MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Aiz baltās fasādes — sociālā riska grupa

Lietuvā iekārtots mūsdienīgs bēgļu uzņemšanas centrs

Tuvināšanos Eiropas Savienībai var uzlūkot kā garu ceļu, kas nebūt nav rozēm kaisīts, jo reizēm aiz līkuma pavīd grambaināks posms, par kura esamību iepriekš neapjautām. Šīs parādības vārds — nelegālie ieceļotāji. Galvenokārt no tālām un mūsu uztverē eksotiskām austrumzemēm. Reizēm savā dzimtenē vajāti politisko uzskatu dēļ, bet lielākoties gan visparastākie laimes, labākas iztikas un biezāka maizes rieciena meklētāji. Cik nu sen, kad Latvija šo ļaužu acīs nepārprotami tika uzskatīta par vājāko posmu žogā ap attīstīto valstu paradīzi. Atcerēsimies vien nelegālos bēgļus, kas mēģināja nokļūt Ziemeļvalstīs ar pagalam sagrabējušu kuģi un vētras laikā tomēr tālāk par Sāremā salas akmeņiem netika.

Pēdējā laikā vairāk galvassāpju nelikumīgo ieceļotāju dēļ pieredzējuši Lietuvas attiecīgo dienestu darbinieki. Varbūt tālab, ka pa sauszemi nokļūt kārotajā Rietumvalstī tomēr šķiet ērtāk un drošāk nekā pakļaut sevi jūras šķērsošanas briesmām. Lai nu kā, Lietuva šobrīd mazliet vairāk arī paveikusi nelegālo ieceļotāju problēmu apzināšanā un sakārtošanā. Par to raksta avīze "Kauno diena" ("Kauņas Diena"). Tiesa, vienlaikus atklājas arvien jauni ar nelegālajiem ieceļotājiem saistīti aspekti: ir pretrunas, ir dažādu valstu un institūciju ne gluži nesavtīgas intereses.

Arī Latvijai aizvien noteiktāk nākas ne tikai prātot par līdzīgām lietām, bet atrast savas risinājuma iespējas — iekārtot mūsdienu prasībām atbilstošu bēgļu nometni, kas pamazām top bijušajā krievu militāristu kara pilsētiņā. Bet mūsu kaimiņos tāda jau uzņēmusi pirmos iemītniekus. Tātad varam salīdzināt, pārdomāt, gūt pieredzi. Jo labāk taču ir mācīties no cita, nevis no savām kļūdām.

Lietuva pirmā no Baltijas valstīm mēģināja likumdošanā nostiprināt bēgļa statusu. Cits pēc cita ir pieņemti likumi un tiem pakļautie akti. Nesen sagatavota pat bēgļu sociālā programma... No rietumvalstīm šai sakarā esam sagaidījuši smīnus, uzslavas un pat naudu. Taču, lai kaut cik iedziļinātos šajā mums jaunajā problēmā, jāatbild uz kādu mūžvecu, bet nedaudz pārgrozītu jautājumu: vai līdzekļi attaisno mērķi?

Atmiņā spilgti iespiedušies nesenējo svinību brīži Ruklā. Bēgļu uzņemšanas centrā bija sapulcējušies visi Lietuvā mītošie ārvalstu vēstnieki, pārstāvji no rietumvalstīm, kas atvēlējušas līdzekļus šī centra izveidei. Svinīgās sanākšanas ietvaros notika starptautisko organizāciju pārstāvju sanāksme, kur nebija liegts kā brīvklausītājiem būt klāt arī Lietuvas žurnālistiem. Tie klausījās internacionālos runāšanas svētkus gandrīz divu stundu garumā un aizvien vairāk jutās kā partijas saimnieciskā aktīva sapulcē, kādas bija modē pirms gadiem desmit. Ļoti cienījami un solīdi vīrieši un sievietes cits citam izteica bezgalīgu pateicību un vēlreiz pateicību. Nav brīnums, ka Sociālās nodrošināšanas un darba ministrijas un Migrācijas departamenta ierēdņi sarka no gandarījuma. Bet izbrīnu rada, ka līdzīgs reibonis piemeklēja arī dažu labu starptautisku organizāciju pārstāvi. Te prātā nāk sena angļu anekdote, kad tulkotāja, pusstundu klusējusi, ierunājas: "Šie kungi visu laiku cits citam pateicas!"

Un ir gluži likumsakarīgi, ka šādā neparastā ierēdņu saietā Lietuvas žurnālistu sabiedrībā aizvien noteiktāk tika meklēta atbilde uz kādu būtisku jautājumu, kas pirms tam virmoja gaisā, bet bija palicis skaļi neizteikts: kāpēc šīs valstis mums ziedoja tos 6 miljonus litu? (Viens lits — Ls 0,149.) Vai tiešām tikai tādēļ, lai Lietuvā iedibinātu vēl nebijušu iestādījumu? Kad svinīgās runas izskanēja, tika palūgta atļauja uzdot jautājumus. Sanāksmes vadītājs iebildumus necēla. Tika pavaicāts tieši un bez aplinkiem: "Kā bēgļu nogulsnēšanās Lietuvā ietekmēs šīs problēmas risinājumu donorvalstīs?" Viens no sanākšanas līdzpriekšsēdētājiem — Bēgļu padomes sekretariāta vadītājs un šīs padomes loceklis Vladimirs Gražulis — tulkiem ieteica... šo jautājumu neņemt vērā un "nepārcelt" angļu mēlē. Kāpēc? Vai ne tālab, ka tādējādi būti skarti galvenie Lietuvai sniegtās palīdzības cēloņi? Ka atklātos vēlme padarīt Baltijas valstis par savdabīgu buferzonu, kas kaut mazliet aizkavētu uz Rietumiem plūstošo ekonomisko bēgļu straumi? Ja tas tiktu noskaidrots un atklāts, tad sabruktu mīts par nesavtīgo palīdzību un atbalstu trūcīgajai valstij...

Pēc sanākšanas jau krietni šaurākā sabiedrībā Vladimirs Gražulis kutelīgā vaicājuma autoram klāstīja savu viedokli: šis jautājums nav tulkots tālab, ka Lietuvā iestrēgušie bēgļi ir kā piliens jūrā. Jo, kā liecina informācijas avoti, pa Somiju vien klaiņo ap 15 tūkstoši iebraucēju bez sava jumta virs galvas. Vai līdzīgs liktenis kādreiz nākotnē nepiemeklēs arī Lietuvu? Viss ir iespējams. Bet tas būs vienīgi tad, kad valsts pie Baltijas jūras migrantu acīs kļūs par zemi, kur labi klājas un viegli izdzīvot. Kaut gan jau tagad kļūst aizvien grūtāk izlikties nemanām draudošās briesmas, kuru tuvošanos, šķiet, paši pat veicinām.

Ruklā patlaban mīt 121 ieceļotājs no tālām zemēm. To skaitā ir 77 vīrieši, 44 sievietes jeb 19 ģimenes, 40 vieninieku un 48 bērni. Pēdējās nedēļās centru pieskandina arī divu jaundzimušo brēcieni. Dzīve nestāv uz vietas. Bet kāda tā rādās ciemiņiem un mums? Tikai 21 svešzemnieks ir saņēmis apstiprinājumu un atzīšanu savam bēgļa statusam. Pēc Lietuvas likumiem šādiem cilvēkiem centrs jau vairs nav īstā atrašanās vieta. Valsts viņiem ir paredzējusi izīrēt atsevišķus dzīvokļus. Tikai - kur lai tos sadabū? Šī gada budžetā bēgļu integrācijai atvēlēti apmēram 300 tūkstoši litu. Vēl jāpieskaita ziedojumi un starptautisko organizāciju sniegtā palīdzība. Tomēr finansējuma būs par maz. Vēl jo vairāk tālab, ka viss tiek mākslīgi sadārdzināts.

Šajā visas valsts bēgļu uzņemšanas centrā vēl svilpo vējš vairākās sašķiebtās un apdrupušās kazarmās. Gluži loģiska doma - tajās var iekārtot dzīvokļus, kuru pagaidām nav. Taču apsviedīgie jonavieši šos korpusus jau ir izveicīgi nopirkuši. Par 1,5 - 2 tūkstošiem litu katru. Par četrstāvu namu! Kāda cena tiks prasīta, kad vajadzēs iemitināt bēgļus? To apjauš tikai pašreizējie īpašnieki un nākamie pircēji valdības aprindās... Starp citu, tas jau ir otrais padārdzinājums šīs problēmas risinājuma gaitā. Gandrīz visas bijušajā karavīru pilsētiņā desmitos skaitāmās kazarmas pirms tam bija izdemolētas. Tagad par to cieš klusu, jo nav patīkami atzīt, ka, aizejot krievu armijas daļām, ēkas tika atstātas lietošanas kārtībā. Īpašuma pārņēmējiem nodeva pat istabu atslēgas. To apstiprina nodošanas un pieņemšanas akti. Pat bērnam skaidrs, ka ierīkot dzīvokli sakārtotā namā ir daudz lētāk nekā tādā mājā, kas pirms tam jāremontē vai jāuzbūvē gandrīz no jauna.

Dzirdētas valodas, ka Lietuva parādījusi labu gribu, pievienojoties 1951. gadā Ženēvā parakstītajai bēgļu konvencijai. Bēgļi - tā ir sociālā riska grupa. Viņi neprot lietuviešu valodu, viņiem te nav radinieku, nav naudas. Kaut vai tādēļ vien šie ieceļotāji var papildināt noziedznieku aprindas. Šajos spriedumos viss ir balta patiesība, bet vai arī tā - nepārdomāti sniedzot palīdzību - nepalielinām sociālo spriedzi? Vai tad mums arī pašiem savu bezpajumtnieku, klaidoņu un bezdarbnieku nav gana?

Nu jau arī Jonavā, no kuras Rukla ir tikai desmit kilometru, var sastapt tumšādainu cilvēku grupiņas. Viņi apmeklē bārus, kafejnīcas, slaistās pat pie skolas, uzrunā meitenes. Un, ak vai, ak vai! Visai lēti vērtē mūsu tautietes. Stāsta, ka dažai pieticis ar sirsnīgu pateicību un desmit dolāriem, lai apmierinātu visas eksotisko zemju vīriešu vajadzības...

Strauji palielinoties ieceļotāju skaitam, pieaug saspīlējums arī pašā uzņemšanas centrā. Administrācija jau tuvākajā laikā pārcelsies uz citu ēku. Aiz žoga. Turpat kaimiņos izvietosies policijas iecirknis. Otrā ielas pusē būs vienības "Dzelzs vilks" karavīri. Šogad centra darbinieki īpašos kursos papildina savas zināšanas psiholoģijā. Jo pirms tam ne reizi vien gadījies, ka apgādājamie izturas bezkaunīgi pret sievietēm, īpaši pret tām, kas strādā ēdnīcā. Bija jāpiedzīvo arī pavisam neprognozējamas lietas. Pirms pāris nedēļām kāds sešpadsmit gadus vecs jauneklis sajuka prātā, kļuva agresīvs. Centra administrācija nevarēja riskēt ar citu veselību vai pat dzīvību. Tika izsaukta policija, kas jaunieti, kurš jau vairs neatbildēja par savu rīcību, saņēma aiz rokām un aizveda uz psihiatrisko slimnīcu. Šādam risinājumam piekrita arī saslimušā vecāki. Bet pēc tam kādu dienu uz centru no Viļņas piezvanīja advokāts un paziņoja, ka centrs ar savu darbību esot pārkāpis cilvēktiesības... Pastāv reāla iespēja, ka var sākties tiesas darbi. Turklāt jau ilgāku laiku turpinās prāvošanās par svešzemnieku kautiņu ar vietējiem iedzīvotājiem.

Jaunā bēgļu likuma noteikumi pieprasa, lai pēc zināma laika nelegālajam ieceļotājam tiktu piešķirts bēgļa statuss, bet, ja tas netiek izdarīts, iebraucējs ir jāizraida. Speciālās komisijas un Bēgļu lietu padomes lēmumu ieceļotājs var apstrīdēt tiesā. Skaisti? Var jau būt. Taču — ko reāli var izdibināt un noskaidrot mūsu tiesa? Patiesībā tikai vienu: vai ierēdņi, izlemjot jautājumu, ir ievērojuši likuma prasības. Jo ne tiesnesis, ne arī kāds cits tiesas iestāžu pārstāvis nebrauks, teiksim, uz Afganistānu, lai uzzinātu, vai Abdula tik tiešām ir Abdula. Vēl mazāk ir cerību noskaidrot, ko viņš tur ir izstrādājis, par ko viņu vajā (vai nevajā?). Kaut gan ne tikai juristiem skaidrs, ka absolūtais vairākums tā saukto bēgļu patiesībā ir ekonomiskie imigranti. Un visi slepeni pārkāpuši Lietuvas valsts robežu. Par to nāktos nevis aprūpēt, bet gan tiesāt.

Jālauza galva arī par visai ērmotām lietām. No Pabrades reģistrācijas centra uz Ruklu, gadās, tiek nosūtīti pagalam neizprotami tipi. Ruklieši pirms kāda laika visādi pārbaudīja kādu Masudu. Galu galā pieņēma. Kaut gan viņam nebija dokumentu. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš vispār nebija Masuds... No Ruklas viņš gluži vienkārši aizbēga. Varbūt arī labi, jo nevar zināt, ko spējīgs nostrādāt tāds neprognozējams vīrs.

Tomēr kādēļ svešiniekiem ir tāda tieksme pēc Ruklas? Tāpēc, ka tur ir nesalīdzināmi labāki dzīves apstākļi. Gan sātīgs ēdiens, gan mīksta guļa. Gadās,ka guļvieta reizēm paslepšus tiek privatizēta, lai pret mantām iemainītu kaut ko ikdienā vairāk nepieciešamu. Toties ir cerības iegūt oficiālu bēgļa statusu. Bet pēc tam jau var pieprasīt arī vīzu. Uz turieni, uz loloto sapņu zemi Rietumos...

Nekādi nevar noliegt, ka no visa tā dažiem atlec gluži taustāms labums. Kaut vai zemturiem, kas nebūt nedzīvo pārpilnībā, bet svešiniekiem parāda slepenas takas. Un apsviedīgiem ierēdņiem, lai iekarotu atzinību un slavu. Tādi saka: ātrāk nokļūsim Eiropā! Igaunija nav tik vaļsirdīga un pieļāvīga. Tika mēģināts bēgļus virzīt arī caur Latviju. Vienreiz uz robežas notvertajiem zaudētājiem latvieši piespiež palikt tur, kur atvēlēts. Un tieši tāpēc ap šo valsti bēgļi met lielu līkumu. Mēs priecājamies, ka pērn ap 600 aziātu un afrikāņu labprātīgi sakāpa lidmašīnās. Ikvienam mēs izmaksājām biļeti, kuras cena bija vairāki tūkstoši litu. Bet vai esam pārliecināti, ka arī šie aizlidojušie neuzradīsies Lietuvā atkal no jauna?

Visas tautas vēlēts prezidents: par un pret

Igaunijā vienota viedokļa nav

Arī Igaunijā, tāpat kā Latvijā, nebeidz virmot kaislības par valsts prezidenta vēlēšanām. Šoreiz savus apsvērumus izsaka Tartu universitātes starptautisko attiecību profesors Kaido Jānsons un politoloģijas profesors Reins Tomla.

Kaido Jānsons uzskata, ka līdz šim Igaunijas politiskajā dzīvē ir bijis tā, ka akcents tiek likts uz konkrētām personām un tad tiek domāts par to, kā vienu vai otru likumu piemērot šīm personām. Profesors uzskata, ka ar tādu pieeju valsts dzīvē allaž vērojama nestabilitāte.

Vajadzētu, pirmkārt, sākt ar mērķiem un pamatdomām. Mērķim vajadzētu būt tautas aktīvai un apzinīgai līdzdalībai politikā. Jo tieši tas ir demokrātijas pamatu pamats. Otrkārt, lai to iemiesotu, savu politisko mērķu vārdā nedrīkst melot tautai, bet allaž ir jāstāsta patiesība. Mūsu valsts prezidenta vēlēšanās noteicošā loma ir parlamentam, tāpat kā tas ir daudzās citās parlamentārās valstīs. Bet kā tas notiek "vecajā Eiropā"? 1990.gadā bija prezidenta vēlēšanas gan Austrijā, Somijā, Francijā, Islandē, gan Portugālē. Visās šajās valstīs prezidentu ievēlēja tauta. Tiešās vēlēšanās prezidents netiek ievēlēts Vācijā un Itālijā, kur to ievēlē vēlētāju apvienība, kas ir lielāka par parlamentu.

Kopsavilkumā par "vecajām Eiropas demokrātijas valstīm" varētu teikt, ka no 17 valstīm astoņas ir monarhijas (kur parlaments valsts galvu ievēlēt nevar); no atlikušajām deviņām prezidents tieši tiek ievēlēts sešās (no tām prezidenta vara visspēcīgākā ir Francijā); divās valstīs prezidentu ievēlē īpaša vēlētāju apvienība. Tikai Šveicē prezidentu kā izpildvaras augstāko nesēju ievēlē parlaments un tikai uz vienu gadu. Te prezidentu vēlāk var aizvietot ar premjerministru.

Tātad Eiropas parlamentārās valstis iedalās monarhijās un republikās, kur valsts galvu ievēlē tauta. Tādēļ nemaz nav vajadzīgs konstitūcijas kapitālais remonts.

Treškārt, mūsu prezidenta vēlēšanu sistēma nemaz nav tāda kā Eiropas parlamentārajās valstīs. Mūsu sistēma, precīzāk izsakoties, sistēma, kas tika izveidota 1992.gadā, bija tāda, ka tauta izdarīja izvēli starp četriem kandidātiem un vēlāk no diviem veiksmīgākajiem parlaments izvēlēja prezidentu. Tā ir kaut kāda Latīņamerikas sistēma. Pēc šādām vēlēšanām divas piektdaļas tautas jutās apkrāpta un nevajadzīga. Ja mēs tagad žēlojamies, ka tauta ir atsvešinājusies no politikas, tad jāsaka, ka saknes meklējamas tieši šādās prezidenta vēlēšanās.

Esmu jau iepriekš rakstījis, ka politikā vidusceļš noteikti nav tas labākais, un tas, kas tika izdarīts 1992.gadā, bija muļķība. Bet tas tika izdarīts tādēļ, ka politiķi neuzticējās tautai, baidoties, ka tā ievēlēs par prezidentu to, kuru politiķi nevēlējās.

Tiesa, Igaunija ieguva labāko vai vienu no labākajiem prezidenta kandidātiem, bet tautai tika liegta kļūdīšanās iespēja, kas ir demokrātijas būtība — tautai ir tiesības kļūdīties.

Uzskats, ka tauta nezina ko darīt, un mēs, politiķi, to zinām labāk, ir tieši tas, kas kvintesencē dod Staļina, Hitlera vai Sadama Huseina uzskatus.

Es nesaprotu apgalvojumu, ka mēs nevaram vēlēt prezidentu tieši, jo tad mums vajadzēs viņam dot lielākas pilnvaras, lielāku varu un viņš pats var sagribēt kļūt par diktatoru. Bet Austrijā, Islandē, Īrijā, Portugālē, Somijā un Francijā tas nav noticis. Vai tiešām mēs sirdī baidāmies no tā, ka mēs nepiederam pie eiropiešiem?

Konstantīnu Petsu savulaik tauta neievēlēja tieši, un arī viņš pieņēma amatu ar tādām bailēm, ko iemieso mūsu pašreizējie politiķi.

Tartu universitātes politoloģijas profesors Reins Tomla uzdod jautājumu:

"Kā vēlēt prezidentu: tieši vai netieši?"

Tagad mēs esam kļuvuši gudrāki, lai saprastu, ka valsts galvas varas funkcijas nav atkarīgas no tā, kā viņš tiek ievēlēts. To nosaka pamatlikumā ierakstītās tiesības un pienākumi.

Reins Tomla analizē četras iespējas:

• prezidents tiek ievēlēts tieši, un viņam ir liela vara (piemēram, Francija, Krievija, Somija);

• prezidents tiek ievēlēts tieši, un viņa vara ir mazāka (piemēram, Austrija);

• prezidents tiek ievēlēts netieši, bet viņam ir liela vara (piemēram, ASV);

• prezidents tiek ievēlēts netieši, un viņa vara ir ierobežota (piemēram varētu minēt Igauniju).

Igaunijas prezidenta tiesības ir fiksētas valsts pamatlikuma 77.panta divdesmit punktos. Visbūtiskākais no tiem ir prezidenta tiesības sākt grozīt pamatlikumu. Par to sabiedrība varētu uzsākt debates, jo nekas negarantē to, ka prezidenta izteiktie priekšlikumi ir saistoši.

Premjerministra kandidāta nosaukšana varētu nolikt pie malas politiskās kaislības, bet arī tās nevar turpināties bezgalīgi. Prezidents no savas puses var nosaukt premjera kandidātu divas reizes, trešais un pēdējais vārds tomēr ir parlamentam.

Parlamenta pieņemtos likumus prezidents var vienreiz neizsludināt, bet otrreizējā atteikuma gadījumā viņa rīcība jau ir ierobežota.

Vienīgā iespēja prezidentam atgādināt par savu esamību ir valsts goda zīmju un militāro un diplomātisko goda pakāpju piešķiršana.

Reins Tomla aicina iztēloties, ka Igaunijā jau ir tiešas prezidenta vēlēšanas un kā tās varētu izskatīties. Tauta gaida no kandidātiem kaut kādas pārmaiņas. Ko viņi varētu tautai solīt? R.Tomla domā, ka neko, tikai teikt tukšas runas, kuras veselu mēnesi pirms vēlēšanām atskan vismaz divreiz dienā. Tās ir jau apnikušas gan tautai, gan kandidātiem.

Ideja par prezidenta tiešām vēlēšanām nāk no Centra partijas. Reins Tomla domā, ka parlamenta priekšvēlēšanu cīņa jau ir sākusies un tādā veidā Centra partija cer iegūt vairāk punktu savā labā.

Visbeidzot neliela atgādne. Arī 1938.gadā prezidentu nevēlēja tauta, valsts galvas tiesības bija lielākas nekā pašreiz. Neviens nešaubās, ka toreizējais valsts galva patiesi bija valsts galva.

Nacionālā opera — no kurpnieka līdz primadonnai

"Estonia" ģenerāldirektors Pauls Himma: māksla arī ir bizness

Vienpadsmit Nacionālās operas padomes locekļi par "Estonia" ģenerāldirektoru ar sešām balsīm ievēlēja līdzšinējo direktoru Paulu Himmu, bet par galveno diriģentu kļuvis arī Latvijā pazīstamais skaņu mākslinieks Pauls Megi.

"Postimees" (P.)

: — Kāda bija jūsu ieteiktā Nacionālās operas attīstības programma?

Pauls Himma (P.H.)

: — Pirmais princips, ar ko sākt: visam, kas šajā namā tiek veikts, vai tas būtu finansu darījums, nekustamā īpašuma attīstība vai kas cits, ir jābūt vērstam uz to, lai Nacionālās operas uzvedums būtu visaugstākajā līmenī.

Šāds teātris ir ļoti dārgs, un lielos izdevumus attaisno tikai augsta kvalitāte. Tās iegūšana prasa bezgala grūtu neatlaidīgu darbu, bet likums par Nacionālo operu dod zināmas privilēģijas. Šis likums asāk izvirzīja priekšplānā tās problēmas, kādas mums ir ar tā sauktajiem nacionālajiem kadriem.

P.

: Kā to saprast?

P.H.

: — Ideja ir tāda, ka Nacionālā opera ir jāizveido par drošu vietu, kur mūsu labākie mākslinieki, vienalga, vai tie būtu mūziķi, dziedātāji vai dejotāji, varētu mierīgi strādāt un viņiem nevajadzētu katrā gadījumā izdevīgāka darba dēļ braukt pāri jūras līcim vai vēl kur tālāk.

Savā programmā uzsvēru to, ka Nacionālā opera var būt līmenī tikai tad, ja līmenī ir arī tās pamati, t.i., mūzikas skolas, Mūzikas akadēmija un baleta skola. Mākslā visi lēmumi ir subjektīvi, un dažreiz ir ļoti grūti dabūt pie viena sarunu galda cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem. Tādēļ ir jāprecizē un jāpatur acīs stratēģiskie mērķi.

Kādu laiku Igaunijā valdīja romantisks priekšstats par mūsu iekļūšanas spējām pasaulē. Īstenībā māksla arī ir bizness, turklāt pasaules tirgū mūs neviens negaida — tajā ir jāizlaužas līdzīgi tam, kā stāds tiecas pat asfaltam cauri. Nacionālā opera varētu iepriekš minētajās skolās ieviest papildu pilnveidošanās mācības, tā sauktās meistarklases.

P.

: — Jūsu sāncensis uz Nacionālās operas ģenerāldirektora posteni Marguss Allikmā izteicies, ka Nacionālās operas ģenerāldirektors vispirms ir Lielās sistēmas vadītājs un tikai tad teātra vadītājs. Cik lielā mērā jūs piekrītat šādam apgalvojumam?

P.H.

: — Igaunija ir tik neliela valsts, ka zināmās nozarēs speciālistu ir ļoti maz. Bieži vien ir tā, ka iestādes vadības struktūra tiek izveidota pēc principa, kādi cilvēki tur ir un kā viņi kopā strādā.

Es pēc izglītības esmu mūziķis un šajā nozarē esmu kompetents, tāpēc varu spriest arī par radošo procesu. Es šos lēmumus nepieņemu viens, bet kopā ar kolēģiem Paulu Megi un Nēmi Kuningu. Ja manā vietā būtu cilvēks, kuram ar mūziku nav tieša sakara, viņš distancētos no radošā procesa un vairāk nodarbotos ar saimnieciskām lietām.

"Estonia" tiešām ir Lielā sistēma, jo šeit faktiski kopā ir trīs teātri: deju teātris, opera un operete — muzikālais teātris. Solisti, liels orķestris, koris — kopā sanāk 250 cilvēku. Gandrīz tik pat daudz personāla ir darbnīcās. Nacionālajā operā strādā kvalificēti cilvēki no kurpnieka līdz primadonnai.

P.

: — Vai līdzšinējais galvenais režisors Nēme Kunings turpinās savu darbu?

P.H.

: — Jā. Tā pati komanda paliek. Pārmaiņas būs šādas: agrāk te bija lēmumu trīsstūra modelis, turpretī tagad radošos lēmumus pieņems galvenais diriģents Pauls Megi.

P.

: — Vai jūs apmierina tas, ka mākslinieciskais vadītājs būs tieši galvenais diriģents un tieši Pauls Megi?

P.H.

: — Esmu pilnībā ar to apmierināts. Pirms konkursa mēs par to lēmām trijatā ar Paulu Megi un Nēmi Kuningu. Tāda bija mūsu koleģiāla vienošanās, un Pauls Megi bija ar mieru kļūt par māksliniecisko vadītāju.

P.

: — Saistībā ar Nacionālo operu tiek runāts par pretrunām starp šo trijotni un dažiem mazāk noslogotiem darbiniekiem. Kāds, jūsuprāt, ir pamats šīm pretrunām?

P.H.

: — Kā jau es iepriekš teicu, visi spriedumi, kas tiek pieņemti mākslā, ir vairāk vai mazāk subjektīvi. Cilvēcīgi es saprotu tos, kas vienā vai otrā reizē — nav atbilduši režisora grupas piešķirtajai lomai. Režisoram ir jābūt maksimālai izvēles iespējai. Dziedātājs vai dejotājs var mēģināt pārliecināt režisoru par savu atbilstību vienai vai otrai lomai, bet to cilvēku, kas pērk biļeti, nav iespējams pārliecināt. Viņš vai nu pērk biļeti, vai nepērk. Teātrī allaž ir atšķirīgi uzskati. Teātris nav kapsēta, kur valda miers.

P.

: — Vai Nacionālās operas trīs daļas — opera, balets un operete — arī turpmāk būs pārstāvētas, vai jaunais nosaukums liks vairāk nosvērties uz operas pusi?

P.H.

: — Mūsu pamatdoma ir tāda, ka arī turpmāk visiem virzieniem jāattīstās paralēli. Sezonas laikā "Estonia" sniegs aptuveni 220—230 izrādes, tās būs sadalītas samērīgi: trešdaļa — operai, trešdaļa — baletam, trešdaļa — operetēm. Būs arī īpašas izrādes bērniem. Nevienai nozarei netiks dota priekšroka. Varbūt nākotnē no Nacionālās operas spēs izaugt nacionālais balets.

P.

: — Laiku pa laikam jums tiek pārmests, ka muzikālā teātra repertuārā ir maz operešu. Tirgus ekonomikas apstākļos operete varētu būt laba prece.

P.H.

: — Operete gadu desmitiem mums ir bijusi rūpīgi kopta tradīcija. Ziemeļvalstīs kopumā ir stiprāka opera, viņiem trūkst šādas operešu tradīcijas.

Pašlaik mūsu repertuārā ir "Sikspārnis" un "Vīnes asinis". Ko darīt tālāk? Vai atkal atgriezties pie Kalmana un Lehāra? Iestudēsim franču komisko operu: nākamā gada 8.janvārī ir paredzēta Offenbaha "Skaistās Helēnas" pirmizrāde. Vēl nav izlemts, kas varētu būt nākamā operete.

Nacionālās operas funkcijai ir jābūt arī visu mūzikas veidu atbalstīšanai Igaunijā. Mēs nepretendējam visu darīt tikai paši vien. Piemēram, operetes un muzikālos uzvedumus varētu veidot kopā ar dramatiskajiem teātriem.

P.

: — Likumā par Nacionālo operu ir teikts, ka tās mērķis ir iepazīstināt ar igauņu nacionālā teātra un mūzikas kultūru gan Igaunijā, gan ārzemēs. Cik lielā mērā par jums interesējas ārzemju tūristi?

P.H.

: — Visbiežāk sastopamie tūristi ir somi. Dažreiz, paskatoties zālē, ir grūti pateikt, vai tur ir kāds igaunis vai nav. Pašlaik visvairāk strādājam Skandināvijas virzienā, jo "Estonia" vēl nav gatava doties tālāk. Un nevis mākslinieciskā ziņā, bet gan tieši plānošanā. Kad es atnācu strādāt uz šejieni, es nezināju pat to, kas notiks nākamajā mēnesī. Tagad mēs pārzinām programmu vismaz gadu uz priekšu.

Materiāli "Latvijas Vēstnesim":

par Igauniju — Katrīna Ducmane; par Lietuvu — Andris Sproģis