Biznesa augstskolas "Turība" rektors Aldis Baumanis:

Par izglītības vietu un lomu integrācijā

Latvija ceļā uz Eiropas Savienību ... Šāds formulējums jau pats par sevi vieš pārdomas, pārdomas ar nedaudz filozofisku un nogaidošu nokrāsu. Neesmu eiroskeptiķis, tomēr jebkurš mēģinājums kaut ko uzspiest bez skaidra pamatojuma un argumentācijas rada iekšēju vēlmi distancēties no tā. Un pirmais jautājums, uz kuru noteikti būtu jāatbild, ir šķietami vienkāršs: kas tad īsti ir Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā? Vai tas ir mērķis vai līdzeklis? Ja esam izvēlējušies (vai kāds mums ir uzspiedis) Eiropas Savienību kā mērķi, tad kāpēc tā ir darīts? Ja tas ir vajadzīgs, lai dotos biežos komandējumos uz Eiropas Savienības institūcijām, tad ir daudz citu iespēju, kā organizēt ekskursiju braucienus. Viss nostātos savās vietās, ja mēs pieņemtu, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ir tikai šābrīža politiķu izvēlēts līdzeklis mērķa sasniegšanai. Mērķis ir skaidrs jau sen. Pēdējā desmitgadē daudzu politisko spēku apspēlēts visdažādākajos aspektos: Latvijas sabiedrības labklājības palielināšana, mūsu dzīves līmeņa uzlabošana, mūsu kultūras un mūsu identitātes saglabāšana.

Metodes un līdzekļi virzībai uz šādu mērķi var būt visdažādākie. Daļa sabiedrības, un, kā liecina pēdējo aptauju rezultāti, nebūt ne lielākā daļa, šī mērķa sasniegšanai kā vienu no līdzekļiem ir izvēlējusies iestāšanos Eiropas Savienībā. Izvēle ir pieņemama, tomēr uzreiz jāuzdod jautājums: ar kādiem nosacījumiem iestāšanās Eiropas Savienībā sekmēs gan ekonomisko, gan kulturālo mūsu sabiedrības attīstību? Šeit nedomāju tās prasības, ko Latvijas likumdošanai vai kādiem citiem dokumentiem izvirza iestāšanās sarunas. Likumus politiķi uzrakstīs, kādus vajadzēs, pieņemu, ka ar pietiekami efektīvu reklāmas kampaņu panāks arī pozitīvu balsojumu. Un tad, ja nebūsim ņēmuši vērā virkni pavisam reālu problēmu, no cerētās augšupejas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā neiznāks nekas.

Neaplūkošu visas, manuprāt, svarīgākās problēmu grupas, bet būtiskāko par izglītību tomēr gribētos akcentēt. Pirmkārt, tas ir problēmu loks, kas saistās ar vienota darba tirgus izveidošanos Eiropas Savienības ietvaros un Latvijas iedzīvotājiem šajā darba tirgū. Nav runa par tiem mūsu tautas gudrākajiem prātiem, kas jau tagad saņem ļoti labus darba piedāvājumus no Eiropas Savienības valstīm un ne tikai no tām. Jautājums ir par vidusmēra līmeni, par vienkāršu mūsu valsts iedzīvotāju, kurš šobrīd balansē uz bezdarba robežas un kura pārkvalificēšanai nav pietiekamu resursu. Jautājums ir par to, kā tiek izmantota kaut vai bezdarbnieku izglītošanai paredzētā nauda — vairāki miljoni latu katru gadu. Nav precīzu kritēriju, kas ļautu veikt šo sadali pietiekami objektīvi un līdz ar to nav arī pārliecības, ka šobrīd eksistējošā kvalifikācijas paaugstināšanai paredzēto resursu sadale pēc iestāšanās Eiropas Savienībā sekmēs mūsu dzīves līmeņa paaugstināšanos, nevis pazeminās to. Jāuzsver, ka nav skaidrības arī par pašu darba tirgus prognozi, līdz ar to pārliecība, ka Valsts nodarbinātības dienestam, uz labu laimi rīkojoties, izdosies pareizi sadalīt pārkvalifikācijai paredzētos valsts budžeta līdzekļus, paliek vēl mazāka.

Ar faktu, ka šīs problēmas risināšana norit visai bēdīgi, saskāros jau strādājot Izglītības un zinātnes ministrijā. Arī šobrīd biznesa augstskolā "Turība" pašiem nākas veikt rūpīgu darba tirgus analīzi. Tikai tas dod iespēju nodrošināt mūsu studentiem un kursu klausītājiem tādu zināšanu un prasmju apjomu, kas ļauj droši justies darba tirgū. Skaidrs, ka situācija pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mainīsies. Kādas būs šīs izmaiņas un vai Latvijas valsts ir šādām pārmaiņām gatava? Vai šobrīd vismaz aptuveni valsts mērogā mēs spējam apjaust, kas un kādā apjomā ir jāmāca, lai mūsu izglītības iestāžu absolventi būtu konkurētspējīgi Eiropas darba tirgū? Līdz referendumam par iestāšanos pie šādas skaidrības ir jānonāk, un tas ir uzskatāms par nepieciešamu priekšnosacījumu Latvijas sekmīgai līdzdalībai Eiropas Savienībā.

Otrkārt, jāņem vērā, ka Latvijas nelielā iekšzemes kopprodukta dēļ izglītībai pieejamo resursu apjoms ir ievērojami mazāks nekā Eiropas Savienības valstīs vidēji. Ir tikai viena iespēja, kā šādā situācijā panākt konkurētspējīgu izglītības līmeni pietiekami lielam valsts iedzīvotāju skaitam. Tā ir maksimāli efektīva izglītībai pieejamo resursu izmantošana. Un šeit vēl ir ļoti daudz darāmā. Uz ko šodien ceram, pārceļot no klases uz klasi īsti pat lasīt neprotošus skolēnus un pēc tam mēģinot mācīt to, ko viņš nav spējīgs uztvert? Uz ko ceram, mācību gada vidū mēģinot mainīt izglītības finansēšanas sistēmu? Uz ko ceram, ieguldot skolotāju izglītošanā miljoniem latu un pēc tam piesolot augstskolas absolventam tik zemu atalgojumu, ka viņš strādāt par skolotāju nemaz nesāk? Tie ir tikai daži piemēri, diemžēl ne vienīgie. Ko iesāksim, kad iestājušies Eiropas Savienībā, konstatēsim, ka mūsu izglītības sistēma ar tai pieejamajiem resursiem ir konkurētnespējīga? Metīsimies taisīt kārtējo sasteigto reformu? Domājams, ka lietderīgāk būtu jau šobrīd izplānot nepieciešamo pasākumu kopumu un termiņus to realizācijai, ņemot vērā prognozēto iestāšanās laiku Eiropas Savienībā. Un noteikti nepieciešama plaša, atklāta diskusija par šiem jautājumiem sabiedrībā.

Treškārt, (ja Eiropas Savienība sākotnēji nebūtu veidojusies kā ekonomiska struktūra, šis "treškārt" būtu jāliek pirmajā vietā) vai situācijā, kad tik maz uzmanības veltām paši savas tautas kultūras attīstībai, varam būt pārliecināti, ka, iekļaujoties Eiropas Savienībā, nepazaudēsim savu identitāti? Jau šobrīd saduramies ar lielu starptautiskās kultūras jeb, varbūt pat pareizāk teikt, kultūras trūkuma ietekmi, un saskarsimies ar to arvien vairāk — alus dzeršana Jāņos ne ar ko neatšķirsies no ālēšanās pēc parastas futbola spēles un pārsteiguma brīžos visi teiksim absolūti vienādu "va—o!". Jau šobrīd ir apzināti jāstrādā pie tā, lai mūsu izglītības sistēma būtu gatava šajā kultūru mistrojumā, kas, ņemot vērā darba spēka migrāciju, paliks vēl lielāks, panākt to, lai katrs skolnieks zinātu vismaz dažas tautas dziesmas, lai varētu ko pateikt par Lielvārdes jostu, lai spētu just līdzi cīrulītim, kas pavasarī atlidojis par agru.

Ir liels skaits argumentu par labu Latvijas ceļam uz Eiropas Savienību, tomēr ne uz brīdi nedrīkstam aizmirst, ka bez mājas uzdevumiem, kas mums tiek uzdoti, ir vēl citi, mūsu pastāvēšanai Eiropas Savienībā ne mazāk būtiski priekšnoteikumi. Tie ir jāņem vērā, lai mēs garantētu savas identitātes apzināšanos, savu pastāvēšanu kā tautai arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

Runa Latvijas inteliģences 34.konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000.gada 15.aprīlī