Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Zemkopība: "Neba maize pati nāca bagātā(i) vietiņā"

08.05.98., nr. 132/133., 13.05.98., nr. 134/135., 14.05.98., nr. 138/141., 19.05.98.

Viļa Gulbja

(24.01.1928–30.11.1928;

6.03.1930–26.03.1931;

8.12.1931–18.03.1934)

Zemkopības ministrs pa trim lāgiem

Saules gaismu pirmo reizi ieraudzījis zemnieka sētā Pūres pagasta Jaunsātu muižā. Beidzis Tukuma pilsētas skolu, Mironova komercskolu Rīgā un RPI Lauksaimniecības fakultāti. Sekoja rajona agronoma darbs Gulbenes lauksaimniecības biedrībā un Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībā.

Pēc carisma gāšanas 1917.gadā Gulbis, kļuvis par Latviešu zemnieku savienības biedru, iesaistījās Latvijas politiskajā dzīvē. Pavasarī viņu ievēlēja Vidzemes guberņas pagaidu zemes padomē, pēc tam uzticēja šīs guberņas pārtikas valdes priekšsēdētāja pienākumus.

1918.gada rudenī Gulbis stāvēja kūmās pie neatkarīgās Latvijas dzimšanas. 17.novembrī viņš kā savas partijas pārstāvis piedalījās priekšparlamenta — Tautas padomes — konstituēšanās sēdē, kur pieņēma padomes politisko platformu un ievēlēja tās prezidiju.

1918.gada beigās Gulbi iecēla par Apgādības ministrijas pilnvaroto Ziemeļlatvijā. Pagaidu valdības ministru prezidents Ulmanis, 1919.gada janvārī apmeklējot Tallinu, uzdeva viņam un agronomam Hugo Lācim ne tikai kārtot latviešu karaspēka apgādības lietas, bet arī atbrīvotajās vietās uzsākt priekšdarbus paredzētajai agrārajai reformai, reģistrējot bezzemniekus, kas vēlētos iegūt zemi, un deklarējot, ka zemi vispirms saņems brīvības cīnītāji. Tas arī tika izdarīts.

No 1919.līdz 1921.gadam Gulbis bija Iekšējās apgādības departamenta direktors; pēc tam tika iecelts par Zemkopības ministrijas (ZM) lauksaimniecības departamenta vicedirektoru, tad par lauksaimniecības pārvaldes priekšnieku. No šī laika viņa vārds vairāk nekā desmit gadus bija cieši saistīts ar kardinālajām izmaiņām Latvijas laukos. To atspoguļošanai un virzīšanai Gulbis nereti izmantoja presi, galvenokārt savas partijas dienas laikraksta "Brīvā Zeme". Tā slejās viņš debitēja ar rakstu "Lauku dzīves atjaunošana" 1922.gada 7.oktobra numurā. Publikācijas autors tajā informēja lasītājus, ka pie ZM nodibināta lauku dzīves atjaunošanas padome (līdz tam ar šo problēmu izkaisīti nodarbojās vairāki resori), kurai ir divi galvenie uzdevumi: pirmkārt, saimniecību atjaunošana kara izpostītajos apgabalos, otrkārt, jaunsaimniecību nostiprināšana. Padome sastāv no sabiedrisko organizāciju, pašvaldības iestāžu un ZM pārstāvjiem ministra vai viņa biedra vadībā. Dzīves atjaunošanai valstī 1922.gadā paredzēts izmantot 350 miljonus Latvijas rubļu. Par to izlietošanas veidu un kārtību lemj dzīves atjaunošanas padome. Tās plānos, turpināja Gulbis, paredzēts:

— lauksaimniecības departaments piemaksās izpostītajiem zemniekiem un jaunsaimniekiem 15 procentus no mākslīgo mēslu tirgus cenas;

— bezēku saimniecībām piešķirt līdz 50 tūkstoš rubļu lielus pabalstus;

— tranšejas nolīdzinās bezdarbnieki, lauksaimniekiem par to nemaksājot;

— par katru ar zirgiem vai traktoru apartu atmatas pūrvietu lauksaimniecības departaments maksās 150 rubļu, bet ne vairāk par 15 pūrvietām vienā saimniecībā;

— 5 miljoni latu tiks asignēti šķirnes sēklu iegādei, 9 miljoni latu — kuļmašīnu un traktoru iegādei;

— aizdevumi zirgu pirkšanai — 20 tūkstoši rubļu, ko var saņemt lauksaimnieki, kuriem pieder vismaz 15 pūrvietas zemes.

1922.gada rudenī Gulbi ievēlēja 1.Saeimā, kur viņš darbojās Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisijā, kā arī parlamenta kopsēdēs referēja par valsts budžetu 1929./30.saimniecības gadam un tādām nozīmīgām lauku problēmām kā pastiprināta lauksaimniecības veicināšana, sēklas iegādāšana lauksaimniecības vajadzībām, cūkkopības veicināšana u.c. Gulbim jau vadot ZM, parlaments 1928.gada 18.maijā pieņēma konceptuālu likumu par zemes piešķiršanu Latvijas brīvības cīnītājiem, kuru Valsts prezidents izsludināja 24.maijā.

Lai gan agrārā reforma šajā laikā gāja jau uz beigām, Saeimas attiecīgajai komisijai tomēr atkal bija jāsāk apspriest un kārtot zemes piešķiršanu atbrīvošanās cīņu dalībniekiem. Jautājums par viņu apmierināšanu ar zemi bija jau vairākkārt cilāts, un arvien izteikta doma, ka cīnītājiem zeme piešķirama pirmā kārtā. Taču ne visiem karavīriem bija bijusi izdevība zemi dabūt, neraugoties uz kategoriju priekšrocībām, kādas viņiem tika piešķirtas. Agrārās reformas sākumā karavīri vēl atradās armijā un viņiem nebija iespējams laikus iesniegt zemes pieprasījumus, tāpat karavīriem parasti nebija vajadzīgā inventāra, ar ko uzsākt saimniecību, kādēļ daudzi no tiem tad zemi nepieprasīja, bet vēlāk tās jau sāka aptrūkt.

Atšķirībā no agrārās reformas likuma IV daļas "Valsts zemes fonda izlietošana", kuru Satversmes sapulce bija pieņēmusi 1920.gada 21.decembrī, jaunais likums deva tiesības ārpus vispārējās kārtības saņemt vēl brīvo fonda zemi arī tiem Latvijas pilsoņiem, kas no 1897.gada līdz 1918.gada 18.novembrim bija piedalījušies cīņās par demokrātisku republiku pret Krievijas patvaldību vai Vācijas okupācijas varu, ja viņi šīs rīcības dēļ bija cietuši no policijas, soda ekspedīcijām vai tiesas iestādēm. Tāpat Latvijas armijas karavīriem tika pielīdzināti latviešu strēlnieku pulku karavīri, kas šajos pulkos bija iestājušies līdz 1917.gada 1.septembrim. Pārējiem zemes pieprasītājiem tās piešķiršana tika pārtraukta līdz 1929.gada 1.maijam, bet jau 1929.gada 7.maijā likuma termiņu pagarināja līdz 1930.gada 1.janvārim. Agrārajai reformai beidzoties 1937.gadā, zemi bija saņēmuši 33 654 brīvības cīnītāji (27,45% no visiem zemes ieguvējiem), 1408 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri (0,97), 1377 Latvijas armijas un strēlnieku invalīdi (0,95%), 1928 Latvijas armijas un strēlnieku kritušo piederīgie (1,3%), 26 120 Latvijas armijas karavīri (18,96%), 1737 latviešu strēlnieki (1,20%) un 1084 1905.gada brīvības cīnītāji un viņu piederīgie. Patiesi var sacīt, ka latviešu tauta savus varoņus neaizmirsa. Pārējās zemes ieguvēju kategorijas bija: 39 720 ilggadēji lietotāji (27,45%) un 71 307 citi bezzemnieki (49,29%).

Patiešām var sacīt, ka latviešu tauta savus varoņus neaizmirsa.

Gulbis bija arī 4.Saeimas (1931—1934) deputāts un darbojās Budžeta komisijā. Viņam gan kā ministram, gan tautas pārstāvim piedaloties, tika izstrādāti un parlamentā apstiprināti tādi nozīmīgi akti kā likums par zvejniecības veicināšanas fondu (1932), sēklu tirdzniecības un tās kontroles likums (1933), meliorācijas likums 91934) u.c. Tie visi kalpoja Latvijas lauku plauksmei.

Atzīmējot 10.gadadienu, kopš Satversmes sapulce bija pieņēmusi agrārās reformas likuma I daļu, Gulbis publicēja plašākā rīta laikraksta "Pēdējā Brīdī" 1930.gada 2.oktobra numurā rakstu "Agrārreforma — svarīgākais akts." Publikācijā bija atzīmēts, ka nodibināts vairāk nekā 100 tūkstoši jaunsaimniecību, un gandrīz 10 tūkstoši rentnieku ir kļuvuši par zemes īpašniekiem. Latgalē 2768 sādžas sadalītas 48 221 viensētas. Šaubas par reformas iznākumu, turpināja ministrs, nav bijušas pamatotas. Dziļi maldījušies ir tie, kuri pareģoja jaunsaimniecību izputēšanu. Ir jaunsaimniecības, kuras neatpaliek no vecsaimniecībām, kurām ir 10—12 slaucamas govis, priekšzīmīgi uzceltas ēkas, pietiekamā daudzumā dzīvais un nedzīvais inventārs. Jaunsaimnieki iestājas lopkopības pārraudzības biedrībās, nodod pienu kopmoderniecībās, ar saviem ražojumiem piedalās lauksaimniecības izstādēs. Raksta autors secināja, ka "agrārā reforma mūsu lauksaimniecisko ražošanu ir pacēlusi un nevis sašaurinājusi". Viņš nenoliedza, ka daudzas jaunsaimniecības ir apkrautas ar parādiem, taču tādi ir arī vecsaimniecībām, un cēlonis tam ir lauksaimniecības krīze. Gulbis rezumēja: "Blakus mūsu valsts dibināšanai un valsts Satversmei nav otra tāda likumdošanas akta, kurš pēc savām tālu ejošām vēsturiskām sekām varētu līdzināties agrārajai reformai."

Kritiskāks ministrs bija rakstā "Mūsu lauksaimniecība notecējušos 15 gados" ("Brīvā Zeme", 16.11.1933), kurā bija stāstīts ne tik daudz par padarīto, cik darāmo. Gulbis konstatēja, ka, relizējot agrāro reformu, lauksaimniecības ražotspēja ir stipri pieaugusi. Lai veicinātu šo procesu, vajadzēja pasargāt vietējo tirgu no lieku lauksaimniecības ražojumu importa, nodrošināt tādas cenas, lai lauksaimniecībai nebūtu jāstrādā ar zaudējumiem, panākt, lai laukos netrūktu darbaspēka, atvieglot parādu kārtošanu utt.

Taču, turpināja publikācijas autors, valstī nav izveidota vienota sistēma agronomiskās palīdzības sniegšanai zemniekiem. Par galīgi nokārtotu nevar uzskatīt lauksaimnieciskās izglītības jautājumu. Lauksaimniecības skolu nav daudz, bet tās pašas pietiekami neizmanto. Aplūkojot turpmāk veicamos uzdevumus, Gulbis norādīja, ka jāpanāk lauksaimniecības ražojumu palielināšana vietējā tirgū, lielāka vērība jāveltī produkcijas kvalitātes paaugstināšanai un tās standartizācijai, jāpanāk ražošanas pieskaņošana patēriņam, novēršot pārprodukciju atsevišķās nozarēs, un jāatdzīvina saimnieciskā kopdarbība laukos, veidojot kooperatīvus pasākumus.

Īsu laiku Gulbis pildīja izglītības ministra pienākumus. Būdams jau iekšlietu resora vadītājs (1934.g.marts — 1939.g. janv.), viņš diemžēl bija aktīvs antidemokrātiskā 15.maija puča organizētājs.

Ar eksministru 1940.gada iebrucēji izrēķinājās tāpat kā ar daudziem citiem neatkarīgās Latvijas valstsvīriem — 1941.gada 14.jūnijā viņu deportēja. No gulaga Gulbis neatgriezās...

Satverses sapulces Agrārlietu komisijas locekļi. Pirmajā rindā ceturtais no kreisās — bijušais zemkopības ministrs Jānis Goldmanis, sestais — nākamais zemkopības ministrs Arturs Alberings, Agrārlietu komisijas priekšsēdētājs. Trešajā rindā piektais no kreisās — zemkopības ministrs 1925. — 1926. gadā Markus Gailītis

Artura Alberinga 1876—1934) laiks

(1.12.1928–5.03.1930;

27.03.1931–7.12.1931)

Divas reizes ministra krēslā

Īsu dzīves aprakstu

sk. "LV", 20.03.1998

Augstāko agronomisko izglītību ieguvis Norvēģijā un pieredzi uzkrājis jau pirms kara Krievijā un Latvijā, Alberings pēc 18.novembra visu savu dzīvi gan kā politiķis, gan kā speciālists veltīja jaunās valsts lauku dzīves kardinālai pārveidošanai. To viņš, būdams Latviešu Zemnieku savienības (LZS) biedrs, sāka priekšparlamentā — Tautas padomē —, turpināja Satversmes sapulcē (1920—1922) un pabeidza trijās pirmajās Saeimās (1922—1925; 1925—1928; 1928—1931). Alberings pārstāvēja savu partiju un tās elektorātu "augstajā namā" četras reizes.

Satversmes sapulcē, kur 1920.gada 19. augustā sāka apspriest agrārās reformas likuma projektu, viņš kā Agrārlietu komisijas priekšsēdētājs runāja gandrīz 30 (!) reizes. Vārdu ņēmis jau diskusijas otrajā dienā, Alberings vispirms pasvītroja problēmas svarīgumu, cita starpā sacīdams: "Priekšā celtais agrārreformas likums un viņa izvešana dzīvē ir vissvarīgākais darbs, ko nākas darīt Satversmes sapulcei un kura sekas būs neizdzēšamas Latvijas dzīvē uz gadu simteņiem un varbūt uz neminamu gadu skaitu (..). Līdz ar šo likumprojektu mēs laužam muižniecību visos viņas pamatos."

Alberings savā runā LZS vārdā izteica priekšlikumu, pirms likumu caurskatīt pa pantiem, iepriekš vienoties par šādiem pamatprincipiem:

— Latvijā paliek spēkā privātīpašuma tiesības uz zemi;

— bezzemnieku apgādāšanai ar zemi dibināms valsts zemes fonds;

— lielgruntniecība Latvijā likvidējama gada laikā;

— katram Latvijas pilsonim bezzemniekam pēc likumā paredzētiem noteikumiem ir tiesība uz savu zemi;

— zeme piešķirama dzimtīpašumā;

— lielgruntnieku zeme atsavināma pret atlīdzību;

— atsavinot privātās muižas, līdzšinējiem īpašniekiem atstājams zemes gabals ar ēkām pastāvošo mazgruntniecību platības apmērā;

— zemes fondā ieskaitāmas arī rentes mājas, no kurām bezzemnieku apgādāšanai izlietojamas pēdējos 10 gados nodibinātās muižu rentes mājas;

— Latvijas agrārās iekārtas pamats ir mazgruntniecība.

Tā kā pret šo priekšlikumu Satversmes sapulcē radās iebildumi, ka, to atsevišķi apspriežot, varētu novilcināt agrārās reformas likuma pieņemšanu, un tā kā vispārējās debatēs visas partijas skāra Alberinga runā minētos jautājumus un līdz ar to radīja zināmu skaidrību galvenajos principos, LZS savu priekšlikumu par principu atsevišķu nobalsošanu atsauca.

Uzstājoties Satversmes sapulces kopsēdē 1922.gada 28.martā, Alberings jau varēja informēt deputātus par agrārās reformas norisi. Puse zemes fonda jau bija sadalīta. Atsavinātās muižās pēc apstiprinātiem projektiem tika paredzētas 26420 saimniecības, pēc vēl neakceptētiem projektiem — 920. Runātājs lēsa, ka kopējais jaunsaimniecību skaits, kuru vēl varētu novietot uz muižu zemes, būtu ap 60 tūkstošiem. Taču gribētāju, kuriem ir visnepieciešamākais inventārs, tajā skaitā viens zirgs, ir ap 67 tūkstošiem. Pēc runātāja ieskata, vajadzēja izmantot arī nederīgo zemi un piegriezumus no muižu pļavām, kuras atrodas starpgabalos, kā arī, kur tas iespējams, valsts mežu zemes.

Pirmajā Saeimā Alberings tāpat kā iepriekš bija Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisijas vadītājs, kā arī Sociālās likumdošanas komisijas loceklis. Septiņus gadus (1922—1928) viņam tika uzticēti Centrālās zemesierīcības komitejas (CZIK) locekļa pienākumi, pēc tam vienu gadu priekšsētāja biedra postenis, tad, esot zemkopības ministra amatā, priekšsēdētāja krēsls un, visbeidzot, atkal komisijas ierindas locekļa darbs.

Savas komisijas uzdevumā Alberings referēja 1. Saeimā par vairākiem jautājumiem. Vispirms par valsts fonda piešķiramo zemju novērtēšanu un pārdošanu dzimtsīpašumā vai atdošanā dzimtsnomā. Tika nolemts, ka par hektāru zemes jāmaksā 10 lati, izņēmuma gadījumos līdz 20 latiem, bet brīvības cīņu dalībniekiem zeme piešķirama par brīvu.

Parlamenta ceturtās sesijas 19. sēdē 1924.gada 28.martā Alberings kopā ar citu zemsavieti Augustu Kalniņu referēja par līdzīgu likumu — par atlīdzības nokārtošanu valsts zemes fondā ieskaitāmo zemju un muižu īpašniekiem. Viņi informēja savus kolēģus, ka LZS frakcija jau agrāk nolēmusi, ka jāmaksā apmēros, kāda bijusi zemes vērtība no Latvijas nodibināšanās līdz agrārlikuma pieņemšanai. Tas ir apmēram 7 lati par hektāru, kas sastādītu 1/15 no valsts budžeta. Valsti tas neapgrūtināšot (par to, protams, varēja strīdēties). "Valsts," uzskatīja runātāji, "izvedot agrāro reformu, būtu pieturējusies pie starptautiski pieņemtā principa, ka visi īpašumi iegūstami par zināmu atlīdzību. (1925—1928) 2. Saeimā" Alberings atkal vadīja Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisiju. Četrās sesijās viņš piedalījās debatēs par agrārās reformas gaitu. Deputāta uzmanības aplocē bija arī zemes reforma pilsētās un miestos, laukstrādnieku dzīvokļi u.tml. jautājumi. Viņš bija ziņotājs, apspriežot likumu par zemes piešķiršanu atbrīvošanas cīņu dalībniekiem.

Tāpat kā agrāk Alberings bija Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisijas priekšsēdētājs 3. Saeimā. Būdams zemkopības resora vadītājs, viņš kā ministrs runāja par pārgrozījumu likumā par sēklas iegādāšanu lauksaimnieku vajadzībām, kā deputāts debatēja par likumprojektiem — meliorācijas fonds, lauksaimniecības aizsardzība, lauku nekustamās mantas kadastrs u.c. Alberings kopā ar A.Kalniņu referēja par ZM iekārtu un vēl 10 reizes ņēma vārdu, apspriežot likumprojektu pa pantiem. Sestās sesijas 13. sēdē 1930.gada 6.jūnijā viņš ziņoja par likumu bekona ražošanas veicināšanai. Alberings atzīmēja, ka nav pagājis ilgs laiks, kopš Latvijā sāka attīstīties bekona ražošana un eksports. Augstākais punkts tika sasniegts 1927.gadā, kad šī izveduma prece deva 6 milj. latu. Taču pēdējos gados bekona ražošana ir slīdējusi atpakaļ, 1929.gadā dodot tikai 1,5 milj. latu. Viens no galvenajiem iemesliem ir cenu krišanās. Lai veicinātu bekona ražošanu, turpināja referents, lauksaimniekiem jānāk pretim, dodot viņiem zināmu drošību, lai viņi varētu droši ieguldīt kapitālu, iegādāties nepieciešamos vaislas lopus utt. Tāpēc vajadzīgs likums, kura projekts ir izstrādāts. To vēstulēs un petīcijās Saeimai prasa pieņemt vairāk nekā 200 pagastu iedzīvotāji, kā arī 554 organizācijas. "Nekāda aģitācija šeit nav notikusi," teica Alberings, "bet visu to lietu izsaukušas patiesas dzīves vajadzības. Tas pierāda šī likuma lielo nepieciešamību, jo līdzšinējo stāvokli lauksaimniecība ilgāk vairs nevar ciest. Vajag nākt pretim lauksaimniekiem, vajag dot garantijas, ka dažādas nejaušības un tirgus konjunktūras neiznīcinās šo ražošanas nozari."

Alberinga laikā, viņam tieši piedaloties, Saeima pieņēma daudzus svarīgus likumus: par eksporta sviesta kontroli un izvešanu uz ārzemēm, par eksportējamo zivju un to pārstrādājumu kontroli, par lauksaimniecības mācību iestādēm (visi 1929.gadā), par pastiprinātu lauksaimniecības veicināšanu, par cūkkopības veicināšanu (visi 1931.gadā) u.c. Tie visi palīdzēja Latvijas lauksaimniecībai un zvejniecībai iet kalnup.

Celmiņš un Alberings bija tie pirmās Latvijas Republikas laika zemkopības ministri, kuri visbiežāk publicējās presē. Tā kā viņi abi bija augsti kvalificēti lietpratēji savā nozarē, viņu raksti nereti skanēja gluži agronomiski.

Alberings ar ļoti retiem izņēmumiem rakstīja vienīgi savas partijas oficiozam dienas avīzei "Brīvā Zeme". Pirmās Saeimas laikā viņš četros numuros skaidroja lasītājiem, kā realizēt 1922.gada 3.maijā pieņemtā agrārās reformas likuma III daļu, kā saņemt būvkokus lauksaimnieku vajadzībām u.tml. lietas. Publikācijā "Cīņa ap agrāro reformu", kas arī prasīja vairākus "Brīvās Zemes" laidienus (Alberings mīlēja gari rakstīt), tās autors galvenokārt apcerēja atlīdzību par muižniekiem atsavināto zemi un polemizēja ar sociāldemokrātiem šajā jautājumā. Viņš uzsvēra, ka LZS nevar "piekopt lielinieciskas konfiskācijas, nevaram uz to ielaisties, jo zinām, ka to, ko mēs konfiscējam, var pie gadījuma konfiscēt arī no mums (..). Reiz mēs zemi dodam, mēs gribam panākt, lai to neviens un nekad nevarētu uzskatīt kā nolaupītu un atkal no mums nolaupītu." (Kā zināms, pirmā Saeima 1924.gada 14.aprīlī pieņēma likumu, ka par atsavinātajām zemēm bijušajiem īpašniekiem atlīdzība nav maksājama.)

1930.gadā ZM izdeva fundamentālu 1000 lappušu lielu grāmatu "Latvijas agrārā reforma", kas bija veltīta tās 10 gadu atcerei. Izdevumu ievadīja redakcijas komisijas priekšsēdētāja Alberinga priekšvārds. Viņa spalvai (kopā ar R.Apini) piederēja arī 56 lappušu liels raksts "Agrārās likumdošanas gaita", kurā bija vairāk nekā 20 iedaļu — agrārās reformas likuma principu noskaidrošana, valsts zemes fonds, zemes ierīcības iestādes, zemes fonda izlietošana, lauku būvniecības veicināšana u.c.

Trīs dienas pēc otrreizējās stāšanās ministra amatā dienas laikraksts "Pēdējā Brīdī" ievietoja interviju ar Alberingu "Zemkopības ministrs roku rokā ar lauksaimniekiem strādās kopīgu darbu". Intervējamā stāstījums, pareizāk sakot aicinājums, bija visnotaļ pragmatisks un konkrēts:

— nesējiet nevienu graudu nesastrādātā, vāji sagatavotā zemē;

— sējot mākslīgos mēslus, palūdziet agronoma vai praktiķa padomu;

— jāsēj tikai noteiktas šķirnes sēkla;

— sēklas kartupeļiem jābūt ar augstu stērķeles saturu un noteiktas šķirnes;

— lopkopībā jāpievērš uzmanība ne tikai ražībai, bet arī lopu sugai.

Sakarā ar slimību Alberingu ceturtajā Saeimā vairs neievēlēja. 58 gadu vecumā viņš aizgāja no dzīves.

Aloiza Budžes

(19.03.1934 – 18.05.1934)

Latgales dēls ministra amatā

Vienīgais latgalietis no 14 pirmās Latvijas Republikas laika zemkopības ministriem. Dzimis Līvānu pagastā. Beidzis Vladimira karaskolu Pēterpilī. Piedalījies Brīvības cīņās. Pēc tam strādājis dzimtajā pusē pašvaldību, skolu un lauksaimniecības biedrību organizēšanā. Bijis Daugavpils apriņķa valdes loceklis. Ievēlēts ceturtajā Saeimā (1931—1934), kur, iekļāvies kristīgo zemnieku un katoļu frakcijā, darbojās Finansu, Tirdzniecības un rūpniecības, Deputātu lietu izmeklēšanas un Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Budže runāja parlamentā par cukura monopolu, cukurrūpniecības veicināšanu, zvejniecības veicināšanas fondu, zemnieku parādu samazināšanu un citiem likumprojektiem. Ulmaņa 15.maija puču viņš neatbalstīja.

Pēc darba ministra amatā bija Daugavpils apriņķa valdes loceklis, vācu okupācijas laikā — apriņķa vecākais. Daudz publicējās presē, galvenokārt laikrakstā "Latgolas vųrds", kā arī katoļu kalendārā. 1944.gadā devās trimdā uz Vāciju, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ASV. Miris 1976.gada 1.martā Toronto.