LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Elmārs Grēns:

Par zinātnes likteni jaunos apstākļos

Tikko Lisabonā Eiropas Savienība (ES) pasludināja visai ambiciozu plānu, citēju: "Savienība ir izstrādājusi sev jaunu stratēģiju nākamajai desmitgadei: kļūt par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomisko spēku pasaulē." Tālāk uzsvērts, ka, lai sasniegtu šo mērķi, jārealizē jauna zinātnes, izstrāžu un inovāciju politika. Tas jau skan kā izaicinājums Amerikai un pārējai pasaulei — skat, kā vecā Eiropa beidzot sasparojusies! Jāsaka gan, ka kaut ko līdzīgu dzirdēju jau sešdesmitajos gados — "Dognatj i peregnatj" (panākt un apsteigt)! Toreiz tas tika teikts par to pašu Ameriku, lai gan autors bija cits. Ar ko tas beidzās, mēs zinām. Taču šoreiz varbūt tas ir nopietni. Ar ko gan vecā un ekonomiski diezgan stagnējošā Eiropa grasās pārsteigt pasauli? Atmetot liekvārdību, nodevas populismam un eirobirokrātisko leksiku, tās ir jaunas idejas un spēja tās realizēt. Šodien pasaulē ir preču un pakalpojumu pārprodukcija. Vienīgi jaunas idejas un to iemiesošana dzīvē joprojām ir un būs deficīts. Un par to labi maksā.

Kā Latvija izskatās uz Eiropas un pasaules fona? Atklāti jāatzīst, ka lai nu kam, bet tieši jaunām idejām un inovācijai vismazāk tiek pievērsta uzmanība. Patiesi jābrīnās, ar kādu vieglprātību izrīkojamies ar mūsu nacionālo bagātību — intelektuālo potenciālu. Zinu desmitiem spilgtu personību, kas nacionālas šaurības un talantu ignorances apstākļos pametuši Latviju un ar atzīstamām sekmēm veido savu karjeru ārzemēs. Nevis pelna naudu, bet izvirzījušies prestižos amatos un iemantojuši atzinību savā profesijā. Retais no viņiem ir ar izteikti kosmopolītiskiem uzskatiem un labprāt darbotos Latvijā, ja būtu tam labvēlīgāki apstākļi.

Šodien pasaulē vispāratzīta ir informācijas tehnoloģijas prioritāte, arī Latvijas potenciāls un iespējas ir atzītas. Bet vai pirms pieciem, desmit gadiem apzinājāmies to un izdarījām secinājumus? Vai šodien tas nedraud, piemēram, gēnu tehnoloģijai, kad vēsture atkārtojas un atkal, labi ja paspēsim ielēkt pēdējā vagonā. Intelektuālais potenciāls un nācijas spēja iekļauties mūsdienu sabiedrībā, kas balstīta uz zināšanām, veidojas ne vienā dienā, bet ilgā laikā un labvēlīgā gaisotnē. To nekādi nestimulē mūsu jau tradicionālās īstermiņa valdības un piezemētu mērķu angažētais parlaments.

Ko ieteiktu nedarīt: pirmkārt, pārstāt uzskatīt, ka iekļūšana Eiropas Savienībā ir galamērķis, galvenais arguments, kas novērsīs draudus no Krievijas puses un atnesīs iedomātos "eirolabumus". Otrkārt, ne pārāk uzticēties pašmāju un eirobirokrātijai, apzinoties, ka abus interesē galvenokārt pats process, mazāk rezultāts. Ko vajadzētu darīt: vispirms uzklausīt uzņēmējus un zinātniekus, kuri piedāvā jaunas idejas, konkurētspējīgus produktus un pakalpojumus, tai skaitā uz nākotni orientēto augsto tehnoloģiju jomā. Ne tikai uzklausīt, bet arī atbalstīt ar labvēlīgu likumdošanu, ar inovāciju stimulējošiem pasākumiem veicināt investīciju piesaisti. Pēdējā, tikko demisionējusī valdība izrādīja interesi par jaunām idejām un modernām tehnoloģijām kā valsts konkurētspējas garantu, tai skaitā arī zinātnes un pētniecības jomā. Veidojās konstruktīvs dialogs, kuru jau labi sen gaidījām un vairākkārt centāmies veidot.Vai sāksim jau kuro reizi atkal no gala? Un pats galvenais. Latvijas vietu Eiropas Savienībā un tās nākotni noteiks izglītība tās visplašākajā aspektā. Atbalstīsim katru iniciatīvu izglītības kvalitātes nostiprināšanā, un tūdaļ neapriesim jebkuru, varbūt vēl ne līdz galam pārdomātu vai steigā izteiktu domu.

Tagad par pašu zinātni. Mēdz teikt, ka Latvijas zinātne jau ir iesoļojusi Eiropas Savienībā, kamēr pati Latvija vēl tikai klauvē pie tās durvīm. Daļēji tam var piekrist. Mūsu zinātnieki vairākās nozarēs visai sekmīgi konkurē Eiropas līmenī un kopā ar Rietumu partneriem saņem finansējumu pētnieciskajiem projektiem. Savu Eiropas kasē iemaksāto naudiņu mēs atpelnām, turklāt ar uzviju, kaut gan atgūtā nauda nav vienīgais ieguvums. Kur tad vēl informācija, pieredze un jaunā tehnoloģija, ko gūstam sadarbības un zinātnieku apmaiņu rezultātā. Skumjākais ir, ka nevis pateicoties kādam, bet drīzāk gan neskatoties uz daudz ko mēs pagaidām vēl esam saglabājuši vajadzīgo zinātnisko līmeni, kura dēļ ar mums labprāt sadarbojas Rietumu kolēģi. Ne jau aiz žēluma vai altruisma, bet gan tīri pragmatisku motīvu vadīti. Taču konkurētspējīgo zinātnieku skaits sarūk, un jau šodien esam turpat vai saraksta lejas galā pēc iesniegto eiroprojektu skaita, kuros piedalās Latvijas zinātnieki. Tas jau ir visai draudīgs simptoms, kas raksturo mūsu zinātnes nākotnes potences. Taču lejupslīdi vēl var apturēt, un līdzekļi nav tālu jāmeklē. Viss atkarīgs no attieksmes.

Runa Latvijas inteliģences 34.konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000.gada 15.aprīlī