Rīgas informācijas tehnoloģiju institūta direktors Juris Borzovs:

Par mūsu konkurētspēju Eiropas tirgū

Kaut nejūtos piederīgs inteliģencei, jo visi mani senči ir bijuši zemnieki un esmu intelektuāla darba darītājs tikai pirmajā paaudzē, uzdrošināšos izteikt dažus ieskatus. Kādi no tiem var izrādīties arī nepatīkami vai apstrīdami, bet esmu centies allaž skatīties patiesībai sejā, lai cik tā dažkārt būtu rūgta.

Pirmā rūgtā patiesība ir tā, ka latvieši kā tauta izmirst. Ja turpināsies pašreizējā tendence — katrai latvietei vidēji nav vairāk par vienu bērnu — pusgadsimta laikā tauta saruks uz pusi, gadsimta laikā — četrkārt. Var jau mierināt sevi ar citu patiesību — mēs to nepieredzēsim. Tomēr, ja mums kaut nedaudz rūp mūsu bērnu un mazbērnu nākotne, jāmēģina saprast, kāda šī nākotne būs, un iespējami labi tai jāgatavojas. Pašreizējās demogrāfiskās tendences skaidri liecina, ka latviešiem lemts vēsturiski īsā laikā "izšķīst" citās tautās. Tā kā Eiropas kultūra, uz kuru Latvija arvien vairāk tiecas, personas intereses un tiesības stāda augstāk par tautas un valsts interesēm un tiesībām, es neredzu iespēju pagriezt atpakaļ negatīvo virzību. Mums atliek vairs tikai izvēlēties, kur integrēties — austrumos vai rietumos. Es izvēlos rietumus. Ar savu demogrāfisko uzvedību mēs uzskatāmi apliecinām, ka Latvijas suverenitāte mūs maz interesē. Un jo mazāk tā mūs interesēs pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Man skumji to apzināties, taču izlikties to neredzam arī nevaru.

Vai Latvija spēs konkurēt Eiropas tirgū? Jā un nē. Ir un būs nozares, kur mūsu spēki ir gana nozīmīgi, taču ir arī tādas, kur labāk nemaz nemēģināt. Latvija ir zeme Eiropas ziemeļdaļā un konkurēt ar Spāniju apelsīnu audzēšanā nu nekādi nevarēsim. Mežus jau tagad izcērtam vairāk, nekā tie pagūst atjaunoties, savukārt preču tranzīta apjomi no Krievijas atkarīgi no lielā kaimiņa politiķu labvēlības, uz kuru cerēt vai paļauties pārskatāmā nākotnē nevar. Ir jālauž latviešos valdošā pārliecība, ka goda lieta un pienākums ir saražot vairāk un labāk, bet par pārdošanu lai gādā kāds cits, piemēram — valsts. Tā vairs nekad nebūs. Vispirms ir jāapzina iespējamie pircēji, tikai pēc tam var sākt ražošanu. Ja nav tirgus, ražot var tikai sava prieka pēc, bet tad nevajag gaidīt par to atlīdzību. Arī tā ir sūra patiesība.

Vai Latvijai ir kāds perspektīvs tirgus? Es gribētu cerēt, ka labas perspektīvas ir vairākām tautsaimniecības nozarēm, taču īsti kvalificēti zinu runāt tikai par vienu — tā ir pasaulē strauji pieaugošā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un elektronikas (ICTE) nozare, it īpaši — datorprogrammēšana. Es neapnikšu atkārtot vēl un vēl, ka tieši datorprogrammēšana var būt tā joma, kas vairos tautas labklājību un ar kuru Latviju pazīs pasaulē. Runa ir par 10 līdz 20 gados izveidojamu nozari ar apmēram 40 tūkstošiem darba vietu. Runa ir par ikgadējiem ienākumiem no datorprogrammēšanas pakalpojumu eksporta 4 miljardu latu apjomā. Runa ir par to, ka, nodarbinot tikai kādus 4% darbspējīgo iedzīvotāju, tiks dubultots pašreizējais iekšējais kopprodukts ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem, piemēram, dubultotām pensijām, ārstu un skolotāju algām. Un tas viss tikai tāpēc, ka pasaulē vērojams milzīgs neapmierināts maksātspējīgs pieprasījums pēc datorprogrammēšanas pakalpojumiem.

Latvijā ir labas iestrādes šajā virzienā, ir tirgus un citi priekšnosacījumi, taču nozares it kā nemaz nav. Kaut arī pēc ekspertu vērtējuma ICTE produktu un pakalpojumu kopapjoms Latvijā lēšams pat ap 120 miljoniem latu gadā, kas to jau tagad ierindo vadošo tautsaimniecības nozaru skaitā, Latvijas statistikas gadagrāmatās un biļetenos to meklēt veltīgi. Kur ņemsim speciālistus 40 tūkstošiem darba vietu? Jāpiezīmē, ka tiem jābūt augsti kvalificētiem speciālistiem, tāda nu ir datorprogrammēšanas un citu augsto tehnoloģiju specifika.

Ja atmetam domu ievest šos speciālistus no citām valstīm, ko es noteikti negribētu darīt, viņi ir jāizglīto tepat Latvijā. Lai to izdarītu, augstskolu absolventu skaits šajā nozarē ir jāpalielina sešas reizes. Lai to izdarītu, nepieciešamas trīs lietas: pirmkārt, stingra griba un noteikta rīcība, otrkārt, aptuveni 2 miljoni latu ik gadus nozares augstākajai izglītībai; treškārt, valsts garantēti komercbanku kredīti studentiem apmēram 150 latu mēnesī ar atmaksu 10 līdz 15 gados pēc augstskolas beigšanas.

Un vēl — tā kā datorprogrammētāju atalgojums stipri pārsniedz vidējo, nebūs iespējams saglabāt un vēl jo vairāk palielināt augstskolu mācībspēku korpusu, ja nepiekritīsim viņu algas četrkāršot. Tas ir iespējams to pašu jau pieminēto 2 miljonu latu ietvaros.

Lai kāda arī būtu jaunā valdība, tai jūnijā paredzēto budžeta grozījumu izskatīšanas laikā ir jāatrod kāds pusmiljons latu, lai datorprogrammēšanas speciālistu radikālu palielināšanu varētu uzsākt jau šoruden. Šo naudu var pat droši aizņemties, jo pēc dažiem gadiem tā garantēti atgriezīsies atpakaļ nodokļu veidā.

Daži vārdi par zinātni. Patiesība ir tāda, ka uz neatgriešanos pazaudēts kādreizējās totalitārās lielvalsts militāri rūpnieciskā kompleksa finansējums. Mazas un pagaidām trūcīgas valsts zinātnei nebūs citas iespējas, kā vien atrasties universitāšu sienās. Atskaitot dažas zinātnes nozares, kuras var cerēt uz uzplaukstošu tautsaimniecības nozaru atbalstu, visām pārējām būs jāsamierinās ar tik lielu apjomu, kāds nepieciešams pilna profila universitātei. Vai Latvija spēs ielekt vilcienā, kas jau strauji dodas uz informācijas gadsimtu? Nav divu domu — tas ir jau noticis. Mēs esam šī vilciena pasažieri. Mums jākļūst par šī vilciena mašīnistiem. Ja ne mēs, tad — kas? Ja ne tagad, tad — kad?

Runa Latvijas inteliģences 34.konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000.gada 15.aprīlī