Vakar, 27. maijā, notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 19. Sinode. Latvijas Sinodes dalībnieki ir arhibīskaps, bīskapi, Baznīcas Konsistorijas locekļi, prāvesti, draudžu mācītāji un viens delegāts no katras draudzes. Latvijas Sinode ir visas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas gribas izteicēja un tās augstākās likumdošanas un pārraudzības iestāde. Tā izšķir visus Baznīcas dzīves jautājumus. Latvijas Sinode sapulcējas vismaz reizi trijos gados. To sasauc Baznīcas Konsistorija, atklāj arhibīskaps un bīskapi. 19. Sinodē lēma par jauniem Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Satversmes pamatprincipiem, to grozījumiem, kā arī par Konsistorijas un Revīzijas komisijas locekļu vēlēšanām.

Latvijas 19. Sinode tika atklāta ar dievkalpojumu Rīgas Domā -—arhibīskapa katedrālē. Dievkalpojumu vadīja arhibīskaps Jānis Vanags, un galvenais motīvs bija mīlestība — mīlestība uz savu tautu, valsti, līdzcilvēku, jo, kā teicis Kristus: "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu." Dievkalpojums noslēdzās ar Svēto Vakarēdienu. Tad Sinode uzsāka savu darbu Latviešu biedrības namā. Sinodi atklāja arhibīskaps Jānis Vanags un deva vārdu Latvijas Republikas Ministru prezidentam.

Par Sinodi — arī 7.lpp.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ministru prezidents Guntars Krasts —

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 19. Sinodē

Rīgā, Latviešu biedrības namā, 27.maijā:

Jūsu ekselences arhibīskapu kungi,

godājamie bīskapi, prāvesti, draudžu vadītāji!

Godājamie klātesošie!

Esmu patiesi pagodināts par iespēju šodien šeit jūs uzrunāt.

Es esmu domājis, kāpēc valstij ir vajadzīga baznīca.

Mūsu valsts šobrīd ir mazliet apmulsusi. Cilvēkiem ir jāmaina dzīves ritms, brīžam jālauž savi vecie uzskati, sava vecā domāšana. Daudzus brīvība ir apmulsinājusi, daudzi nemāk dzīvot brīvi. Šajā nopietno pārmaiņu laikā daudzi zaudē orientāciju, pazaudē sevi, pazaudē harmonisku dzīves izjūtu.

Valstij baznīca ir vajadzīga kā harmonizējošs, cilvēku un sabiedrību veidojošs spēks. Mēs nevaram teikt, ka mūsu valsts būtu nostiprināta, iecentrēta, harmonizēta. Un mēs nevaram valsti harmonizēt vienīgi ar lietišķību un pragmatismu. Lietišķība un pragmatisms bez plašākas transcendentālas elpas pārvēršas sīktirgonībā.

Tieši baznīca ir spēks, kas, neiestiegot materiālistiskā sīkumainībā, spēj izkliedēt neirozes tautas, valsts līmenī. Tieši baznīca var piešķirt valstij darba un jaunrades mieru, saskanīgu ritmu, cilvēcisko attiecību labākas kvalitātes: toleranci, iecietību, cilvēkmīlestību.

Mums, valdībai, var likties, ka mēs esam tas vienīgais kodols, ap kuru riņķo realitāte. Saeimai, tās deputātiem var rasties sajūta, ka pirmkārt viņi nosaka valsts un tautas likteņus.

Bet ne tikai politika veido sabiedrību. Pastāv arī citi savācoši, centrējoši, mobilizējoši spēki. Spēki, kas var apturēt destrukciju, apjukumu, anarhiju. Un tā ir baznīca. Milzīgās jaudās ienākot jaunai informācijai, cilvēks it kā izkūst tajā, zaudē savu personību, saskaldās, pluralizējas. Pasaule kļūst aizvien plurālāka, baznīca sludina vienas lielas vienotības esamību, personības esamību vienā lielā idejā. Tas cilvēkus dara stabilus un radītspējīgus. Un tas jau ir tas, kas ir valsts interesēs.

Pa laikam presē parādās dažādi reitingi, kuri liecina par to, ka sabiedrības uzticība valsts institūcijām nav visai augsta. Varbūt tāpēc, ka bieži vien humāna ideja, ejot cauri varas mehānikai, birokrātiskai subordinācijai, zaudē savu jaudu, savu humāno jēgu, zaudē iejūtību pret atsevišķu cilvēku. Mēs bieži runājam par varas korumpētību, ierēdņu augstprātību, bet es gribētu uzsvērt tieši to, ka varai bieži pietrūkst iejūtības pret cilvēku, un pie mums šo kaiti vēl saasina demokrātisko ieražu pašreizējais vārgums. Kristīgajās aprindās bieži tiek lietots vārds "kalpot", šis vārds it kā mulsina, mulsina arī laicīgās varas pārstāvjus.

Kristīgajā sabiedrībā vārds "kalpot" ir atbildības vārds, un varbūt tāpēc jau pieminētie reitingi uzrāda, ka tautas uzticība baznīcai ir tik augsta.

Es ceru, ka valsts varas gudrākie un erudītākie pārstāvji zina, ka Bībelē ir arī šādi vārdi: "Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva iestādītas." Taču nepietiek šos vārdus tikai zināt, ir jāizjūt, ka šie vārdi prasa iekšēju atbildību.

Es vēlu panākumus jūsu darbā un mūsu kopīgajā darbā.