Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Dramaturgam, režisoram un sabiedriskajam darbiniekam, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam Pēterim Pētersonam 24.maijā — 75

Ordeņa virsnieks Pēteris Pētersons

Šai vietā vajadzētu būt autobiogrāfijai. Un tā ar laiku "Latvijas Vēstnesī" droši vien arī parādīsies, jo Pēteris Pētersons ir piekritis to uzrakstīt. Tikai laika nav. Patiešām nav: pērn, kad sākām par to runāt, Nacionālajā bibliotēkā tika kārtota lielā izstāde par Pētersonu dzimtu. Tam aizgāja daudz laika, tas uzvandīja atmiņas, uzplēsa rētas. Dēla rokās pavisam nesen bija nonākuši tēva Jūlija Pētersona kratīšanas protokoli, kas liecināja par viņa vīrišķīgo, nelokāmo garu mūža pēdējā cēlienā. 1944.gada 2.oktobrī Pēterim dodoties uz Kurzemi, tēvs viņam deva līdzi savas pēdējās grāmatas "Norieta kvēle" eksemplāru ar ierakstu: "Mīļais dēls! Liec somiņu pār pleciem drošā ticībā, ka nekas nav mūžīgs šai pasaulē!.. Arī bēdas un rūpes pāriet un tad ir atkal labi." Jūlijs Pētersons drīz vien ticis apcietināts, pirmais pratināšanas protokols datēts ar 1944.gada 14.novembri. Jau 1945.gada 8.augustā Kanskā apstiprināts viņa nāves fakts. Kad 1970.gadā Jūlijam Pētersonam būtu apritējuši 90 gadi, dēls iesniedza LPSR Valsts drošības komitejā reabilitācijas pieprasījumu, taču toreiz spēkā tika atstāts formulējums, ka lieta izbeigta apsūdzētā nāves dēļ. Līdz reabilitācijai bija jāgaida vēl divdesmit gadi.

... Un tad nāca Zinātņu akadēmijas Letonikas konferences, Inteliģences apvienības saieti, Novadu dienas un citas aktivitātes Māmuļā, kur Pēteris Pētersons ir saimnieks un visu pasākumu dvēsele. Ir arī darbs Rīgas Domē. Un tad — jaunā luga "Neviena paša vārda". Un neaizmirstamās Aleksandra Čaka "Spēlē, Spēlmani!" izrādes 25 gadu atceres sarīkojums. Un tad jau kļūst zināms, ka Nacionālajā teātrī top jauna izrāde, ar kuru dramaturgs un režisors atzīmēs savu 75. dzimšanas dienu.

Un nu klāt arī jubileja. Jau atbraucis mazdēls, kurš mācās Norvēģijā, jau jāpošas uz lidostu sagaidīt māsu, kas mērojusi ceļu no Amerikas. Jācep liels svētku kliņģeris, jo ciemiņu būs daudz.

Daudz laimes dzimšanas dienā!

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Pētersons ar gadiem netop ne par matu vecīgāks, tikai vecāks un bagātāks

Atceros — pērn, tikko pulksteņi bija nosituši gadumiju, Pētersons mani izrāva no Jaungada gaidīšanas svinībām, un mēs stāvējām Doma laukumā un, balti apsniegot, kailām galvām un plānās fraciņās runājām, tas ir, vairāk runāja viņš. Mēs ar Doma mūriem un Vecrīgas bruģakmeņiem klausījāmies, kā viņš mīl šo brīdi zem saules, kam vārdā dzīve, kā viņš jūt savu sirdi arvien sāpīgāk pieķeramies šīszemes gavilēm un skumjām, cilvēkiem, viņu dvēselēm, bet arī miesām tikpat asjūtoši un maigi… Tā bija vienreizēji mirdzoša naktsstunda, ziemas zvaniem dunot un man Pētersonā klausoties… Un mani kārtējo reizi pārņēma sajūta, ka viņš ir pārbagāts cilvēks, tik daudz zinošs un tik smalki jūtošs, tik bezpalīdzīgs un tik vitāli spēcīgs reizē, ka taisni žēl, šausmīgi žēl, ka viņš to visu aizgūtnēm neliek iekšā daudz kvantitatīvākā mākslas pienesumā mūsu literatūrai…

Vai Pētersons ir arī slikts? Jā, bet tikai kā velns, kas arī skrien mēli izkāris un ar aizrautu aizgūtņa elpu. (..) Kad Pētersona elpa ir aizgūtnē, tad viņš arī putro, artistiski un histēriski kliedz, zaudē līdzsvaru, bet vienmēr ir asprātīgs. Kā jau gudrs, izglītots, jaunrades mērķa vadīts cilvēks…

Un, kā teiktu recenzenti un kritiķi, "neskatoties uz trūkumiem", Pētersons ir vērtīgs ieguldījums mūsu oriģināl, nē, ne jau tikai — dramaturģijā, bet oriģinālcilvēcībā un cilvēciskumā.

No Jāņa Petera raksta. "Literatūra un Māksla", 1979. gada 2. martā

Ar Gunāru Priedi ap 1977.gadu

Ar Ēvaldu Valteru 1978.gadā

Ar māti un tēvu neilgi pēc piedzimšanas 1923.g. Bulduros

Ar auklēm Grēti un Vandu 1925.g. Bulduros

"Ar māti Eiženiju, tēvu Jūliju, audzinātāju Olgu Cauni un māsu Annu tēva 50 gadu jubilejas laikā 1930.g. Torņakalna dzīvoklī"

"Franču licejā Mazpulku priekšnieks — P.P. (I rindā 4. no labās)"

Triju Zvaižņu ordeņa virsnieks Jūlijs Pētersons

"R. Blaumaņa "Zagļi" Franču liceja skolas teātrī 1939.g. P.P.—Ābrams"

Daži vārdi par režisoru, dramaturgu, Māmuļas prezidentu un Rīgas domnieku

Manā Lielvārdes istabā ar skatu uz Daugavu radio atskaņo Imanta Kalniņa oratoriju "Rīta cēliens" ar Andreja Upīša vārdiem. Klausīdamies iedomāju Pēteri Pētersonu, kas šo skaņdarbu komponistam pasūtīja uz rakstnieka 100. dzimšanas dienu 1977.gadā, un atmiņā uznirst arī, kā viņš un mēs citi, Upīša atzīmēšanā iesaistītie, jutāmies, kad koncerts gan spēcīgi izskanēja Rīgā, bet Lielajam teātrim Maskavā sagatavoto variantu nepieņēma. Tas neatbilda Vosa gaumei, tāpēc zibensātrumā vajadzēja izveidot jaunu, šablonisku uzvedumu ar noslēguma kori no operas "Uz jaunu krastu" finālā. Viss Pētersona novatoriskais, ilgi un rūpīgi pārdomātais un iestudētais darbs tika pilnīgi sagrauts un noārdīts, vietā liekot visiem sen zināmas operu ārijas, baleta numurus un laikam jau arī, ja atmiņa neviļ, dzejoli "Es eju pār robežām paceltu galvu", tāpat sen dzirdētu un zināmu... Kaut kas tomēr ir palicis un turpina dzīvot vēl pēc divdesmit gadiem, brīnišķīgā oratorija, un kā tagad nu skan, kādas asociācijas izraisa! "Vecā Bābele, tu esi kritusi!"

Visam, ko Pēteris Pētersons uzsāk jebkurā nozarē, viņš vienmēr tuvojas ar tādu intelektuālo un emocionālo uzlādētību, ka, enerģijas nezūdamības likumam pastāvot, kaut kas paliek un turpinās arī tad, ja tiešais rezultāts varbūt nav gluži tāds, kā bija gribēts un tika cerēts. Turpretim veiksmes gadījumā rodas, piemēram, izrāde "Spēlē, spēlmani!", kas uz Jaunatnes teātra skatuves dzīvoja gadu desmitiem un joprojām dzīvo daudzu tūkstošu skatītāju atmiņā. Vēl vairāk — vai bez tik populāras izrādes mums Rīgā tagad būtu Aleksandra Čaka iela un taptu šā dzejnieka memoriālais muzejs?

Jaunu ceļu meklētājs režijā, jaunu dramaturgu (tajā skaitā šo rindu rakstītāja, Paula Putniņa, Māras Zālītes un citu) pirmais uzvedējs uz skatuves un ievadītājs apritē, dzejas drāmas tradīciju kopējs paša lugās, jaunu aktieru audzinātājs Dailes teātra studijās, sabiedrisks darbinieks... Un tas ne tuvu nav viss, kas būtu sakāms par Pētera Pētersona visur un vienmēr, kur viņš atrodas un darbojas, iecentrēto personību.

Grāmatas par viņu vēl nav. Zinu, ka maģistratūras darbu raksta jauna teātra zinātniece. Varbūt uzrakstīs arī grāmatu? — Noteikti,— sacīja kāda kundze, kam par to pastāstīju. — Ja neuzrakstīs par Pētersonu, par ko tad uzrakstīs?

Gaidīsim!

Gunārs Priede

Lielvārdē 19.02.98.

Savā bibliotēkā starp septiņiem tūkstošiem grāmatu septiņās valodās

Uz vecā Dailes teātra skatuves Rasina "Andromahas" iestudēšanas laikā 1986.gadā

"Ar Noru (Eleonoru) ap 1959.gadu"

Jubilejas sarīkojumā — "Fēlikss un Felicita"

Savu 75. dzimšanas dienu dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons atzīmē ar pirmizrādi Nacionālajā teātrī. Paša autora režijā sākusi skatuves dzīvi viņa piektā luga šajā teātrī — "Fēlikss un Felicita".

Uzveduma centrā ir jaunais pāris savā kāzu naktī. Pēc etnogrāfiskā laulību rituāla ar vedējiem un panāksniekiem, ar apdziedāšanos un mičošanu jaunie paliek divatā. Viņi šai naktī izdzīvo savstarpējo attiecību gammu mūža garumā — no romantiskas jūsmas līdz pat naidam. Noskaidrojas viņu raksturu un uzskatu pretišķības, kas var novest arī līdz traģiskām beigām.

Kā tas parasti Pētera Pētersona darbos, lugā ir vēl otrs slānis: šo kāzu nakti varam uztvert kā līdzību spēli — mistēriju, kā mazu mūsu sabiedrības modeli.

Izrādē jauno pāri atveido Daiga Gaismiņa un Guntis Skrastiņš (viņa pirmā loma Nacionālajā teātrī) . Interesantus pavedienus uzveduma rakstā ieauduši Rūdolfs Plēpis, Ieva Puķe, Astrīda Kairiša, Ināra Slucka un Ģirts Jakovļevs. Anitas Znutiņas scenogrāfijā valda lakonisms: slīpa plakne un nakts simbols — mēness, kas kalpo arī par gongu. Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfs — Agris Daņiļevičs, par mūziku gādājis Andris Dzenītis.

Izrāde aicina skatīties, iejusties un izprast, ka mūsu dzīvotmāka ir māksla būt kopā.

Aina Adermane

Lugas "Fēlikss un Felicita" uzvedums Nacionālajā teātrī. Fēlikss — Guntis Skrastiņš, Felicita — Daiga Gaismiņa

Foto no jubilāra ģimenes albuma