DIPLOMĀTIJA

Latvija un Lietuva — mums kopīgas ne vien debesis, jūra un robežas, bet arī nākotne

Vakar man un Landsberģa kungam bija izdevība divatā parunāt ilgāk nekā divas stundas. Arī šodien kādu laiku mēs pārrunājām iespējas uzlabot Latvijas un Lietuvas parlamentu sadarbību. Jo, kā Vītauts Landsberģis aizrādīja, nepietiek tikai ar to, ka abu parlamentu priekšsēdētāji tiekas vienas vai otras valsts galvaspilsētā vai arī kādā trešā valstī, kā tas bieži notiek. Ļoti svarīgi, lai šos politiskos un lietišķos kontaktus uzturētu arī abu parlamentu pastāvīgās komisijas vai komitejas. Par šādas kārtības izveidošanu un atjaunošanu mēs abi ar Landsberģa kungu tad arī vienojāmies.

Lielu uzmanību gan mūsu abu sarunu laikā, gan, kā man zināms, arī sarunās ar citām mūsu valsts amatpersonām Landsberģa kungs veltīja tiem nenoregulētajiem jautājumiem, kādi vēl pastāv abu mūsu valstu attiecībās. Pirmkārt, līdz šā gada beigām abu valstu ārlietu ministrijām sadarbībā ar Igaunijas Ārlietu ministriju būtu jāsagatavo starpvaldību nolīguma projekts par visu triju valstu politiski represēto personu statusu neatkarīgi no tā, kurā valstī — Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā — viņi dzīvo. Mums ir tāda pārliecība, ka abu mūsu valstu ārlietu ministrijas šādu dokumentu varētu sagatavot. Par to esmu runājis arī ar mūsu kolēģi no Igaunijas Tomasu Sāvi.

Ir viena lieta, kas Latvijas un Lietuvas attiecībās diemžēl velkas jau vairākus gadus un nav noregulēta, proti, robežlīnijas noteikšana, kas perspektīvā varētu kļūt par Latvijas un Lietuvas jūras robežu. Lai arī cik skumji tas izklausās, abu mūsu valstu iepriekšējie premjerministri — Gaiļa kungs un Sležēviča kungs — savulaik šajā ziņā nav bijuši savu uzdevumu augstumos, un to mums ar Landsberģa kungu nācās konstatēt. Tagad mums būs jāmeklē abu mūsu valstu valdību kontaktēšanās iespējas, apmainoties ar vajadzīgo dokumentāciju šajā jautājumā un pilnīgu, godīgu un precīzu informāciju, lai šī iedomātā robežlīnija varētu tikt nosprausta pa Baltijas jūras ūdeņiem.

Tie ir galvenie jautājumi, par kuriem mēs ar profesoru Landsberģi runājām gan individuāli, gan tiekoties plašākā lokā. Vakar vakarā, kad mēs Saeimā rīkojām pieņemšanu par godu profesora Landsberģa vizītei Latvijā, no viņa uzzināju, ka viņam ir bijušas sekmīgas sarunas arī ar Ministru prezidentu Guntaru Krastu, ar ārlietu ministru Valdi Birkavu un, kā man zināms, šodien arī ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani.

Pēc tam runāja Vītauts Landsberģis:

— Nupat es tikos ar prezidentu Ulmaņa kungu, šī tikšanās bija ļoti interesanta un vērtīga. Mēs būtu varējuši runāt vēl ilgāk, taču vizītes protokola nosacījumi to neļāva. Apspriedām galvenokārt politiska rakstura jautājumus, īpaši tos, par kuriem notiek diskusijas, piemēram, par Ventspils un Būtiņģes konkurenci, par ekonomiskās zonas noteikšanu Baltijas jūrā. Apspriedām Baltijas valstu pašreizējo situāciju, to sadarbību gan Austrumu, gan Rietumu virzienā. Mūsu uzskati šajā ziņā pilnīgi sakrita. Latvija ir izrādījusies pirmā, kurai radušās grūtības attiecībās ar Krieviju. Bet tādi paši sarežģījumi var rasties arī Igaunijai vai Lietuvai — mūsu austrumu kaimiņa ģeopolitikas dēļ.

Atbildot uz jautājumu, kā Latvijas varas institūcijām vajadzētu rīkoties pašreizējā situācijā, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju, Vītauts Landsberģis sacīja:

— Sarunās mēs neapspriedām, kas notiek pašā Latvijā, vai nav pamata bažām, ka varētu rasties kādas nekārtības, tiktu apdraudēta stabilitāte. Mēs vairāk runājām par ārējiem spēkiem, par to politiku attieksmē pret Latviju un Baltijas reģionu kopumā. Bijām vienisprātis, ka Latvija Baltijas valstu vidū nav izņēmums, bet gan pirmais mērķis.

Es nedomāju, ka Latvijas un Krievijas attiecības ir izolēts jautājums. Manuprāt, tādas akcijas kā politiskais spiediens un ekonomiskais spiediens tiek plānotas Krievijā, nevis Latvijā. Jautājuma otra puse ir starptautiskais konteksts un Rietumi.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"