Ar gaismu zīmēta pasaule

Nezināmu personu grupa pie kādas ēkas XX gadsimta sākumgados

Foto: P. Sonvalds

Jūlija Dievkociņa dzimta 1901. gada 22. jūlijā Ziemeļvidzemē. Stāv (no kreisās): Kristīne Bauere — Augusta Dievkociņa sievasmāsa, Augusts Dievkociņš, Pēteris Dievkociņš; sēž — Liena Bauere — Augusta Dievkociņa sieva, Juris Dievkociņš — Jūlija Dievkociņa tēvs, Maja Dievkociņa — Jūlija Dievkociņa māte, Lavīze Lielpētere, Jūlija Dievkociņa māsa, Pēteris Lielpēteris — Lavīzes vīrs; priekšplānā bērni — Augusta dēls Pēteris, Lavīzes dēli Jānis un Pēteris. Lūcijas Ķuzānes dāvinājums Foto: J. Rozītis

Jaunpiedzimušais parasti sevi piesaka ar balsi. Fotogrāfija uzvedās citādi — tā nāca šai saulē pirms 159 gadiem ar gaismu. Un pavisam drīz no Rietumeiropas atceļoja arī līdz toreizējai Latvijai. Par šo nu jau tik tālo pagātni vēsta dažas dagerotipijas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Kā apliecinājums tam, ka viens fotoattēls savā gaismas un tumsas attiecību valodā bieži spēj pastāstīt vairāk nekā tūkstoš vārdu.

Šonedēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejā apmeklētājus aicina jauna izstāde — "Muzeja jaunieguvumi", kas apkopo un parāda piecos darba gados paveikto. Tagad jau šķiet neticami, ka gadu desmitiem — visu padomju okupācijas laiku — esam varējuši iztikt gan bez fotomuzeja vispār, gan arī bez šīs senatnīgās ēkas Rīgā, Mārstaļu ielā 8, kur ik telpā jūtama kultūras un mākslas klātbūtnes aura. Lai gan savos pirmsākumos, kad darbojās vīri ar smagnējām uzņemšanas iekārtām un fotoplatēm, un arī mūsdienās, kad ziepju trauciņa lieluma plastmasas fotoaparāts ir daudzās ģimenēs, plašāk izplatīta bijusi tieši sadzīves fotogrāfija. Tomēr vēlāk ne reizi vien izrādījies, ka it kā necilais, tikai tuviniekiem domātais fotoattēls laika gaitā kļūst par nozīmīgu laikmeta un vēstures liecību. Par to un vēl daudziem citiem jautājumiem runāja seminārā, ko 11. maijā rīkoja Latvijas Fotogrāfijas muzeja darbinieki, daloties pārdomās ar kolēģiem, kultūras vēstures pētniekiem un žurnālistiem.

Fotogrāfijas muzejā iekārtotā izstāde pieskaņota nelielai jubilejai — muzejs tika atklāts 18. maijā, Starptautiskajā muzeju dienā, tieši pirms pieciem gadiem. Bet ekspozīciju ievada fotovēsturnieka un muzeja darbinieka Pētera Korsaka komentārs:

"Jaunieguvumu izstāde ietver sevī laika posmu no dagerotipijas līdz mūsdienām, tā parāda, kā mainījās fototehnoloģijas un fotogrāfijas kā pašvērtības kritēriji no dokumentālās līdz mākslas fotogrāfijas estētiskajām vērtībām. Fotogrāfija attīstījās līdzi sava laika garam, modes tendencēm un pieprasījumam. Līdzi mainījās arī fotogrāfs, ja viņš vēlējās būt moderns un laikmetīgs.

Izstādē galvenokārt pārstāvēti Latvijas autori, izņemot XIX gs. 60. gadus, kas piesaista ar ievērojamiem fotogrāfu vārdiem — S. Levickis, Bergamasko u. c. Izstādē lielākoties ir dokumentālā fotogrāfija, ko pārstāv jau labi pazīstamie meistari Jānis Lerhs un Krišs Rake, kā arī mazāk zināmie — Eduards Zariņš no Alūksnes un Oskars Priedītis no Vecgulbenes. Izstādē skatāmi arī daži Jāņa Rieksta, Viļa Rīdzenieka un Mārtiņa Lapiņa darbi. Nozīmīgi un interesanti ir pašu fotogrāfu, 1930. gadu portretistu, A. Paleja, A. Zalcmaņa, E. Grīnberga portreti. Te jāizsaka pateicība Olitai Grigores kundzei no ASV, kas dāvināja minētos portretus."

Piecos darba gados Latvijas Fotogrāfijas muzejs ieguvis unikālus eksponātus un informāciju par fotoaparāta "VEF Minox" ražošanu, par vienu no hologrāfijas izgudrotājiem Juri Upatnieku, par pasaulslaveno Rīgā dzimušo fotomeistaru Filipu Halsmanu, arī dažas ģimeņu attēlu kolekcijas, kas aizvestas no Latvijas šī gadsimta pirmajā pusē. Šobrīd muzeja krājumu kopskaits — 8090 vienību. Lielākā — fotoattēlu kolekcija, apmēram 4000 vienību, uz pusi mazāka ir fotonegatīvu kolekcija — 2000 vienību. Ne visi zina, ka muzeja krātuvēs nonāk arī nākamo žurnālistu diplomdarbi, ja studiju beidzējs savā zinātniskajā izpētē ir pievērsies fotogrāfijas vēsturei vai fotožurnālistikai. Nozīmīga daļa muzeja krājumu papildināšanā ir brīvprātīgiem ziedojumiem, kurus sniegušas no muzeja darbības neatkarīgas personas.

Vienā no muzeja zālēm iekārtots mūsu gadsimta sākumgadu fotosalons ar tā laika fototehniku, arī īpašu dekoratīvo fonu, kas piederējis Mazsalacā dzīvojošajam fotogrāfam Mārtiņam Lustem. Dīvaini, ka neapšaubāmi senatnīgajos fotoattēlos atpazīstami tepat mūsdienu Latvijā sastopami cilvēki, tostarp aktieris Artūrs Skrastiņš un mūziķu grupa "Prāta vētra". Tomēr acis nav vīlušas — tie ir mūsu laikabiedru fotoattēli, kurus darinājusi Astrīda Meirāne, aicinot pārcelties pagātnē un iejusties citā laikā, sabiedrībā un gaisotnē.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Sējas pagasta fotogrāfs Kārlis Bērziņš 1978. gadā

Foto: Pēteris Korsaks"Labrīt!" Foto: Augusts Upītis (ASV)