Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā darbiniece Žaneta Ozoliņa:

Par nacionālo un Eiropas identitāti

Latvijas virzība uz Eiropas Savienību (ES) ir kļuvusi neatgriezeniska. Eiropa un tās kodols ES ir kļuvuši par Latvijas iedzīvotāju ikdienas sastāvdaļu. Latvijas un ES tuvināšanās veicina dialoga aizsākumus sabiedrībā par to, kādā veidojumā dzīvosim nākotnē. Cilvēki savu informētības līmeni ir pacēluši kādu pakāpienu augstāk, un nu jau skaidri zinām, kas ir ES, cik tajā ir valstu, kādi ir galvenie institūti. Taču pamatinformācija nav pietiekama, lai rastos vispusīgs priekšstats par ES darbību, nacionālo un pārnacionālo interešu saskaņošanu un citiem jautājumiem. Nepietiekamās zināšanas rada labvēlīgus nosacījumus, lai cilvēkiem veidotos stereotipi, kuri balstītos nevis uz vispusīgām zināšanām, bet emocijām, pārdzīvojumiem, vēsturiskās pieredzes radītiem priekšstatiem. Tādēļ pēdējā laikā arvien biežāk diskusijās par Latvijas virzību uz ES parādās mīti, kuri ir tāli no reālās situācijas. Runāšu tikai par vienu no tiem — Eiropas identitāte apdraudot latviešu nacionālo identitāti.

Lai šo mītu apgāztu, vispirms noskaidrosim, kas ir identitāte un kā tā veidojas. Identitāte ir vērtību, priekšstatu un tradīciju kopums, kuru indivīds vai noteikta sociāla grupa pieņem kā kopīgu raksturojumu. Identitāte vienmēr veidojas attiecībā pret kaut ko. Identitātes specifiskās pazīmes tiek izdalītas, salīdzinot sevi ar sev apkārt esošām citām identitātēm un to pazīmēm. Identitātes aktualizēšana un noformēšana attiecībās ar citām identitātēm var radīt divējādu reakciju: pozitīvu un negatīvu. Saskaroties ar citām identitātēm, indivīds vai grupa, kas ir pārliecināti par savas identitātes noturīgumu, spēcīgumu un vērtīgumu, ir atvērti mijiedarbībai ar citiem indivīdiem un grupām, apzinoties, ka jaunas zināšanas un vērtības tikai bagātinās nacionālo identitāti un sniegs bagātinājumu arī citām, ārpusē esošām. Ja indivīds vai grupa nav par sevi pārliecināti un paši apšauba savas identitātes noturīgumu, tad tā tiecas uz norobežošanos, sevis pasargāšanu, noslēgšanos, kura savukārt izraisa baiļu izjūtu. No bailēm rodas tieksme aizstāvēties. Vājajam aizsardzības reflekss izpaužas uzbrukuma reakcijā, agresivitātē, neiecietībā pret visu svešo. Jo cilvēks vai grupa ir vājāki, jo naidīgāki pret visu citādo. Mūsu nacionālā identitāte nav vāja, tā ir norūdījusies gadu simteņiem ilgi, tā izdzīvojusi un pat attīstījusies pēdējo 50 gadu gaitā. Tādēļ grūti iedomāties, ka tā varētu tikt apdraudēta.

Bet vai Eiropas identitāte mums ir tik sveša? Kas tad veido Eiropas identitātes pamatu? Tās ir gluži tās pašas vērtības, kuras mēs esam deklarējuši arī Latvijas neatkarības pirmajās dienās un kurām cenšamies sekot valsts un sabiedrības tālākā veidošanā — demokrātija, solidaritāte, tolerance, vispārcilvēcisko vērtību respektēšana. Lai raksturotu Eiropas un nacionālās identitātes attiecības, vislabāk ir izmantot salīdzināšanas metodi. 1) Mūsdienu Eiropas identitāte ir veidojusies salīdzinoši nesen, patiesībā tikai pēdējā gadsimta laikā. Nacionālās identitātes ir veidojušās gadu simteņiem ilgi un ir iesakņojušās nāciju apziņā. Secinājums: nacionālās identitātes vienmēr būs spēcīgākas par Eiropas identitāti. 2) Eiropas identitāte nav pamats nevienai sociālai grupai. Tā ir viena no poliidentitātes daļām. Nacionālā identitāte ir ikviena indivīda kodols, bez kuras nav iedomājama citu identitātes veidu attīstība. Secinājums: nacionālā identitāte ir pamats katra cilvēka un grupas vērtību sistēmai, kamēr Eiropas identitāte spēlē tikai papildinošu lomu. 3) Eiropas identitātē pamatu veido vispārcilvēciskas vērtības. Nacionālā identitāte var izraisīt indivīda un grupas iekšienē pretrunas, kad saskaras tādas šķautnes kā reliģija, ģimene, politiskā pārliecība, tradīcijas. Secinājums: Eiropas identitāte var kalpot kā līdzsvarotājs, konfliktējošu identitāšu samērotājs. 4) Eiropas identitātei nav kodola. Nacionālās identitātes kodols ir valoda. Secinājums: nacionālā identitāte nevar tikt apdraudēta, jo kodols ir nemainīgs. Nav iespējams nacionālās valodas apdraudējums, jo nav Eiropas valodas, bet ir 11 ES oficiālās valodas. Kad Latvija pievienosies ES, tad arī latviešu valoda kļūs par vienu no oficiālajām Eiropas valodām.

Beigšu savu uzstāšanos ar citātu no Edgara Morēna grāmatas "Domājot par Eiropu": "Mēs esam planēta, un kopš šī brīža planēta ir mūsos, kā hologrammas kopums ir ierakstījies vienā no tās īpašajiem punktiem. Tādējādi kafijas pupiņas, ko dzeru katru rītu, nāk no Centrālamerikas vai Abesīnijas augstajiem plato, tēja, kas ievelkas manā tasē, plūkta tālajā Juņnaņā, bet augļu sula izspiesta no Floridā vai Izraēlā audzētām pampelmūzēm. Mani krekli no indiešu kokvilnas ir izgatavoti Taivānā vai Makao. Es slauku degunu Ēģiptes audumā vai "Kleenex" papīrā, kas nācis no Kanādas mežiem. Es klausos informāciju no japāņu tranzistora, rakstu šīs grāmatas melnrakstu ar Sibīrijas vai Dienvidāfrikas zelta pildspalvu, es to rakstu ar japāņu "Canon", gaidīdams amerikāņu "Macintosh". Katrā ēdienreizē, vienmēr rezervējot glāzi Francijai, es ielūdzu savā šķīvī Latīņameriku, Āziju un Āfriku. Mūsu dzīves audumā jau ir liela daļa planētas tekstūras. Mēs esam planētas ērā, jo tā ir mūsos."

Atvērsim sevi pasaulei un iepazīstināsim pasauli ar sevi, jo mūsu identitāti neviens neapdraud, bet tieši saskarsmē ar citām identitātēm bagātināsim sevi un ar savām vērtībām bagātināsim citus!

Runa Latvijas inteliģences 34.konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000.gada 15.aprīlī