LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta direktora vietas izpildītājs Mārtiņš Mits:

Par valsts sakārtošanas priekšnoteikumiem

Savai runai gribētu izvirzīt divas tēzes: 1) iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ietekmēs latvisko identitāti; 2) iestāšanās palīdzēs mums iekšēji sakārtoties. Nepretendējot uz vispusīgu analīzi, šīs tēzes tiek piedāvātas kā viela turpmākām diskusijām.

Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas tauta daļu savas suverenitātes atdos šai organizācijai. Jautājumos, kas saistīti ar Eiropas Savienības mērķiem, galavārds piederēs augstākās varas realizētājiem nevis Latvijā, bet gan Briselē. Notiekot tam, Latvija iekļausies unikālā mehānismā, kur nacionālās intereses dzīvo līdzās starptautiskām interesēm, vienām otru papildinot. Šī divpusējā mijiedarbība izpaužas visā, arī suverenitātē. Taču šeit es gribētu pievērsties nevis valsts suverenitātes jautājumam, bet, ja tā var teikt, identitātes suverenitātei.

Latviskā identitāte ir tā, ar kuru mēs tik ļoti lepojamies un par kuru rūpējamies. Tieši šo rūpju dēļ mēs nereti tiekam kritizēti no ārpuses, arī tepat iekšzemē. Nenākas viegli katru reizi skaidrot, kādēļ tik pašaizsargājošs ir pieņemts šis likums un tas likums. Grūti to ir arī izprast, ja tava paša identitāte nav atradusies saspiestā stāvoklī — tādā, ka gribot negribot sāc apzināties, cik tā ir svarīga. Kopš neatkarības atgūšanas latviskās identitātes nostiprināšanas process aizvien turpinās. To pavada zināma deva instinktīvu baiļu un inerces, kas mudina atgrūsties no visa svešādā, kas var (vai liekas, ka varētu) apdraudēt latvisko. Tajā pašā laikā Eiropas Savienībā process norisinās pretējā virzienā. Izglītojoties, strādājot — realizējot vienu no Eiropas Kopienas pamatbrīvībām — pārvietošanās brīvību, kā arī pieslēdzoties jaunajai informācijas telpai, dalībvalstu tautu identitāte ietekmējas un pat transformējas. Vai mēs apzināmies, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ietekmēs mūsu vērtības un kādā veidā tas notiks?

Ja uz pirmo jautājumu, es domāju, varam atbildēt apstiprinoši, tad uz otro precīzas atbildes nav. Šim procesam nav gala. Skaidrs ir tas, ka neviena Eiropas Savienības dalībvalsts tauta vēl nav izzudusi un ka to identitāte nevis atrodas iekonservētā stāvoklī, bet gan gūst, smeļoties no daudzveidības. Tomēr, vai mēs apzināmies, ka nacionālās identitātes procesi Eiropas Savienībā kopumā un Latvijā pašreiz norisinās pretējos virzienos? Vienam esot uz āru vērstam, bet otram — sevī noslēgtam.

Otrs aspekts, kuram vēlos pieskarties, ir iekšējā sakārtotība. Līdz ar neatkarības deklarēšanu 1990.gada 4.maijā tika noteikts pārejas periods neatkarības institucionālai nostiprināšanai, kurš formāli beidzās 1991.gada 21.augustā. Tomēr vēl šodien mēs esam liecinieki tai apjomīgajai transformācijai, kas norisinās visās dzīves jomās. Man tuvākā ir jurisprudence, tādēļ pievērsīšos šai jomai.

Jurisprudence Latvijā piedzīvo pāreju no padomju tiesību sistēmas uz kontinentālās Eiropas tiesību sistēmu. Citiem vārdiem to mēdz dēvēt par "likumdošanas nesakārtotību", īpaši bieži tas izskan no politiķu mutes, reizēm šo apzīmējumu lieto juristi, visplašāk to popularizē žurnālisti. Likumi nekad nebūs perfekti, bet vienmēr ir viens pareizākais veids, kā atrisināt tiesību normu pretrunas. Vienkāršojot var teikt — padomju tiesības raksturoja tēze, ja pareizākais risinājums nav ierakstīts likumā, tas neeksistē. Savukārt Eiropas tiesības liek sistemātiski meklēt un panākt pareizāko risinājumu, kaut arī tas vārds vārdā nav ierakstīts likumā. Katrs pats var spriest, kura no tiesību skolām dominē Latvijā patlaban.

Cilvēktiesības lieliski raksturo pašreizējo situāciju. Latvija ir pievienojusies turpat vai visiem svarīgākajiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā. 1998.gada 15.oktobrī Satversme tika papildināta ar 8.nodaļu, kas satur visnotaļ spēcīgu pamattiesību katalogu. Likumdošanas bāze ir pietiekoši laba, lai ikviens iedzīvotājs varētu vērsties tiesā, ja uzskata, ka viņa tiesības ir pārkāptas, un tieši atsaukties uz Satversmi un starptautiskajiem līgumiem. Kādēļ tad Latvijas tiesās nekrājas šādas lietas? Pirmkārt, tādēļ, ka nav iesniegumu. Mēs nezinām savas tiesības, bet ja zinām, tad neticam, ka panāksim taisnību. Mēs ticam Baznīcai un Latvijas radio, kā liecina aptaujas, bet tiesību aizsardzībai ar to nepietiek. Otrkārt, ja lieta aiziet līdz tiesai, tad nav garantijas, ka pirmās instances spriedumu, kuru tiesa ir pamatojusi ar starptautisku līgumu, augstākas instances tiesa neatcels. Respektīvi, lielākās problēmas pastāv praktiskajā līmenī.

Daudzu problēmu risinājums slēpjas informācijas novadīšanā līdz sabiedrībai un izglītībā. Taču arī šajās jomās atspoguļojas faktiskā pārejas laika problēmas. Tik daudz tiek runāts par izglītības reformas nepieciešamību, kaut kas tiek reformēts, tiek dibinātas arī jaunas mācību iestādes. Un atkal var novērot pavisam atšķirīgu pieeju mācību organizēšanā. Vinnētājas būs tās skolas un augstskolas, kas mācīs studentus domāt un sniegs tādu zināšanu līmeni, ar kuru studenti varēs kvalitatīvi strādāt gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Atliek tikai cerēt, ka šie studenti izvēlēsies palikt Latvijā. Katrā ziņā Eiropas Savienības ietekme uz izglītību būtu tikai pozitīva, jo tiktu nodrošinātas plašākas iespējas iegūt izglītību un pieredzi Eiropas valstīs, kā arī Eiropas darba tirgus liktu pašiem studentiem izvirzīt augstākas prasības pret izglītības kvalitāti un ienestu konkurences elementu Latvijas mācību iestādēs. Eiropas Savienība dotu iespēju pieslēgties milzīgai informācijas telpai. Pašreizējos apstākļos, kad sabiedrība nav pieradusi interesēties par to, kā darbojas valsts institūcijas, un amatpersonas savukārt nav pieradušas šādu informāciju sniegt, Eiropas Savienības pieredze caurspīdīguma nodrošināšanā, kā arī pieredze dažādu problēmu risināšanā novērstu situācijas, kurās patlaban tiek lauzīta galva, kā rīkoties. Demokrātija paceltos augstākā līmenī Latvijā, sabiedrība aktivizētos arī savu tiesību aizsardzībai.

Kopumā Eiropas Savienība mūs piespiestu paātrināt iekšējās sakārtošanās procesu. Izpratne par tiesiskas valsts pamatprincipiem un tiesību normu piemērošanu, kas Eiropā veidojusies ilgstošu demokrātijas tradīciju rezultātā, dotu ievērojamu ieguldījumu valsts dzīves sakārtošanā pašreizējā situācijā, kad sabiedrība ir pieņēmusi demokrātiskās vērtības, taču trūkst pieredzes to īstenošanai. Pagaidām virzība uz Eiropas Savienību galvenokārt aprobežojas ar likumdošanas saskaņošanu, tā rezultātā teorija atraujas no prakses, jeb, citiem vārdiem sakot, likumu pieņemšana krietni apsteidz likumu piemērošanas kvalitāti. Nākamais solis būtu likumu piemērošanas kontrole, ko visefektīvāk veiktu Eiropas tiesa.

Optimistiski raugos uz apgalvojumu, ka Eiropas Savienība paātrinātu sakārtošanās procesu tieslietu, izglītības un daudzās citās šeit neminētās jomās. Taču tikpat azartiski jāpiebilst, ka tā radītu Latvijai agrāk nebijušas problēmas, kuras arī nāktos risināt. Tomēr manā skatījumā potenciālais ieguvums būtu vērtīgāks par iespējamajiem zaudējumiem.

Runa Latvijas inteliģences 34.konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000.gada 15.aprīlī