• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.05.1998., Nr. 138/141 https://www.vestnesis.lv/ta/id/48202

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par zinātnieku ieteikumiem latviešu valodas sakarā

Vēl šajā numurā

19.05.1998., Nr. 138/141

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Zemkopība: "Neba maize pati nāca

bagātā(i) vietiņā"

Turpinājums. Sākums — "LV" nr. 127., 07.05.98., nr. 128/129.,

08.05.98., nr. 132/133., 13.05.98., nr. 134/135., 14.05.98.

Ernesta Bauera

(1882–1926) laiks:

(27.01.1923–18.12.1924)

Zemkopības ministrs

trijās valdībās

Rakstā "Zemes jautājums vācu apgaismojumā" ("Jaunākās Ziņas", 7.–8.06.1920) Bauers kritizēja vācbaltu politiķi TP locekli Šīmani, kas, apgalvojot, ka latviešu zemniekiem trūkstot zināšanas, kapitāla un darba spēka, un iestājoties par lielsaimniecību priekšrocībām, faktiski bija pret muižu dalīšanu. Šīmanis uzstājās arī pret mazzemnieku saimniecību kopdarbību, pat rakstot, ka kooperācija laukos esot bīstams ļaunums. Bauers pamatoti aizrādīja, ka kooperācija Latvijā, bet īpaši Dānijā (publikācijas autors bija apmeklējis šo valsti un Zviedriju jau pirms kara) ir sevi jau parādījusi pozitīvi — zemnieki kopā izmanto labības kūlējus, rindu sējmašīnas, mēslu sējmašīnas u.c. lauksaimniecības tehniku.

Sākoties agrārlikuma apspriešanai Saeimā, Bauers publicēja "Jaunākajās Ziņās" rakstus "Cīņas ap agrārjautājumu" un "Par valsts zemes fondu" (31.08., 3.09.1920). Viņš atzīmēja, ka parlamentā tiek diskutēts galvenokārt par trim jautājumiem: nodot atsavināmo zemi dzimtslietošanā vai privātīpašumā, muižniekiem atstājamās zemes norma un atlīdzība par sadalāmajām muižām. Bauers iestājas par dzimtslietošanu, uzskatot, ka tā ir zemes lietošana "uz bērnu bērniem". Viņš bija rezolūts: muižniekiem jāatsavina visa zeme. Atbildot tiem, kuri uzskatīja, ka, tā rīkojoties, Latvija sevi kompromitēšot Vakareiropas acīs (Eiropa mūs nesapratīs...), viņš rakstīja: "Vakareiropas acīs mēs tikai celsimies, ja parādīsim, ka spējam drošu un taisnu tiesu spriest par saviem vēsturiskajiem apspiedējiem." Bauers atkal un atkal bija pret maksāšanu par atsavināmo zemi: "Muižniekiem piederošās zemes jāatsavina bez atlīdzības, sedzot vienīgi zemes grāmatās ierakstītos parādus, pie kam tikai tādos apmēros, kas nepārsniedz zemes vērtību. Viņš atgādināja lasītājiem, ka vācu okupācijas laikā muižnieki bija ar mieru atdot daļu savas zemes kolonizācijas vajadzībām, ka viņi atbalstīja 1919. gada 16. aprīļa puču, ka visa muižniecība ir stāvējusi Latvijas valsts pretinieku pusē." Tāpēc valsts zemes fondā jāieskaita visa muižnieku zeme. Tas nav nekāds karagājiens pret vācu pilsoņiem Latvijā. Kas gribēs nest Latvijas pilsoņa vārdu, izpildīt visus pilsoņa pienākumus un gribēs nodarboties ar zemkopību, varēs iegūt zemi uz tādiem pašiem pamatiem kā citi valsts pilsoņi.

Sava žurnāla "Jaunsaimnieks" 1. numurā, kas iznāca 1921. gada 15. novembrī, Bauers ievietoja rakstu "Zemkopība un izglītība", kurā akcentēja domu, ka Latvijai jābūt zemkopības zemei, turklāt ar ienesīgu zemkopību. Taču viņa būs tāda tikai tad, kad balstīsies uz zinātni. Vispirms jāgādā par zemkopības skolām — kā zemākām un vidējām, tā augstākām. Dibināmas arī speciālas mācību iestādes — lopkopības un piensaimniecības skolas, dārzkopības, biškopības skolas u.tml. Jādod iespēja tās apmeklēt arī mazturīgo vecāku bērniem. Publikācijas autors uzsvēra, ka arī pieaugušajiem jādod zināšanas zemkopībā, rīkojot priekšlasījumus, kursus, ziemas skolas un publicējot rakstus par dažādiem šīs nozares jautājumiem.

Kad bija pieņemtas visas četras agrārlikuma daļas (pēdējā 1922. gada 3. maijā), Bauers publicēja rakstu "Agrārais likums un viņa izvešana dzīvē" ("Latvija", 7.10.1922). Tajā bija atzīmēts, ka ar reformu nav apmierināti muižnieki, konservatīvie latviešu pilsoņi un sociāldemokrāti. Taču, pēc materiāla autora domām, realizējot pārkārtojumus Latvijas laukos, daudz grēko zemes ierīcības komitejas, šķiet, visvairāk Centrālā zemes ierīcības komiteja, piešķirot zemi tādiem cilvēkiem, kuri nopietni negrib būt zemkopji, pametot bez zemes pretendentus ar inventāru, nodrošinot ar zemes gabaliem komitejas locekļus, radus un draugus, spaidot jaunsaimniekus ar augstām rentēm un neizpildāmiem noteikumiem. Bauers uzskatīja, bet par to var diskutēt, ka liela daļa komitejas locekļu maz ko saprot no reformas.

Baueram kļūstot par zemkopības ministru bezpartijiskā inženiera Jāņa Pauļuka sastādītajā valdībā, "Jaunākās Ziņas" tajā pašā dienā — 1923. gada 27. janvārī — publicēja jauno ministru biogrāfijas un intervijas ar viņiem. Bauers, kas parasti labprāt atbildēja uz žurnālistu jautājumiem, šoreiz bija visai lakonisks — viņš savā darbā vadīsies no lietderības principa agrārlikuma robežās, šķiet, ka runas par zemes badu ir pārspīlētas un tai vajadzētu pietikt visiem. Bauers palika savā amatā arī Zigfrīda Meierovica valdībā, kurai Saeima izteica uzticību 1923. gada 26. jūnijā, un Voldemāra Zamuela kabinetā, kas sāka darbu 1924. gada 25. janvārī. Jau tas vien liecina, cik liela bija Bauera autoritāte kā politiķu, tā lauksaimnieku vidū.

Vienā no pirmajām intervijām pēc stāšanās ministra postenī ("Latvijas Kareivis", 28.03.1923) Bauers informēja sabiedrību par agrārās reformas gaitu. Viņš atzīmēja, ka 1. Saeima (1922–1925), kuras deputāts no Jaunzemnieku savienības bija arī intervējamais, jau pieņēmusi likumu par zemes koroborēšanu (ierakstīšanu zemes grāmatā) un likumu par kārtību, kā var pārdot no valsts zemes fonda piešķirto zemi. Taču to varēs darīt tikai ar CZIK atļauju.

Bauers pastāstīja, ka viņa vadībā ministrija tagad liek galveno akcentu uz ēku būvi laukos, uzsverot ugunsdrošu celtņu prioritāti. Steidzamības kārtībā tiek izstrādāti dažādi ēku plāni, kurus ar īsiem paskaidrojumiem un aizrādījumiem piesūtīs par brīvu visiem jaunsaimniekiem. Taču ir arī tādi zemes ieguvēji, atzīmēja ministrs, kuri piešķirtos kokmateriālus pārdod vai sazāģē malkā.

Pēc garāka brauciena pa Austrumlatviju Bauers sniedza plašu interviju "Lauksaimniecības apstākļi Latgalē un agrārreformas gaita" ("Latvijas Kareivis", 5.09.1923). Viņš atzīmēja, ka šajā novadā dominē pārāk sīkas 3–5 ha lielas saimniecības, turklāt tās pašas pat ar 5 vagu lielām šņorēm sadalītas. Tas kavē zemkopības attīstību. Zemnieki gaida un prasa sādžu sadalīšanu (agrāk gan viņi tam nelabprāt esot piekrituši). Fonda zeme Latgalē, turpināja ministrs, drīz būs sadalīta. Tad ķersies pie sādžām. Jaunsaimniecības gan būs mazākas nekā pārējā Latvijā — apm. 12–15 ha lielas. Jānokārto būvmateriālu jautājums, bet tam vajadzīgi kredīti. Maz jūtama agronomiskā palīdzība zemniekiem, atzīmēja Bauers. Taču trūkst speciālistu, kurus vajadzētu dabūt no citiem valsts novadiem.

Bauers bija ne tikai teicams lauksaimniecības organizators (atcerēsimies — trijās valdībās!), bet arī zemkopis praktiķis. Kara laikā viņš nopirka dzimtajā pusē 30 pūrvietas zemes bez ēkām, ar blakus esošās tēva saimniecības palīdzību "noapaļoja" līdz divzirgu mājai, pats uzcēla ēkas un veica visus darbus, tā pilnā mērā izbaudīdams jaunsaimnieka dzīvi. Trijos rakstos "Kā es izkopu savu jaunsaimniecību", kurus 1925. gada rudenī publicēja "Jaunākās Ziņas", Bauers sīki stāstīja gan par savu pieredzi mākslīgo mēslu izmantošanā un meliorācijā, gan ēku celtniecībā un dārza ierīkošanā.

Šajā pašā rudenī viņu ievēlēja 2. Saeimā (1925—1928). Darbam vajadzēja turpināties, taču nežēlīgi agri — 44 gadu vecumā — Ernestam Baueram 1926. gada 14. maijā vajadzēja šķirties no dzīves...

Markusa Gailīša

(1882 — ?) laiks

(6.03.1925.– 20.12.1926.)

Astotais zemkopības

ministrs

Dzērbenes pagasta skolotāja dēls, beidzis vietējo draudzes skolu un Pētera I reālskolu Rīgā, iestājās RPI inženierzinātņu fakultātē, kuru absolvēja 1911.gadā ar pirmās šķiras būvinženiera grādu. Piektā gada revolūcijas dalībnieks. Pēc augstskolas beigšanas strādāja par inženieri inspektoru apdrošināšanas akciju sabiedrībā "Rossija". 1916.gadā brīvprātīgi iestājies latviešu srēlnieku pulkos, no kurienes komandēts uz Vladimira karaskolu Pēterpili. To beidzis kā artilērijas virsnieks un piedalījies kaujās Rīgas frontē. Vācu okupācijas laikā 1918.gadā bijis direktors rīkotājs izdevniecības sabiedrībā "Līdums" Valkā. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas brīvprātīgi iestājies kā komandiera vietnieks Kalpaka bataljona atsevišķajā studentu rotā. 1919.gada rudenī piedalījās Rīgas aizstāvēšanā, par ko apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

No 1919.gada janvāra līdz augustam bijis Pagaidu valdības pilnvarotais Ziemeļlatvijā. Te sākās Gailīša darbība, tā teikt, agrārajā frontē. Uz viņa 1919.gada 23.aprīļa rīkojuma pamata, kuram gan pēc būtības bija politisks raksturs sakarā ar muižniecības uzstāšanos pret Pagaidu valdību 16.aprīlī Liepājā, tika pārņemta valsts pārziņā lielākā daļa muižu Vidzemē, piemēram, Valmieras apriņķī visas muižas. Atcelto, lielinieku laikā slēgto nomas līgumu, vietā Gailītis ar 9.jūlija rīkojumu noteica termiņu jaunu līgumu noslēgšanai starp zemes īpašniekiem un nomniekiem līdz 1.augustam, ko zemkopības ministrs vēlāk pagarināja līdz 1.septembrim. Noma maksu par valdības iznomājamām zemēm Vidzemē ņēma 14 — 20 Igaunijas marku apmērā no pūrvietas, bet muižu rentes mājām vēl izsniedza 5 asis (viena ass = 9,7 m3) žagaru malkas uz saimniecību.

1920.gada pavasarī Gailīti kā bezpartijiskās bezzemnieku un mazsaimnieku grupas kandidātu ievēlēja Satversmes sapulcē, kur viņš darbojās Agrārlietu, Karalietu, Satversmes u.c. komisijās, bet pats galvenais — aktīvi piedalījās agrārreformas likumprojekta izstrādāšanā un tā, kā teiktu mūsdienās, prezentēšanā parlamentāriešiem.

Sākot apspriest agrārās reformas likumu, Gailītis Agrārās komisijas vārdā nolasīja referātu Satversme sapulces pirmās sesijas 21.sēdē 1920.gada 19.augustā (Juridiskās komisijas uzdevumā referēja zemsavietis Andrejs Sīmanis). Gailītis savu uzstāšanos sāka ar vārdiem: "Tautas vietnieki! Ceļa jūtīs mēs šodien redzam Latvijas valsti, jo šodien šis augstais nams stājies pie Latvijas agrārā likuma apspriešanas un pieņemšanas, tā likuma, kurš noteiks, kurš izšķirs jautājumu, vai būt vai nebūt Latvijas valstij, vai Latvijai saules mūžu dzīvot, vai atpakaļ verdzības naktī svešu laužu kalpībā grimt."

Viņš tālāk atzīmēja, ka Latvija pēc saviem dabas apstākļiem, zemes īpatnībām un latvju tauta pēc sava rakstura, tieksmēm un darba tradīcijām liecina, ka Latvijas saimnieciskais un tautas labklājības pamats ir bijis, ir un vēl ilgi būs lauksaimniecība. "Druvas, pļavas un meži ir vienīgā zelta raktuve Latvijā, un mūsu darba tautas darba gars ir tas, kas mums ir devis un dos iespēju šo raktuvi izmantot pilnīgos apmēros."

Pirmais referents informēja deputātus, ka likums sastāvēs no trim patstāvīgām daļām (vēlāk izrādījās, ka vajadzīga arī IV daļa), pie kurām agrārkomisija strādā, un kuras parlamentā izskatīs pakāpeniski. Pirmā daļa aplūkoja valsts zemes fonda izveidošanu. Fondam vajadzēja sastāvēt no valsts, muižnieku, baznīcas u.tml. zemēm, kā arī mežiem. Pārņemot šīs zemes, teica Gailītis, "mēs aizskaram tik dažu simtu ģimeņu intereses, bet apmierinām daudzu simtu tūkstošu taisnīgas prasības, piepildām visas tautas ilgas." Viņš norādīja, ka valstī, atskaitot Latgali, kur pastāvēja citāda agrārā iekārta, ir tikai 2,5 miljoni pūrvietu pilnīgi derīgas zemes (bez mežiem, nederīgām zemēm un citiem dažādiem īpašumiem laukos) tūlītējai sadalīšanai un apsaimniekošanai. Tāpēc agrārā komisija noraidīja priekšlikumu atstāt muižniekiem 300 pūrvietas zemes vai vidējas saimniecības normu, galīgu atbildi uz šo jautājumu dodot likuma II daļā. Komisija noteica, ka atkarībā no darba roku daudzuma ģimenē bezzemniekiem var piešķirt vienzirga vai divzirga normu, t.i., 30 jeb 60 pūrvietas.

Gailītis ziņoja parlamentāriešiem, ka zemes iegūšanai ir reģistrējušās 43 tūkstoši ģimeņu. Taču šis skaitlis ir nepilnīgs, jo reģistrācija daudzos apriņķos notikusi nelabvēlīgos apstākļos, bet viens otrs tajā vispār nepiedalījās, uzskatot, ka šī akcija viņam tik un tā zemi neiedos. Jārēķinās arī ar bēgļu atgriešanos.

Agrārkomisija lēsa, ka Kurzemē un Vidzemē ar zemi ir apgādājamas 160 tūkstoš ģimenes, "ja visiem, kas dzīvo uz laukiem, dotu zemi saimniecību veidā". Tā uzskatīja, teica Gailītis, ka pilnīgi pietiks, ja nākamajos desmit gados Vidzemē un Kurzemē piešķirs zemi 60 tūkstoš ģimenēm, t.i., 300 tūkstoš cilvēkiem, rēķinot 5 cilvēkus uz ģimeni (aizsteidzoties notikumiem nedaudz priekšā, jāatzīmē, ka līdz 1937.gada 1.jūnijam, kad agrārā reforma beidzās, bija iedalītas 54 128 jaunsaimniecības, bet pavisam 162.205 dažādas zemes vienības — arī amatnieku saimniecības, zvejnieku saimniecības, dārzsaimniecības u.tml.). Taču Latgalē pietrūkšot zemes 15 — 20 tūkstoš ģimenēm.

Debates Satversmes sapulcē, apspriežot agrārlikumu, ilga septiņas dienas. Gailītis gan kā referents, gan apspriežot projektu pa pantiem, runāja 50(!) reizes, vēl un vēlreiz uzsverot, ka "lielgruntniecības (resp. muižas — R.T.) Latvijā nekavējoties ir likvidējamas, sadalot latinfundiju zemes — racionālās darba mazsaimniecībās un pēc noteiktas normas nododot darba rūķu — zemkopju bezzemnieku rokās."

Agrārās reformas likuma I daļu — "Valsts zemes fonds" — Augstais nams, kurā bija 150 deputātu, apstiprināja 1920.gada 16.septembrī, 81 deputātam balsojot par, nevienam pret un vienam atturoties.

Jau nākošajā dienā Satversmes sapulce pieņēma likuma IV daļu — "Zemes ierīcības komitejas". Nedaudz vēlāk — 21.decembrī — tā akceptēja šā akta II daļu — "Valsts zemes fonda izlietošana". III daļu — "Agrārās iekārtas nostiprināšana" — tautas vietnieki pieņēma 1922.gada 3.maijā. Šo dokumentu zīmē noritēja Gailīša darbība gan 3.Saeimā (1928. — 1931.), kur viņš atkal bija Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisijas loceklis, gan Zemkopības ministrijā (ZM).

Kad jaunais ministrs jau bija, kā saka, apsildījis degunu Kalpaka bulvārī 6, kur atradās viņa resors, Gailītis sniedza interviju ar nosaukumu "Kā nostiprināsim mūsu lauksaimniecību" lielajai un populārajai dienas avīze "Jaunākās Ziņas" (25.09.1925.). Viņš atzīmēja, ka vēl aizvien laukos sūrojas par mērnieku trūkumu. Taču viņu materiālais stāvoklis ir neapskaužams, tāpēc jānosaka mērniekiem prēmijas, kas izmaksājamas sezonas beigās. Sākumā tās varētu būt apmēram Ls 150 — 400 lielumā.

Ministrs atzīmēja, ka viņa resors 1925.gadā ierādīs mežu zemes apmēram 500 jaunsaimniecībām. Saeima ir atvēlējusi 300 tūkstošus latu neatmaksājamiem pabalstiem ēku celšanai kara laikā nopostītajās saimniecībās.

Pēc viņa domām, vajadzēja palielināt kopmoderniecību skaita, turklāt pārejot tajās no roku darba uz tvaika dzinējspēku. Darbojošos 622 moderniecību kreditēšanai ir piešķirti 800 tūkstoši latu.

Gailītis prognozēja, ka 1926.gadā moderniecību skaits pieaugs līdz 711. Viņš informēja lasītājus, ka uz ārzemēm nosūtīta komisija vaislas zirgu iepirkšanai. Holandē iegādāsies 10 Oldenburgas sugas vaislas zirgus, bet Vācijā 3 kavalērijas tipa ērzeļus.

Ministrs atzīmēja, ka pabalsti agronomiskai palīdzībai, ieskaitot lauksaimniecības mašīnu koplietošanas veicināšanai, Saeimas budžeta komisijā ir sadalīti.

Gailītis, būdams valdības loceklis, rosmīgi piedalījās vispirms to likumu un noteikumu izstrādāšanā, kuri tieši skāra Latvijas lauku dzīvi un tās pārveides procesus. Viņa laikā pieņēma tādus nozīmīgus aktus kā likumu par valsts kredītiem lauksaimniecības būvniecībai, Ministru kabineta Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdotos noteikumus par meliorācijas sabiedrībām un par lauksaimniecības mācību iestādēm, valdības pieņemtos noteikumus par valsts pabalstiem zemes meliorācijai u.c.

Gan strādājot Satversmes sapulcē un Saeimā, gan pēc tam, Gailītis bija aktīvs Latvijas saimnieciskās dzīves veidotājs, vispirms finansu sfērā. No 1922. līdz 1925.gadam viņš bija apdrošināšanas un transporta a/s "Latvija" direktors rīkotājs, no 1927. līdz 1932.gadam — Latvijas Bankas padomes loceklis, no 1932.gada – a/s "M.Gailītis un biedrs" valdes priekšsēdis un Rīgas pilsētas diskonta bankas direkcijas vadītājs.

Tāds cilvēks okupantiem 1940.gadā bija kā dadzis acīs. 1941.gada 14.jūnijā no Ausekļa ielas 6a nama 6. dzīvokļa sākās Markusa Gailīša sāpju ceļš uz Austrumu gulagiem...

Arnolda Mituļa

(1892 — ?) laiks

(21.12.1926 —23.01.1928)

Agrārlietu kārtotājs

no valsts sākuma

Zemgalietis. Kalnamuižas pagasta "Pasiļu" māju saimnieka dēls. Izglītojies Jelgavas reālskolā un Rīgas Politehniskajā institūtā, kur 1915.gadā beidzis Lauksaimniecības fakultāti ar pirmās šķiras agronoma grādu. 1915.—1917. gadā zemstes agronoms Ukrainā un Kaukāzā, pēc tam instruktors patērētāju kooperatīvu savienībā Smoļenskas guberņā.

Atgriezies dzimtenē Mitulis tūdaļ pēc suverēnās Latvijas nodibināšanās iestājās jaunās valsts dienestā un kļuva par valsts zemju rajona pārzini Jelgavas apriņķī, pēc tam īsu laiku par valsts zemju inspektoru Tukuma apriņķī. Pārnācis uz Rīgu 1919.gadā par vecāko sevišķu uzdevumu ierēdni Zemkopības ministrijā (ZM), vēlāk par 1920.gada 15.februārī nodibinātās ministrijas agrārās nodaļas vadītāju. Jaunais agrārietis piedalījās agrārreformas likuma un nepieciešamo instrukciju izstrādāšanā, virzoties strauji pa karjeras kāpnēm augšup. Kopš 1921.gada viņš bija iepriekšējā gadā nodibinātās Centrālās zemes ierīcības komitejas (CZIK) vecākais agronoms un apmēram gadu "Zemes Ierīcības Vēstneša " redaktors. 1924. gadā Mitulis kļuva par komitejas kancelejas pārvaldnieku, bet pēc diviem gadiem 34 gadu vecumā par zemkopības ministru un vienlaikus par CZIK priekšsēdētāju.

Pats galvenais viņa darbā, protams, bija, agrārās reformas turpināšana. Tas arī tika darīts, turklāt visnotaļ sekmīgi. Lai minam dažus skaitļus šajā sakarā. Visvairāk jaunsaimniecību — 16 465 — tika ierīkots 1921.gadā. Pēc tam šis skaitlis gāja lejup, 1926.gadā apstājoties pie 1920. Nākamajā gadā, Mituļa laikā, zemi saņema 2318 tās gribētāju, 1928.gadā atkal mazāk — 1660. Turpmāk ar katru gadu jaunnodibināto saimniecību skaits samazinājās.

Pēc darba ZM Mitulis gandrīz visu laiku veltīja grāmatas "Latvijas agrārā reforma" izdošanai. CZIK pieņēma lēmumu par šādu reformas 10 gadu jubilejas izdevuma nepieciešamību 1930.gada 30.aprīlī. Šī darba veikšanai ievēlēja redakcijas komisiju, kurā iegāja CZIK locekļi A.Alberings kā priekšsēdētājs (Saeimas Agrārās un lauksaimniecības komisijas priekšsēdētājs), V.Gulbis (Saeimas deputāts un zemkopības ministrs), K. Būmeistars (Saeimas deputāts) u.c. Par redakcijas un izdevniecības darba tehnisko vadītāju komisija uzaicināja Mituli. Taču viņš nekļuva tikai, kā tagad Latvijā teiktu, par menedžeri, bet arī autoru, jo bija izgājis lauku pārkārtojumu skolu no "a" līdz "z".

Fundamentālajā 1000 lappušu biezajā grāmatā, kuru ZM izdeva 1930.gadā, bija ievietoti 6 Mituļa raksti. Tos ievadīja 5 lappušu garais pārskats "Pagastu un apriņķu zemes ierīcības komitejas", kam sekoja izdevuma XI nodaļa "Centrālās zemes ierīcības komitejas sastāvs" ar visu komitejas locekļu fotoattēliem. Tās autors atzīmēja, ka pēc agrārreformas likuma IV daļas — "Zemes ierīcības komitejas" — pieņemšanas Satversmes sapulcē 1920. gada 17.septembrī tūdaļ sāka organizēt CZIK. Satversmes sapulce jau nākošajā dienā ievēlēja 5 savus pārstāvjus šajā institūcijā, pieturoties pie tolaik pastāvošās politisko nogrupējumu proporcijas. Par CZIK priekšsēdētāju valdība 1920. gada 7. oktobrī iecēla toreizējo zemkopības ministru Hugo Celmiņu. Tad pat iecēla arī likumā noteiktos 6 valdības pārstāvjus. "Par tādiem", rakstīja Matulis, "izraudzīja lietpratējus no visām tām vadošajām iestādēm, kam vai nu tieši nāksies piedalīties agrārās reformas izvešanā, vai arī pastāvīgi to atbalstīt".

Grāmatas XII nodaļā tās autors aplūkoja CZIK darbību plenārsēdēs. Pēc Mituļa domām, komitejas pirmo desmit gadu vēsture ir dalāma piecos posmos (viņš gan saka "laikmetos").

Pirmais — no darbības sākuma līdz 1921.gada rudenim — ir zemes ierīcības komiteju darba organizācijas, agrārās reformas likuma radīto saimniecisko un juridisko sarežģījumu likvidācijas un agrārās reformas ievadīšanas laiks.

Otrais — no 1921.gada rudens līdz apmēram 1925.gadam — zemes steidzamas dalīšanas un piešķiršanas laiks.

Trešais — no 1925.gada līdz 1926.gada vasarai — laiks, kad reforma gāja mierīgu gaitu uz priekšu, bez kādiem sareģījumiem un bez kādām ietekmēm no ārienes.

Ceturtais — no 1926.gada vasaras līdz 1930.gada sākumam — laiks, kad "lielā politika, tieši iejaucās zemes ierīcības darbos" un kad šos darbus atkal steidza, bet tikai politisku iemeslu dēļ. (Mitulis diemžēl neatšifrēja, ko viņš konkrēti domājis ar šiem vārdiem. — R.T.)

Pēdējais, piektais — no 1930.gada sākuma — ir atkal atgriešanās mierīgajā gaitā un tuvošanās noslēgumam.

Piebildīsim — noslēgums gan pienāca tikai 1937.gadā.

Tālākajās rindās Mitulis sīki raksturoja katru CZIK darbības posmu. Apceres nobeigumā viņš akcentēja domu: "Kā lielās agrārās reformas izvešanas darba vadītāja, kas bija šai darbā pirmā un pēdējā, un nes par to galveno atbildību, Centrālās zemes ierīcības komiteja ieies Latvijas vēsturē."

XIII nodaļā Mitulis apskatīja un vērtēja CZIK izdotās instrukcijas, rīkojumus un paskaidrojumus par dažādiem zemes piešķiršanas un atsavināšanas jautājumiem, bet XIV nodaļā stāstīja par CZIK prezidija darbību. Trīs lappuses viņš veltīja CZIK žurnālam " Zemes Ierīcības Vēstnesis", kas iznāca no 1920.gada novembra līdz 1937.gada jūnijam — sākumā divas reizes mēnesī, pēc tam gandrīz visu laiku reizi nedēļā, bet beigās neregulāri.

Mituļa vērtējumā šis izdevums kļuva par "nepieciešamu agrārās reformas izvešanas palīga līdzekli, bez kura tagad grūti būtu iedomāties, veikt visu to sarežģīto un plašo zemes ierīcības darbu, ko, pateicoties pastāvīgai atklātībai, bez sevišķiem traucējumiem, veica Centrālā zemes ierīcības komiteja, Zemes vērtēšanas virskomisija un citas iestādes".

1938.gadā iznāca vairāk nekā 700 lappušu liels grāmatas "Latvijas agrārā reforma" turpinājums ar tādu pašu nosaukumu, kas bija veltīts reformas darbu noslēgumam. Mitulis, kas pirms grāmatas iznākšanas strādāja par CZIK virstaksatoru, publicēja šajā izdevumā divus rakstus — "Valsts zemes fonda piešķiršana" (162 lpp.) un "Agrārās reformas izvešanas darba novērtējums no likumības viedokļa" ( 9 lpp.). Šī grāmata bija viņa pūliņu 20 gadu garumā latviešu zemnieku labā "gulbja dziesma."

Krievu okupantiem Mitulis nebija vajadzīgs. 1941.gada 14. jūnijā viņam vajadzēja pārcelties no 12.dzīvokļa Antonijas ielā 15a Rīgā uz salto Sibīriju...

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!