Mēs visi latvijā

Mēs — Latvijas pilsoņi. Mēs — čigāni, romi, cilvēki

Aizvakar, 20.maijā, Žurnālistu namā notika tikšanās ar Latvijas romu jeb Čigānu kultūras biedrības prezidentu Normundu Rudēviču un ansambļa "Ame Rome" dalībniekiem

Tikšanās deva bagātīgu izziņas materiālu — analīzei, pārdomām un secinājumiem par šīs savdabīgās, pasaulē izkaisītās tautas likteni un mūsdienu situāciju Latvijā. Tikšanās tālu pārsniedza sākotnējo ieceri — runāt tikai par Latvijas čigānu problēmām. Biedrības prezidenta Normunda Rudēviča atklātais un tiešais runasveids, kas acīmredzot ir viena no čigānu savdabīgās mentalitātes iezīmēm, ļāva dziļāk ielūkoties arī dažās visai Latvijai aktuālās problēmās, kuru risinājums ir īpaši svarīgs mūsu valsts ceļā uz Eiropas Savienību.

Vispirms jau preses klubā sanākušos žurnālistus pārsteidza lielā atšķirība starp oficiālajā statistikā fiksēto čigānu skaitu Latvijā un viņu pašu minēto.

Padomju okupācijas laika uzziņu literatūrā minēti visdažādākie dati — fakts, kas visai uzskatāmi runā par čigānu specifisko situāciju.

Tagad, pēc Latvijas Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko organizāciju departamenta Nacionālo lietu nodaļas vadītāja Ilmāra Geiges preses klubā sniegtās informācijas, Latvijā oficiāli reģistrēti nedaudz vairāk nekā 7900 čigānu. Taču pēc Čigānu kultūras biedrības vadības datiem, romu Latvijā ir vismaz 15 tūkstoši — jo daudzi čigāni vācu un padomju okupācijas gados dokumentos mainīja savu tautību, lai izvairītos no represijām un diskriminācijas. Arī pats biedrības prezidents Normunds Rudēvičs pēc pases skaitās latvietis, bet viņa kundze — poliete. Preses kluba vakarā N. Rudēvičs vairākkārt uzsvēra, ka savu tautību citādi tik lepnie čigāni slēpuši, lai izdzīvotu. Vispirms jau vācu okupācijas laikā, kad fašistiskais režīms pret čigāniem, tāpat kā pret ebrejiem, bija izvērsis holokaustu, iznīcinot apmēram 3,5 tūkstošus jeb 60 procentus no visiem tolaik Latvijā dzīvojošajiem čigāniem. Taču patiesībā, pēc N. Rudēviča vārdiem, arī šis skaitlis bijis vēl daudz lielāks. Visā Eiropā Otrā pasaules kara laikā nogalināti apmēram divi miljoni čigānu.

Arī padomju okupācijas gados Latvijas čigāni bija pakļauti diskriminācijai. "Protams, čigānam jau ir grūti noslēpt savu tautību — pēc sejas redzams, kas mēs esam. Un tomēr mums tolaik bija daudz vieglāk izdzīvot, ja iestāžu dokumentācijā, kur dzīvais cilvēks aiz papīriem nav redzams, neparādījās vārds "čigāns"", teica Normunds Rudēvičs. Pēc viņa vārdiem, apmēram 70 procenti no pašlaik Rīgā dzīvojošajiem čigāniem formāli skaitās latvieši, poļi, krievi...

Biedrības prezidents arī lūdza žurnālistus neaizrauties ar čigānu vārda daudzināšanu noziegumu hronikās — krimināli elementi sastopami starp visām tautām un nacionālajām minoritātēm, taču parasti tiek minēti vienīgi čigāni.

 

Latvijā čigāni sākuši dzīvot pirms apmēram 500 gadiem. "Mēs, Latvijas čigāni, šo zemi uzskatām arī par savu dzimteni. Jo citas tēvzemes čigāniem nav," uzsvēra N. Rudēvičs. "Mūs pat citās Eiropas valstīs čigāni sauc par latiem. Mēs arī runājam savā latviešu valodas dialektā. Mēs esam integrējušies latviešu dziesmās un dejās, integrējušies Latvijas reliģijā — vairums Latvijas čigānu ir luterāņi, Latgalē — katoļi."

Apliecinot politiskās domāšanas briedumu, Normunds Rudēvičs sniedza arī dziļāku ieskatu čigānu problēmās Eiropas mērogā. Pēc PSRS un komunistisko satelītvalstu sabrukuma būtiski mainījusies čigānu situācija daudzās bijušajās komunistiskā bloka valstīs, īpaši Čehijā, Slovākijā, Maķedonijā, Albānijā... — un simtiem tūkstošu čigānu no šīm zemēm cenšas emigrēt uz Vāciju, Franciju un citām augstāk attīstītajām valstīm. Šīs visai Eiropas Savienībai kopīgās problēmas risināšanai Eiropas Padome izveidojusi īpašu čigānu lietu komisiju, kurā Normunds Rudēvičs pārstāv mūsu valsti. Latvija gan šajā ziņā ir pozitīvs izņēmums — Krievijas, tāpat vairāku citu postkomunistisko valstu, čigānu problēmas šajā komisijā risina citu, lielāku, tautu pārstāvji. "Šie cilvēki nereti neizprot čigānu reālās problēmas un cenšas mums palīdzēt, organizējot kādus humānās palīdzības sūtījumus," skaidroja Normunds Rudēvičs: "Patiesībā čigānu problēmām nepieciešams daudz fundamentālāks risinājums. Reālākais ceļš čigānu migrācijas novēršanai Eiropā ir viņu integrācija savu mītnes zemju sabiedrībā."

Normunds Rudēvičs uzskata, ka formāli Latvija šeit dzīvojošo čigānu stāvokļa ziņā varētu būt vadošā valsts Eiropā: Latvijā atvērta pirmā čigānu skola, izdota pirmā čigānu ābece. 98 procenti Latvijā dzīvojošo čigānu ir šīs valsts pilsoņi — tāds stāvoklis, pēc Normunda Rudēviča vārdiem, nav nekur citur Eiropā. Tāpēc arī Latvijas Čigānu kultūras biedrība piedāvājusi Eiropas Padomei konkrētu programmu, kā apturēt čigānu migrāciju Eiropā. Latvija, pēc N. Rudēviča domām, varētu būt uzskatāms paraugs citiem Eiropas čigāniem vispirms jau mūsu valsts ļoti izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa un Latvijas valdības atbalsta dēļ.

Diemžēl šai spožajai medaļai ir arī otra puse. Pēc biedrības prezidenta domām, Latvijas čigānu sociālais stāvoklis Latvijā ne vien neuzlabojas, bet pasliktinās. Pēc N.Rudēviča informācijas, 97 procenti Latvijas čigānu šobrīd nestrādā algotu darbu, 70 procenti nesaņem sociālo pabalstu. "Lai izprastu šo situāciju, ir jāpētī čigānu mentalitāte," uzsvēra Normunds Rudēvičs. "Nevarētu teikt, ka čigāni negrib strādāt. Un, protams, sociālo pabalstu viņi nesaņem ne jau tāpēc, ka valsts to nedotu. Viņi to nesaņem savas neizglītotības dēļ — vienkārši nezina par šīm iespējām. Un apmēram divi tūkstoši čigānu bērnu šobrīd nemācās skolā — tā jau nākotnē var būt katastrofa."

Normunds Rudēvičs pastāstīja, ka čigāni kopš senseniem laikiem bijuši tirgotāji, padomju okupācijas gados nodarbojušies galvenokārt ar deficīta preču pārdošanu: "Padomju savienības realitāte čigānus nestimulēja mācīties, jo inženiera mēneša algu veikls čigāns nopelnīja četrās piecās dienās. Risks? Jā, viņi riskēja ar pieciem gadiem cietumā. Bet kad čigāns no riska baidījies?! Tagad turpretim ir citādi — bez izglītības nevar dabūt labu darbu. Taču čigāni šai jaunajai situācijai nav gatavi."

Pašreizējo stāvokli Normunds Rudēvičs nosauca par "čigānu destabilizējošu faktoru Latvijā", akcentējot savas biedrības centienus čigānu izglītošanā un nacionālo kultūras vērtību izplatīšanā. Biedrības prezidents uzskata, ka čigānu stāvokļa kardinālai uzlabošanai prioritārais uzdevums ir izglītība. Lai čigānu bērnus pieradinātu mācīties, pēc viņa domām, efektīvākais veids būtu sākt ar pirmajām divām klasēm čigānu valodā. Ar trešo klasi čigānu bērni varētu turpināt latviešu skolās.

Ir jau izdota čigānu ābece, sagatavotas arī matemātikas un lasīšanas grāmatas čigānu valodā — taču tās vēl nav iespiestas līdzekļu trūkuma dēļ. Izveidota čigānu teātra trupa, iestudēšanai sagatavotas divas no čigānu valodas tulkotas lugas. Biedrība jau pirms diviem gadiem sagatavojusi izdošanai čigānu žurnālu un televīzijas programmu, sagatavots arī Kārļa Rudēviča dzejoļu krājums "Čigāna sirds" latviešu un čigānu valodā ar paša autora ilustrācijām — taču visi šie projekti pagaidām ir apstājušies līdzekļu trūkuma dēļ.

Pavisam pērn Čigānu kultūras biedrība izstrādājusi 15 projektus — ieskaitot sociālās informācijas centru, čigānu žurnālu u.c. ieceres. Biedrība cerīgi raudzījās arī uz Sorosa fonda projektu parādīt attieksmi pret čigāniem no citu diasporu viedokļa. "Bija iecerēts šo aspektu parādīt preses konferencēs, televīzijas debatēs un citos forumos. Netikām diemžēl šajā konkursā iekšā," skumji teica Čigānu kultūras biedrības prezidents. "Mēs vispār varam "palielīties" vispirms ar garumgaro virkni atteikumu."

Taču, neraugoties uz garo čigānu problēmu un grūtību uzskaitījumu, šis preses kluba vakars acīmredzami sagādāja vilšanos vairākiem krievu valodas izdevumu pārstāvjiem, kuri atkal un atkal centās no Čigānu kultūras biedrības prezidenta izspiest pārmetumus suverēnajai Latvijas valstij.

"Mēs, Latvijas čigāni, esam savas dzimtenes patrioti. Jo mums gluži vienkārši nav citas dzimtenes," vairākkārt uzsvēra biedrības prezidents. "Jā, pašlaik mums klājas grūti. Mēs esam zaudējuši darbu un tagad varam zaudēt arī dzīvokļus — jo nav par ko samaksāt īri. Vai čigāni izies ielās, kā to dara citi? Jā, var gadīties. Taču čigāni nekad neizies ielās ar plakātiem, kas noniecina Latvijas valsti un vēršas pret latviešu tautu," paziņoja Normunds Rudēvičs. Viņš arī uzsvēra, ka Čigānu kultūras biedrība "nemazgā savu netīro veļu" pārējās pasaules acu priekšā, bet cenšas problēmas atrisināt pašu mājās.

"Ir tāda sena čigānu gudrība: kamēr bērns nesāks raudāt, viņu nepabaros. Tāpēc arī mēs ceram, ka vismaz ar preses starpniecību valdība mūs sadzirdēs un ieklausīsies mūsu problēmās," teica N.Rudēvičs, uzsverot konstruktīvas sadarbības nepieciešamību. "Sāpīgākās čigāniem pašlaik ir sociālās problēmas. Mēs esam Eiropas Padomei izvirzījuši interesantu programmu, kā čigānus integrēt viņu mītnes zemes sabiedrībā. Viņi to īsti neizprot, ka, lai izstrādātu patiešām efektīvas programmas čigānu integrācijai, nepietiek tikai ar humāno palīdzību. Ir jāizprot čigānu mentalitāte. Čigānam vispirms vajag dot darbu — tikai tad viņam būs stimuls mācīties. Tāpēc mēs izvirzījām arī savu ekonomisko programmu, kas spētu iesaistīt darbā 90 procentus no Latvijas čigāniem."

Biedrības prezidents minēja vairākus savdabīgus savu tautasbrāļu ekonomiskās dzīves aspektus. "Atšķirībā no biznesmeņiem, kuri naudu no savas valsts izved, respektīvi, investē ārvalstu projektos, čigāni naudu veda uz Latviju. Tas notika ļoti vienkārši — kad Krievijā vēl pastāvēja preču deficīts, čigāni uz lielo kaimiņzemi veda dažādas mantas, bet ar ietirgoto brauca atpakaļ uz Latviju. Savā laikā man par šo tematu bija smagassaruna ar Raņņihu, (bijušo Krievijas vēstnieku Latvijā —

J.U. ), bijusi saruna arī ar pašreizējo Krievijas vēstnieku Latvijā. Skaidrs, ka viņi bija neapmierināti ar šādu kārtību. Padomājiet paši, kas notiek, ja, piemēram, divi tūkstoši čigānu aizbrauc uz Krieviju un tur katrs ietirgo, teiksim, tūkstoti dolāru. Rezultātā viņi uz Latviju atveda atpakaļ divus miljonus dolāru. Taču tagad arī Krievijā netrūkst preču, un šis tirgošanās veids ir beidzies. Tagad mūsu sievietes Centrāltirgū stāv pa 15 stundām un tirgojas ar cigaretēm. Es centos parakstīt līgumu ar Centrāltirgus vadību, lai ļautu čigāniem tirgoties legāli, iekasējot no viņiem pa diviem latiem dienā. Taču man atbildēja, ka tad vajag kases aparātu u.tml. Šis eksperiments neattaisnojās arī tāpēc, ka paši čigāni negrib ilgi uz vienas vietas sēdēt un tirgoties — tāda nu ir čigānu daba".

Čigānu kultūras biedrības ekonomiskā programma paredz arī "sentēvu profesijas atdzīvināšanu" mājlopu tirgus veidā. Īpaši smagi čigāniem klājas laukos, kur vispār nav nekādas nodarbinātības," teica N.Rudēvičs. "Agrāk čigāni bija slaveni lopu tirgotāji. Ja tagad iekārtotu mājlopu tirgu, čigāniem atkal būtu darbs. Čigāns nopirktu, teiksim ķēvīti, pāris mēnešus uzbarotu, atkoptu un pārdotu ar 100—150 latu peļņu. Ieguvēji būtu visi. Zemnieki aizvien biežāk redz, kā traktors sablietē zemi. Daudzi zemnieki tagad labprātāk apstrādātu savus laukus ar zirgiem, bet nav vietas, kur tos ērti varētu nopirkt. Pašlaik Latvijā nav mājlopu tirgus.

Šādā tirgū varētu arī gūt informāciju, kur lētāk nopirkt graudus, kur zemniekam apmainīt vienu lietu pret citu, vajadzīgāku. "

Šo čigānu iniciatīvu atbalstījusi Rīgas rajona padome, taču projekts pagaidām iestidzis bankā, kur atbilde bijusi īsa: "Būs ķīla — būs arī nauda".

Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas vadītājs Ilmārs Geige uzsvēra, ka čigāni šobrīd ir vienīgā nacionālā minoritāte Latvijā, kuras demogrāfiskā attīstība ir ar plusa zīmi. Viņš pastāstīja, ka Ventspilī jau apmēram 40 čigānu bērni mācās sākumklasēs savā valodā un atbalstīja Normunda Rudēviča viedokli par šādas prakses plašāku pielietojumu. I.Geige arī pastāstīja, ka tiek gatavots materiāls par Latvijas čigāniem grāmatu sērijai "Tautas Latvijā".

Viena no šībrīža sāpīgākajām Latvijas čigānu problēmām ir juridiski un galvenokārt finansiāli sarežģījumi ar biedrības ēku Miesnieku ielā Vecrīgā. Tā būtu arī vieta, kur rīkot starptautiskas konferences un seminārus par čigānu problēmām, Čigānu informēšanas (arī par valdības pasākumiem) un izglītošanas centrs viņu integrēšanai mītnes zemju sabiedrībā — jo šajā centrā tiktu arī uzkrāta un sistematizēta informācija par čigānu likteņiem Latvijā un citās Baltijas jūras valstīs.

Normunds Rudēvičs uzsvēra, ka šāds centrs radītu arī jaunas darbavietas, uzlabotu kriminogēno situāciju Latvijā un mazinātu slodzi, ko čigānu šobrīd nenoteiktais stāvoklis uzliek valsts sociālās apgādes sistēmai.

Pēc Normunda Rudēviča domām, centrs būtu ne tikai vieta, kur kultūras biedrībai izvērst savu kultūrizglītojošo un informatīvo darbu. Šurp brauktu arī ārvalstu eksperti, lai analizētu Latvijas čigānu integrēšanās pieredzi ieviest citās valstīs. Nesen Barselonā starptautiskā konferencē izskanējis viedoklis, ka šāds centrs Rīgā varētu būt ar starptautisku nozīmi — "Baltic Roman union". Pēc N.Rudēviča vārdiem, šī centra izveidošanu finansiāli gatava atbalstīt gan Eiropas Padome, gan arī Polija, Lietuva, Igaunija un vairākas Skandināvijas valstis.

Aplēsts, ka šobrīd, pēc N. Rudēviča vārdiem, graustu līmenī esošo māju remontā būtu jāiegulda miljons latu, taču biedrība cerot ar darbiem tikt galā līdz Rīgas 800 gadu jubilejai, ja vien izdotos nokārtot īpašuma jautājumu.

"Šis centrs parādītu pasaulei Latvijas attieksmi pret čigāniem," uzsvēra Čigānu kultūras biedrības prezidents.

Normunds Rudēvičs uzsvēra, ka distancēta attieksme pret čigāniem ir starptautiski izplatīta parādība. Piemēram, čigāni, atšķirībā no ebrejiem, vēl tikai cīnās par tiesībām uz kompensāciju par savas tautas ciešanām holokausta laikā. Šveices bankas un bagātākās firmas pērn saziedojušas īpašā fondā 270 miljonus Šveices franku (apmēram 112 miljonus latu). 88 procenti no šīs summas izmaksāti kompensācijās ebrejiem, bet atlikušie 12 procenti — čigāniem kopā ar ...seksuālo minoritāšu pārstāvjiem"...

Normunds Rudēvičs pastāstīja arī par savas biedrības sadarbību ar Špīlberga fondu, kura operatori pirms trim mēnešiem Latvijā filmēja intervijas ar pusotru desmitu holokaustu pārdzīvojušajiem Latvijas čigāniem. Beidzot arī pirmie trīs Latvijas čigāni, kas pārdzīvojuši ieslodzījumu hitleriskajās koncentrācijas nometnēs, Vācijas pilsētā Zingenē saņēmuši kompensāciju katrs 2000 Šveices franku (Ls 814). Sagaidāms, ka šādu kompensāciju saņems vēl 42 karā cietušie Latvijas čigāni.

Preses kluba vakaru kuplināja čigānu ansambļa "Ame Rome" mākslinieki, kas vienlīdz skaisti dziedāja gan čigānu, gan vēlāk arī latviešu dziesmas, aicinot žurnālistus pievienoties.

Dziesmām pieklustot, preses ļaudis Normundu Rudēviču atkal apbēra ar jautājumiem un pārdomām. Bet kultūras biedrības prezidents, jūtot, ka izkusis vakara sākumā nedaudz jūtamais neziņas un piesardzības ledus (galvenokārt no žurnālistu puses), pievērsās čigānu pieredzei globālā kontekstā, velkot paralēles ar mūsu visu kopīgo stāvokli šodienas Latvijā:

"Gadu simteņiem mūsu, čigānu, tauta pasaulē ir vajāta un nicināta. Bet mēs esam izdzīvojuši. Kāpēc? Tāpēc, ka allaž esam bijusi gatavi paļauties tikai paši uz sevi, uz saviem spēkiem. Arī tagad čigāniem Latvijā klājas grūti. Bet vai jūs Rīgā uz ielas esat redzējuši kādu čigānu ubagojam (kaut ubagu tur ir papilnam)? Čigāns Latvijā nekad nepastieps roku — jo mēs esam Latvijas čigāni un lepojamies ar to.

Taču paskatīsimies, kas ir noticis mūsu zemē kopš neatkarības atgūšanas. Latvijā šodien ir 700 tūkstoši nepilsoņu. Mēs viņus it kā atstūmām no sevis. Pārējos valdība paņēma "savā paspārnē" — atdeva īpašumus, zemi. Un rezultātā Latvijas pilsoņi kļuva švaki. Sāka visu tikai gaidīt un prasīt no valdības.

Nepilsoņi, redzēdami, ka paļauties var tikai paši uz sevi, sāka meklēt risinājumus, un šodien apmēram 70 procenti Latvijas ekonomikas ir viņu rokās.

Tagad valdība sāk nākt viņiem pretī, atvieglo naturalizācijas iespējas. Bet kāpēc Latvijas nacionālo situāciju nevarētu izmantot oficiālās ārzemju vizītēs — parādot, ka Latvijā sekmīgi tiek risināta nacionālo minoritāšu integrācija.

Plašāk vajadzētu izmantot pie Valsts prezidenta izveidoto Tautību konsultatīvo padomi. Taču ekonomikas jomā pagaidām vēl nav nevienas institūcijas, kas palīdzētu nacionālajām minoritātēm. Pie Ministru kabineta vajadzētu izveidot šādu konsultatīvo padomi. Tā varētu arī sekmēt attiecību uzlabošanu ar Krieviju. Tieslietu ministrijā darbojas Nacionālo lietu nodaļa, taču tai vajag lielāku valdības atbalstu."

Normunds Rudēvičs žurnālistiem pastāstīja, ka nolēmis būt pirmais Latvijas čigāns kopš mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, kurš aktīvi iesaistīsies valsts politiskajā dzīvē. Viņš nolēmis kandidēt 7. Saeimas vēlēšanās no "kādas centriskas partijas" saraksta, lai ievēlēšanas gadījumā varētu labāk cīnīties gan par čigānu, gan visas Latvijas interesēm. "Jo cilvēkus šķeļ, jo viņi kļūst vājāki," teica N. Rudēvičs. " Jo cilvēki vairāk apvienojas, jo kļūst stiprāki."

"Mēs, čigāni, jau pēc dabas esam optimisti," preses kluba izskaņā žurnālistiem teica Normunds Rudēvičs. "Īpaši mēs, Latvijas čigāni. Dievs Latvijai ir devis labu ģeogrāfisko stāvokli — ne jau velti kopš senseniem laikiem par šo zemi ir cīnījušās dažādas lielvaras. Igaunija un Lietuva tomēr ir nostāk, arī šodien visi tiecas sadarboties ar Latviju kā Baltijas valstu centru. Nesen notikušie sprādzieni un mītiņi — skaidrs, ka tas viss bija safabricēts, lai aizsāktu kampaņu pret Latviju naftas biznesa interesēs. Tā izdevās, un dzīve rit tālāk. Es teicu, ka čigānu stāvokļa ziņā Latvija ir pirmajā vietā Eiropā. Taču ar šīsdienas informācijas apjomiem un ātrumu kāds, kas vēlētos, piecās minūtēs varētu apgriezt ar kājām gaisā: tik un tik čigānu nestrādā, tik un tik bērnu nemācās...

Lai Latvija sekmīgi ietu uz Eiropas Savienību, mūsu valstij ir nepieciešama stabilitāte. Čigāni ir trumpis Latvijas valdības rokās, un, pareizi šo trumpi izspēlējot, var būt ļoti pozitīvs efekts.

Taču lai kā, Latvija dzīvos. Galvenais ir nepieļaut šeit nacionālo naidu. Būsim lojāli cits pret citu. Mēs, čigāni, arī esam Latvijas bērni un šīs valsts patrioti. Pieņemiet mūs savā lokā. Mēs esam Latvijas patrioti, jo mēs esam Latvijas čigāni."

 

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors