, kā reāli izkārtojama un risināma lauku dzīves ikdienas saskarsme.

Šoreiz kopsapulces dalībnieku apspriešanai tika piedāvāti trīs aktuālie temati: par pagastu pašvaldību finansiālo stāvokli (referents — pagastu apvienības vadītājs Rīgas rajona Mālpils pagasta padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs), par administratīvi teritoriālo reformu (Talsu rajona Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Laicāns) un par pašvaldību iesaistīšanos politiskajā darbībā 7.Saeimas vēlēšanu priekšvakarā (Cēsu rajona Priekuļu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Līpacis).

Analītisks, skaitļu ailēm pārsātināts bija Aleksandra Lielmeža ziņojums. Secinājums ir nepārprotams: patlaban ap 400 pašvaldību rīcībā ir mazāk līdzekļu nekā pērn, turklāt valsts budžetā paredzēti tikai 80 procenti līdzekļu, kas nepieciešami to funkciju veikšanai. Kopainas raksturojumam daiļrunīgs bija arī fakts, ka Mālpils ūdenstorņa ekspertīze prasījusi 2000 latu, bet kapitālremontam nepieciešami... 40 tūkstoši. "Mums tāda nauda pat sapņos nerādās!" bilda A.Lielmežs. Un tomēr lauku pašvaldības rosās, kalkulē un skaita katru santīmu, lai varētu skatīties acīs saviem cilvēkiem.

Savukārt Gunārs Laicāns, runādams par administratīvi teritoriālo reformu, izvirzīja četras tēzes: reformas ir vajadzīgas, tām jābūt pamatotām; ir nepieciešama iepriekšēja rūpīga analīze; ja nebūs pietiekama pamatojuma, galarezultāts būs sliktāks. Viņš pievērsās savai Ziemeļkurzemes pieredzei, runāja par Talsu rajona Dundagas un Kolkas pagastu, kā arī par Ventspils rajona Auces un Tārgales pagastu sākotnējo sadarbību, kam tagad piepulcējušies arī Īves, Lubes, Puzes un Valdgales pagasti. Pierādījies, ka būtiski ir četri posmi, kuru īstenojums vieš cerības, ka apvienība "Ziemeļkurzeme" ir uz cerīga ceļa. Šie principi ir savstarpējās uzticēšanās garantiju nodrošināšana; vienotas informācijas sistēmas izveidošana, šo sistēmu vispirms sakārtojot katrā pašvaldībā; konkrētu projektu izstrāde pašvaldību problēmu risināšanai; pašvaldību apvienības kopīgu uzņēmumu veidošana.

Kā atzina Jānis Līpacis, pašvaldību iekļaušanās politikā būtībā ir jauns temats, jo līdz šim tika uzskatīts, ka līdzdalība politiskajās partijās ir katra individuāla izvēle. Tomēr Satversme pašvaldībām nedod iespējas tieši, bet tikai pastarpināti izteikties Saeimā, jo tas izdarāms vienīgi ar partiju starpniecību. No otras puses, īpašas Pašvaldību partijas veidošana varētu būt tikai mēģinājums veidot profesionāļu apvienību, jo cerības kāda deputāta iedabūšanai Saeimā pašreizējā četrdesmit partiju konkurencē šķiet nereālas.

Īpaši tika gaidīta jaunieceltā pašvaldību lietu valsts ministra Jāņa Bunkša tikšanās ar pagastu vadītājiem. Viņš pievērsās likumam "Par pašvaldībām", skāra iedzīvotāju un valsts interešu saskaņošanu, runāja par administratīvi teritoriālās reformas problēmām. Tās jo zīmīgākas ir tāpēc, ka pirmā posma (1993—1996) rezultāts, kas paredzēja brīvprātīgu apvienošanos, līdzinās nullei. Otrais posms (1996—1998) ar mērķtiecīgu propagandu devis pirmos rezultātus. Turpmāk varētu būt valsts pasūtījums (1999—2003) un stratēģija tuvākajai nākotnei (2004—2005).

Kandavnieks Dainis Rozenfelds atzīmēja, ka Latvija nav liela, bet pietiekami dažāda, lai visur netiektos pēc vienas mērauklas. Arī Kandava ar tās lauku teritoriju (sākotnēji Kandavas un Cēres pagasti, tagad arī Matkules un Zemītes pagasti) top par vienotu kopumu meklējumu un pirmās pieredzes uzkrājuma mācībās.

Rīgas pilsētas domes pārstāvis Egils Baldrēns norādīja, ka pašvaldībām visā Latvijā, neraugoties uz pilsētu un pagastu atšķirībām, ir kāda svarīga kopības iezīme — funkciju decentralizācija un līdzekļu centralizācija. Viņš strikti izteicās par pašvaldību sadaļas nepieciešamību Satversmē.

Un tomēr — lauki, lauki, lauki. Par tiem runāja Ivars Pētersons no Strazdes, Raimonds Klaips no Nīgrandes, Juris Balodis no Limbažu pagasta, Kārlis Bērziņš no Lēdurgas un citi. Saeimas deputāts Jānis Kalviņš mudināja pašvaldību vadītājus būt neatlaidīgākiem, jo deputātu vidū esot "savi cilvēki", kam nebūt nav vienaldzīga Latvijas lauku pašreizējā ikdiena un to nākotnes iespējas.

Sanāksmes noslēgumā tika pieņemtas vairākas rezolūcijas. Pagastu vadītāji arī atzina, ka šādas tikšanās reizes ir ļoti lietderīgas un būtu vēlams turpmāk pulcēties divreiz gadā. Viņi vienojās atkal sanākt jau septembra sākumā. Tad varēs uzklausīt deputātu pretendentus no dažādām partijām un secināt, kāda bijusi attieksme pret pagastu rūpēm.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors