Kārtējais. Bet jaunumu pilns

'

Šoreiz žurnālā lasāmā viela apvienojas 5 apjomīgās tematiskās kopās. 1) Latvijai aktuālie etnopolitikas un etnisko procesu virzīšanas aspekti. 2) Mākslas mantojuma, teorijas, vēstures un mūsdienu stāvokļa jautājumi, kas saistās ar LZA 1997.gada 7.maija "Letonikas" sēdes tematiku. 3) Literārie procesi un ar tiem saistītās kultūras mantojuma problēmas. 4) Sabiedrībā un valstī spriedzi radošās sociālās un tautsaimniecības norises, to risināšanas varbūtības. 5) Informācija par Latvijas zinātnes un augstākās izglītības darba norisēm.

Vēstures doktors Leo Dribins izvērtē nacionālās politikas trīs modeļus Latvijas valsts pastāvēšanas trijos periodos: 1) nacionāli liberālo modeli no 1918. gada novembra līdz 1934.gada maijam, 2) valsts nacionālisma modeli no 1934.gada maija līdz 1940.gada jūnijam, 3) pārejas procesa modeli kopš 1990.gada maija. Raksta sākumā viņš nosauc Latvijas valsts nacionālās politikas pamatuzdevumus visumā, kas kopēji ar citām Eiropas nacionālajām valstīm: 1) savas nācijas dzīvotspējas uzturēšana un stiprināšana, 2) nacionālo attiecību regulēšana starp valstī dzīvojošām tautībām. Šo nosacījumu ievērošana ir īpaši svarīga Latvijai un latviešiem, jo viņu apdzīvotā teritorija atrodas stratēģiski izdevīgā vietā starp dažādām lielvalstīm un tajā jau izsenis dzīvo daudz cittautiešu. Autors sīki analizē katra minētā posma etnopolitisko situāciju, pastāvošās pretrunas, to mazināšanas centienus un paņēmienus, Latvijā dzīvojošo tautību intereses un citas iezīmes. Tādai vērtēšanai seko katra laikposma pozitīvo rezultātu un kļūdu apskats, īpašu uzmanību veltot valodu un izglītības jautājumiem. L. Dribins velta lielu vērību laikposmam pēc 1990.gada maija, skaidrojot Latvijas Tautas frontes ieceres un veikuma patiesos rezultātus. Pēc viņa domām, "pašreiz par neatliekamu vajadzību kļūst nepieciešamība izstrādāt vienotu Latvijas nacionālās politikas koncepciju, kas paceltos pāri partiju viedokļiem un noteiktu stabilu virzienu valsts nacionālajiem centieniem. Vislielākā nacionālās politikas problēma, kas gaida savu risinājumu, ir līdzekļu ieguve latviešu nācijas attīstības nodrošinājumam. Gan demogrāfiskās aktivitātes, gan kultūras dzīves, gan jaunatnes audzināšanas vajadzībām".

Ar L. Dribina rakstu sasaucas filozofu, sociologu un vēsturnieku grupas sagatavotā materiālu kopa "Vienota valsts nacionālās politikas koncepcija: Izstrādes nepieciešamība. Saturs". Tajā atspoguļotas domas, kas izteiktas 1997.gada oktobrī Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra un Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra rīkotajā seminārā "Valsts nacionālās politikas koncepcija".

Filozofijas doktors Elmārs Vēbers uzskata, ka "līdzšinējā Latvijas valsts attīstība nav norisinājusies saskaņā ar racionāli formulētiem un valdības līmenī akceptētiem nacionālās politikas mērķiem un uzdevumiem. Līdz ar to dažādie pasākumi, ko Latvijas valsts veikusi pat tajās jomās, kas tieši iesaistītas nacionālo procesu veidošanā, nav bijuši vienoti". Raksturojis pašplūsmu nacionālās politikas jomā, autors pievēršas tās iespējamajam saturam (vienotas, nacionālas un demokrātiskas valsts nostiprināšana; etniskās integrācijas procesa sekmēšana latviskās identitātes virzienā; nacionālās pašapziņas un identitātes veicināšana; atsvešinātības pārvarēšana starp pilsoni, valsti un dažādiem etnosiem piederīgajiem; nacionālās kultūras konkurētspējas attīstīšana; etnisko minoritāšu kultūrautonomijas iespēju stiprināšana; divkopienu valsts veidošanās iespēju novēršana; nacionālās (valstiskās) identitātes brieduma sekmēšana u.c.) un galvenajām izkoptajām sastāvdaļām (valodas politika; izglītība un nacionālās (valstiskās) audzināšanas sistēma; nacionālo kultūru attīstīšana un etnisko minoritāšu kultūrautonomijas modeļa izveide; naturalizācijas procesa sekmēšana u.c.), norādot nepieciešamību koncepcijas izstrādē veltīt uzmanību arī cilvēktiesību, reliģijas, ārpolitikas, partiju politikas un citiem jautājumiem.

Vēstures doktors Leo Dribins salīdzina nacionālās politikas pamatelementus Beļģijā, Francijā, Krievijā un Vācijā, kā visām vienojošu uzsverot valstiski nacionālās kopības aizsargāšanu vai radīšanu, lai nepieļautu valsts pilsoņu kopuma nacionālu saskaldīšanos daļās ar pretējām interesēm un mērķiem.

Asistents Vladislavs Volkovs salīdzina Slovēnijas un Ungārijas nacionālo politiku 90.gados, kas cieši saistīta ar nacionālo un etnisko minoritāšu dzīves vispārēju regulēšanu. Slovēnijā cittautiešu īpatsvars ir 13%, Ungārijā‚ 6 — 8%.

LZA korespondētājlocekle Ilga Apine stāsta par kultūrautonomijas idejas attīstību, tās īstenošanas sākotnējiem labvēlīgajiem rezultātiem un ierosina veikt pasākumus, kas nodrošinātu kultūrautonomijas radīšanas mehānisma darbību (precizēta likuma izstrāde ar minoritāšu definīciju un tiesību noteikšanu; LR Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas paplašināšana; LR Izglītības un zinātnes ministrijā vajadzīga īpaša struktūra, kas rūpētos par minoritāšu skolām; attīstāms kultūras dialogs starp Latvijas cittautiešu grupām; kultūrnacionālajai autonomijai jākļūst par valsts kultūrpolitikas daļu u.c.).

Socioloģe Silvija Rēvele atzīst, ka lingvinistisko (etnisko) minoritāšu dzimtās valodas stāvoklis ir visai traģisks, jo ļoti zems ir to cilvēku īpatsvars, kuri ģimenē kā sarunvalodu lieto etnisko valodu. Izņēmums esot tikai krievi, lietuvieši un poļi. Tādēļ valstij vajadzētu pieņemt tādu etnopolitikas koncepciju, kurā būtu skaidri noteikti mērķi un uzdevumi attiecībā pret etniskajām grupām un minoritātēm.

Socioloģe Inese Ozoliņa raksturo socioloģiskā pētījuma "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" (rezultāti nodoti sabiedrības rīcībā 1998.gada martā) mērķus, aptaujas sagatvošanas gaitu un tajā atklātās atšķirības pilsoņu un nepilsoņu uzskatos par naturalizācijas procesu.

Filozofijas doktore Baiba Pētersone atzīst, ka pilsoniskās un patriotiskās apziņas veidošana Latvijas skolās atstātas novārtā. Rezultātā "Latvijas skolu absoventi vāji apzinās savas saiknes ar Latvijas valsti, viņu vidū valda valstiskais nihilisms", jo "izglītības sistēmā kopumā šāda audzināšana un veidošana nenotiek vai notiek ļoti fragmentāri, un tā balstās pamatā uz atsevišķu patriotiski noskaņotu pedagogu un skolu vadītāju entuziasmu". Tam ir četri pamatcēloņi. 1) Pilsoniskās apziņas veidošana un nacionālā audzināšana kopš neatkarības atgūšanas nav tikusi izvirzīta un definēta kā izglītības mērķis un uzdevums. 2) Izglītība deklarēta kā zināšanu apguve, audzināšanu izstumjot no skolas un atstājot sabiedrības un ģimenes ziņā. 3) Skola šobrīd nespēj nodrošināt valstisko vērtību apziņas veidošanos, jo sabiedrībā kopumā valda vienaldzīgs noskaņojums un attieksme pret valstī notiekošo. Nihilismu gandrīz mērķtiecīgi kultivē prese un televīzija, neatlaidīgi un uzmācīgi iedvešot domu, ka šajā valstī viss ir slikts. 4) Būtībā vienīgā izglītības joma, kurā notiek nacionālas valsts veidošanas procesi, ir valsts valodas apguve.

Habilitētā filoloģijas doktore Ina Druviete raksta par problēmām, kas risināmas saiknē ar jaunā valsts valodas likumprojekta izstrādi un Eiropas Savienības valodu lietošanas principu ievērošanu, uzsverot, ka Latvijā nepastāv neviens no Rietumieropas sabiedrības valodas modeļa trim pamatnosacījumiem: 1) minoritātes valodas runātāji ir jūtamā mazākumā, 2) tie ir vai vismaz cenšas būt divvalodīgi dzimtajā valodā un valsts valodā, 3) valsts valodas runātāji var īstenot lingvistiskās cilvēktiesības pilnā apjomā. Latvijā ir pavisam citāda aina: te latviešu valodas kā valsts valodas tiesību īstenošanas iespējas joprojām ir faktiski ierobežotas un paliks tādas tik ilgi, kamēr latviešu valodu vismaz sazināšanās līmenī nepratīs visi valsts sociāli aktīvie pastāvīgie iedzīvotāji, t.i. arī cittautieši.

LU doktorants korejietis Jons Čuļhvans ( Young Chul–Hwang ) skaidro starptautisko tiesību normas minoritāšu aizsardzībā un valstu iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās minoritāšu jautājuma dēļ. Viņš velta īpašu uzmanību Krievijas Federācijas rīcībai un uzskata, ka "Krievijas iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās etnisko krievu aizsardzības vārdā nav pamatota".

Mākslas doktore Ruta Čaupova informē par Latvijā strādājošiem mākslas norišu izzināšanas un dokumentēšanas centriem, mākslas darbu kolekcijām un to izpētes iespējām. Viņa uzsver vispārējo līdzekļu trūkumu pētnieku gatavošanai, mākslas procesu dokumentēšanai, pētījumu veikšanai un rezultātu publicēšanai. Viens no veidojamā "Letonikas" centra uzdevumiem varētu būt saskaņota informācijas apmaiņa un pētījumu virzība. Svarīgs veikums būtu padomju laika mākslas politikas un dažādi domājošu mākslinieku devuma izvērtējums, kurā ietilptu arī socioloģiskas ievirzes darbi. Nepieciešams attīstīt Latvijas mākslinieku un mākslas zinātnieku starptautiskos sakarus. Mākslas zinātnei vajadzīgs nopietns atbalsts valsts kultūrpolitikas un zinātnes attīstīšanas perspektīvu ietvaros.

Mākslas zinātniece Stella Pelše pauž savas pārdomas par maz izzināto Latvijas mākslas teorijas vēsturi un saskata paralēles starp 20.—30. gadu centieniem nacionālās ideoloģijas ietvaros veidot latvisku mākslas teoriju, no vienas puses, un uzskatiem, ka padomju mākslai jābūt pasaules mākslas mantojuma "labāko" kvalitāšu sintēzei, no otras puses. Viņa pieraksta mākslas izpratnes ideoloģizāciju dažādām totalitārajām sabiedrībām un dažkārt arī totalitāri noskaņotām aprindām. Pētniece uzsver, ka dažādu mehāniski sajauktu un aizgūtu parādību izvērtēšanā svarīga loma ir zinātnieka attieksmei pret aizguvumu pirmavotiem. Marksistiskā estētika bijusi viena no priekšstatus aizgūstošām sistēmām, kas mākslas mantojumā centusies nošķirt galvenokārt progresīvi demokrātisko un reakcionāro, buržuāziski nacionālistisko strāvojumu. Tādu uzskatu vidē ierobežota un sašaurināta izpratne, vienkārši atstumtas malā nepieņemamas idejas un teorijas. Latvijā, tāpat kā citās pēctotalitārās zemēs, mākslas teorijā pašlaik jūtams zināms tukšums. Tā aizpildīšanai noskaidrojami daudzi jautājumi, piemēram: kādu XX gadsimta mākslas virzienu teorētisko principu īpatsvars ir visbūtiskākais; kādiem pagātnes stilu iespaidiem tika dota priekšroka; kādas bija jaunā nacionāli nozīmīgā mākslas ideāla sastāvdaļas u.c.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja zinātniskā līdzstrādniece Ilona Audere analizē ap 4000 apgleznotas logu stikla lauskas, kas atrastas Rīgā 1695. gadā celtajā Mencendorfa namā. Pētniece tās datē ar XVII gadsimtu un uzskata par Rīgas stiklinieku dzimtas — Helmsu darbnīcas izstrādājumiem. Dzimtas vārds Rīgas stiklinieku amata grāmatās lasāms kopš 1565.gada, bet namu uzcēlis Jirgens Helmss, kurš varētu būt viens no senās dzimtas pēctečiem. Autore apraksta atrasto lausku izgatavošanas tehnoloģiju, rotājumu motīvus un kompozīcijas, laikmetu gaitā notikušās izmaiņas vitrāžu izgatavošanā un stikla apgleznošanā un daudz ko citu. Rakstā iestrādātais materiāls tālu pārsniedz Mencendorfa nama atradumu pieļauto tematiku: pētniece aplūko vitrāžu izgatavošanas un stikla apgleznošanas veidošanos visas Eiropas mērogā, iespēju robežās stāsta par Latvijas un citzemju stiklinieku sakariem. Viņa raksta arī par trūcīgajiem avotiem un grūtībām, ar kādām sastopas tēmas pētnieks Latvijā, uzsver, ka atradumu pilnvērtīgas izvērtēšanas labad krāsu un stikla sastāvu noteikšanai nepieciešama ķīmiķu līdzdalība, mudina pievērsties arhīvu dokumentu studijām.

Mākslas doktore Rūta Kaminska apcer Latgales XVIII—XIX gadsimta arhitektūras un mākslas vērtību pētīšanā paveikto un nākotnē risināmo.

Īpaši uzsvērta nepieciešamība pievērsties vēsturiski etnogrāfisko apgabalu un tajos ietilpstošo novadu kultūrvēsturisko bagātību un savdabības izzināšanai, bez kuras nav iespējama Latvijas kultūras kopmantojuma izvērtēšana. Tāda pieeja ļauj skaidrot novadnieciskā jeb reģionālā un vispārējā veidošanās kopsakarības un īpatnības. Sevišķi nozīmīga visās kultūras jomās šajā ziņā ir Latgale, kas attīstījās citādos kultūras un saimnieciskās dzīves apstākļos nekā pārējā Latvija: ļoti spēcīgs Krievijas, Polijas, katoļu un pareizticīgās baznīcas mākslas, kā arī stipri jaukta iedzīvotāju etniskā sastāva iespaids. Zinātniece salīdzina dažādu vēstures periodu autoru devumu, cenšoties izcelt viņu izmantotos avotus un to jauno, ko spējuši sniegt katrā laikmetā strādājušie pētnieki. Kā svarīgs nākotnes uzdevums uzsvērta nepieciešamība: 1) pievērsties Polijas un Romas arhīvu un muzeju materiālu izzināšanai, 2) paplašināt sadarbību ar lietuviešu un poļu zinātniekiem, 3) celt Latgales mākslas vēstures pētnieku profesionālās sagatavotības līmeni, tajā skaitā poļu un latīņu valodas zināšanas, 4) ieinteresēt Austrumlatvijā izaugušus jauniešus sava novada kultūras mantojuma izzināšanā. Kā pētīšanas vērtas Latgales jautājumu grupas nosauktas XVIII gadsimta muižu apbūve, XVIII—XIX gadsimta sakrālā mūra arhitektūra un tēlniecība, katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku baznīcu glezniecības māksla, vecticībnieku grāmatu grafika.

Latvijas izglītības, kultūras un zinātnes attīstīšanas institūcijām vajadzētu pievērst uzmanību raksta brīdinošajai izskaņai: "Uz arhitektūras un mākslas pieminekļu inventarizācijas bāzes būtu veicami tālāki pētījumi un izstrādājami secinājumi atbilstoši mākslas zinātnes mūsdienu līmeņa prasībām, paralēli veicinot sadarbību ar ārvalstu kolēģiem. Tas ir paveicams, iniciatīvu uzņemoties tieši Latvijas pusei, ja nevēlamies, lai XVIII—XIX gs. materiāls ārpus Latvijas tiktu apcerēts, joprojām balstoties uz G.Manteifeļa paaudzes publikācijām. Vietējās novada savdabības analīze, kura veidojusies dažādu etnisko tradīciju pienesumu akcentu pārveidojumā, ir sarežģīts, taču šobrīd paveicams darbs. Tas nepieciešams ne tikai akadēmiska Latvijas mākslas vēstures pētījuma izstrādāšanai, bet arī novada kultūrpiederības un vērtības apziņas veidošanai." (Izcēlumi mani — S.C.)

Arhitekts Jānis Zilgalvis pievēršas visai Austrumeiropai nozīmīgai tēmai — dažādu XVIII gadsimtā un XIX gadsimta pirmajos gadu desmitos Rietumeiropā izdotu ierosmes jeb parauggrāmatu vērtēšanai. Šādās grāmatās rastās ierosmes un idejas caur muižām un pilsētām ienāca arī Latvijā, skāra daudzas tautas dzīves un kultūras jomas, tajā skaitā arī celtnes un tautas lietišķās mākslas izstrādājumu rotājumus. Šajā apcerējumā autors stāsta par Rietumeiropas dārzu un parku būvju veidošanas parauggrāmatām, no kurām aizgūti elementi sastopami Latvijas muižu dārzos un parkos, plaši pazīstamā novadpētnieka J.K. Broces zīmējumos un arī Baltijā XIX gadsimta pirmajos gadu desmitos izdotajās parauggrāmatās. Raksts rosina turpmākiem padziļinātiem pētījumiem.

Mākslas zinātniece Silvija Grosa pievērš uzmanību maz pētītajiem jūgendstila interjeriem un dažādu mākslas nozaru devuma apvienojumam tajos. Par jūgendstila ienākšanas laiku Rīgā viņa uzskata XIX/XX gadsimta miju un par spilgtu izpausmes formu — Rīgas 700 gadu jubilejai veltīto 1901. gada rūpniecības un amatniecības izstādi. Tā apliecinājusi jūgendstila kā jauna ornamentāla stila uztveri. Jaunā stila agrīno periodu pētniece attiecina uz 1898.—1905./1906. gadu, vēlīno — uz 1905./1906.—1914.gadu, aprakstot katra attīstības posma svarīgākās iezīmes, it īpaši ornamentu. Pēc S.Grosas domām, "bez interjeru sfēras izzināšanas Latvijas jūgendstila vēsturi nav iespējams uzskatīt par pilnībā apgūtu".

Habilitētais mākslas doktors Ojārs Spārītis skaidro vāciešu un krievu valdošo slāņu etnisko, ideoloģisko, politisko un sociālo pretrunu un savstarpējo pretenziju atspoguļojumu Rīgas XIX gadsimta un XX gadsimta sākuma pieminekļos. Šīs pretrunas un pretenzijas nereti atspoguļoja Krievijas un Vācijas valstu impēriskās ideoloģiskās, politiskās, saimnieciskās un citādas pretrunas. Kā minētās iekrāsas pieminekļus autors aplūko administratīvās, kulta, kultūras, mācību iestāžu, profesionālo apvienību, sabiedriskās būves, ēku tuvumā vai fasādēs uzstādītās skulptūras, dažādu notikumu atcerei uzceltās arkas, kolonnas, monumentus, obeliskus, statujas un līdzīgus veidojumus, kapu pieminekļus, dekoratīvus objektus, kas ierīkoti pilsētas apstādījumos, dārzos un parkos u.c. Pētnieks nereti parāda pieminekļu likteni dažādos vēsturiskās attīstības posmos, plašā sabiedriski politiskā skatījumā aplūko ar pieminekļiem saistītās norises, īpašu uzmanību veltot valdošo krievu un vāciešu slāņu, Krievijas un Vācijas sacensībai Baltijas telpā. Lasītāju uzmanību pievērš daudzie vēsturiski ekskursi, kuros minētie datējumi, fakti un vērtējumi nereti prasa pārbaudi un piesardzību.

Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele pievēršas visai nepietiekami izzinātajai Latvijas vāciski orientētā glezniecības vecmeistara Jāņa Valtera (1869—1932) personībai un radošajai darbībai. Ievērojot J.Valtera dzīves un darbības savdabības, pētniece uzsver: "Vērtējot J.Valtera veikumu, nedrīkstētu nolaisties līdz "mantas dalīšanai" starp radikāli noskaņotiem vācbaltiešu un latviešu nacionālo vērtību sargātājiem. Šī problēma ir svarīga tikai tad, ja tā palīdz veidot aizspriedumu nesaistītu, individualizētu un iespējami precīzu priekšstatu par personību un tās pretrunīgo laikmetu." Sniegusi īsu pārskatu par Valteram veltītajām publikācijām, autore uzsver jaunu ziņu nepieciešamību, stāsta par jaunumiem, ko pati un citi atraduši Latvijas valsts vēstures arhīvā, bibliotēkās, arī Vācijas krātuvēs, mudina tālākiem meklējumiem Vācijā un citās zemēs. Jaunie atradumi uzdod agrāk nebijušus jautājumus un nereti rada šaubas par iepriekšējo gadu desmitu publikācijās izlasāmā patiesīgumu.

Mākslas zinātniece Zaiga Kuple publicē praksei un zinātnei ļoti vajadzīgu pārskatu par Latvijas arhitektūras un mākslas literatūras bibliogrāfijām, kas Latvijā un ārzemēs publicētas laikposmā kopš XIX gadsimta pirmajiem gadu desmitiem līdz mūsdienām. Stāstīts arī par topošo jauno bibliogrāfiju, kuras izmantošanas iespējas paplašinās datorprogrammas. Apskatā izlasāms par atšķirīgos vēsturiskās attīstības posmos sastādīto un izdoto bibliogrāfiju dažādo autoru centieniem un mērķiem, par sastādījumu veidošanas un darbu atlases principiem, par atsevišķu izdevumu nepilnībām un to cēloņiem, arī par daudz ko citu. Lasot par bibliogrāfijām, vienlaikus uzzinām arī par Latvijas arhitektūras un mākslas literatūras veidošanās posmiem un to savdabībām. Apcerējuma vērtību ceļ tas, ka līdzās specializētām arhitektūras un mākslas bibliogrāfijām autore aplūko arī robeždisciplīnu bibliogrāfijas, kurās iekļauti darbi par arhitektūru un mākslu, tāpat arī pētījumus, kuriem pievienoti nozīmīgāki literatūras rādītāji.

LZA goda doktors Aleksejs Apīnis stāsta par Rīgas latviešu Jāņa skolu, kura mācības uzsāka 1837.gada rudenī, un par latviešu literāro dzīvi XIX gadsimta 30.—50. gados. Raksta ievadā lasām par pilsētas iedzīvotāju sociālā sastāva raibināšanos, par latviešu centieniem pēc izglītības un kultūras, kuru līmeņa ziņā viņi nestāvēja zemāk par atbilstošu sociālo slāņu Rīgas vāciešiem. Jāņa skola darbojās līdz 1885. gadam. Apcerējumā aplūkota triju latviešiem labvēlīgu draudzes mācītāju rīcība un triju ar skolu saistītu latviešu literātu — piņķenieka Anša Leitāna (1815 — 1874), vecpiebaldzēna Jāņa Rātmindera (1812 — 1880) un zaubenieša Miķeļa Cirīša (1825 — 1868) darbība. Abi pēdējie skolā strādāja par skolotājiem. Rakstā sniegtas plašas ziņas par Cirīša, Leitāna un Rātmindera radošo literāro daiļradi, sadarbību ar citām tā laika latviešu radošām personībām. Vērtējot viņu veikumu kopumā, A.Apīnis secina: "Ap Rīgas latviešu Jāņa skolu kopš XIX gs. 30. gadu beigām izveidojās vēsturē pirmais latviešu literārais grupējums ar pieliterārām aprindām. Tā ir šīs skolas nozīme literatūras vēsturē... rīdzinieki devuši jo lielu ieguldījumu literārās dzīves izveidē. Tā ir šī grupējuma nozīme literatūras vēsturē."

LZA īstenais loceklis Jānis Kalniņš pievēršas Rūdolfa Blaumaņa un Raiņa sarakstei, kura sniedz vielu par abu latviešu gara milžu savstarpējām attiecībām un sadarbības meklējumiem 19./20. gadsimta mijā. Noskaidrojis abu literātu atšķirīgo cilmes, izaugsmes un darbošanās sociālo vidi, autors parāda sākotnējo atturību un neuzticēšanās gaisotni, kuru Rainis uztur vairāk nekā Blaumanis. Vairākus gadus ilgušas sarakstes gaitā Raiņa aizdomīgums mazinās, sāk veidoties pat radoša sadarbība un savstarpēja izpalīdzēšanās, kuru pārtrauc Blaumaņa pāragrā nāve.

Filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa sakarā ar Zentas Mauriņas 100 gades atzīmēšanu apcer viņas radošās darbības pretrunīgos vērtējumus, stāsta par rakstnieces darbu saturu un izdošanu, par viņas savdabīgo domu gaitu, kura ne katram ir saprotama. Z.Mauriņa autores skatījumā parādīta kā spilgta personība ar neparastu likteni, kura izturēti un mērķtiecīgi pārvar apkārtējās vides pretestību un apzinās savas rīcības pareizību. Viņa uzskatāma par daudzu jaunu ieviržu sācēju latviešu literatūrā.

Baltijas un Ziemeļvalstu Zinātņu akadēmijas veido sazarotu humanitāro pētījumu kopprogrammu "Baltonika", kuras īstenošanā piedalīsies antropologi, arheologi, etnogrāfi, folkloristi, literatūrzinātnieki, valodnieki, vēsturnieki un citu nozaru pārstāvji. Labvēlīgu apstākļu gadījumā viņi izvērsīs nopietnus koordinētus pētījumus. Sākot jauno sadarbības virzienu, šajā žurnāla numurā publicējam dažus igauņu un lietuviešu literatūras pētnieku rakstus.

Lietuviešu literatūras pētniece Jūrate Sprindīte stāsta par radošajiem procesiem lietuviešu prozas literatūrā gados pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, kad daļa rakstnieku ieslīguši apātijā un klusē, citi godīgi un prasmīgi atkārto iepriekšējos sasniegumus un paliek agrāko labāko darbu līmenī, vēl citi — meklē jaunus radošās darbības ceļus. Pieaug rakstnieču sieviešu skaits un mainās pašas sievietes. Pēc autores domām, "literātu paaudzes cita no citas arvien vairāk attālinās un noslāņojas" un "ir acīm redzams, ka notiek tradīcijas laušana".

Literatūras pētnieks Vītauts Kubiļus no mūsdienu viedokļa izvērtē padomju laika norises Lietuvas literatūrā un izvirza daudzus jautājumus par to, kā jaunajos apstākļos izturēties pret pagājušo piecu gadu desmitu autoriem un viņu darbiem. Lai ieinteresētu lasītājus šā raksta nopietnajā problemātikā, sniedzu dažas autora tēzes. 1) "Konformisms kļuva par obligātu noteikumu rakstnieka profesionāļa izdzīvošanai un vienlaicīgi par pašas literatūras eksistences normu." 2) "Nelielām nacionālām literatūrām vēl jo vairāk neklājas izmest autorus, kuri nomaldījušies briesmīgos šā gadsimta krustceļos vai kurus nežēlīgi piesmējusi visuvarenā diktatūra." 3) "Katrs izcils daiļdarbs — tā arī vēl ir tieksme izrauties no sava laika ideju un problēmu atkarības, ieplūst dabiskajā nacionālo mākslas tradīciju gultnē, kurai nav gala." 4) "Kad Lietuvā beidzās astoņus gadus ilgā bruņotā pretošanās, rakstnieku profesionāļu daiļrade, kas bija adresēta desmitiem tūkstošu lasītāju, apguva mākslu iepludināt cenzēta daiļdarba kontekstā nacionālās domas aizmetņus, mācījās Ezopa valodā vēstīt par neciešamo cilvēka eksistenci dzelzs sistēmas ietvaros." 5) "Patērētājsabiedrības loceklim nav vajadzīga smagā pagātne, kas neceļ dzīves līmeni. Bet kultūras koks pieņemas spēkā no tradīciju saknes, kas jāpazīst un jālolo. Lūk, tādēļ visās valstīs tāpat kā agrāk tiek rakstītas daudzsējumu vēstures, veltītas nacionālai literatūrai un mākslai. Tāda veida vēsture ir vajadzīga arī mums, lai izprastu, kas mēs bijām un kas esam, lai attīrītu savu kultūras pašapziņu no konformisma, tēžveida domāšanas un denacionalizācijas juceklības, lai nostāvētu nihilistiskas destrukcijas priekšā, kura noliedz nacionālas vērtības, lai saglabātu savas literatūras dzīvotspēju grandiozu, nospiedošu pārmaiņu jūklī."

Igauņu literatūras pētniece Ruta Hinrikusa vispusīgi vērtē 90. gados Igaunijā izdoto prozu. Pretstatā lietuviešu kolēģiem viņa mazāk skar politiskos jautājumus un vairāk pievēršas jaunlaiku literātu darbu saturam, formai, valodai, salīdzina dažādu paaudžu rakstnieku devumu. Viņa uzskata, ka 90. gadu igauņu proza ir pārejas perioda literatūra, kas, salīdzinot ar iepriekšējo laikposmu, ir būtiski mainījusies un izmaiņu process joprojām turpinās. Igauņu 90. gadu literatūras centrā esot vēlēšanās atdzīvināt pagātni, sakārtot to, kas bijis, un saglabāt vēsturisko atmiņu.

Datorzinību doktors Edvīns Karnītis stāsta par Latvijas Nacionālās programmas "Informātika" veidošanas ekonomiskajiem, politiskajiem un sociālajiem mērķiem (sabiedrības dzīves līmeņa paaugstināšana, uzņēmējdarbības sekmēšana un jaunu darba vietu radīšana, visu valsts novadu attīstīšana, valsts tālāka demokratizēšanās un iekļaušanās Eiropas Savienībā, Latvijas nacionālo kultūras bagātību saglabāšana un plaša pieejamība, latviešu valodas aktīva iekļaušana moderno tehnoloģiju apritē u.c.).

LZA īstenais loceklis Pēteris Zvidriņš vispusīgi aplūko dzimstības līmeni Latvijā 1920. — 1990. gados un atzīst, ka "nekad iepriekš dzimstība nav bijusi tik zema kā pēdējos gados". Tā nenodrošina pat vienkāršu paaudžu maiņu. Stāvokļa uzlabošanai nepieciešama aktīva valsts demogrāfiskā politika, kurā īpaša uzmanība pievērsta ģimeņu dzīvokļu apstākļu uzlabošanai un bērnu izglītošanai.

Habilitētā ekonomikas doktore Pārsla Eglīte ar neapstrīdamiem statistikas datiem parāda dzimstības katastrofāli zemā līmeņa un valsts neapmierinošās sociālās politikas negatīvo ietekmi Latvijas lauku un pilsētu iedzīvotāju skaita un sastāva veidošanā: 1996.gadā dzimstība nodrošināja paaudžu nomaiņu pilsētās tikai par 46,7%, laukos — par 73,3%. Demogrāfe viennozīmīgi brīdina: "Lai novērstu tautas izmiršanu, pirmām kārtām ir nepieciešamas pārmaiņas valsts sociālajā politikā un lēmējinstitūciju attieksmē pret to: 1) cilvēks un viņa darbotiesspēju nemitīga attīstība būtu jāatzīst un jāpasludina par augstāko vērtību, bet valsts atbalsts ģimenēm — par investīcijām darbaspēka atjaunināšanā un tā kvalitātes uzlabošanā; 2) Satversmes tiesai būtu jāraugās, lai Latvijas likumi un izpildvaras lēmumi atbilstu mūsu valsts ratificētajām ANO Konvencijām par cilvēktiesībām (ne tikai mazākumtautību pārstāvjiem), bērnu tiesībām, jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, t.sk. veicot mātes funkcijas; lai tie būtu vienlīdz atbilstoši lauku un pilsētu iedzīvotāju vajadzībām un iespējām; 3) visu veidu pabalsti ģimenēm un izdevumi sociālās jomas nozarēm būtu ik gadu palielināmi vismaz atbilstoši inflācijai — kā tas līdz šim darīts ar valsts pārvaldes izdevumiem, enerģētikas un sakaru tarifiem; 4) un visvienkāršākais — jānovērš ierobežojumi bērnu kopšanas pabalsta saņemšanai (atkarībā no nodarbinātības) un maternitātes pabalsta izmaksai (tikai no pašas mātes sociālās apdrošināšanas).

Tautsaimnieks Nikolajs Sprancmanis iesaka virkni ekonomisku pasākumu pasažieru transporta regulēšanai valstī un Rīgas pilsētā.

Ekonomiste Ausma Cīce salīdzina vecāko iedzīvotāju grupu nodarbinātību Latvijā un citās rūpnieciski attīstītajās valstīs apstākļos, kad Latvijā, pēc 1996.gada novembra datiem, darbspējas vecuma vīriešu vidējais nodarbinātības līmenis valstī bija tikai 65,5%, sieviešu — 59,8%. Esošo datu rūpīga izvērtēšana ļauj viņai secināt sekojošo. 1) Ja strādātāju skaits samazinās, kā tas pēdējos gados vērojams Latvijā, samazinās nodokļu bāze un līdz ar to ienākumi valsts un sociālajā budžetā ar visām no tā izrietošajām negatīvajām ekonomiskajām un sociālajām sekām. 2) Pagaidām valdības politika Latvijā nav orientēta uz pilnīgāku cilvēkkapitāla izmantošanu, pēc iespējas veicinot augsti kvalificētu pensijas vecuma cilvēku ilgāku nodarbinātību, bet gluži pretēji — uz visu pensijas vecuma cilvēku nodarbinātības samazināšanu. 3) Latvijas politiķi vēl nav atskārtuši cilvēkkapitāla vērtību, kas būtībā ir lielākā Latvijas bagātība, un tā ierobežoto aizstājamību, kā arī augsti kvalificēta darbaspēka ilgākas nodarbinātības ekonomisko izdevīgumu. 4) Vecāko iedzīvotāju grupu augstāka nodarbinātība ir garants visu iedzīvotāju slāņu labklājības līmeņa kāpumam. Pieaugot nestrādājošo pensionāru skaitam, mazinās sociālā budžeta ienākumi. Līdz ar to sociālās apdrošināšanas programmas izpildei vajadzīgas lielākas dotācijas no valsts budžeta. Autore izsaka labi argumentētus un pārdomātus priekšlikumus valsts rīcībā esošā cilvēkkapitāla izmantošanas uzlabošanai.

Žurnāla iedaļā "Akadēmijas locekļa korespondence" publicējam akadēmiķa Edgara Siliņa akadēmisko runu, saņemot LZA Lielo medaļu 1997.gada 21. novembrī. Tajā aplūkotas mūsdienu fizikas filozofiskās problēmas, īpašu uzmanību veltot zinātnisko ideju un patiesību meklējumiem. Jebkuram radošam cilvēkam būtu ievērojamas izcilā zinātnieka raksta beigās izteiktās atziņas: "Vislielāko ļaunumu cilvēcei ir nodarījuši tieši vienīgo patiesību pārliecinātie aizstāvji un karotāji. Jo kāds gudrais ir teicis: "Es ticu cilvēkiem, kas meklē patiesību, bet vairieties no tiem, kas saka, ka viņi zina patiesību." Un, lūk, šīs vienīgās patiesības "zinātāju" ideoloģijas ir radījušas gan mūsu gadsimta baismīgos totalitārisma monstrus, gan reliģiskās sektas un diemžēl sektas arī zinātniskajā sabiedrībā. Ja jūs gribat iet Lielo Patiesību ceļus, tad jebkurā mirklī jāvar sev pavaicāt: bet varbūt ir otrādi? Un, ja jūs to spējat, tad esat uz pareizā ceļa. Bet, ja jūs par katru cenu cenšaties pierādīt, ka vienīgi jums ir taisnība, tad jūs jau esat nokļuvis vienīgo patiesību slazdā. Un tā labākā gadījumā ir tikai puspatiesība."

Minētajā iedaļā publicētajā LZA īstenā locekļa Censoņa Šķiņķa rakstā "Aktuālākās ūdenssaimniecības problēmas Latvijā" aplūkotas Latvijas tautsaimniecībai, dabas un materiālo vērtību ilgstošai saglabāšanai un iedzīvotāju drošībai ārkārtīgi svarīgas problēmas: 1) ūdensresursu pētīšana, izmantošana un Daugavpils HES iespējamā celšana, 2) jūras krastu un upju gultņu deformēšanās, 3) Lubānas un Babītes ezera stāvoklis, 4) Jēkabpils, Pļaviņu HES un Daugavas lejteces drošība, iespējamu katastrofu draudu novēršana, 5) meliorācijas sistēmu pasargāšana no bojāejas. Rakstā izteikto domu neievērošanai var būt visai neparedzamas sekas.

Žurnālā lasāma bagāta zinātniski informatīvā viela.

Ģeogrāfijas doktore Zinta Goba stāsta par 1998.gada 12. — 23.janvārī Ņujorkā notikušās ANO Ģeogrāfisko nosaukumu standartizācijas 7. konferences un ANO Ģeogrāfisko nosaukumu ekspertu grupas 19. sesijas darba saturu. Vispārinot visu konferencē dzirdēto un redzēto, autore secina, ka "Latvijā ļoti vajadzīga ir valsts programma toponīmikā".

Habilitētā filoloģijas doktore Dace Markus informē par Rēzeknes augstskolā 26. — 27.februārī notikušo daudzpusīgo konferenci, kurā pārrunātas pedagogu sagatavošanas, mācīšanas metodikas un citas problēmas.

LZA korespondētājlocekle Ilga Apine izsmeļoši raksta par Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra 1995. — 1996.gadā izdotajām saturīgajām grāmatām, kurās atspoguļots etnisko procesu pētīšanas gaitā iegūtais materiāls un atziņas.

LZA īstenā locekļa Jāņa Stradiņa atvadu vārdos nesen aizsaulē aizgājušajam plaši pazīstamajam un pelnītu autoritāti ieguvušajam vēsturniekam Tālivaldim Vilciņam (11.01.1922. — 05.12.1997.) lasām par zinātnieka dzīves gājumu, galveno devumu Latvijas zinātnē un kultūrā. T.Vilciņa zinātniskā darbība sākās novadpētniecībā, pievēršoties 1905. — 1920.gada notikumiem Talsu un Tukuma novados, piedaloties Latvijas Zinātņu akadēmijas rīkotajās ekspedīcijās. Sākot darbu LZA Vēstures institūtā 1963.gadā, viņš pievērsās profesiju prestiža un izvēles problēmu izpētei un kļuva par nopietnu socioloģisko pētījumu sācēju Latvijā. Turpinot un padziļinot socioloģiskos pētījumus, viņš vispirms izzinājis lauku ļaužu — kolhoznieku attieksmi pret darbu, sabiedrisko īpašumu un kolektīvu, vēlāk — Latvijas zinātņu vēsturi, kļūdams par Zinātņu akadēmijas pirmo historiogrāfu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas profesors aktīvi pētīja pretošanos padomju režīmam. T.Vilciņš darīja lielu darbu jauno speciālistu gatavošanā LU Vēstures un filozofijas fakultātē, lasot lekciju kursu par matemātiskajām metodēm socioloģijā, vadot studentu diplomdarbus, savu audzēkņu disertācijas, konsultējot kolēģus.

Filoloģijas doktore Biruta Gudriķe saka atvadu vārdus kolēģei Skaidrītei Sirsonei (05.04.1920. — 10.01.1998.). Pēc LU absolvēšanas 1946.gadā S.Sirsone ieguva latviešu literatūras speciālista diplomu, piecus gadus strādāja LZA Latviešu valodas un literatūras institūtā, lasīja dzejas teorijas kursu Filoloģijas fakultātes studentiem. Pēc aresta 1951.gadā viņa sešus gadus pavadīja izsūtījumā Kazahstānā. Atgriezusies dzimtenē 1956.gadā, viņa strādāja kā tulkotāja un atdzejotāja. Sešus gadus — no 1957. līdz 1963.gadam viņai atļāva strādāt minētajā institūtā un kopā ar Margrietu Dombrovsku sarakstīt grāmatu "Latviešu dzeja". Pēc padzīšanas no institūta filoloģe atrada bibliogrāfes darbu Grāmatu palātā (1963. — 1975.) un Latvijas Valsts bibliotēkas Letonikas nodaļā (1975. — 1990.). Tur viņa sastādīja vairākus visai nepieciešamus un nozīmīgus bibliogrāfijas rādītājus. S.Sirsone publicēja daudzus paliekošus analītiskus rakstus par latviešu dzejas jautājumiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņa aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā, jauno paaudžu audzināšanā un izglītošanā.

Numuru noslēdz LZA un Latvijas zinātnes dzīves hronika, kurā iekļautas 1998.gada janvāra — aprīļa norises. Tajā uzzinām par LZA kopsapulces, Senāta un nodaļu sēžu, kā arī LZA un citu zinātnisko iestāžu pētniecisko sēžu un konferenču saturu, par lekcijām, ko dažādās auditorijās nolasījuši LZA locekļi, par jauniznākušajām zinātniskajām grāmatām, par zinātnes darbinieku apbalvojumiem, atcerēm un jubilejām, par LZA un citu pētniecības iestāžu starptautiskajiem sakariem, par zinātniskā darba organizēšanai un attīstīšanai veltītajiem pasākumiem un par daudzējādu citādu veikumu.

Žurnāla jaunais, bagātīgi ilustrētais numurs kopumā sniedz lasītājiem daudz agrāk nezināmu faktu un nepublicētu atziņu, zīmē kopsakarības, sniedz ierosmi dažādu etnisko, izglītības, kultūras, politikas, sociālo, tautsaimniecības un citu jautājumu risināšanai. Tas kalpos kā padomdevējs dažādu izglītības, kultūras, politikas, tautsaimniecības un vispār valsts jautājumu kārotājiem, kā mācību līdzeklis visu līmeņu mācību iestāžu audzēkņiem un pedagogiem, kā visādas informācijas avots jebkuram lasītājam.