Pie saknēm

Mūsu pilsētām – septiņdesmitā gadskārta

Kārsava

Kārsavas luterāņu Augšāmcelšanās baznīca, celta 1939.gadā. Foto: 1939.g.

 

Kārsavai pilsētas tiesības piešķirtas 1928.gada 11.februārī. Kārsava ir sena latviešu apdzīvota vieta, t.s. Ābelena, kas atradās uz dzīva Rēzeknes – Ostrovas ceļa un attīstījās kā tirdzniecības centrs. 1783.gadā minēta kā ciems. 1825.gadā tai piešķirtas miesta tiesības, kas atjaunotas 1924.gadā.

1860.gada 8.novembrī, atklājot Pēterburgas – Varšavas dzelzceļu, uzbūvēta Korsovkas (vēlāk, 1919.gadā — Korsova, 1921.gadā — Kārsava) stacija ar depo un dzelzceļnieku ciematu. Dzelzceļš veicināja miesta ekonomisko attīstību, kas pārsvarā orientējās uz koku eksportu, bet pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Kārsava kļuva par lauksaimniecības rajonu un linu tirdzniecības centru. Atklāta arī Malnavas dzelzceļa stacija 1931.gadā.

Pēc pilsētas tiesību iegūšanas Kārsavā atradās Kārsavas iecirkņa miertiesnesis un izmeklēšanas tiesnesis, Ludzas apriņķa policijas II iecirkņa priekšnieks, Kārsavas rajona ārsts, veterinārārsts, Sarkanā Krusta veselības kopšanas punkts, Ludzas apriņķa pašvaldību sadarbes apvienotā slimnīca, divas aptiekas (vecā — dibināta 1883.gadā, jaunā — 1924. gadā), pasta un telegrāfa kantoris, Kārsavas pilsētas ģimnāzija, Kārsavas pagasta sešklasīgā pamatskola, 218 tirdzniecības iestādes, 102 rūpniecības iestādes, gruntsgabalu kopskaits 416. 1935.gadā iedzīvotāju skaits Kārsavā bija 1870, no tiem 36% latviešu, 41% ebreju, 24% krievu.

Kārsavā daudz ievērojamu celtņu: katoļu baznīca (būvēta 1763.gadā), luterāņu Augšāmcelšanās baznīca (1939), pareizticīgo Jefrosīnija baznīca (1912) un divas sinagogas. Kārsavas dzelzceļa stacija celta 1860.gadā ar dzelzceļnieku Bozaukas ciematiņu, koka arhitektūras Malnavas pils ar parku (stādīts 1830.gadā), piemineklis Latvijas atbrīvošanās karā kritušiem 40 karavīriem (atklāts 1928.gadā).

Pilsētas sabiedrisko dzīvi kuplināja daudzas organizācijas: Kārsavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (dibināta 1893.gadā), Kārsavas ebreju biedrība (1928), Kārsavas ebreju dzejnieka S.G.Fruga vārdā nosauktā bibliotēkas un lasītavas biedrība (1926), Kārsavas krājaizdevu sabiedrība (1923), Kārsavas krājaizdevu sabiedrība "Spēks" (1927), Kārsavas krievu kultūras veicināšanas biedrība (1926), Kārsavas latviešu biedrība (1924), Kārsavas mednieku biedrība (1939), Kārsavas meliorācijas sabiedrība "Lapova" (1928), Kārsavas patērētāju biedrība (1940), Kārsavas putnkopības pārraudzības biedrība (1931), Kārsavas rajona lauksaimniecības biedrība "Drīva" (1929), Kārsavas savstarpējā apdrošināšanas biedrība (1938), Kārsavas sporta biedrība (1924), Kārsavas žīdu apbedīšanas biedrība "Hevra kadišo" (1930), Kārsavas žīdu sieviešu labdarības biedrība (1934).

Pēckara laikā Kārsava no 1950. līdz 1960. gadam bija rajona centrs, tad arī pilsēta straujāk attīstijās. Salīdzinot ar pirmskara laiku iedzīvotāju skaits Kārsavā ir gandrīz dubultojies.

Kārsavas skautu vienība Foto: 1940.g.

1860.gadā celtā Kārsavas stacijas ēka Foto: I.Nikiforovskis Kārsavā 1935.g.

Kārsava. Stacijas iela Foto: 1935.g.

Brāļu kapi Latvijas brīvības cīņās kritušiem 40 karavīriem, atklāti 1928.gadā. Foto: 1934.g.

Preiļi

Preiļu miestam pilsētas tiesības piešķirtas 1928.gada 11.februārī.

Preiļi atrodas senā apdzīvotā vietā Preiļupītes krastos. 1382.gadā novads izlēņots Borhu dzimtai, vecākajai dzimtai Baltijā, no 1472.gada Preiļos ("Prelj") atradās Livonijas ordeņa mestra Beruda fon der Borha rezidence, 1563.gadā poļu karalis Sigismunds Augusts apstiprināja Preiļus par Borhu īpašumu, kas palika dzimtas īpašumā līdz 1868.gadam. Viens no šās dzimtas — Mihails Borhs — bijis Vitebskas guberņas bruņniecības maršals un Maltas ordeņa bruņinieks.

1776.gadā Preiļos uzcelta pirmā katoļu koka baznīca, 1746.gadā nodibināta jezuītu ordeņa misija.

1852.gadā Preiļiem piešķirtas miesta tiesības. Toreiz šeit atradās katoļu mūra baznīca, krogs, 17 tirgotavas un 129 mājas. Tā kā miests atradās piecu lielceļu krustojumā, galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija amatniecība un tirdzniecība. Pirms Pirmā pasaules kara Preiļos dzīvoja 2500 cilvēku, bija 393 ēkas un tika sarīkots līdz desmit gadatirgiem gadā.

Preiļos atrodas lielāko konfesiju kulta celtnes: luterāņu baznīca (celta 1931.gadā), katoļu baznīca (1885), Preiļu muižas grāfu Borhu kapela (1817), vecticībnieku lūgšanu nams un sinagoga.

Ievērojamākais arhitektūras piemineklis ir neogotikas stilā 1865.gadā pārbūvētā Preiļu pils (arhitekts A.Beļeckis), ko pasūtīja grāfs Mihails Borhs, kas vēlējās padarīt savu mājokli līdzīgu viduslaiku cietoksnim, atgādinot savas dzimtas bruņiniecisko pagātni. Vēlāk pilī izvietojās Valsts Preiļu divgadīgā lauksaimniecības un mājturības skola.

1935.gadā Preiļos bija 1662 iedzīvotāji, no tiem 26% — latvieši, 50% — ebreji, 16% — krievi. Šeit atradās 486 gruntsgabali, 341 dzīvojamā ēka, no tām 7 mūra, 3 pamatskolas: latviešu, krievu, ebreju. Preiļu pilsētas valde, Preiļu pagasta valde, pasta un telefona kantoris, Preiļu miertiesa, Daugavpils apriņķa policijas 4.iecirkņa priekšnieks, Rušonas virsmežniecības 5.iecirkņa mežniecība, Preiļu rajona ārsta ambulatorija, rajona veterinārārsts, Preiļu slimīca, 2 aptiekas ("pirmā" — dibināta 1872.gadā — un "centrālā" — dibināta 1927.gadā), 206 tirdzniecības, 141 rūpniecības iestāde. Pilsētas budžets bija 36 493 lati.

No 1928. līdz 1940.gadam pilsētā darbojās šādas organizācijas (nosaukumi atbilstoši 1939.gadam): Preiļu aizsargu rotas krājaizdevu sabiedrība (dibināta 1925.gadā), Preiļu biškopības biedrība (1924), Preiļu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (1925), Preiļu krājaizdevu sabiedrība (1923), Preiļu krājaizdevu sabiedrība "Austrums" (1923), Preiļu II krājaizdevu sabiedrība (1925), Preiļu krievu kultūrveicināšanas biedrība (1932), Preiļu kultūrveicināšanas biedrība (1925), Preiļu literariski-muzikāli dramatiskais pulciņš (1922), Preiļu mājturības veicināšanas biedrība "Saulainais stūrītis" (1928), Preiļu medību biedrība "Lapsa" (1923), Preiļu mūzikas biedrība "Lira" (1922); Preiļu patērētāju biedrība (1928), Preiļu patērētāju biedrība "Progress" (1924), Preiļu patērētāju biedrība "Zemturis" (1924), Preiļu savstarpējā apdrošināšanas biedrība (1938), Preiļu spirta kokdedzinātava (1937).

Otrā pasaules kara laikā Preiļos nacisti ierīkoja getto, nogalinot 1,9 tūkstošus ieslodzīto. Kopš 1950.gada Preiļi ir rajona centrs. Salīdzinot ar pilsētas tiesību piešķiršanas laiku, iedzīvotāju skaits Preiļos ir trīskāršojies.

Valdemārs Eihenbaums

Foto no autora pastkaršu

kolekcijas

1865.gadā celtā Preiļu pils. Foto: 1934.g.

Preiļu parks. Foto: 1940.g.

1817.gadā celtā vecākā Preiļu ēka — grāfu Borhu kapela

Foto: A.Orlians Preiļos 1931.g.

Kapelas iekšskats

Foto: Nodels Preiļos 1931.g.